"Viņas melo labāk" aktieris Lauris Dzelzītis: "Mīlējis esmu tikai vienreiz"

Kurš gan nav tā juties? Visi ir tā jutušies! Zini, kā ir ar tiem otrajiem plāniem... Tas neko nenozīmē. Es nekad neesmu rāvies uz sporta spēlēm. Kādam ir interesanti – viņš noskrien pirmais vai aizlec tālāk par citiem. Mani tas nekad nav interesējis! Sporta disciplīnā sanākam pieci čaļi, pārējie četri aizlec tālāk par mani – nu un? Lai jau es būtu tāllēkšanā piektajā plānā! Un tad? Man saule nespīd tāpat kā viņiem? Viss ir tieši tāpat. Kāda starpība?

Kā tev šķiet –  esi veiksminieks?

Nezinu, man kaut kā viss notiek diezgan vienkārši... Domāju, ka jā. Īsti nezinu, par ko varētu sūdzēties. Esmu gandrīz veiksminieks. Es to gandrīz pieliktu klāt. Viss notiek diezgan... Vai es jūtos labi? Šodien, jā. Tiešām nenodarbojos ar formulēšanām – esmu tāds vai šitāds... Mani tas pilnīgi neinteresē.

Domāju, ka vīrieti ļoti spēcīgi veido sievietes. Cits jautājums, cik daudz vīrietis no tā saprot, uztver... Daudzi ir veidojuši, radījuši pagriezienus – kaut gaumes, cilvēku izzināšanas ziņā. Sievietes noteikti.

Tev patīk ar viņām sarunāties?

Man patīk stāsti. Itin visam personiskums! Neformalitāte. Tad ir interesanti.

Ja man no tā cilvēka kaut ko vajadzētu... Ja es justu tādu nepieciešamību, tad tas rastos pats no sevis. Ja es kaut ko daru, man ir kāds mērķis! Vai ja man cilvēkā kaut kas šķiet interesants... Un, ja man ir interesanti, tad saruna noteikti ir personīga. Es neiztaisos tāds, kāds neesmu. Neizliekos.

Viena no meitenēm seriālā saka, ka visa Rīga melo un krāpj. Tu tam piekrīti?

Bet kur tā nenotiek? Vienā pilsētā lielāki apmēri, citā – mazāki un kāds tajā riskē vairāk. Bet viņa vispārina. Un, ja viņa tā domā, lai tā būtu. Katram sava pieredze. Ja viņai ir daudz melots, ja viņa ir krāpta, ja pati melojusi, krāpusi, tad varbūt tā arī ir.

Man nav attiecību, es nezinu. Man nevienam nav jāmelo, neviens nav jākrāpj. Es esmu ārpus šīs spēles. Absolūti.

Kādas tev dzīvē ir prioritātes?

Teātris. Lai cik skumji tas izklausītos, man pirmajā vietā ir būt labam savā darbā. Bet es vienmēr atrodu laiku arī sev. Katrā ziņā nekad sevi nepārslogoju. Man var daudz kraut virsū, bet... Man patīk izjust laiku, nevis vājprātā apkrauties ar sociālo dzīvi un tajā pērties. Man patīk nesteigties. Vakar aizbraucu mersedesu braucienā, parunājos ar cilvēkiem, kuram patīk līdzīgas lietas kā man. Visi – kā biedri 

Esi teicis, ka pamazām esi iemācījies tikt galā ar savām kaislībām un emocijām. Joprojām tā teiktu?

Es esmu apmāts – noteikti. Un brīdī, kad tā teicu, esmu bijis augstprātīgs. Domāju, ka noteikti neesmu ticis galā. Lai gan – es tā mierīgāk tveru... Nekādas plosīšanās katrā ziņā vairs nav. Paskatoties atpakaļ, kā ir gājis, – ui! Bet tagad nekādu satricinājumu vairs nav.

Esi cilvēks, kurš viegli iemīlas?

Man liekas, es tikai vienreiz esmu bijis iemīlējies, tāpēc domāt, ka viegli?... Nezinu.

Nu, kā... Kas ir mīlestība? Tas kaut kā baigi...

Un pārējās attiecības bijušas tikai aizraušanās?

Nē, man ir bijušas tikai vienas attiecības! Nu ja.

