Sieva, mīļākā, attiecību trijstūris. Kā izkļūt?

Ne vīrieši, ne sievietes nav pati pilnība. Vienam dots prāts, otrs mīlīgs kā runcis, trešajam acis kā okeāna dzīles, ceturtajam naudas lāde. Tāda ir dzīve, visu nevar gribēt. Īstam vīrišķim jāprot sienā naglas dzīt, bērnus pārtīt, lauku uzart un naudas koku izaudzēt. Viņam jābūt arī draugam un mīļākajam. Pārāk daudz lomu vienam nabadziņam. Gluži tāpat ir ar sievietēm. Tāpēc nav brīnums, ka sāk veidoties ģeometriska figūra – trijstūris. Dzīvē vienmēr, kur ir divi, uzrodas trešais. Pāra dzīvē ienāk mazulis, divas draudzenes aprunā trešo, bet laulāto dzīvē iejaucas mīļākais (ā). Trijstūrī visi ir saistīti, to nav tik viegli iztaisnot vai iekārt svētku eglītē un aizmirst. Kā izdarīt pareizo izvēli attiecību trijstūrī un kāpēc tas ir tik grūti, stāsta psiholoģe, personības attīstības trenere Olga Orlova.

Iedomāsimies klasisku situāciju, kas neparedz, ka cilvēki izturas viegli pret attiecībām ārpus ģimenes. Un tā: laba ģimene, kurā abi partneri domā, ka viņu laulība ir uz visiem laikiem. Taču lūzums var notikt gan pēc trim, gan trīsdesmit gadiem. Kāds no partneriem izstājas no spēles un izveido vēl vienu pāri ārpus ģimenes, kas noved pie mīlas trijstūra.

Nepiekrītu uzskatam, ka attiecību trijstūris veidojas tad, kad ģimenē kaut kā pietrūkst vai partneris rīkojas nepareizi. Arī tad, kad ģimenē viss ir labi, cilvēki tik un tā mēdz zaudēt orientierus un atrod jaunas attiecības, bieži vien paši nesaprotot, kāpēc. Mums visiem ir daudzveidīgas un sarežģītas iekšējās vajadzības, priekšstati par dzīvi, laimi un to, kas paši esam. Var dzīvot gadiem ilgi, nepievēršot uzmanību vai iegrožojot nepiepildītas, reizēm pat neapzinātas ilgas, bet, līdzko rodas situācija, kurā uzrodas cilvēks, kas atbilst un atsaucas uz šīm vērtībām, viņš negaidīti, strauji, pats neaptverot, kā, izrādās dziļi iestrēdzis jaunajās attiecībās.

Pareizā atbilde: jaunajā mīļākajā ir vērtības, kuru nebija ģimenes dzīvē

Es gribētu vērsties pie tiem nelaimīgajiem laulātajiem, kas ir palikuši vieni, kamēr otrs laulātais ir atradis piepildījumu citās attiecības. Tas nenozīmē, ka esat slikts, nekur nederīgs. Tā vienkārši gadās! Problēma nav, ka sieva vai vīrs nebija pietiekami labs, gādīgs, mīlošs, bet gan tas, ka jaunajā mīļākajā ir vērtības, kuru nebija attiecībās.

Piemēram, dažiem patīk vētraina dzīve, pārmaiņas, viņi alkst, lai pasaule apkārt vārītos, bet dzīve iegrozījusies tā, ka pāra attiecībās pieņemts cienīt mieru, līdzsvaru, ritmu. Tā ir laba dzīve, bet piedzīvojumu kāre cilvēkā nav zudusi. Viņš gadiem ilgi var samierināties un strādāt ar sevi, bet, līdzko parādās sieviete, kas apliecina dzīves daudzveidību un krāsainību, līdzšinējās attiecības ir briesmās.

