Džemma Skulme: "Mums jādara viss, kas rodas labs"

– Ļoti svaigā. Mālpilī bija divi kapiņi – turpat mājās, pie eglēm... Kad biju bērns, nesu puķītes, un tikai vēlāk notika pārapbedīšana. Tur bijušas kaujas. Un visādi priekšmeti, piemēram, puķes Mālpils kapos lika granātas čaulā, kas bija kā tāda dzelzs trubiņa.

– Tāda skarba vāze.

– Skarba – tumša, norūsējusi, gadiem stāvējusi. Tēva zobens arī kaut kur bija. Pirmajā pasaules karā viņš bija ievainots un kontuzēts. Atceros, tēvs rādīja fotogrāfijas, tādas bālas, kas uzņemtas ne ar fotoaparātu, bet paštaisītu kastīti. Tēvs bija rotas komandieris. Nu, tāda tā dzīve... Nāk iekšā politika un kari, arī tie, kas mūs skar šā vai tā. Tāpēc arī izstādē pēkšņi ienāk daži drūmi, brīdinoši darbi. Un debesis allaž ir skarbas.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka tas ir nebeidzami. Manā izpratnē tas pēkšņi veļas pāri. Tā iznāk, daļēji abstrakti gleznojot – viena bildes puse ir zeme, otra – debess, tīri laukumos. Un tas draudīgais krāsu laukums rada satraukumu. Prieks mijas ar draudīgumu. Tas nāk tev virsū.

– Jums bija 15 gadu, kad ienāca sveši karaspēki. Varbūt atceraties uzlidojumus?

– Protams! Atmiņā tas viss ir saglabājies. Bet bērns jau uzņem visas pārmaiņas. Tādam skuķim, pusaudzim, nav baiļu.

– Tiešām? Mūsdienu pusaudžos noteikti ir satraukums.

– Tagad ir cita komunikācija, viņi visu zina. Manā laikā viss bija tik stabili. Nekas jau nenotika. Notikums bija, ja sētnieks atrada centrālās apkures kurinātāju, kurš bija sadzēries denaturēto spirtu, un teica – viņam zilas liesmas nāk pa muti ārā! Notikums bija, kad Blaumaņa ielā redzēju nokritušu vīrieti un viņam asinis nāca pa muti ārā. Tas, protams, tādam skuķim palika kas neaizmirstams.

– Ar kādām sajūtām jums tapa darbi jaunajai izstādei Mākslas stacijā Dubulti? Vai tiešām – visi pēdējā gada laikā?

– Tie sešpadsmit darbi tiešām ir gada garumā. Patiesībā tas bija lēni briedis manī, pārdomās, kuras veicināja manas grāmatas iznākšana – kopīgais darbs ar Laimu Slavu, Paulu Raudsepu par sabiedriski politisko darbību un citiem līdzautoriem. Jā, man bija stipri daudz  pārdomu pašai par sevi. Un kopīgi pārsverot, kas tad īsti es esmu, radās ļoti interesants process, kurā tā domāšana asinājās, asinājās.. Un jāsaka – darbs dara meistaru.