Nē. 16 gados – tas jau tāds jaunības Romeo un Džuljetas variants. Bet attiecības man bijušas vienas. Ja nebūtu iemīlējies, tās noteikti nebūtu attiecības. Es nedzīvotu kopā ar cilvēku, ko nemīlu. Vismaz es tā domāju.

Cits pagūst iemīlēties divreiz mēnesī.

Tās jau tikai aizraušanās. Bet nekad jau nezini, kā tas stāsts beigsies. Sākumu ir daudz, un neviens sākumu tam lielajam stāstam nezina. Miljards sākumu ir.

Pasportot ik pa laikam vajag. Esmu mazliet sevi piespiedis – paskraidījis, papeldējis, pasekojis līdzi tam, ko ēdu. Ne Spartaka režīmā, bet viļņveidīgi tādas veselības akcijas uznāk, jā.

Cik tev ir svarīgas lietas? Tev ir ļoti smuka mašīna.

Man patīk skaistas lietas, jā, pēc būtības. Skaistums man ir svarīgs. Estētiska bauda.

Jā, kaut kā veicas... Tādā ziņā viss ir ļoti labi. Tiešām.

Daudzi teātrī žēlojas, ka naudas nepietiek.

Ja dzīvo tikai no teātra, tad, jā – ir tā skumjāk, protams.

Nezinu, vai vajadzētu skaitīt. Kāds vēl noskaudīs. (Iesmejas.) Bet man iet ļoti labi.

Studiju gadi bija forši?

Jā. Interesanti. Visiem jau studiju gadi ir interesanti. Jauni cilvēki, jauna vieta. Patstāvība. Izdzīvošana. Kaislības. Tā tā dzīve paiet.

Tā sajūta jau bija pirms tam. Uz arodskolu mani aizsūtīja, pašam tur negribējās.

Vecāki?

Man nav vecāku. Man bija trīs gadi, kad māte pakārās, tēvs pēc pāris gadiem ar vēzi nomira. Ģimenē ienāca sieviete, ar kuru labas attiecības man nekad nav bijušas. Un viss tā arī kaut kā... Arodenē tie cilvēki arī labi, visi forši džeki, ar viņiem vēl tagad kontaktus uzturam. Bet tas nebija mans lauciņš! Tajā esmu tagad.

Es jau nezinu, kā būtu bijis jābūt! Man nav ar ko salīdzināt. Bet, spriežot pēc konteksta, daudzmaz analītiskam esot, – jā. Domāju, ka to arī var just.

Tu meklē trūkstošo?

Es negribu kaut kādā veidā kļaņčīt jūtas un sajūtas. Labāk no tā... Ja nav, tad nav. Bet es arī nedomāju, ka es būtu baigi apdalīts – ar uzmanību un tamlīdzīgi.

Veselības ziņā gan jau padaru pāri. 

Bet uz skatuves – meklējot azartu?

Jā, tas ir lauciņš, pie kura vajadzētu nepārtraukti strādāt. Visu laiku rast sevī ko jaunu. Riskēt, mēģināt, fantazēt, lauzt, kaut kur iet pret sevi. Tā kaut kādā ziņā ir nesaudzība, bet galu galā pats jau esi ieguvējs.

Katrā ziņā es izdzīvošu! Paralēli studijām strādāju par bārmeni Krasta lidiņā, kurš tikko bija atvēries. Dzīvot varēja. Pēc tam bija jānoformulējas. Ceturtajā kursā vairs nevarēju apvienot, laika patēriņš teātrim bija par lielu, bija jāizlemj – vai nu, vai. Tad es simboliski par pēdējo bārmeņa algu nopirku ģitāru, kas man vēl tagad ir, un paliku tikai teātrī. Bet arī izdevumi mazi – Baltajā kazā, kojās dzīvoju, mēnesī 120 latu samaksā, viss. Nebija mobilo telefonu, līzingu, kredītu. Kur tik’ dzīvots, ārprāts! Piemēram, Brīvības un Bruņinieku stūrī virs Mārtiņa beķerejas. Nezinu, kādā veidā atradu, tas bija izdedzis komunālais dzīvoklis. Teicu, lai dod man, es maksāšu. Naudas nebija, nekā. Tagad nesaprotu, no kā iztiku. Lielo koridoru izlīmēju ar avīzēm, nolakoju, nez kur dabūju krāsu, nokrāsoju grīdu, un izskatījās baigi stilīgi! Riktīgi smuki. Tad riņķī savācās interesanti cilvēki. Kas tik’ tur dzīvojis! Viens grafiti mākslinieks, Gross Andris, Inga Alsiņa... Visādi grozījās, kāds atnāca, aizgāja, cits atnāca. Tāds interesants laiks.