Otrs piemērs: sieviete vēlas stabilitāti, omulību, noteiktību, bet ģimenes modelis ir ekstrēms – vīrietis ir biznesā un visu laiku riskē. Sieva astoņas reizes gadā kravā čemodānus, jo vīram patīk trakulīgi ceļojumi. Un tad kādu dienu viņa satiek cilvēku, kas sola mieru un skaidru nākotni, velta uzmanību bērnu audzināšanai, un viņa zaudē galvu. Gribu piebilst, ka es to neattaisnoju, mana darba jēga ir, lai cilvēki nešķirtos un laimīgi aizvadītu visu dzīvi. Tomēr situācijas ir dažādas.

No evolūcijas skatpunkta: jo vairāk trijstūru, jo vairāk pēcnācēju un lielāka garantija, ka cilvēce izdzīvos. No seksoloģijas viedokļa augsta seksuālās dzīves kvalitāte pozitīvi ietekmē ne vien cilvēka apmierinātību ar dzīvi, bet daudzējādā ziņā to piepilda ar jēgu. Trijstūri vai pat daudzstūri attaisno tas, ka vīrietis ir poligāms, un simti miljoni spermatozoīdu vienā ejakulācijas reizē nav dabas kļūda, bet likumsakarība. Tātad, vienas dienas laikā stājoties seksuālos kontaktos ar daudzām sievietēm, vīrietis var radīt desmitiem pēcnācēju. Tāds ir evolūcijas plāns. Vīrietim dzimumakts beidzas ejakulācijas brīdī, turpretī sievietei tas ilgst deviņus mēnešus. Patiesībā process turpinās vēl četrus piecus gadus, kad bērns kaut nedaudz var par sevi parūpēties.

Etoloģija ir zinātne, kura pēta dzīvo radību uzvedību kā iedzimto un iegūto aktivitāšu kopumu, kas nepieciešams savstarpējo sakaru uzturēšanai ar ārējo vidi un sugas indivīdiem. Tā apraksta mātītes nepieciešamības principu. Un tā: iztēlosimies, ka cilvēce ir uz izdzīvošanas robežas, ir palikuši daži desmiti vīriešu un tikai viena sieviete. Šajā gadījumā cilvēcei tikpat kā nav izredžu. Turpretī, ja ir daudz sieviešu un viens vīrietis, izredzes ir samērā labas. Iznāk, ka no evolūcijas viedokļa sieviete ir ļoti vērtīgs materiāls. Daba izdarījusi tā, ka vīrietim sekss vajadzīgs biežāk nekā sievietei, jo diennakts laikā katrā sēkliniekā rodas vairāk nekā 250 miljoni spermatozoīdu, kas atrodas kaujas gatavībā, – tie grib izšauties un kaut ko apaugļot.

Daba sievietei dāvājusi pievilcību visa gada garumā, lai turētu blakus vienu vīrieti un viņš neskrietu prom

Tomēr te nonākam pie kāda interesanta momenta, proti, dabā nav citu radību kā vienīgi sieviete, kas visu laiku ir pieejama tēviņam. Jebkurš cits dzīvais organisms ir veidots tā, ka mātīte ir pieejama tēviņam tikai dažas reizes gadā. Tēviņš to zina, jo mātīte raida nepārprotamus signālus – izplata īpašu smaržu, palielinās krūšu dziedzeri, dzimumorgāni piebriest, jo tiem pieplūst asinis. Kamēr mātīte nav gatava dzimumattiecībām, tēviņš ir aizņemts ar tām, kas ir nobriedušas pāroties. Un tikai vīrietim daba nav lēmusi zināt, vai sieviete ir gatava apaugļoties vai tikai maldina pretējo dzimumu.

