Aktieris Gundars Āboliņš: 21. gadsimts nav domāts man

Aktieris nodēvēts par labāko eksportpreci starp Latvijas amata brāļiem, jo ir pirmais latviešu aktieris ar nopietniem darba piedāvājumiem Rietumos. Viņš jau paguvis nospēlēt galvenās lomas gan Vīnes, gan Ķelnes teātros. Aktieris atzīst, ka reizēm uz skatuves noder pieredze, kas iegūta ārpus teātra. Turklāt šī pieredze nav maza, viņš vadījis pasākumus dažādām auditorijām – uzņēmējiem, bērniem, pensionāriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Un vienmēr vajadzējis piemeklēt īpašu veidu, kā pakļaut konkrēto publiku. Kaut daudziem Āboliņš šķiet allaž omulīgs un smaidīgs joku plēsējs, viņš var būt īgns, kašķīgs un nesavaldīgs. Tāpēc vietā jautājums – kas viņš īsti ir?

Pērtiķis, farss un liktenis

Gundars Āboliņš piedzima Jaunatnes teātra aktieru Veras Singajevskas un Tālivalža Āboliņa ģimenē. Zinātāji teic, ka Gundars pēc rakstura vairāk līdzinās tēvam, kas arī bijis straujas dabas, nedaudz kašķīgs un ērcīgs. Bērnībā Gundars nereti ņemts līdzi uz teātri, kur devis priekšroku rekvizītu nodaļai – tur bijušas interesantas lietiņas un mantiņas. Uzturoties teātrī, Gundars skraidījis pa gaiteņiem un ložņājis pa kaktiem. Aizkulisēs kāpelējis pa ugunsdzēsēju kāpnēm, no kuru augstumiem vērojis teātra izrādes. Kā pats atzīst, skolas gados bijis nepaklausīgs un izlaidies. To, ka vecāki ir populāri aktieri, viņš vairāk izjutis kā nepatīkamu nastu, jo tas viņam vienmēr atgādināts, kad skolā nogāzis kārtējos podus. Tīņu gados dauzījies apkārt, vēlu nācis mājās un runājis pretī. Kad 16 gadu vecumā uzradusies interese par aktiermākslu, iestājies Tautas kinoaktieru studijā. Vēlāk absolvēja Dailes teātra 7. studiju un devās strādāt uz Jaunatnes teātri. Viņu vilināja iespēja strādāt pie režisora Ādolfa Šapiro, kura izrādes un režija, kā šķita jaunajam aktierim, bija soli priekšā Dailes teātrim. Āboliņa karjeru Jaunatnes teātrī var pielīdzināt Darvina teorijai par cilvēka izcelšanos, jo arī viņš sāka kā mērkaķis. Aktiera pirmā loma bija izrādē Mauglis, kur bija jātēlo viens no bara pērtiķiem. Tērpies trikotērpā un ieķēries virvē, viņš laidās pāri visai skatuvei, līdz ietriecās stūres ratā, kas atradās blakus papīra klintij. Traumu guvušo aktieri aizveda uz slimnīcu, kur viņam sašuva pārsisto aci. Vēlāk kolēģi jokoja, ka Āboliņš teātrī pierakstījies ar asinīm.

Jaunatnes teātrī viņš nostrādāja tikai pusotru sezonu, kad tika iesaukts armijā. Dienestu aizvadījis Rīgā, Baltijas kara apgabala dziesmu un deju ansamblī. Dziedājis ansambļa korī un uzstājies kā programmas vadītājs. Protams, gājis arī brīvsolī. Kopā ar dienesta biedriem slēpis civildrēbes Ļeņina ģipša figūrā, kas no iekšpuses bijusi tukša. Tur glabātas drēbes, kedas un pudeles.

