Kaija Gulbe no šova "Runāsim atklāti!" bijusi tuvu nervu sabrukumam

Nu ir jau labāk, sākumā bija pārāk liels stress un neizpratne, kas tad tur īsti būs un kā viss notiks. Bija arī neziņa, vai es to varu vai nevaru paveikt. Sākotnējie meklējumi, kas es šovā varētu būt, bija sarežģīti. Vienubrīd – līdz pilnīgam spēku izsīkumam.

Kā tu vispār izdomāji piekrist?

Sākumā biju diezgan skeptiska. Bet tad man atsūtīja paraugus, kā viss varētu izskatīties, un tas neatgādināja raidījumu Logi, kurā viss ir šausmīgi uzspēlēti. Man nebija jāmācās nekādi teksti, man netika uzspiesti uzvedības modeļi, nebija prasību runāt pēc konkrēta scenārija. Man tikai atlika padomāt par emocionālajiem jautājumiem, kas nāks kopā ar raidījumu. Esmu pietiekami veca, lai saprastu, ko nozīmē ielīst tik publiskā sfērā. Televīzija sagrābj cilvēka dzīvi milzīgi ātrā virpulī, un tad vai nu tas virpulis tevi nes un tu kādā brīdī vari izpeldēt ārā un atkal atrast stingru pamatu, vai arī tas ierauj tevi un samaļ. Tā ka – visu cieņu publiskiem cilvēkiem par to, ka viņi spēj izdzīvot, turklāt, no malas raugoties, vēl būt pietiekami veselīgi!

Ar ātrumu. Un ar drusku vairāk izaicinošu uzvedību, nekā tas ir manā kabinetā. Kabinetā ir vairāk iejūtības. Televīzijā nav vajadzības pēc smalkām niansēm. Nepieciešama ārkārtīgi liela koncentrēšanās uz to, ko pasaka cilvēki. Es zinu tēmu, par ko varētu būt runa, bet pašus cilvēkus pirmo reizi ieraugu tikai studijā, tāpēc to, ko viņi atnesīs ar savām personībām, paredzēt nevaru. To neviens nevar paredzēt! Katru reizi jāspēj pavērt kādu čakru vaļā, lai nāktu īstie vārdi. Jo ne katrai situācijai der tas, ko esmu redzējusi savā privātpraksē, izlasījusi gudrās grāmatās vai piedzīvojusi savā privātajā dzīvē, visbiežāk jāsaliek kopā viss, lai atrastu pareizos vārdus un labāko situācijas analīzi.

Daļa no raidījuma dalībniekiem nav īsti – daudzi pamanījuši savus paziņas vai kaimiņus tavā šovā tēlojam kādu citu. Tevi par to pirms raidījuma informē?

Es to nemaz negribu zināt. Tas, iespējams, mainītu manu attieksmi, bet es gribu pret visiem izturēties vienlīdzīgi. Un ar to tēlošanu ir tā – psihologi un psihoterapeiti mācās ar tādām metodēm – psihodrāma, situāciju izspēles un citas. Tas ir kā treniņlaukums tam, kas varētu notikt realitātē. Esmu neskaitāmas reizes piedzīvojusi – pat tad, ja apmācību procesā cilvēkiem, kas spēlē noteiktu ģimeni, tikai aptuveni izstāsta situāciju, kas šajā ģimenē, ja pasaka noteiktas frāzes, katru reizi notiek brīnumainas lietas. Cilvēki, ienesot savās lomās kaut ko no savas personīgās dzīves, precīzi parāda situācijas, kas tiešām notiek kādā konkrētā ģimenē.

Cilvēki, kas atnākuši spēlēt kādas lomas, visu izlaiž caur savu personību, un lomas tiek iedzīvinātas. Tādējādi nekas šausmīgi falšs vienkārši nevar sanākt.

Jā, bet arī cilvēkiem, kas nāk uz manu kabinetu, nav vajadzīga ilgstoša apčubināšana un apmīļošana. Protams, es varu palīdzēt, izrādot lielu līdzjūtību, bet – ne jau visu laiku. Tad cilvēks var iekrist pastiprinātā sevis žēlošanā, un tas nevienam nepalīdz.

Raidījumā mans uzdevums ir saprast, kādas ir cilvēku domas un emocijas, un motivācija situācijā, kādā viņi ir nonākuši. Savā ziņā tas tiešām ir detektīva uzdevums. Ar rūpju rievu pierē. (Kaija pašironiski pasmaida.)

Televīzijas atpazīstamība darbā netraucēs?