Daba sievietei dāvājusi pievilcību visa gada garumā, lai turētu blakus vienu vīrieti un viņš neskrietu prom. Pēc dabas, nevis Rietumu civilizācijas plāna sievietei būtu jādzemdē bērns, pēc tam jābaro, jāaudzina, atkal jādzemdē utt. Tas nozīmē, ka viņa visu laiku būtu bezspēcīga un kādam par viņu būtu jārūpējas. Lai šis evolūcijas plāns varētu realizēties, daba izdarīja tā, lai, būdama mīklaina un iekārojama, sieviete visu laiku kārdinātu vīrieti.

Tātad, neraugoties uz to, ka daba vīrieti radījusi poligāmu, tā vienlaikus garantē ilgstošu saikni starp vienu vīrieti un sievieti. Ir pilnīgi normāli, ja vīrietis grib vairāk pēcnācēju, kam nodot savus gēnus, jo daudzveidīgi pēcnācēji nodrošina labāku perspektīvu cilvēces izdzīvošanai.

Kad veiksmīgs, precējies biznesmenis vēlas bērnu no jaunas mīļākās – skolotājas, viņš zemapziņā saprot, ka ģenētiski tas ir labs variants. Ir arī saprotams, kāpēc skolotāja izvēlas precētu uzņēmēju, nevis krāvēju. Sievietei kļūdas cena vienmēr ir augstāka nekā vīrietim. Ja vīrietis, nododot ģenētisko materiālu, ir kļūdījies, viņš nākamajā dienā atradīs citu sievieti. Ja nepareizu izvēli izdarīs sieviete, viņa ar to dzīvos visu atlikušo mūžu. To zina jebkura sieviete, kas viena audzina bērnu. Sieviete bērnā tik un tā redz viņa tēvu. Iniciatīvu izrāda vīrietis, bet izvēli vienmēr izdara sieviete, un viņai jātēmē maksimāli precīzi.

Kā sievietei iemācīties pieņemt, ka viņas vīrietim ir ārlaulības bērns?

Tomēr, ja skatāmies uz pāri nevis no sugas izdzīvošanas, bet individuālā likteņa viedokļa, paveras cita aina, jo nedzīvojam vakuumā, bet noteiktā sociālā vidē. Kas notiek ar sievieti, kad viņa uzzina, ka vīram ir viens bērns no sekretāres, otrs – no grāmatvedes, trešais – vēl kaut kur? Kā sievietei iemācīties pieņemt, ka vīrietim ir ārlaulības bērns?

Tas ir iespējams, taču jāiegulda pamatīgs darbs. Ir jāpārkārto iekšējā un dabas iekodētā vērtību sistēma. Sievietei ir jāmaina pozīcija un jāpalūkojas no mūžības viedokļa: bērni pieaugs, ģimene kļūs plašāka. Jo vairāk sieviete spēj pietuvoties mūžībai, jo vieglāk, bet jāņem vērā, ka cilvēku nevar piespiest atteikties no individuālām vajadzībām – dziļas uzticības, kas vajadzīga gan sievietei, gan vīrietim.

Stabilitāte pāra attiecībās ir pamats, kas vajadzīgs, lai dzimtu bērni. Nestabilās attiecībās sieviete nelaidīs pasaulē bērnu. Ja sarežģītas situācijas risina vienkāršotā veidā, sākumā ir neliels uzlabojums, pēc tam iestājas sabrukums. Tā ir visās lielās sistēmās.

Katra sieviete, kas jebkurā vecumā – divdesmit, četrdesmit vai piecdesmit gados – laiž pasaulē bērnu, cer, ka vīrietis būs kopā ar viņu, pat tad, ja saka – man vajadzīgs tikai bērns. Kad sieviete dzemdē, tā var būt taisnība, bet, kad viņa tur rokās bērnu, situācija ir cita. Sieviete vēlas, lai bērnam būtu tēvs. Ja gribam, lai cilvēki būtu laimīgi un laistu pasaulē bērnus, mīlas trijstūris nav labākais risinājums.