Kad atgriezies no dienesta, turpinājis aktiera gaitas Jaunatnes teātrī. Āboliņš atzīst, ka tolaik ļoti daudz mācījies no Ādolfa Šapiro, kaut arī nav bijis režisora mīļāko aktieru skaitā. Sākumā Šapiro diezgan intensīvi strādājis ar Āboliņu, bet vēlāk viņa interese atslābusi. Sajuties lieks un neguvis gandarījumu no bērnu repertuāra, ko Āboliņam galvenokārt vajadzējis spēlēt, viņš atgriezās Dailē. Tur aizvadīja vairāk nekā desmit gadus, dzirkstot un plēšot jokus vieglu komēdiju izrādēs. Vērtējot aktiera veikumu deviņdesmitajos gados, kritiķe Silvija Radzobe raksta: “Viņa (tāpat kā Pētera Liepiņa) klātbūtne glāba no garlaicības pusprofesionālās un pavisam neprofesionālās farsu izrādes, ko lielākoties iestudēja Dailes teātrī diez kādēļ iemīļotie amatierrežisori no emigrācijas aprindām Vērenieks un Blekte.”

Droši vien tā būtu turpinājies vēl kādu laiku, ja vien izmaiņas nebūtu veicis liktenis, kas uzradās dramaturģes un režisores Baņutas Rubesas personā. Viņa piedāvāja Āboliņam lomu Jaunajā Rīgas teātra izrādē Rondo. Šajā teātrī Āboliņš ienāca kā viesis un pēc kāda laika saprata, ka grib tur patīk. Drīz vien režisors Alvis Hermanis izteica piedāvājumu pavisam pārnākt uz Jauno Rīgas teātri, un Āboliņš šo piedāvājumu labprāt pieņēma.

Iekšējs satraukums

Strādājot gan Jaunajā Rīgas teātrī, gan ārpus Latvijas, aktieris guvis ne tikai skatītāju atzinību, bet arī vairākus apbalvojumus. Vislielākais balvu birums bijis par Soņas lomu izrādē Soņa. Par to piešķirta Spēlmaņu nakts balva (Latvija, 2006), labākā aktiera balva starptautiskajā teātra festivālā Kontakt (Polija, 2007) un preses simpātiju balva starptautiskajā festivālā Rijekā (Horvātija, 2007). Par Oblomova lomu izrādē Oblomovs saņemta Spēlmaņu nakts skatītāju simpātiju balva (Latvija, 2012). Pirms pāris gadiem Vācijas, Austrijas un Šveices kritiķi Gundara Āboliņa atveidoto muižnieku Oblomovu Ķelnes Dramatiskajā teātrī ierindoja gada izcilāko aktierdarbu vidū. Aktieris neslēpj, ka atzinība un komplimenti vienmēr ir patīkami, kaut reizēm veselīgāka ir kritika. Viņaprāt, aktieri ir kā dāmas, kam patīk dzirdēt komplimentus. Aktieriem patīk, ka uzslavē viņu aktierspēli. Turklāt ir ļoti patīkami, ka uzlavē arī ārpus Latvijas. Āboliņš gan vairās no cildinošiem apzīmējumiem, jo tie lielākoties šķiet falši un neīsti. Kad kolēģi viņu nosauc par cienījamu mākslinieku vai teātra zvaigzni, ir skaidrs – viņu nes cauri.

Pieminot aktiera panākumus, vietā uzvērt viņa labo vācu valodu. Nav joka lieta ar titullomu, turklāt svešvalodā, noturēt vāciešu uzmanību ilgāk nekā trīs stundas. Gundars teic, ka visu mūžu būs pateicīgs savam vācu valodas skolotājam Jānim Skujam, kas iedresējis viņam gramatikas pamatus un cieņu pret šo valodu. Viņš atceras, ka divdesmit gadu vecumā samīlējies savas māsīcas draudzenē, kas dzīvojusi Vācijā un reiz bija atbraukusi uz Latviju. “Kad esi iemīlējies, tad trīs dienu laikā jau runā vāciski.” Viņam gan esot neliels latvisks akcents, bet tas negriež ausīs. Salīdzinot teātra publiku tur un šeit, aktieris teic, ka skatītāji reaģē līdzīgi. Esot tikai viena būtiska atšķirība. Ja Vācijā kāds uzkāpj uz skatuves ar puķi rokās, tad ir skaidrs, ka viņš ir no Latvijas, jo tur pat pirmizrādēs ziedus nepasniedz.