– Sapratu, ko vēl varu savos gados. Darbā esmu ielikusi visu, bet ne vienmēr esmu īsti laimīga un gandarīta. Iekšēji! Redz, laika paātrināšanās, kas notika pēc tam, kad ieguvām neatkarību, bija vienkārši žilbinoša – ne pa mēnešiem, nedēļām, bet dienām. Varētu teikt – stundām! Sevi pieskaitu pie tiem kultūras spēkiem, kas darīja visu iespējamo, lai būtu neatkarīgāki, brīvāki. Vēl nekādas politiskas konstrukcijas mūsos nemājoja, bet visi meklējumi bija mākslas un brīvības vārdā. Par to mākslā ir jācīnās – par absolūto brīvību. Mums likās, ka ir dikti daudz izdarīts, bija iekšējs lepnums, gandarījums, bet patiesībā sākās atpakaļceļš pie sevis. Sevis pārvērtēšana. Mans ceļš tomēr vairāk bija uz iekšēju mainību. Vienkārši – pēc rakstura! Ne talanta... Nē! Sajūtas, ka es būtu spīdeklis starp citiem, man nekad nav bijis, un diez kāds spīdeklis arī nebiju. Varbūt vienīgi savas tēmas meklējuma laukā. Tautas tradīcijā, palikšanā pie saknēm. Bet ne etnogrāfiski tautiski precīzā, to nevar salīdzināt ar Miervalža Poļa Tautumeitu Līgas Purmales veidolā. Viņam bija pilnīgi cits uzdevums. Mana tēma bija arī variācija par Dziesmu svētkiem, tautas mantojumu nākamajām paaudzēm. Tāda veida darbos cenzūra neiejaucās. Tā bija padomju sistēmas zināma liekulība – mēs atbalstām tautu!

– Mazliet tvaika nolaišana, lai neaiziet nacionālismā?

– Varam saukt visādi. Bet mana tēma bija īsta, ne speciāli meklēta, tā nāca no bērnības, teātra, sirds, un es samērā brīvi tajā varēju pateikt to, ko gribēju.

Mākslinieka krusta ceļš

– 2008. gadā man bija izstāde Rīgas Mākslas telpā. Tolaik Rīgas domes deputāte bija Sarmīte Pīka, un arī ar viņas rūpēm tapa šī vieta. Man bija jau pāri astoņdesmit, bet es ļoti braši jutos. Un manī ienāca jauna tēma – zināms noliegums pret to, kas mani glezniecībā vairs neinteresē. Tā ienāca, tepat mājā atvilktnēs pēkšņi atrodot Martas, manas meitas, zīmējumus, kuros viņa sešu gadu vecumā bija zīmējusi modeli. Tik amizanti! Un man kā no gaisa nokrita palīdzība. Sapratu, ka mani interesē  bērna pieeja dabai. Protams, tur var saskatīt atsauces uz Pikaso, bet man tajā brīdī tas pilnīgi nebija prātā. Vienkārši pār mani nolija interese. Tie bija kaili, puspliki bērniņi, kā mazas sievietītes... groteska iekšā, smiekliņš, bērnišķīgums, īstenība. Varbūt dažiem, skatoties šos darbus, bija noliegums, bet lielākā daļa uzņēma. Bija jāsmaida. Bet arī tas periods pagāja, mani vairs neinteresēja. Laikā, kad Laima Slava ķērās pie manas grāmatas un sāka celt augšā pagātni, man nācas izvilkt savus bērnu dienu zīmējumus.

– Jā! Mamma visus saglabāja, tie bija lieli zīmējumi, pamatīgi... Redz, tēvs bija teātra dekorators, krāsu bija papilnam. Un tagad es redzēju, ka tā ir tēma. Tas ir vērtīgi. Izrādās – tas ir būtiski, tā ir tā esība. Atceros visus stāvokļus, kā tas bija. Tur ir tik liela, skaista bērna iekšējā brīvība, pēc kuras mākslinieks īstenībā tiecas visu mūžu. Tas ir skata pirmreizīgums – viņš ierauga galveno, svarīgo. Un tas ir tik vienkārši. Viņš ierauga ko interesantu. Kleitas ornamentu vai zeķes adījuma strīpiņas, un viņš to bērnišķīgi tieši attēlo. Tas atbilst mākslinieka iekšējai vēlmei strādāt ar krāsu, tā tieši, aizmirstot visu skaisto profesionalitātes rutīnu, kas ir tik eleganta...

– To iemācīto, akadēmisko?

