Suņa uzbrukums bērnam. Kā rīkoties?

„Mums ir vairāki simti bērnu gadā, kurus nākas „lāpīt” pašu mājdzīvnieku dēļ, kam nereti seko arguments — mūsu sunītis nekad nav bijis dusmīgs,” teic BKUS Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītājs Aigars Pētersons. Statistikas dati liecina, ka Latvijā katru gadu vidēji 400-500 bērnu gūst dzīvnieku izraisītas traumas.

Atceries un māci bērnam!

-    Dzīvnieks nav prognozējams! Pat ja kaimiņiene/cilvēks uz ielas apgalvo, ka šis sunītis bērnus mīl vairāk par visu pasaulē, māci bērnam, ka dzīvniekam nedrīkst darīt pāri un no sveša dzīvnieka ir jāietur distance;

-    Ja jums ir mājdzīvnieks un tas tiešām allaž ir bijis mīļš, nesasapņojies — tas ir DZĪVNIEKS! Ja bērns viņu rausta aiz astes, ūsām, biksta un baksta, vispirms dzīvnieks izvairīsies, bet tad aizsargājoties ir spiests kādā veidā aizstāvēties;

-    Protams, ienākot mājās bērnam, mājdzīvnieki nav jālikvidē, taču atstāt kopā ar dzīvnieku bez uzraudzības nedrīkst;

-    Ja jums mājās ir suns — māci bērnam dzīvnieku netracināt, ļaut netraucēti paēst. Pavēro, kā bērns izturas pret dzīvnieku, kad it kā neviena nav līdzās un kā uz to reaģē dzīvnieks. Protams, tas ir mīļi, ja suns atļauj mazajam līst virsū, ņurcīt, burzīt ausis, rokas bāzt mutē un pētīt zobus...Taču visam ir savas robežas — arī dzīvniekam ir pacietības mērs!

-    Iemāci mazajam, ko drīkst un ko nedrīkst attiecībā pret dzīvnieku. Ja jūsmājās abi aug reizē — gan kucēns, gan bērns —, vēl jo vairāk jānovelk robežas, kā noteikti nedrīkst dzīvniekam darīt, lai izaugot, suns bērnu neatcerētos kā pāridarītāju;

-    Ja kaimiņos ir daudz suņu, vispirms noskaidro, kādas šķirnes suņi tiek turēti un kāda ir kaimiņu prakse, piemēram, vai, atbraucot mājās, suns tiek palaists paskriet, noņemot siksnu, atverot vārtus. Tas, kas citam var šķist pašsaprotami un dabiski, mums var būt apdraudoši un nepieņemami. Ja taviem lielākajiem bērniem ir bieži jāiet garām kaimiņmājām, kur ir nikni suņi vai tie brīvi staigā pa pagalmu un nereti tiek laukā, labāk izdomā viņiem citu ceļu vai vienojies ar kaimiņiem, kad noteikti suni pieskatīt. Atceries, ka katram saimniekam viņa suns ir tuvāks par tavu bērnu, viņš sirdī aizstāvēs suņa tiesības! Māci bērnam nevis baidīties, bet izturēties neitrāli un droši;

-    Kaut vai rotaļas veidā iemāci bērnam nokrist zemē, pievilkt klāt kājas un ar rokām apsegt galvu! Brīdī, kad suns skrien virsū, tas ir glābiņš! Šādā pozā sunim īsti nav kur ar zobiem aizķert. Guļot kā pie ceļa pieplakušai bumbai, var pasargāt galvu, seju, vēderu, kājas;

-    Ja mazais brauc ar riteni un izskrien krancis, kas metas kājās, māci apstāties un mierīgi ar suni parunāties. Ar mazajiem kvekšķiem tā var būt pareizākā taktika;

-    Ja gar kaimiņa sētu drasē suns vai pie ķēdes allaž redzi neapmierinātu rējēju, māci bērnam nemēdīties un suni netracināt. Šādas lietas suns lieliski atceras, kad tiek vaļā!

Ņem vērā:

* Negadījumi ar dzīvniekiem nebeidzas tikai ar neglītām rētām. Parasti, īpaši, ja uzbrucis svešs dzīvnieks, bērns saņem potes ar spēcīgu medikamentu;

* Jebkurš nopietnāks suņa uzbrukums traumē tava bērna sajūtu par drošību. Vēlāk pat nejutīsi, kurā brīdī mazais sāks baidīties no jebkura dzīvnieka, vairīsies no vismiermīlīgākā kucēna;

* Šoks pēc suņa uzbrukuma vai koduma var nopietni iedragāt bērna valodu — vai nu uz laiku vai uz visu mūžu var palikt trauma, kad tiek raustīta valoda;

Kāpēc suņa kodiens ir bīstams

Nopietnākais kaitējums, ko iekožot dzīvnieks var nodot, ir trakumsērga. To var iegūt, siekalām saskaroties ar bērna miesu. „Vīruss, kas izraisa trakumsērgu, ietekmē galvas smadzenes un ir nāvējošs, un saslimušais iet bojā lielās sāpēs. Zāļu pret trakumsērgu pagaidām nav, tāpēc gandrīz vienmēr visus sakostos cilvēkus potē — pat tad, ja suņa īpašnieks uzrāda dokumentus, ka dzīvnieks ir pret trakumsērgu ir vakcinēts,” informē ģimenes ārste un pediatre Lidija Vēbere.

No suņa koduma var saslimt arī ar stingumkrampjiem (pote pret stingumkrampjiem ietilpst valsts garantētajā bezmaksas vakcinācijas programmā). Ja pēc pēdējās potes pagājuši vairāk nekā pieci gadi, pēc koduma bērniņam būtu nepieciešama vakcinācija.

•    Vispirms pieaugušajam jānomierinās un jācenšas nomierināt raudošo bērniņu, jo dzīvnieka uzbrukums rada ne tikai sāpes, bet arī milzīgas bailes;

•    Izsauc ātro medicīnisko palīdzību, ja kodums ir galvā vai ja tas ir dziļš uz jebkuras citas ķermeņa vietas!

•    Apturi asiņošanu un apkop koduma vietu. Apmazgā brūci ar tīru ūdeni, uzliec tīru pārsēju (vairākās kārtās salocītu marli, kabatlakatu vai paša bērna apģērba gabalu, kas salocīts vīstoklī), ko, piespiestu brūcei, turi līdz brīdim, kad ierodas ātrā palīdzība.

•    Ja brūce nav liela, pirmajās 6-12 stundās pēc koduma tik un tā ved bērniņu pie ārsta! Ja kodums skāris galvu, seju, kaklu, pirkstus, bērniem tiek veikta trakumsērgas profilakse — piecas potes mēneša laikā (tātad pat tad, ja dzīvnieks ir potēts pret šo slimību).

•    Tiklīdz ir iespēja, pārrunā šo notikumu ar bērnu — nevis ar frāzēm „nu redzi, es taču teicu, ka tā nedrīkst darīt” vai „kāpēc tu tā darīji, esmu taču teikusi...”. Nekad nevaino bērnu un nevaino suni! Bērns nav vainīgs, ka nezināja, kā rīkoties, un suns nav vainīgs, ka rīkojies instinktīvi! Labāk māci mīkstināt emocionālās sāpes, novirzot akcentus, ko darīt savādāk, lai bērns izprastu situāciju kā pārejošu negadījumu. Viņam nav jāsajūt situācijas nopietnību!