Kļūstot vecāks, Āboliņš kļuvis rimtāks un izmeklētāks. Viņš vairs nevēlas strādāt tik daudz kā agrāk, labāk darīt mazāk, bet kvalitatīvāk. “Darīt tikai tāpēc, ka tas jādara, nav jēgas,” filozofē Gundars. “Tad labāk vispār nedarīt un slinkot. Teātrī nevajag spēlēt un vēl jo mazāk strādāt. Teātrī vajag spēlēties, kā bērns spēlējas ar klucīšiem.”

Viņš jau agrāk uzsvēris, ka aktiera darbs ir darbs ar jēgu, un jēga šajā profesijā ir daudz svarīgāka par naudu. Izrādes materiāls arī nereti palīdzējis dziļāk izprast ne tikai citus, bet arī sevi. Piemēram, spēlējot Alvja Hermaņa režisētajā izrādē Tēvi, viņš dziļāk aizdomājies par savām attiecībām ar paša tēvu. Intervijā Rīgas Laikam viņš saka: “Es vienmēr esmu gribējis būt atšķirīgs no tēva, neatkārtot tās kļūdas, ko viņš, manuprāt, ir darījis. Es nekad neesmu gribējis līdzināties savam tēvam. Mani vienmēr ir kaitinājis – nu, redz kur vecais Āboliņš, viens pret vienu. Kā dzīvs! Vēderiņš un tā gaita. Un mūžīgi tā nedaudz kašķīgā daba... Taisni kā vecais Āboliņš. Es domāju – nu, johaidī! Es tomēr arī savā dzīvē esmu kaut ko sasniedzis un izdarījis! Bet tad es to pieņemu – jā, tāds es esmu.”

Pieredzējušais aktieris viņš neslēpj, ka uz katru regulāro izrādi ierodas satraucies. Intervijā Teātra Vēstnesim viņš teic: “Protams, es nepsihoju, man nav lampu drudzis, nav panikas. Bet iekšējais satraukums noteikti ir. Kad zūd šis iekšējais satraukums, aktieris kļūst impotents.” Ar humoru Āboliņš piebilst, ka vislabāk jūtas, kad izrādes beigās nomirst, pazūd no skatuves un aizkulisēs var mierīgi izdzert atlikušo pudeli kvasa. Pēc tam atliek vienīgi paklanīties. Viņaprāt, pēc labas izrādes ir patīkams gurdums kā pēc laba seksa.

Aktieris atzīst, ka reizēm mēģinājumos traucē rutīna, no kuras cenšas tik vaļā. Loma esot gatava tikai ar kādu desmito vai piecpadsmito izrādi. “Pirmizrādē parasti neviens neko nesaprot,” secina Āboliņš. “Visus iemet ūdenī, kad ir viens mērķis – izpeldēt. Pie reizes jāpalīdz arī kolēģiem, lai nenoslīktu.”

Āboliņš nezina, cik lomu un izrāžu savā dzīvē nospēlējis, viņš tās neskaita. Aktierim nav ne mīļāko grāmatu, ne lomu, ne komponistu, ne dziesmu. Nav arī sapņu lomu saraksta. Kaut nevar žēloties par savu likteni, nav sveša depresija. Piedzīvojis brīžus, kad šķitis – viss paveiktais nav nekā vērts. Tad visas dienas šķitušas vienādas un neko nav solījušas. Juties tukšs un izsmelts. Tomēr šādas sajūtas vienmēr bijušas pārejošas.