– Ja gribi būt personisks, tad akadēmiskais ir pirmais, kas jāatmet. Un tad tu tausties savā virzienā, un tas notiek samērā lēni. Paiet gadi, un tas zināmā mērā ir tavs krusta ceļš. Kur krīti bezdibenī. Vienu dienu tev šķiet – ir brīnišķīgi, esi ko ļoti labu uzgleznojis, bet otrā dienā skaties – štrunts vien. Jāpārglezno. Tas nav vienkārši. Bet līdz ar to rodas personiskie atradumi, ieguvumi, ar kuriem vari rīkoties. Sāc nākamo bildi – tu zini, proti, izdodas, eleganti. Bet tad iet laiks, un tev atkal šķiet – tas ir līdz kaklam. Kaut gan tie ir labi darbi, vērtīgi, bet kaut kas dvēselē – tieši tur, kur mīt godaprāts un sirdsapziņa, mīlestība, saviļņojums – tev liek meklēt atkal ko jaunu. Jaunu brīvību. Tu esi brīvs, bet tava brīvība tev vairs nav interesanta. Tu meklē to jauno. Un brīvība ir untumaina. Ja tu to jūti, tev jādara. Vienkārši sāc. Protams, tās zināšanas ir, bet iekšēji tu jau esi bišķi kritisks pret tām un mēģini atbrīvoties.

Vai, tie ir tik skaisti brīži, kad pēkšņi nekas pārtop par... Tu jūti, ka gāz ārā, un darbs izdodas. Tev it kā kāds diktē, ka tas ir jāuzglezno. Ka tas var notikt arī tādos, diezgan senos, ļoti senos gados... (smejas) – tas man šķiet kā skaista Dieva dāvana. Tā ir ārkārtīgi laba sajūta. Varētu gandrīz teikt – kā iemīlēšanās, kas vecos gados nenotiek. To, šķiet, veicina tas, ka mans ķermenis un smadzenes, mana būtība ir viena pasaule sevī. Tai it kā jābūt pagurušai un pusaizmigušai, bet tā vēl darbojas. Ķermenis uzdod, bet... man jāzina, kas notiek kultūrā. Un es kā mazs bērns, kā muļķis varu priecāties, un man tā prieka ir daudz vairāk – tīri kvantitatīvi vairāk par nīgrumu, kas tomēr pienāk. No kura nevaram izvairīties neviens. Bet prieka ir daudz vairāk.

Doma. Ar dzeltenu pasvītrots

– Kas jūs ir iepriecinājis?

– Man patīk Ingas Ābeles Klūgu mūks. Bija nepieciešami viņai piezvanīt. Meklēju viņas telefonu, bija ļoti izbrīnīta. Bet tas arī Ingai prieku sagādāja. Jo pratu pateikt. Jāteic, cilvēks vairs nevar iegādāties grāmatas.

– Tāpēc, ka dārgas?

– Nu, protams. Man, piemēram, ļoti patīk viss, ko Māris Bērziņš dara. Bet jūtu viņu tikai fragmentāri. Svina garša man vēl nav nopirkta.

– Varbūt kāds uzdāvinās Ziemassvētkos...

– Tā jau man Klūgu mūku uzdāvināja mālpilieši un vēl dažas labas grāmatas. Tas ir skaisti. Bet visu jau arī nevar. Esmu tāda lasītāja, kurai vajag visu ar reizi izlasīt. Tad es dzīvoju ar to. Tajā pasaulē.

– Jums ir dienas režīms – ceļaties noteiktā laikā, nākat pie molberta?

– Es ļoti daudz klausos radio. Sāku klausīties no astoņiem, dažreiz no sešiem. Manī mīt drusku par daudz cilvēkmīlestības. Dažreiz uz to esmu iekritusi. Man vienkārši patīk vērot, iztēloties un uzreiz labus vārdus teikt. Dažreiz esmu nekritiska. Jo mani interesē. Šķiet, tas tā kā no Skulmēm ir iedzimts.

