Madara Biedriņa: "Nekur nav tik labi kā mājās"
Basketbolista Andra Biedriņa dzīves biedre nu jau vairākus gadus mitinās Amerikā, bet par savām mājām sauc Latviju. Savā slejā žurnālā OK, Madara salīdzina dzīvi tur un šeit.
Kad jūties bezspēcīgs
Amerikā esmu piedzīvojusi trīs zemestrīces, viena no tām bija diezgan liela – 5,7 balles stipra, turklāt tās epicentrs atradās mums ļoti tuvu. Arī pēc Fukušimas notikumiem Sanfrancisko izsludināja trauksmi, jo bija gaidāms cunami – tas nāk tieši pāri okeānam. Toreiz pirmā doma, kas iezagās prātā, – kā es gribu mājās! Kā es gribu atrasties vietā, kur nav cunami, zemestrīču un jelkādu citu dabas katastrofu! Atceros, no rīta ieslēdzu televizoru, un pa visiem kanāliem raidīja brīdinošos paziņojumus un stāstīja, kas jādara, ja nāks lielais vilnis. Pirmo reizi dzīvē piedzīvoju īstu bezpalīdzību! Līdz kaulam sajutu, kā tas ir, kad daba ir pārāka par cilvēku, kad tu neesi sagatavojies situācijai un nevari tāds būt, lai ko darītu. Ko tādu mēs Latvijā, par laimi, nevaram piedzīvot. Protams, mums ir postoši plūdi un vētras, bet, salīdzinot globāli, nieks vien tas ir. Nākamās divas reizes, kad pieredzēju zemestrīci, jau šķita vairāk saprotamas. Pēdējā – divas dienas pirms braukšanas uz Latviju. Tas bija kā punkts uz i, ka tiešām gribu mājās. Atgriezusies Latvijā, gāju pa Brīvības ielu, un mani pārņēma sajūta, ka nav drošākas vietas uz pasaules. Es atrados pasaules drošākajā punktā!
Lai arī Rīgas ielas šķiet mazas, šiet nebijusi bijusi deviņus mēnešus, tāpēc braucot ar auto apmaldījos. Turklāt sajaucu ASV un Latvijas braukšanas noteikumus un pārkāpu vienā piegājienā vismaz trīs likumus. Neapzināti, bet Ceļu policija mani droši vien neattaisnotu. Man kļuva ļoti skumji, jo es sevi uzskatu par Latvijas patrioti, šķita nepieņemami, ka varu ko tādu izstrādāt. Tomēr tā bija rūgta patiesība, ko pieņēmu zināšanai, – es savās mājās apmaldījos. Bet ir dažas jaukas nianses. Ja jūs domājat, ka Rīgā ir sastrēgumi, tad varu nomierināt – to vienkārši nav! Salīdzinot ar ASV, kur ir pilnīgi normāli sastrēgumā pavadīt no pusotras līdz divām stundām kā no rīta, tā pēcpusdienās. Lieliskākais, ka Latvijā laiku iespējams pavadīt, nevis sēžot sastrēgumā, bet kopā ar sev tuviem cilvēkiem. Toties, par spīti mazajām Latvijas ielām, kustība tajās ir ļoti ātra. Braukšanas stils – daudz agresīvāks, un man tas patīk.
Amerikā cilvēki brauc desmitkārt prātīgāk, toties avārijās iekulties pamanās daudz biežāk. Kāpēc tā? Pirmkārt, mašīnām nav jāiziet tehniskā apskate, tāpēc bieži var novērot, kā mašīna beidz savas gaitas uz ceļa, saplīstot un radot pamatīgus sastrēgumus. Otrkārt, Amerikā pie stūres ir ļoti daudz ĻOTI vecu cilvēku. Tiesības ASV var iegūt no 16 gadu vecuma, taču nav vecuma ierobežojuma, kad braucēja gaitas vajadzētu rātni beigt? Nesen lasīju, ka 96 gadus vecs onkulītis iebraucis kaimiņa mājā, nopostot māju. Viņam tika piespriests naudas sods par mantas bojājumu, bet tiesības, protams, atņemtas netika. Samaksājis sodu, viņš mierīgu sirdi varēja turpināt braukt.
Viss ir tik liels
Daudz un dikti es varētu runāt par lielajām atšķirībām, ko redzu, atbraucot no ASV uz Latviju. Un otrādi. Dodoties atpakaļ no Latvijas uz Ameriku, reiz līdzi devās mana draudzene. Iebraucām Sanfrancisko lidostā, un iegājām labierīcībās. Pēkšņi no blakus kabīnes atskanēja draudzenes skaļie smiekli. “Kas noticis?” saucu. Viņa atbildēja: “Ārprāts! Tas pods ir tik LIELS!” Tā kā pati dzīvoju paralēli starp divām pasaulēm, daudzas nianses vairs neievēroju. Sāku smieties, jo viņai bija pilnīga taisnība – atšķirība ir milzīga! Vārda tiešākajā nozīmē. Amerikā viss ir lielāks. Pienu reti kur var nopirkt mazākā iepakojumā par diviem litriem, arī ielas, luksofori, ledusskapji – viss ir milzīgāks nekā Eiropā. Vai varbūt Eiropā viss ir mazāks?
Latvijā es daudz domāju par dabu. Vienmēr esmu sevi saukusi par dabas bērnu – plikām kājām lēkāt pa peļķēm ir viena no manām mīļākajām nodarbēm. Kad esmu mājās, izbaudu katru elpas vilcienu svaigā gaisa. Gaiss šķiet tik tīrs un tik ļoti... savējais. Varbūt tā ir priežu un jūras smarža, ar ko nesalīdzināt nevienu pasaules augstāko kalnu vai lielāko ūdenskritumu. Kalifornijā gaiss ir ļoti sauss – no rīta pamostoties agri un izejot ārā, nekad nepārņems svaiga gaisa sajūta. Reiz, kādai savai Amerikas draudzenei stāstīju, ka viens no maniem lielākajiem hobijiem ir sēņošana. Viņa skatījās uz mani ar lielām acīm – kā gan iespējams, ka cilvēki stundām ilgi staigā pa mežu un lasa sēnes, turklāt to vēl uzskata par izklaidi?! Vismaz man Amerikā pazūd saikne ar dabu.
Zinu, ka daudzi grib tikt prom no Latvijas, jo domā, ka citur zāle ir zaļāka, taču mājas ir mājas. Esmu lepna, ka par savām mājām saucu Latviju. Nekur nav tik labi.
Esmu nelabojama patriote. Kaut arī citi varētu smīnēt par šo apgalvojumu, jo pēdējos pāris gadus Latvijā dzīvojusi neesmu, esmu pilnīgi pārliecināta – kaut visu dzīvi nodzīvojot ārpus Latvijas, mājas paliek mājas. Līdz mūža galam.
Atceros pirmo reizi, kad divus gadus nebiju redzējusi sniegu. No lidmašīnas sperot soli Rīgas lidostā, sāku raudāt no prieka un laimes. Nekad, dzīvojot mājās, nebūtu iedomājusies, ka man pietrūks sniega un ziemas. Es zinu, zinu... Visi, kam jāpavada garie ziemas mēneši, man varētu oponēt, tomēr... Vai mēs novērtējam, cik ļoti Latvija ir Dieva roku apskauta zeme?
TEKSTS: Madara Biedriņa, žurnāls OK/Foto: No Madara Biedriņas personiskā arhīva