Jebkura atpazīstamība var gan palīdzēt, gan traucēt. Droši vien šovs daļu cilvēku iedrošinās atnākt tieši pie manis, bet daži teiks: Nē, pie šitās gan es neiešu! Esmu gatava abiem scenārijiem.

Skaidrs, ka televīzija ļoti iespaido cilvēkus. Un no kurienes šī neapzinātā vēlme ticēt visam, ko saka televīzijā, es nezinu.

Pēkšņi slavena TV zvaigzne – tas jau tāds populārs sižets ar visādiem paredzamiem un neparedzamiem sarežģījumiem ģimenes dzīvē...

Latvijas mērogos jau jebkurš, kas divreiz parādās televīzijā, var būt zvaigzne! Nu, ja tā zvaigzne sāktu kā zvaigzne uzvesties mājās, tad, protams, ģimene uz mani skatītos ar citām acīm. Bet es joprojām esmu tas pats cilvēks – vedu bērnu uz skolu, no skolas, gatavoju ēst, tīru māju...

Sākumā, kad slodze bija nenoregulēta, vienu brīdi tiešām biju tuvu sabrukumam. Bet tad, pateicoties draugiem, kas saprata, ka Kaija vairs nav Kaija, es atkal atgriezos pie sevis.

Vai pati esi laimīga sieviete, vai, klausoties stāstus savā privātpraksē vai analizējot situācijas šovā, tevi reizēm nepārņem atvieglojums – cik labi, ka man tā nav, ka manā dzīvē viss ir kārtībā...

Man dzīve ir bijusi pietiekami raiba, sākot jau ar manu laulību. Esmu precējusies, bet esmu arī šķīrusies. Droši vien visi tagad teiks: Redz, kā tie psihologi un psihoterapeiti māca dzīvot, bet pašiem šitā iet!...

Nu tā arī iet – kā visiem. Ne jau tikai psihologi un psihoterapeiti šķiras, varbūt viņi vienkārši vairāk domā, kāpēc es izšķīros, kāpēc vispār apprecējos un kas no tā visa nāk man līdzi. Citi cilvēki apprecas un izšķiras trīs reizes un tā arī neizdomā un nesaprot, kāpēc notiek tā, kā notiek.

Lāsts? (Smejas.) Nē, es to uztveru drīzāk kā iespēju rast atbildes uz jautājumiem. Domāju, katram cilvēkam ir jautājumi sev – kāpēc notika tā, kā notika, kāpēc tieši ar mani. Esmu ļoti daudz domājusi par savu laulību – kāpēc tā bija tieši tāda, kāda bija, un kāpēc tā beidzās tieši tā, kā beidzās. Visam, kas piedzīvots, traumām – tam bija jāiet cauri. Bija gan asaras, gan smiekli, viss bija. Visvairāk jau domas par to, ko es izdarīju, lai būtu tādas sekas.

Tas nav raksturīgs tikai sievietēm. Jebkura šķiršanās – ne tikai laulības šķiršana, bet arī šķiršanās no tuva cilvēka, darba zaudējums – liek iziet cauri noteiktām fāzēm, kurās mēs pārstrādājam traumu. Tur ir gan dusmas, gan otra vainošana, gan sevis vainošana, gan vēlme kaulēties – nu, bet, ja es būšu tāda, tu paliksi ar mani? Šīm stadijām jāiziet cauri, līdz var nonākt pie situācijas pieņemšanas un sadzīvošanas ar to. Es iemācos to, ko no situācijas var iemācīties, nolieku to kā izlasītu grāmatu plauktā, zinu, kāda pieredze nāk no šā stāsta, un dzīvoju tālāk. Un meklēju, ko jaunu dzīve var man piedāvāt.

Tev kā psihoterapeitei attiecībās ir vieglāk vai grūtāk? Psihoterapeits var pats sev palīdzēt?

Var – tādā ziņā, ka viņš pats ātrāk saprot, kas ar viņu notiek. Tomēr es nedomāju, ka psihoterapeitēm ir vieglāk vai citādi nekā citām sievietēm. Vienīgi vieglāk var saprast, kāpēc es tieši tā jūtos un tieši tā daru. Bet – visu cieņu mūsu partneriem, jo viņi jau arī mūsu shēmās un plānos ievieš savas korekcijas! Man ir ļoti labs dzīvesbiedrs, un viņš man māca daudz ko – arī man jāpārkārto sava uztvere, sava attieksme un galu galā jāpadomā, kāpēc mana attieksme ir tieši tāda un kāpēc es nevaru brīvāk pārlēkt uz citu nostāju... Bet atkal – mēs jau nedzīvojam ar psihoterapeitiem, attiecībām ir dabisks plūdums, tas nav zinātniskais projekts. Kā gan tas vispār būtu – otram dzīvot nevis ar cilvēku, bet ar psihoterapeiti, kas teorētiski visu laiku kaut ko analizē, bīda savas shēmas un teorijas... Neiespējami.