Neiespējamais – lai visiem būtu labi

Kad pāra dzīve pārveidojas par trijstūri, vīrieša uzvedība no sievietes viedokļa var būt neizprotama. Sieva vai mīļākā? Lauzot galvu un salīdzinot divas sievietes, viņš kādā brīdī saprot, ka nespēj izvēlēties, jo abas ir lieliskas, bet ļoti atšķirīgas. Ja sievietes ir iespējams salīdzināt, attiecību trijstūris neieilgst. Bet tur jau tas āķis – viņas nav salīdzināmas! Abas sievietes vīrietim nozīmē atšķirīgas pasaules, dažādu dzīvesveidu.

Jā, viņam patīk ierasties ģimenes ligzdiņā, ieaut kājas vecajās, pūkainajās čībās, apsēsties ērtajā, noteiktā vietā izsēdētajā dīvānā, ar ierastu žestu paņemt no galdiņa žurnālu un tējas krūzi. Bet viņam patīk ierasties arī citā pasaulē, kurā viņš ir stiprs, varens cilvēks, kas visu atrisina, un kurā par viņu jūsmo, ceļ uz pjedestāla.

Viņam abas sievietes ir tik dārgas, ka viņš vēlas neiespējamo un saka: “Gribu atrisināt situāciju tā, lai visiem būtu labi.” Tā ir klasika! Vīrietis aiziet pie vienas, tad pamet un atgriežas pie otras, un tā neskaitāmas reizes, vienmēr zvērot, ka nekad vairs, nemūžam. Pie manis ir nākuši nelaimīgi, pašpārmetumu nomocīti, neizgulējušies vīrieši apsārtušām acīm un teikuši: “Domājat, ka tas ir viegli – dzīvot divās ģimenēs, rūpēties, uzklausīt, risināt sadzīves jautājumus?”

Vēlme “lai visiem būtu labi” liedz izdarīt izvēli. Līdz ar to trijstūris var ilgt piecus, desmit, divdesmit gadus.

Nekas neatrisinās pats no sevis

Ko darīt, kad vīrieša motivācija ir divkosīga? No vienas puses, viņš bēg no atbildības un negrib, lai situācija mainās, no otras puses, nespēj pieņemt lēmumu, jo uzskata, ka apstākļi ir stiprāki par viņu. Vīrietis nespēj izvēlēties starp divām sievietēm (ģimenēm), baidoties, ka to nožēlos visu mūžu. Kādu brīdi viņam šķiet, ka tas atrisināsies pats no sevis. Maldi. Pats no sevis nekas nenotiks, un pat pēc nāves situācija paliks neatrisināta. To var atrisināt tikai kāds ar miesu un dvēseli. Tomēr principiāla atšķirība sievietes un vīrieša pozīcijās ir tāda, ka sievietes vienmēr grib risinājumu.

No malas var šķist: viss ir vienkārši. Tā nav, jo šie vīrieši nav izlaidīgi nelieši, reizēm viņi ir uz pašnāvības robežas un, atnākot pie psihologa, zem šīs drāmas smaguma nespēj pat muti pavērt. Vīrietis mīl gan vienu, gan otru un jūtas kā nelietis. Viņš ir sevi iedzinis stūrī.

Mans padoms: negaidiet! Situācija nestāvēs uz vietas, tā tikai pasliktināsies, pieaugs vilšanās, neuzticēšanās, iesaistītajiem pazemināsies pašvērtējums, tiks izjauktas pamata dvēseliskās vērtības, zudīs dzīves jēga. Arī bērni redz šo bezgalīgo, nelaimīgo nolemtību, viņos rodas iekšējs konflikts, jo viņi jūtas bezspēcīgi. Tas ir tāpat, kā gadiem skatīties, kā mirst tuvs cilvēks, un nespēt neko darīt, jo tu esi mazs bērns ar niecīgiem resursiem un bez dzīves pieredzes.