Bez televizora un avīzēm

Āboliņš ir pārliecināts, ka par iespēju spēlēt uz skatuves aktieris maksā ļoti dārgi. Maksā ar savu veselību un sačakarētu privāto dzīvi. Viņš pamanījis, ka teātrī gandrīz visiem bijušas ģimenes krīzes, arī tiem, kam ir izdevies saglabāt laulību un izaudzināt bērnus. Tāda esot teātra specifika, jo aktieriem vienkārši trūkst laika un uzmanības pret citiem. Turklāt aktiera darbs nav iedomājams bez emociju un nervu šūnu tērēšanas. Arī Gundaram Āboliņam ir sāpīga pieredze – izjuka viņa pirmā laulība. Tagad ir otra. “Man ir atvērta otra kredītlīnija,” spriež Gundars. “Tad nu cenšos vairs neatkārtot iepriekšējās kļūdas.” No pirmās laulības viņam ir 25 gadus veca meita, no tagadējās – piecus gadus veca meita. Jautāts par savu ģimeni, aktieris ir nerunīgs. Viņš uzsver, ka viņa privātā dzīve jeb laiks, kad ir viens vai kopā ar kādu tuvu cilvēku, ir vienīgais, kas pagaidām pieder tikai viņam. Un viņš nevēlas izlikt to vispārējai apskatei. “Es nepiederu pie tiem, kas vēlas pievērst sev uzmanību, izrādot savus drēbju skapjus un vannasistabas. Esmu daudzkārt bijis uzmanības lokā, tur nekā nav,” saka Āboliņš.

Viņaprāt, lai saglabātu teātri un ģimeni, no kaut kā vienmēr ir jāatsakās, un tas esot ļoti grūti. Toties, ja cilvēks iemācās atteikties, viņš daudz ko var sasniegt. Viņš ironizē, ka arvien grūtāk ir būt vīrietim, jo strauji pieaug konkurence – arvien vairāk sieviešu grib būt vīrieši. Savos vērtējumos viņš ir radikāls: “Nav nekā nožēlojamāka par emancipētu sievieti.” Aktieris uzskata, ka sievietēm nevajadzētu būt politikā un armijā, kā arī nevajadzētu nodarboties ar svarcelšanu un boksu.

Viņš aicina dzīvot vienkāršāk un neskriet pakaļ dārgām un nevajadzīgām lietām. Kā piemēru min Igaunijā dzīvojošu draugu – vijolnieku, kas pārvietojas ar zaporožecu. Viņš pat logu šai mašīnai neaizverot, vienīgi tad, kad līst. Par durvju slēgšanu nevarot būt runas. Aktieris piebilst, ka viņš ļoti necieš iepirkšanos, jo lielveikalos viņu piemeklē klaustrofobijas forma, kad ātrāk gribas tikt laukā. Un tad viņš saprot – ja bez visa tā līdz šai dienai ir veiksmīgi izdzīvojis, izdzīvos arī turpmāk. Visa viņa iepirkšanās parasti beidzas desmit, piecpadsmit minūšu laikā ar tuvējā krodziņa apmeklēšanu. Tiesa, dzīves gaitā viņam drēbes sakrājušās pietiekamā daudzumā, tās vienkārši žēl mest laukā. Turklāt viņa skapī esot dažādu izmēru drēbes. Tā kā aktieris ik pa laikam gan nomet, gan uzņem svaru, drēbju dažādība lieti noder. “Nu, labs uzvalks, kāpēc lai metu ārā?” brīnās Āboliņš. “Mode? Tā ik pa divdesmit gadiem atkārtojas.” Apģērbs Āboliņam ir svarīgs uz skatuves, bet ikdienā viņš ģērbjas diezgan vienkārši. “Divās biksēs varu nostaigāt visu vasaru. Vienu džemperi valkāju gadu, citu man nevajag. Kad tas izdilst, nopērku jaunu.” Aktieris spriež, ka mode ir savdabīga perversa rotaļa – nepiepildītu cilvēku ekshibicionistiska tīksmināšanās, kad ļaudis sevi izsaka ar drēbēm un pat slēpjas aiz tām. “Cilvēks var uzturēt savu stilu, arī pilnīgi ignorējot modi,” pārliecināts ir aktieris. Kaut arī viņš nepievērš īpašu uzmanību apģērbam, viņam ir pastiprinātas rūpes par savām ērtībām. Piemēram, dodoties ārpus Latvijas, viņš ved līdzi lina palagu. “Uz viesnīcas sintepona es nevar izgulēties, tas pārlieku sviedrē,” skaidro Āboliņš. Bieži uzturoties viesnīcās, aktieris pievērsies neparastam un dīvainam hobijam, proti, viņš kolekcionē paziņojumus, kurus viesnīcās uzkar uz durvju rokturiem, piemēram, Lūdzu netraucēt!, Uzkopiet manu istabiņu! un citas. Aktieris stāsta, ka viņš nespējot atturēties no šādu paziņojumu nočiepšanas, tāda kolekcija viņam sagādājot lielu prieku.