– Nē, ar interesi klausīties. Un bieži vien apbrīnot – re, kā viņš to zina! Es apbrīnoju daudzas profesijas. Bet tā ir tāda būšana, kas man mākslai jau neko nedod. Bet jāteic – es laikam meklēju prieku. Un tas  akumulējas, nāk ārā. Man šķiet, cilvēkam ir dots radīt. Un viņam kaut vai domās jārada. Ja nevari citādi realizēties, tad domā. Un izdomā! Strādā ar savām domām. Un vēl labāk, ja pieraksti. Es pierakstu.

– Valts Kleins filmā Dāma atceras, ka pusaudža gados uz jūsu gultas ieraudzījis diktofonu. Jūsu meita viņam stāstījusi, ka reizēm arī naktīs pamostaties un ierunājat kādu labu domu.

– Man ģeniālas domas nāk naktī (smejas). Kāds ārzemju latvietis uzdāvināja to diktofonu, tas bija 1986. gadā. Bet tagad es pierakstu, neierunāju.

– Uz lapiņām?

– Man ir klades. Te es daudz ko atrodu. Visas pilnas! Kas man patīk, interesē, es momentā tā kā improvizēju, lieku savas domas klāt. Un tās te sajūk. Es to nemitīgi daru (šķirsta vienu no trim lielajām kladēm), esmu ar dzeltenu te kaut ko pasvītrojusi. Te ir par visu ko. Viss, kas ienāk prātā, arī internetā paskatos. Domāju, darbošanās ar aipadu man ir šausmīgi daudz devusi.

– Arī mākslas darbus varat apskatīties. Man šķita interesanti, ka pa visu pasauli meklējat savu darbu līdziniekus. Kā domājat – ar tiem cilvēkiem, kas tos radījuši, esat gara radinieki?

– Savu, kas tev tuvs, tu redzi uzreiz. Tu ar to saproties. Un tad tie tuvie ienāk šajā ierīcē – nu, smiekli nāk, kā var būt tik tuvi pāri robežām, citās zemēs. Ļoti daudz prieka rada tas, ka apkārt ir domubiedri. Bet skatītājam, kuram patiesībā māksla domāta, jau nav vienkārši. Ir visam jāseko. Kaut lielās līnijās.

Kā nerēķināties ar skatītāju

– Vienkārši jāsaprot, cik ļoti laiks pienes visdažādākās iespējas mākslu saprast. Nekur nav rakstīts, ka vizuālajā mākslā attēlam jābūt uz audekla. Tavas smadzenes, kad jau pazīsti filosofiju, psiholoģiju, literatūru, dzeju, pat, gribētu teikt, fiziku, ķīmiju, bioloģiju... visu šo zināšanu sadarbība liek ņemt ne vairs ierasto otu un krāsu, bet izmantot pavisam citas darbības. Kāpēc vāzē liek ziedus un lej ūdeni? Nē, tu gribi citādi, un rodas kāds izgudrojums. Māksla grib tikt pāri robežām. Tā grib aiziet no tā, kas ir tā kā ierāmēts. Tā laužas ārā.

– Lai dabūtu bērna brīvību, par ko teicāt?