Situācija tiks atrisināta tikai tad, ja kādam pietiks spēka. Ja vīrietis neatšķetinās trijstūri, to savās interesēs izdarīs sievietes. Vīrietim ir jāpasaka: es esmu vienīgais, kas to spēj atrisināt. Uz pasaules nav neviena cita cilvēka, kas to varētu izdarīt manā vietā. Risinot situāciju, kritēriji neeksistē, atbildes uz jautājumu, kura sieviete labāka, nav, jo viņas nevar salīdzināt. Tāpat ir skaidrs, ka jums vajag gan vienu, gan otru. Atcerieties: jebkura izvēle ir laba izvēle. Ja izvēli ietekmē no malas, neveiksmes gadījumā var atskanēt vārdi: es negribēju, mani piespieda, pierunāja, piejaucēja, es neesmu atbildīgs par notikušo.

Vainas apziņa ar gadiem tikai pieaugs un ilgs līdz mūža galam, bērni vienmēr atcerēsies, ka viņiem pietrūka tēva

Jums (es vēršos pie vīriešiem) jāizvēlas nevis viena no sievietēm, bet sava dzīve, godīgi atbildot, kādu dzīvi gribat dzīvot un kura no viņām atbilst šai lomai. Jums jāzina, ka tā, kuru atstājāt, jums nekad nepiedos un jūs dzīvosiet ar šo akmeni kaklā. Savukārt, ja sieviete ar bērnu aiziet pie cita, viņa dzīvos ar vainas apziņu pret bērnu. Tās ir tukšas frāzes: “Paliksim draugi! Tu taču saproti, es citādi nevarēju!”

Ir jāatzīst: tas ir mans lēmums, un ideāls risinājums nav iespējams. Vainas apziņa ar gadiem tikai pieaugs un ilgs līdz mūža galam, bērni vienmēr atcerēsies, ka viņiem pietrūka tēva. Vainas sajūta nav jāizrāda, bet jāapzinās, ka viegli un patīkami nebūs. Tālāk ir jāveido attiecības ar sievieti, ko esat izvēlējies. Un vēl: jums visu laiku jāstrādā, lai samazinātu šā lēmuma sekas. Tā būs jūsu atbildība un vīrišķība!

Sievietēm ir liels kārdinājums rakstīt, zvanīt un tikties ar sāncensi. Viņas skaidro attiecības, rīko cīniņu. Bieži vien viņas savu rīcību argumentē tā: “Man viņa bija jāredz un jāparunā, lai saprastu, cik viņiem viss ir nopietni.” Nu, un ko jūs darīsiet, ja sapratīsiet, ka viņiem viss ir nopietni? Teiksiet: “Ak tā, nu tad jau gan... Tas nekas, ka mēs piecpadsmit gadus nodzīvojām kopā.”

Lai cik grūti tas arī būtu, labāk tomēr nekontaktēties, necīnīties, pat ja otra sieviete izrāda iniciatīvu, savaldzina vīrieti. Tāpat ir skaidrs, ka ne viena, ne otra nesēž rokas klēpī salikušas, tie ir aktīvi spēki, kas no visām pusēm iedarbojas uz vīrieti.

Ja sieviete grib būt vienīgā, viņai jāizturas, it kā viņa būtu vienīgā

Lai kā jūs konkurenti biedēsiet un stāstīsiet, cik ļoti jums šis vīrietis ir vajadzīgs, tas neko nemainīs. Pat nosacītas uzvaras gadījumā jums būs jādzīvo ar bezgribas vīrieti, kurš nespēja pieņemt lēmumu. Jūs nevarat pateikt otrai sievietei: “Nu tad ņem viņu!” Rīt atnāks trešā un aizvedīs viņu.

