Populārās kantri grupas "Sestā jūdze" solists: "Vienmēr esmu bijis nestandarta vecis"

Tumši. Reiz prātoju, kāpēc ūsas aizvien ir tik tumšas. Izdomāju, ka laikam tāpēc, ka ūsas ir jaunākas. Man tikko palika 55 gadi.

Man nesen palika 51. Pastāsti, kā man būs pēc četriem gadiem.

Autobusā tev cilvēki dos vietu. Tagad vēl vari stāvēt kājās. Es kā iekāpju, mani uzreiz kā onku palaiž sēdēt. Bet tu, Dāvid, vēl ļoti jauneklīgs izskaties!

Tad pareizāk laikam būtu teikt, ka staigā legingos, nevis zeķbiksēs. (Abi smejas.)

Vispār vecums ir traka lieta. Galīgi vairs bez brillēm neredzu. Skat, telefonā Jāņa Šipkēvica vārdu esmu ierakstījis nevis Šipka, bet Ssopka.

Kādreiz jau mākslinieki kautrējās brilles nēsāt. Atceros, kā ģitārists Harijs Zariņš pirms daudziem gadiem savā telefonā skatās, skatās, te pēkšņi izvelk lupu un beidzot arī redz, ko skatās.

Esi nepopulārs pēc vārda un uzvārda, bet grupu "Sestā jūdze" pat es zinu, lai arī neesmu šlāgermūzikas cienītājs.

Nekad neesmu sevi izcēlis un alcis slavas.

Esmu ticies ar cilvēkiem, kas tos modernos pašapziņas kursus ir beiguši. Tiem pašapziņas ir pārpārēm, pirksti gaisā. Es negribu tāds būt. Tagad ir tāds šovu laiks, un katram ir jāzina sava vieta. Bet nav jau tā, ka cilvēki galīgi mani nezina. Šodien pat stāvlaukumā viens krievs, kad tieši kāpu no busa laukā, mani uzrunāja, sacīdams: „Ja znaju takuju Sesto jūdzi.” Un sit ar pirkstu manam busam pa kapotu, kur grupas nosaukums uzdrukāts virsū. (Abi smejas.)

Es redzēju tavu busiņu, jo mani sakņu rati stāvlaukumā ir novietoti tieši aiz tā. Sakņu rati ir mana vecā mašīna. Es vienkārši par sevi ierēcu.

Man ir tas pats. Mēdzu smieties – tā kā es pats sevi ņemu priekšā, neviens neņem.

Mans etalons ir grāmata Zelta teļš un 12 krēsli. Kad lasīju padsmit gados, to humoru nesapratu. Bet tagad novērtēju, kā divi ebreji ir uzrakstījuši grāmatu, par ko jau gandrīz simt gadu visi smej, vēderus turēdami. Tas ir kaut kas! Izlasi divas trīs lapas, izzviedzies līdz asarām un lasi tālāk, un atkal ņirdz.

Esi pareizais vai nepareizais pēc dabas?

Kopš pašiem pirmsākumiem esmu bijis nestandarta vecis. Jau otrajā klasē mani aiz matiem aiznesa uz direktora kabinetu.

Jā, un tas atmaksājās, jo visi svešie no manas apkaimes notinās. Riktīgi izsitām visus viesstrādniekus! Nu kā lai iztur – aizej pie kases lodziņa, atnāk kaut kāda varza – trīs brāļi un fāters. Mums kaut kāds simtnieks tikai, bet šiem – vesela paka ar naudu! Un ņirdz par mums. Mēs ar džekiem – visi tikko kā no armijas atnākuši, spēks kā kuiļiem – sadevām šiem kārtīgi pa mizu.

Tagad mēdz izkauties ar konkurentiem no šlāgermūziķu aprindām? Nu tā – profilaksei, lai nelien ceļā.

Nē, mēs visi esam draudzīgi. Lai arī man ir koka ģīmis, esmu miermīlīgs. Tas jaunības dullums jau ir rimies. Esmu iztrakojies, varoņdarbus sastrādājis, tagad esmu mierīgs.

Cietumā nē, bet sutkās gan esmu sēdējis. Rīgā, Sarkandaugavā, mani būrī ielika. Bet tas nebija par roku palaišanu. Ar kāju biju uzspēris vienai mašīnai, kuras dēļ ne savas vainas pēc iekļuvu satiksmes negadījumā. Mani apmeloja, un rezultātā nācās maksāt sodu pāri par 120 eiro.

Mūzika ir tavs darbs?

Jā, jau 15 gadus. Agrāk man bija grupa Kaimiņi. Piecus gadus kopā nospēlējām, bet kaut kas nesaderēja, un mēs izšķīrāmies. Tagad ir Sestā jūdze.

Jo vieta, no kuras es esmu, – Bilska – atrodas sešu jūdžu attālumā no Smiltenes. Tos nepilnus desmit kilometrus pārveidoju jūdzēs.

Drausmas! Ja visu laiku jābraukā tāds gabals pa koncertiem, visu honorāru neiztērējat benzīnā?

Daļa aiziet, jā.