Zini, mans drosmīgais vīrietis reizēm tā arī pasaka: Beidz analizēt! Nav ko te meklēt kaut kādus zemūdens akmeņus! Ejam tālāk! Bet ir arī situācijas, kad mēs kopā paanalizējam, kas tad šobrīd notiek.

Pāru attiecībās ir ļoti svarīgi iemācīties runāt un runāties. Īpaši par grūtajiem jautājumiem. Un tādu sarunu laikā, protams, nāk ārā kaudze emociju un jūtu. Ir svarīgi spēt izrunāt to, kas sāp, varbūt pat ne pārāk glaimojošā un jaukā veidā, toties pēc tam nestiept slikto līdzi un neuzmest lūpu uz sešām nedēļām.

Tas bija gana dramatisks pārdzīvojums. Mēs ar vīru izšķīrāmies ļoti labi, kopīgu bērnu mums nebija, līdz ar to nebija, ko dalīt. Bet bija liela vilšanās attiecībā uz saviem sapņiem un cerībām, uz pārliecību, kā viss būs, ka nu tikai sāksies lielā, kopīgā dzīve.

Vispār reizēm nav slikti, kad zūd sapņi – kļūst vieglāk dzīvot. Es nedomāju sapņus vispār, bet tos iluzoros, ko sapņojam kopš bērnības – par prinčiem baltajos zirgos, par to, kādai jābūt ideālajai ģimenei... Jo brīvāki esam no iluzorām gaidām, jo vieglāk saskatīt un pieņemt to, ko dzīve piedāvā. Nevis otrādi. Jo bieži vien mēs vienkārši mēģinām pievilkties pie sava sapņa, mēģināt izpildīt nevis savu, bet sapņa scenāriju.

Pēc laulības šķiršanas, kad sapņi bija sabrukuši, man sākās ļoti interesants posms – gribējās eksperimentēt, kas notiek ar manu ķermeni, kas notiek ar manu galvu. Pavisam noteikti zinu, ka sports un kustības man palīdzēja pārvarēt šķiršanās sāpes. Ja man nebūtu vēlmes vai iespējas fiziski kustēties, domāju, būtu ļoti smagi. Tajā laikā es katru dienu stundu skrēju un pēc tam pusotru stundu braucu ar riteni – tas bija ikdienas režīms. Un pienāca brīdis, kad sāku izjust skriešanu kā meditatīvu procesu. Soļi regulāri sitas pie zemes un atskan manī, ritmiska elpa – un tā kādā skriešanas reizē piefiksēju, ka dzirdu tikai savus soļus un jūtu tikai savu elpu, un viss, nejūtu neko citu. Nonākot stāvoklī, kad vairs nejutu savu fizisko ķermeni, sapratu – tas ir mans veids, kā meditēt.

Kas ir tavas dzīves sarežģītie jautājumi?

Viens no tādiem jautājumu posmiem bija meitas piedzimšana. Man viņa piedzima 34 gadu vecumā un ienesa visu plašo spektru, ko ienes mazs bērns, sākot ar negulētām naktīm, beidzot ar to, ka bija jālauž savi pieņēmumi par to, kā jābūt, kā ir pareizi...

Nākamais jautājumu loks – kā sabalansēt to, kas vajadzīgs bērnam, man un ģimenei, kā to visu savienot ar darbu. Esmu no tām, kas uzskata – sievietei ir jānopelna pašai sava nauda. Tas dod gan pašapziņu, gan drošāku pamatu dzīvei. Blakus esošais cilvēks jebkurā brīdī var pazust. Nevis tāpēc, ka viņš gribētu pazust, bet tāpēc, ka notiek nelaimes gadījumi, nāk slimības – viss var būt! Domāju, situācija, kad sievietei ir pašai sava nauda, dod lielāku harmoniju arī ģimenes dzīvē, jo atbildība par materiālo pusi nav uzvelta tikai uz vīrieša pleciem.

Kā to visu sabalansēt? Normāli ikdienas jautājumi... Par tiem katru dienu domā lielākā daļa cilvēku. Tagad ir vēl arī televīzijas jautājums – kā manu personīgo teritoriju pasargāt no publiskās dzīves.