Sieviešu cīniņš no psiholoģijas viedokļa nedod labumu. Ja sieviete grib būt vienīgā, viņai jāizturas, it kā viņa būtu vienīgā. Gadās, ka vīrs atklāj sievai, ka viņam divus gadus bijuši sānsoļi, bet viņa saka: “Nu un?” Vīrietis no pārsteiguma stāv kā zemē iemiets un nespēj parunāt. Protams, pēc sarunas ir jārīkojas, tomēr šī situācija skaidri parāda, ka sievietei ir jārada pasaule, kurā viņa tiek uztverta kā vienīgā.

Ir kāds paradoksāls jautājums, ko sievietes man uzdod jau daudzus gadus: “Kā zināt, vai tas ir mans cilvēks?” Viņas to jautā, kad grasās precēties, pēc pieciem un pēc divdesmit gadiem. Es varu atbildēt nepārprotami: ja šo cilvēku ievērojāt un izcēlāt pārējo vidū, viņš jau ir jūsu cilvēks, varat būt par to pārliecināta.

Tomēr izvēles problēma ir nevis, lai atrastu pašu piemērotāko, bet gan jūsu lēmumā. Jums jāuzvedas tā, it kā viņš būtu vienīgais. Mēs nekad nevaram dabūt visu, atrast vienīgo ideālu, bet varam cilvēkā ieraudzīt kaut ko būtisku, kas padarīs mūsu kopdzīvi tādu, kādu vēlamies.

Kļūda, ko pieļauj sievietes un ko vīrieši viņām nepiedod, ir spēlēšanās

Attiecībās vienmēr ir pietiekami daudz iemeslu gan izšķirties, gan palikt kopā. Jautājums ir – pie kā mēs vairāk piestrādājam. Ja sieviete saprot, ka nevēlas dzīvot kopā ar vīrieti, situāciju sarežģī bērni. Mūsdienās ir pozitīva tendence – vīrieši, šķirot laulību, nevēlas šķirties no bērniem. Ja jūs (es vēršos pie sievietēm) esat izvēles priekšā un saprotat, ka vīrietis nav gatavs labi izturēties pret jūsu bērniem, mīlēt viņus, ir jāapstājas, jo tas jums neļaus nākotnē justies labi.

Kļūda, ko pieļauj sievietes un ko vīrieši viņām nepiedod, ir spēlēšanās. Ja sievieti kaut kas neapmierina vīrietī un viņa satiek citu, viņa saka: “Ja tu mainīsies, es palikšu kopā ar tevi, bet, ja ne, zini, man ir kur iet.” Tad viņa nokļūst trijstūra otrā stūrī un brīdī, kad kaut kas nepatīk, saka to pašu. Ja sieviete sodīs vīrieti ar cita vīrieša palīdzību, attiecības sabruks. Vīrietis vienmēr atcerēsies, ka viņa ir tā rīkojusies. Ja sievietes mērķis ir piestāt pie krasta un izveidot dziļas, stabilas attiecības, ir jāpasaka – šis vīrietis man ir ideāls – un katru dienu jārīkojas tā, lai attiecības būtu ideālas.

Turklāt jums jāzina, ka vētraina piedzīvojuma cena var būt augsta, jo attiecības ģimenē vairs nebūs tādas, kādas bija pirms tā. Ja rēķināties ar sekām un esat gatavi mainīt dzīvi, jūs varat to atļauties, ja ne, labāk meklēt vērtīgo esošajās attiecībās. Tik skaistus piedzīvojumus, kādus spēj sniegt patiesas attiecības, kas ar katru gadu kļūst intensīvākas un interesantākas, jums nesniegs neviens attiecību trijstūris vai sānsoļi. Jūs tikai riskējat nekad neizbaudīt ilgstošu attiecību dzīles...

Un, atgriežoties pie jautājuma, kā zināt, kura ir vispareizākā izvēle, atbilde būs – tā, kuru izvēlēsieties. Pats. Un pat tad, ja laika gaitā mērķis nesniegs iedomāto gandarījumu, tā būs nevis jūsu kļūda, bet mācība, kas paredz izaugsmi.