Tu esi izdzīvotājs.

Jā. Bija varianti – vai nu mēģināt kaut kā sisties, vai... izbeigties. Bez variantiem. Tas, kam iziets cauri, tā paskatoties – it kā skumji un tajā pašā laikā prieks. Arī pašam vajag mācēt novērtēt to, kas izdarīts. Ceļa gabals paliels noiets. Kad tikko Rīgā ienācu, palīdzēja māsīca Ieva – varēju dzīvot pie viņas. Tāds bišķi psiholoģisks atbalsts. Grūti jau vienam lauku puikam uzreiz visu Rīgā saprast. Nekas man nav bijis tā klasiski un loģiski. Lai izdzīvotu, naktīs strādāju par kurinātāju, naktssargu. Viss ir bijis. Līdz ar to veidojusies arī mana dzīves uztvere, un es sāku spuroties, ja kāds mani māca dzīvot. Man labāk neko neteikt, labāk iet savu ceļu. Atceros laikus, kad nebija nekā, tu kaut kur dzīvo, staigā... Tad sāku ļoti daudz filmu skatīties. Arī tagad vidēji katru dienu pa filmai. Grūti atrast tādu, ko nebūtu redzējis. Tā bišķi tāda iluzora sevis apmānīšana. Rīsi un kino. Par pēdējo naudu, kad vēl dzīvoju Antonijas ielā, uz video nomu gāju visu laiku.

(Ilgi domā.) Nē, man nedāvina neko. Bet ar mani droši var manipulēt. Jā – dāviniet, manipulējiet! Visu ko!

Kā tev šķiet, tās smukās lietas, kas tev tagad vajadzīgas...

Nē, ne smukās! Estētiskās. Smukas ir tikai govis tīrumā. Man ir svarīgi, lai ne tikai ārējais iepakojums ir smuks, bet tam pēc būtības jābūt skaistam. Tu neapmānīsi mani ar iepakojumu. Krāso to KIA, kādā krāsā gribi, – tas ir KIA.

Tev ir mersedess?

Arī. Kabriolets ārā ir BMW. Bet tas jau tikai nosaukums. Man patīk, un tas nav nekas baigi dārgs.

Jā. Ir.

Pats to uztūnēji vai tādā jau iegāji?

Kad to nopirku, tur vēl bija bedre. Māju tikai cēla. Man patika tā vieta – Čiekurkalns. Ilgi meklēju. Braukāju garām, par to rajonu sākumā neiedomājos, uzdūros caurbraucot. Mazas ieliņas – kā laukos. Viss kluss, mierīgi. Un mašīnai pazemes stāvvieta. (Smejas.) Tā ka viss kārtībā.

Ko nozīmē – palīdzēja? Protams, ka esmu laimīgais kredītņēmējs! Bez tā jau nekādi.

Pēc kā tu ilgojies?

Tagad? Man nākamnedēļ loku pabeigs taisīt. Esmu pasūtījis. Aiziešu laukos, pļavā, varēšu stundām mierīgi šaut, iet pakaļ un atkal šaut.

Nav manējo. Es pats to iegādājos, tā ir tikai mana vieta.

Saki, ka tevī nav paļaušanās, ka visu uztver pa tiešo – kā ir, tā ir. Bet kādreiz teici, ka aktiera sajūta ir drebināšanās, ka nezini, kas būs, kādu lomu iedos, kā tajā jutīsies...

Uztraukums, kā es izdarīšu, jau nepāriet. Ja ir kāda lielāka loma, ko pats gribētu spēlēt, tas uzdzen vēl lielāku stresu. Bet ko tas dos, ja drebināsies? Ja nedod – pats vainīgs, un viss. Tas taču skaidrs.