Nē, pēc profesijas esmu galdnieks. Kādreiz beidzu Cēsu arodskolu un ilgus gadus nostrādāju par galdnieku.

No dullām fanēm ir kādreiz nācies bēgt pa logu?

Tādas nav trāpījušās. Kādreiz koncertu starpbrīžos mēdz nākt dāmas un aicināt padejot. Neeju, saku, ka neprotu. Manuprāt, ja vecis normāli nemāk dejot, meitenēm labāk piestāv monocirkulārā deja.

Uz kāzām arī jūs aicina spēlēt?

Jā, starp citu, diezgan daudz trāpās jauktās kāzas, kad mūsējie precas ar ārzemniekiem – amerikāņiem, norvēģiem. Vienas kāzas spēlējām Gūtenbergā – uzreiz atpazinu, kuri ir amerikāņu puses radi. Tie, kas sēdēja rindā smaidīgi ar baltiem, baltiem zobiem!

Kā to ņem... Esmu šķīries. Reiz sava rakstura vājuma dēļ uz citu pusi paskatījos, un tad ar sievu izšķīrāmies.

Tagad varbūt esi kļuvis par babņiku?!

Tā varbūt tikai izskatās. Esmu jau pieradis pie tādas vienpaša dzīves.

Ar bijušo sievu labi saprotamies, mums jau nav, ko dalīt. Varētu teikt, ka dzīvojam kopā, bet atsevišķi. Tāpat jau viens otram palīdzam. Laukos dzīvojam divstāvu mājā, kurā ir seši dzīvokļi. Viņa dzīvo apakšā, es augšā, otrajā stāvā. Tā kā mūsu meita uzturas un strādā Lielbritānijā, pie mums dzīvo mūsu mazmeita un mazais čivavas suns. Mazmeitai ir jau 12 gadu. Kad kļuvu par vectētiņu, man bija 43, sievai – 38. Visi domāja, ka tas ir mūsu bērns.

Nu kāds skeneris?! Pirms tā jau visa ciemata vietējās gūgles pirmās visu zina. (Abi smejas.) Bet brūtes man pašlaik nav.

Esi iztēlojies, kā pavadīsi savas vecumdienas?

Droši vien sēdēšu savā terasītē, klausīšos varžu un putnu apvienotajā korī, kas vienīgais ir par brīvu. Ja būšu kurls, skatīšos, kā vardes lēkā... Kad savas lauku mājas dīķī iestādīju ūdensrozi, varde uzreiz bija klāt, uztupās uz lapas.

Nē.

Bet kur tad to ūdensrozi iestādīji?

Dīķī!

Pie mājas Bilskā. Pirms gada dabūju vienu vecu lauku māju, tagad remontēju un taisu derīgu dzīvošanai. Tā ir akmens māja, kas celta vēl astoņsimtajos gados. Varēsi kādreiz atbraukt ciemos apskatīties. Pat Krievijas cariene Jekaterina, kad kādreiz cauri braukusi, tur esot palikusi nakšņot. Kādreiz tai mājā esot bijis alus brūzis.

Pats dzer arī?

Tūlīt apritēs 21 gads, kopš nedzeru. Kādreiz jau gandrīz visi muzikanti spēlēja ģēbā. Nebiju izņēmums. Strādāju tolaik vēl arī galdniecībā. Atnāk viens vecītis kaut ko uztaisīt, atnes polšiņu...

Es dzērumā nekad nestrādāju. Visus darbus biju iemanījies padarīt četrās dienās un atlikušajās cauru mēnesi kodu. Nu ģēbā nav ko līst pie aparātiem.

Neesi kļuvis pretīgs? Zinu daudzus, kas atmetuši, bet līdz ar to kļuvuši par īgņām.

Man apkārt ir džeki, kas mani ir pazinuši gan tad, kad dzēru, gan – kad vairs nedzeru. Viņi saka, ka esmu viens no retajiem, kas ir palicis tāds pats, kā bijis.

Jo nemācēju dzert. Manā stilā ir visu darīt tā no sirds. Ja dzer, tad dzer bez mēra, ja nedzer, tad nemaz. Pats neko neatceros, bet, kā man stāsta, es esot bijis miermīlīgs dzērājs. Visu laiku smaidījis, gribējis uzdziedāt, gičiņu patrinkšķināt.

Bet to periodu, kad dzēru, uzskatu par zemē nomestu laiku. Meita vēl bija maza, bet tēvs pļēguroja kā lops...

Kā izdevās atmest?

Nebaidies, ka vietējie nodokļu iekasētāji var virsū uziet?

Ar ko tad šis ir sliktāks vai labāks par adītiem cimdiņiem? Vajadzētu no kultūrvēstures fonda algu maksāt par rūpalu.

Ja jau esi atļāvies māju nopirkt un atjaunot, esi diezgan naudīgs muzikants! Tad tā ir taisnība, ka šlāgeristi pelna vairāk nekā Prāta vētra?

Te tev nu bija! Un es gribēju tevi kā bagātu līgavaini pareklamēt. (Abi smejas.)