Runājot par harmonisku dzīvesveidu, viņš uzver, ka cilvēkam nepieciešamas divas izjūtas – mēra un humora. Viņš citē atziņu, ka vislielākā inde, ja to lieto ar mēru, kļūst par zālēm, un katras zāles, ja tās lieto pāri mēram, kļūst par indi. Turklāt mēra izjūta arī labi noder ēdienu gatavošanā, kas ir viens no viņa vaļaspriekiem. Virtuvē Āboliņš izpaužas gluži kā džezā – ņem tēmu un improvizē. Kombinē garšas un smaržas. Kad ēdiens gatavs, nereti atsakās no vispārpieņemtām tradīcijām un ēd ar pirkstiem. Atrodieties ārzemēs, labprāt pasēž krodziņos, kur bauda ne tikai ēdienu, bet arī gaisotni. Par šo tēmu viņam ir savi secinājumi: “Latvijā pārāk liela nozīme tiek pievērsta interjeram, bet mazāk – patīkamai gaisotnei. Nekur pasaulē krodziņos nav tik skaļas un uzbāzīgas mūzikā kā Latvijā.”

Vēl pie Āboliņa īpatnībām pieskaitāma rezervētā attieksme pret medijiem. Viņš neskatās televizoru, neklausās radio, nelasa avīzes un nelieto internetu. Ja arī to dara, tad reti un mazās devās. Viņam neesot vajadzības sekot līdzi jaunākajai informācijai, tā pati atnākot pie viņa. Toties viņš labprāt izmanto citas iespējas, ko piedāvā tehnika. Proti, kolekcionē vecas automašīna, ar kurām vizinās apkārt. It sevišķu prieku viņam sagādā iespēja izlaist kādu līkumu ar savu balto volgu, kādas padomju laikos lietoja nomenklatūras darbinieki, Tautas mākslinieki un profesori. Aktierim ir pastiprināta interese par mašīnām, kas ražotas līdz pagājušā gadsimta deviņdesmitajam gadam. Līdzās citiem tehnikas brīnumiem viņam esot arī divi padomju bobiki – 1963. un 1967. gada izlaiduma. Ir arī daži motorolleri – 1960. gada Vjatka un mūsdienu stilīgais Vespa. Turklāt viņam patīkot ķimerēties gar tehniku, agrāk mierīgi izjaucis un salicis žiguli.