– Nu, mans gājiens ir vēl glezniecības robežās. Bet robežpārkāpšana ir neiedomājami milzīga. Māksla iet ļoti tālu, rīkojas ar telpu, top instalācijas. Performance ir arī tas, ko mēs te abas šodien darām – ap mākslu ņemamies. Kas ir māksla? Tā ir domas neierobežotības iespējamība. Protams, cilvēks ir audzināts ietvaros, mēs neatļaujamies noģērbties pliki un iziet uz ielas. Bet mākslā to dara. Nu, tas ir izaicinājums. Dažreiz tas ir nepieciešams. Arī politikā ar izaicinājumu var ko panākt. Pikets ir godīgs izaicinājums. Pie mums nekādi streiki nenotiek, lai gan vajadzētu. Bieži vien jaunām, trakām, izaicinošām parādībām mākslā tiek pierakstīts kreisums – tie ir revolucionāri, grib sagāzt un būvēt no jauna. Nu, revolūcija, robežu pārkāpšana ir bīstama. Bet – tās ir bijušas vajadzīgas. Katru jaunu lietu taisot, ir klāt izaicinājums. Un man vienmēr ir liela patika arī drusciņ nerēķināties ar skatītāju. Un iet uz izaicinājumu. Manī neglābjami tas ir. Tas krājas. Un kā lai neliek ārā? Man tiešām bija kas tāds, ka domāju – ir jālūdz Dievs, lai tas nepazustu. Jūs nevarat iedomāties, cik labi es jutos. Bet kāpēc? Jo man bija krāsa, materiāls. Man piegādāja, stimulēja, daudzi palīdzēja. Vai tādā nabadzībā šobrīd manos gados tas būtu radies? Es nezinu.

– Jā. Un tas bija Ingas Šteimanes nopelns. Pirmoreiz tā īsti palīdzēja tāda liela ticība man. Gribētos, kaut daudziem tā būtu. Es to šā gada laikā baudīju – ka viss ir labi, apstākļi sakrita, zvaigznes spīdēja. Viss bija labvēlīgs.

– Jūs bijāt Mākslinieku savienības priekšsēdētāja, tātad zināmā mērā arī administratore. Kā skatāties uz to, ar ko nodarbojas fonds Mākslai vajag telpu, cīnoties par modernās mākslas muzeju?

– Nav vienkārši. Es visu mūžu esmu cīnījusies par telpām. Māksla ir kultūras daļa, kas cilvēkus stimulē, ceļ viņu pašvērtību. Māksla dod lepnumu par to, kas mums pieder. Jāteic, ka es un arī visa ģimene pēdējos 25 gadus esam dzīvojuši no šāda apgrozījuma – atdodot darbus, iegūstam līdzekļus darbnīcu apmaksai un pašu iztikšanai. Bet ne vairāk. Nekas nav iegādāts, automašīnas pirktas un mainītas… Daudzi darbi ir aizgājuši privātā īpašumā, jo valstij ir samērā maz līdzekļu. Bet visu laiku paliek sāpe par to, ka ļoti lielas vērtības joprojām netiek rādītas, tikai jubileju gadījumos. Mēs redzam, cik ļoti maz no tā, kas radies pēc kara, var parādīt valsts muzejā. Vecā māksla savu vietu ir ieņēmusi, bet, sākot ar 20. gadsimta otro pusi, īpaši dramatisko padomju laiku, no kura tomēr ir radušies daudzi brīnišķīgi mākslas darbi. Ne tikai glezniecībā, arī dekoratīvajā mākslā – bagātību bagātības. Un mazā vietiņa, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, gandrīz neko neatrisina. Labi, ka tas ir, bet tas ir viens nieciņš. Tā māksla būtu jārāda, tur ir personību personības... Edītei Vīgnerei vien vesels muzejs vajadzīgs. Un ne tikai viņai. Līdzvērtīgi ir desmit katrā žanrā. Kaut mūsu spēcīgā grafika. Privākolekcionāriem ir krājumi, viņi ir gatavi tos rādīt.

Nupat kādā intervijā runāju par to, ka mūsu ir maz. Mēs esam viena cilts. Un mums ir jārāda viss, kas labs rodas. Paralēli laikmetīgajam rodas arī skaista, laba, estētiska, personiska māksla. Tai ir sava vieta – kā kamerorķestrim. Tā runā uz trauslāku dvēseli, intīmāku sajūtu, mājai, manai vietai, kā es to gribu. Tā ir ļoti izsmalcināta būšana, ko nevajag noniecināt. Tāpēc, ka mūsu ir tik maz, mums jāprot izcelt visas savas vērtības. Un smalki izcelt. Pašlaik nav mākslas kritiķu, kuri prot uzmundrināt, runāt par to, kas parādās mazāk laikmetīgs. Viegli pateikt – tas ir komerciāls. Bet tā nav, jo nav cilvēku, kam ir līdzekļi mākslas darbus iegādāties. Tas vienkārši skaisti, jauki parādās. Kad to noniecina, uznāk tā dusma.

