Jau trīsdesmit, bet ģimenes vēl nav. Vai es vispār dzīvoju "pareizi"?
Ja sieviete kļuvusi patstāvīga, izglītota un inteliģenta, viņa vairs nav ar mieru pielāgoties jebkuram vīrietim un vēlas tuvību ar cilvēku, kas atbilstu viņas prasībām.
Attiecības

Jau trīsdesmit, bet ģimenes vēl nav. Vai es vispār dzīvoju "pareizi"?

Jauns.lv

Ja sasniegts trīsdesmit gadu slieksnis, bet ģimene vēl nav izveidota, daudzas sievietes apjūk – vai es maz dzīvoju “pareizi”? Konsultē psiholoģe Jolanta Cihanoviča .

Jau trīsdesmit, bet ģimenes vēl nav. Vai es vispār...

Agrā jaunībā meitene domās it kā iekšēji skandē: “Gan jau būs! Gan jau būs!”, taču, pārkāpjot trīsdesmit gadu slieksni, sieviete sev un pasaulei ļoti strikti un uzstājīgi jautā: “Kur ir?” Tik daudz taču tika ieguldīts tajā, lai būtu, un nu vajag, lai ir!

Sievietes kļuvušas prasīgākas attiecībā uz partneru izvēli

Iepriekšējā vecuma grupā minētājās frontēs notikušas interesantas pārmaiņas. Piemēram, attiecību jomā. Tās sievietes, kuras bija pasteigušās nodibināt kopdzīvi ļoti agri, jau paguvušas izšķirties. Arī pārējās guvušas dažādas pieredzes, piedzīvojušās vilšanos un sāpes. Tāpēc sievietes kļūst daudz prasīgākas attiecībā uz partnera izvēli. Jaunībā visas meitenes ir ļoti elastīgas un gatavas pielāgoties vīriešiem. Mēs vēl nepazīstam sevi, un tāpēc ir ļoti viegli piemēroties. Taču ap 30 gadu vecumu sieviete sevi sāk apzināties un saprast, kas viņai ir vajadzīgs. Ja sieviete kļuvusi patstāvīga, izglītota un inteliģenta, viņa vairs nav ar mieru pielāgoties jebkuram vīrietim un vēlas tuvību ar cilvēku, kas atbilstu viņas prasībām. Šis pretenziju līmenis ir ļoti augsts. Sieviete izvirza prasības ne tikai otrai pusei, bet arī pati sev. Ja sieviete ir kļuvusi neatkarīga un stipra, top grūti sameklēt vīrieti, kurš tieši to viņā novērtēs, jo dažādi vīrieši meklē dažādas īpašības sievietē. Taču patlaban sabiedrībā dominē tieši šis neatkarīgais sieviešu tips.

Nežēlīga izvēle: ko upurēt? Karjeru vai ģimeni?

Parasti, ja jaunībā nav radīta nākamā paaudze, šajā vecumposmā sieviete sāk apzināties, ka vēlas bērnu. Viņa meklē iespēju to radīt, kas bieži vien izraisa konfliktu. Daudz kas sasniegts – amats, karjera. Bet biznesā ir kā vilcienā – ja izkāp, atpakaļ tajā pašā vagonā neiekāpsi. Sieviete to izjūt kā netaisnīgumu – ja vīrietis veido savu karjeru, tad viņš to rūpīgi būvē visa mūža garumā, un viņam nav vajadzīgi nekādi pārtraukumi. Savukārt sievietei, ja viņa izkrīt no profesionālās aprites, tajā pašā vietā atgriezties nav iespējams. Pat ja likumdošana nosaka, ka vari turpināt darbību bijušajā darba vietā, taču tajā pašā pozīcijā, ar līdzvērtīgu ietekmes loku atgriezties nav iespējams. Līdz ar to sievietei rodas nežēlīga izvēle – ko upurēt? Karjeru un patstāvību? Vai arī upurēt ģimeni?

Ja mājās nedežurē vecmāmiņu armija, situācija ir sarežģīta

Gaidot pirmo bērnu, ir diezgan neadekvāti priekšstati par to, ko tas no sievietes prasīs. Šķiet, galvenais ir dzemdēt, un tad jau tikšu galā! Parasti sievietes domā, ka noalgos auklīti un dzemdību dienā paliks mājās, bet nākamajā jau nu pilnīgi noteikti atkal ies uz darbu. Realitāte ir gluži citāda, un, ja mājās nedežurē vecmāmiņu armija, sieviete nokļūst ļoti sarežģītā situācijā. Tomēr dažām sievietēm šī izvēle nāk mierīgi un pašsaprotami,. Parasti tās ir sievietes, kuras vai nu jūt, ka karjera nav īsti tas, ko viņas vēlas, vai arī nav īsti apmierinātas ar tieši šobrīd darīto darbu un saskata bērna radīšanas pauzē iespēju pārdomāt nākamo soli.

Dzimstot pašu bērniem, mēs pārvērtējam un gūstam jaunas atziņas par saviem vecākiem, zēni – par tēviem, meitenes – par savām mātēm. Un veidojas pavisam citas attiecības ar vecākiem, jo mēs beidzot saprotam, kā tas ir – būt mammai. Var teikt, ka šajā brīdī mēs atgriežamies pie savas mātes.

Aija Kažoka/ Foto: Shutterstock