Psihoterapeits Rudzītis: neuzticība ir normāla parādība

Neuzticība ir normāla un dabīga no psiholoģiska viedokļa – tā mīt ikvienā no mums. Var teikt – kļūstot neuzticīgi, cilvēki krīt atpakaļ psihes pagājušajos, vēsturiskajos slāņos, un tas nav ne labi, ne slikti – tā vienkārši notiek. Uzticība ir kultūras sasniegums.

Tātad, jūsuprāt, kultūra no mums paģērē to, kas cilvēkam nav dabisks?

Nevis paģērē, bet mēs paši esam to uzņēmušies.  Savukārt senajos reliģiskajos priekšstatos valda uzskats, ka sievietes ķermenis ir Dievietes templis. Tas nozīmē – jebkurš uzmanības apliecinājums sievietei – arī dzimumakts – būtībā ir ziedojums Dievietei, pirmatnējam spēkam mūsos. Vēsturiski un enerģētiski spēcīgam arhetipam. Ja sieviete saņem ziedus, ja ar viņu kāds grib pārgulēt un arī izdara to – viņa jūtas atzīta kā templis, kam ticis ziedots. Līdz ar to viņa jūtas laba Dievietes priekšā – pārāka pār tām, kurām tā nav.

Jā! Arī ikviens vīrietis periodiski izjūt trauksmi par to, ka Dieviete viņu varētu sodīt. Skatoties uz sievieti, viņš redz spēcīgo arhetipu, un tas rada bailes. Zināt, kas ir mūka galvenā problēma? Tieši cīņa ar trauksmi, ko sūta Dieviete. Kaut arī mūkam Dievs ir radījis aizsardzību no Dievietes un reliģiski stipra ir tradīcija, kas ļauj neziedot, nosaucot to par grēku, jābūt milzīgai ticībai, lai to izturētu. Jo Dieviete ir mūsu psihes pamati, kuri saka –visiem ir jāguļ ar visiem. Bet, runājot par monogāmiju, tā tika radīta tikai viena iemesla dēļ – lai saglabātu privātīpašumu. Ja visi guļ ar visiem, nav iespējams mantot privātīpašumu. Līdz ar to kļūst bezjēdzīgi strādāt.

Vai ir cilvēki, kas ir vairāk tendēti būt neuzticīgi?

Tie, kam ir lielāka mazvērtības sajūta, un tie, kam ir vairāk baiļu.

Parasti gan viņi izskatās pašapziņas pilni – šie donžuāni un kazanovas… Ja runājam par vīriešiem.

Kazanova bija kusls puika, kuru ļoti agri pameta māte, aizejot ar kādu vīrieti. Ļoti bieži tiek uzskatīts, ka siržu lauzēji ir ļoti pašpārliecināti vīrieši, kaut patiesībā ir otrādi. Siržu lauzējs katrā sievietē redz Dievieti, kas viņam liek ziedot, atdot visu, kas viņam ir, – uzmanību, naudu, seksu, un viņam tajā mirklī nav nekā svarīgāka un interesantāka.

Līdzīgas ir mazvērtīgas sievietes intereses – ja viens TĀ grib mani, tātad esmu vērtīga – viena no Dievietes galvenajām priesterienēm. Jums, esot sievietei, Dieviete aizliedz nerādīt man acis. Jūs kā sieviete nedrīkstat parādīt, ka negribat mani dabūt gultā, tas ir no Dievietes viedokļa. Ja jūs to nedarāt, Dieviete jūs soda – sūtot signālus, ka esat mazvērtīga un slikta. Ar šādu psiholoģisko fonu sieviete ne vienmēr tiek galā. Arī vīrieti, kurš neizrāda, ka grib visas sievietes pēc kārtas, Dieviete soda, sūtot brīdinājumus nepatīkamu sajūtu veidolā. Tā sakot – ja tā turpināsi, tiksi iznīcināts kā vīrietis.

Jā, kastrēts. Tevis vairs nebūs. Bet civilizācija tomēr ir kaut ko izdarījusi – mūsdienās dzimumaktu var aizvietot ar ziedu dāvināšanu, smaidu, skatienu. Savā ziņā ir radīti krāpšanas ekvivalenti.

Dieviete atgādina, uzdodot sievietei jautājumu –vai tu vēl esi pietiekami skaista? Pierādi! Tev ir piekrišana pie vīriešiem? Uz tevi skatās?