Viss bija ideālistiski
– Jūs šajā Mežaparka mājā dzīvojat vesela dzimta?

– Tagad visi seši – Juris, dēls, un meita ar savējiem. Mēs arvien ciešāk sadzīvojam, kā komunālā dzīvoklī. Darbnīcas pamazām pārvēršas par dzīvojamām telpām. Juris sev tādas mazas, šauras iztaisījis, lai būtu gulēšanai. Bet tā ir dzīve! Tā maina visu... Ieva Zībarte gribēja rakstīt par šīs mājas arhitektūru, taču te viss ir citādāk, nekā bija iecerēts. Šis ir uzbūvēts (rāda uz griestiem), lai Martai būtu, kur dzīvot. Te bija augsti griesti, būvēts tā, lai varētu tapt lielas gleznas. Mana mamma vēl bija dzīva – skulptūras taisīja. Viss bija tā ideālistiski (smejas). Bet arī tagad viss ir ļoti labi, vienkārši.

– Man patika, kā teicāt, ka esat piegājusi pie priedes dārzā un sapratusi, ka tas, kas tek viņā, tek arī jūsos.

– Jā. Tāpat kā mākslā, ir mirkļi, kad pilnīgi vienkāršās patiesības cilvēkam noskaidrojas caur jušanu. Bija karsta diena, vēnas vilka uz leju, un es domāju, cik vientuļa un veca jūtos. Piegāju pie priedes un apķēru to. Piespiedos un domāju – tajā priedē taču notiek tas pats, kas manī. Tas pats process, vai ne? Skolotam cilvēkam elementāra patiesība. Bet dabūt to sajūtu...

– Tā ir kā apskaidrība?

– Būtisks notikums, ko var saukt par brīnumu. Tu pēkšņi to izjūti, tādu lielo apskaidrību. Tāpat ar glezniecību – jādomā par to, kas man ir dots. Es nekad neesmu domājusi, ka man ir kāds īpašs talants. Talants bija Felicitai Pauļukai, Maijai Tabakai, Birutai Baumanei... Es vienkārši darbojos, man no vecākiem tas nāk. Bet, kad tevī rodas šis labais, tu jūti – tevī ir kas vairāk. Daba tevi aplaimo, viņa tev paziņo. Tu saņem tā kā vēsti.

– Tu esi izredzēts saņemt vēsti.

– Tā ir dievišķā sajūta. Es negribu... man vecmāmiņas ir mācījušas Dieva vārdu velti nevalkāt. Un es to arī cenšos nedarīt. Bet sajūta liek par tām lietām domāt. Tas, ko tev ir nācies pārdzīvot, kad tev izdodas vai tā izredzētība tev pieskaras, – tas nav materiālas dabas pierādījums, bet, ja savā darbā esmu to izjutusi, un ir kāds, kas pēkšņi ne no šā, ne no tā to novērtē... To reizēm nevar pateikt, bet tas kaut kas – to var just. Tu pilnīgi nosvīsti no tā – man tā laime ir dota! Tas, ka tā parādās tik vēlu... Varbūt – ik pa laikam, bet neesmu bijusi pietiekami vērīga. Cik lēni cilvēkam tā apskaidrība nāk. Tas ir viedums. Tie brīnumi, tie skaistie mirkļi... To jau zina tikai viņš pats un atceras. Un arī dažās gleznās, kuru nav nemaz tik daudz, tu jūti – izdevās! Nu, dzīve ir interesanta (smejas).

Sandra Landorfa, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Oļegs Zernovs