Realitāte un fantāzijas

Gundars Āboliņš ir pilna laika aktieris, bet agrāk bija pavisam cita situācija. Deviņdesmitajos gados un šā gadsimta sākumā viņš nodarbojās ar visu ko, bija kā Figaro šurp, Figaro turp. Vadīja dažādus izklaides pasākumus, radio raidījumus un televīzijas spēles. Dublēja filmas, ierunāja reklāmas un strādāja arī teātrī. Producēja dažādus pasākumus un bija producentu grupas aCantus īpašnieks. Viņš pat pāris reižu nosvārstījās, apsverot iespēju pavisam aiziet no teātra un pilnībā pārmesties uz pasākumu producēšanu. Kad teātrim negāja viegli un nebija iespēju nopelnīt, viņš nedaudz atgāja nost no skatuves, tomēr pavisam aiziet nespēja. Beigās sanāca otrādi – viņš atstāja blakus darbus un fokusējās uz teātri. Āboliņš neslēpj, ka tagad viņam ir iekšēja pretestība pret masu pasākumiem, jo lielā mērā savus resursus jau iztērējis. Tagad, lai atpūstos, viņam vajadzīga pietiekami liela vienatnes deva. Viņš var vienkārši gulēt, slinkot un neko nedarīt. Vai arī aizbraukt uz savu Garciema vasarnīcu, kur ir tīrs gaiss, daudz koku un dziedošu putnu. Tur ir iespēja kaut ko uzcept uz oglēm un iedzert labu vīnu. Naktī guļ pie vaļēja loga un ceļas ar putniem. Staigā pa mežu un aiziet līdz jūrai. Labprāt ieklausās dabā, jo pietiekami daudz strādājis radio, kur pārpārēm atklausījies gan labu, gan sliktu mūziku.

Aktieris veldzējas ne tikai dabā, bet arī pareizticībā. Daudziem pareizticība ir tāda kā modes lieta, bet Āboliņš ticis kristīts pareizticībā jau 1960. gadā. Aktiera vecāki un vecvecāki gan no tēva, gan mātes puses paaudžu paaudzēs bijuši pareizticīgie. “Pareizticība ir tā, pie kā esmu vienmēr turējies un turos,” saka aktieris. Viņš arī neslēpj, ka reizēm mēdz būt pārspīlēti sentimentāls. Tādās reizēs trūkst pavisam maz, lai ņemtu un apraudātos. Pats to dēvē par profesionālo idiotismu, kas draud ne tikai aktieriem, bet arī citiem radošo profesiju pārstāvjiem, kas savu emocionālo pasauli tur nemitīgi mainīgā un uzbudinātā stāvoklī. Nereti viņam esot slapjas acis, skatoties olimpiskās spēles. Intervijā Lilit viņš stāsta: “Kad cilvēks, kurš tiešām ir izcīnījis uzvaru, stāv uz pirmā pjedestāla, tāds apjucis un laimīgs, es viņam raudu līdzi. Tas ir kaut kas tik emocionāls un skaists. Viņš ir izcīnījis to, ka spēlē tieši viņa valsts himnu. Tas ir īpaši. Atceros, kad svarcēlājs vācietis, kam pirms neilga laika nelaimes gadījumā bija aizgājusi bojā sieva, ar pēdējo rāvienu uzvarēja visus favorītus un, kāpjot uz pjedestāla, paņēma līdzi sievas portretu, un pacēla to gaisā – zini, man vēl tagad ir kamols kaklā. Visu cīņu un tātad arī uzvaru viņš bija veltījis savai tikko bojā gājušai sievai. Viņam bija jāvinnē! Un viņš vinnēja. Tad es raudu. Ne tā, ka brēcu, bet kamols kaklā un asaras saskrien acīs.”

Āboliņš sevi sauc par 20. gadsimta cilvēku un pauž uzskatu, ka šis laiks pieder nākamajām paaudzēm. Kaut jūtas visnotaļ labi, tomēr kļūst arvien svešāks un distancētāks pret apkārt notiekošo. Jūtas pietiekami vecs, lai fantāzijas kļūtu par realitāti, bet realitāte aizpeldētu fantāzijās. Vērtējot šodienu, viņa teiktajā ieskanas rezignēta nots. “21. gadsimts nav priekš manis, es vairāk dzīvoju atmiņās,” rezumē Āboliņš.

Andris Bernāts, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva, Evija Trifanova/LETA