Par dzīvniekiem sakām – ir sācies runču laiks. Arī cilvēki mierīgi dzīvo, bet te pēkšņi viņus pārņem sajūtas, kuras saucam par otro jaunību vai iemīlēšanos.

Tas saistīts ar to, ka šajā pasaulē nav neviena cilvēka, kas būtu uzkonstruēts precīzi mūsu vajadzībām. Uzskats, ka mums katram ir otra pusīte, neatbilst patiesībai. Mēs varam dabūt cilvēku, kas apmierina 20% mūsu vajadzību. Astoņdesmit procentu  viņš neapmierina, un dažādos dzīves periodos tie astoņdesmit var kļūt svarīgāki par divdesmit. Kur ir vīrietis un sieviete, vienmēr pa vidu ir Dieviete, kas mēģina viņus sabīdīt kopā, vienalga, viņi atrodas dzejas mīļotāju vai auto klubā. Kur ir vīrietis un sieviete, vienmēr parādīsies jautājums –vai tev patīk mans templis? Vai tas joprojām ir labs? Meklēt atbildes liek dzīvnieciskais dzemdes līmenis. Man ir ļoti daudz klientu sieviešu, kas beidz zīdīt bērnus un pēkšņi ierauga – ielas ir pilnas ar vīriešiem! Tāpēc ļoti bieži, kad sieviete paliek stāvoklī, viņai vairs nav svarīga ne frizūra, ne ķermeņa svars. Bet, tiklīdz dzemde atkal ir tukša, tā – ak, cik daudz interesantu vīriešu, nez kurš varētu būt mana bērna tēvs?

Tas, ko teicu, no manas puses bija mazliet provokatīvi... Galvenais, ko gribēju uzsvērt, – lai cilvēki priecājas par tiem 20 procentiem, nevis kreņķējas, ka nav visu astoņdesmit. Jo nekad nebūs otrādi! Nekad nebūs tā, ka mans laulātais ietvers sevī visu, ko es šobrīd dzīvē vēlos un vēlēšos līdz sava mūža galam. Tas atspoguļojas arī seksuālajās fantāzijās.

Tātad jūs saviem klientiem nesakāt – ja piekrāpi, tad šķiries!

Es nekādā gadījumā tā nesaku. Es vispār uzskatu – ja esi gatavs šķirties, tātad esi gatavs daļu savas dzīves pūļu izmest miskastē. Protams, ir cilvēki, kam nepieciešama sacensība, kuri grib pierādīt, ka var nopelnīt vairāk, nekā viņiem var atņemt. Tādi arī šķiras. Tīri praktiski – no vienas sievas tev ir bērns, no otras sievas ir bērns, un abas būs ieinteresētas, lai tieši savējam dabūtu to, ko tu saražo. Ne viena, ne otra nepiekritīs, ka viņas bērnam dos tikai pusi, un uzdos jautājumu – kas tev ir tā otra?! Veidojas situācija, kurā bērnam nav divu vecāku, un līdz ar to viņš nedabū pieredzi, ko nozīmē vecākiem būt kopā. Domāju, laulība ir daudz nozīmīgāka par kaut kādiem sānsoļiem, kas visiem cilvēkiem dzīvē gadās. Nezinu precīzu statistiku, bet esmu lasījis, ka divām trešdaļām noteikti.

Jūs kā psihoterapeits teiktu, ka tas ir normāli?

Es neteiktu, ka tas ir normāli, bet dabiski gan. Es domāju, ir jācenšas, lai tā nebūtu, bet mēs nevaram pieprasīt to kā absolūtu normu visiem. Arī teikt, ka sānsolis nekad nav labi, ka tas nekad neko neatrisina, nevaram. Bet viens gan ir ļoti svarīgi – ja tev ir sānsolis, tev jābūt atbildīgam sava laulātā priekšā, un viņš šajās attiecībās nav jāiejauc. Tā, manuprāt, izpaužas atbildība. Laulātais ir svarīga tavas dzīves daļa, bet, protams, viņš nav visa tava dzīve, un pārmest viņam vai sodīt par to, ka viņš nav pati pilnība, vienkārši nav godīgi. Turklāt – informācija par paralēlām attiecībām parasti cilvēku sagrauj. Tas ir ļoti smagi.

Jā. Dažreiz cilvēki saka – es negribu melot. Bet tā nav melošana! Vienkārši tu otram nepasaki visu. Neatklāj visu savu dzīvi. Mēs taču zinām, kas otram sāp, kas viņam nepatīk, un gribam pasaudzēt. Respektīvi – ja sānsolis gadās, ir ļoti svarīgi to norobežot no ģimenes interesēm.

Bet bieži vien uzrodas labvēļi, teiksim, draudzene, kas cenšas atvērt acis. Bet varbūt cilvēks negrib redzēt, ka viņu krāpj...

Tās sieviešu draudzenes ir tāda smalka lieta – tās ir attiecības starp dažādiem tempļiem. Tā vienmēr ir sacensība. Vienmēr.

Tā vienkārši nenotiek. Jo labāk mēs to sapratīsim un atklātāk par to runāsim, jo vieglāk būs to izturēt. Ļoti bieži dzirdu stāstus – man gadījās pārgulēt ar sievas draudzeni. Bet tā jau nav draudzene, tā ir konkurente, kurai gribējās pašapliecināties ar to, ka viņa ir labāka! It kā šķiet – atlidoja dēliņš Eross, kurš šauj bultiņas, un savienoja cilvēkus. Bet pamatā ir sajūta – vai esmu sliktāka, ka man nav tik forša vīra kā draudzenei? Sieviešu attiecības vienmēr ir konkurējošas.

Jūs neticat, ka var būt sieviete, kam neskaudīs, ja draudzenei ir foršs vīrs?

Protams, viņa teiks, ka viņai neskauž!

Redziet, sievietes šajā pasaulē ir atbildīgas par matriarhālo stabilitāti. Senāk tam bija daudz lielāka nozīme, bet arī tagad tā nozīme nav samazinājusies. Kad no rīta pamostaties, jums jāpārbauda, kura ir visskaistākā. Jo tā, kura ir visskaistākā, ir arī vispievilcīgākā – tātad var piesaistīt vislielākos resursus no vīriešiem. Viņai ir visvieglāk manipulēt. Tas nozīmē – ja esam dabūjuši visskaistāko, karalieni, viņa it kā atrodas istabā, kurā sēž vēl desmit sievietes, tur ienāk vīrietis, visas skatās uz karalieni, kā viņa reaģēs, un darīs tāpat. Caur šo mehānismu tiek iegūta sinhrona, saskaņota rīcība starp sievietēm – māsām, māti un meitu. Ja šis mehānisms nestrādā, apdraudēta ir ģimene. Karalienei parasti redz kroni, bet neredz milzīgo atbildību, kas viņai ir. Uz viņu skatās, un viena viņas kustība nozīmē ļoti daudz visām pārējām.

Kā tas iet kopā ar neuzticību? Kā karaliene izvēlas sev kādu vīrieti, tā apkārtējais sieviešu loks arī viņu ierauga?

Arī.

Nē... Vīriešu pasaulē ir citādi. Vīrieši hierarhiju veido pēc objektīvo spēju kritērijiem – kurš stiprāks, kurš gudrāks, kurš vairāk pasaulē var izdarīt. Sievietēm hierarhija veidojas pēc tā, kura sieviete vislabāk var ietekmēt attiecības. Vīrieši ir orientēti uz objektu, priekšmetiem, ārpasauli. Sievietes – uz iekšpasauli, attiecībām. Uz to, kas mājā notiek, ne mežā un pasaulē. Sieviete var justies drošāk, kļūstot par sievu vai mīļāko, it sevišķi – par māti. Vīrišķajā hierarhijā lomu ne vienmēr spēlē fakts, kurš bagātāks. Bieži vien tikpat svarīgi – kurš ir cienīts. Piemēram, Ausma Kantāne kā Ziedoņa sieva pati savās acīs ir daudz vērtīgāka nekā tad, ja viņa būtu Kantāne, aktrise. Būtībā – parādi savu vīru un…

… es spriedīšu par tevi?

Jā. Tas būtībā nozīmē, kāda tev ir aizsardzība. Imants Ziedonis nebija bagāts, bet cienīts vīriešu pasaulē. Viņš hierarhijā, savā brandžā, atradās ļoti augstu. Dzejas karalis.

Viņa nestrīdas. Tikai šad tad atgādina, ka viņas Dieviete jūtas bēdīga – nav saņēmusi ziedojumu.