PRADA. Vai tiešām sātans brunčos?

Lai arī oficiāli itāļu modes brends Prada šogad svin simtgadi, savās retajās intervijās Mjuča Prada vienmēr ir teikusi, ka viņai nepatīk vakartērpi: “Man patīk, ja man ir izvēle – valkāt vakartērpu pa dienu vai dienas apģērbu vakarā. Vakartērps jēdzieniski nozīmē skaistu sievieti skaistā kleitā, un šī kombinācija mani neinteresē. Ideja īpaši tērpties vakaram šķiet ļoti vecmodīga. Es vienmēr cenšos lauzt vakartērpu nosacījumus, piemēram, izmantojot tiem smagu vilnas audumu.”

Uz modes skatuves Prada ir savdabīgi noslēpumains fenomens. Tā iemieso modi un antimodi vienlaikus. Mjuča Prada reiz atzinusies citā savā divdabībā: “Esmu ļoti sievišķīga un ļoti vīrišķīga vienlaikus. Nepārtraukti cīnos ar šo pretrunu. Šajā ziņā manī ir kaut kas šizofrēnisks.

Pēdējās divās kolekcijās Prada manipulējusi ar kažokādu – baltiem, pūkainiem mēteļiem pavasarim un masīvām kažokādas aprocēm šoruden. Kaut kažokāda nudien nav Mjučas iecienītākais materiāls (tāpat kā slīpā diegā piegrieztas kleitas, kuras iemiesojot vispārpieņemtās skaistuma klišejas). Taču laikā, kad visi aizraujas ar politkorektumu, “kažokādas jautājums” Mjučai šķitis jo aktuālāks. “Mana paaudze nāk no tiem 2000 gadiem, kad ēst gaļu un valkāt kažokādas bija normāli. Šodienas publika nevar ēst gaļu un nevar valkāt kažokādas. To es saprotu. Taču izvēlos citu veidu, kā taisīt politiku,”

Prada vienlaikus iemieso patērētājkultūras atkarības un intelektuālu snobismu. Kas turklāt savu virsvērtību nav zaudējis, spītējot gan brenda trīsstūrveida logo masveida slavai, gan Prada izstrādājumiem pārpludinātajam viltojumu tirgum, Sātanam Pradas brunčos un pārējai globālās popularitātes atribūtikai. Turklāt atšķirībā no līdzgaitniekiem – Versace, Dolce & Gabbana vai Cavalli – šis zīmols ir absolūti brīvs no grabuļiem, lēta ekshibicionisma un ārišķīga spožuma.

Vispirms viņa piecus gadus mācījās par mīmu Milānas Piccolo Teatro. Pēcāk studēja politekonomiju, iestājās komunistiskajā partijā un uz ielu stūriem dalīja kreisi orientētus bukletus. Viņas diplomdarba tēma bija Itālijas komunistiskā partija un valsts izglītība. Tie bija sešdesmitie, un “tikai tie, kas bija mazliet pamuļķi, nekāpa uz barikādēm 1968. gadā”. Visiem toreiz bijuši sapņi. Mjuča, piemēram, vēlējusies būt misionāre kaut kur Āfrikā un glābt cilvēkus no nāves. Tiesa, modes aprindās joprojām mēļo, ka uz barikādēm viņa kāpusi, tērpusies Yves Saint Laurent.

Kad Mjuča pārņēma ģimenes uzņēmumu, viņa bija otrā sieviete (pēc savas mātes), kas tajā tika ielaista. Vectēva Mario noteikums, ka sievietēm jānodarbojas tikai ar mājas dzīvi, ģimenē esot bijis spēkā līdz pat viņa nāvei 50. gados. Startēt modes industrijā vienlaikus bija arī racionāls biznesa lēmums – tieši modes šovizrādes mūsdienās veido zīmola vārdu un tā globālo slavu. Pradas pirmā kolekcija, kas tika raksturota kā minimālistiska, nebija satriecošs triumfs. Drīzāk to varēja dēvēt par piesardzīgu. Mjuča teikusi, ka nekad nav uzskatījusi sevi par minimālisti: “Kad sāku savu karjeru, aiz minimālisma paslēpu sevi un savas domas. Vēlējos sevi pasargāt. Visai neviennozīmīgi uztvēru gan modi, gan savu modes dizaineres lomu. Tāpēc apģērbs, ko radīju, bija apzināta abstrakcija. Tagad esmu daudz pārliecinātāka. Daudz vairāk vēlos izpausties brīvi un atklāti, biežāk izmantoju rakstus. Esmu sapratusi, ka savi paziņojumi jāpauž drosmīgi un savas idejas – skaidri.”

Tiesa, tieši uzsvērti anonīmais stils izrādījās precīzs trāpījums laikā – 80. un 90. gadu modes biržas epicentrā. Jā, atšķirībā no Armāni žaketes vai Versačes pompozā teatrālisma Prada šķietami neradīja neko jaunu – tā bija buržuāziskās Milānas skrodermākslas tradīcijās sakņota, snobiska un vienlaikus mazliet ironiska elegance. Ar izteiktu izaicinoši dārga neglītuma piešprici.

Prada vienmēr ir centusies likt patērētājam paraudzīties no cita skatu punkta, uzceļot uz augstās modes skatuves lietas un materiālus, kas tradicionāli tiek uzskatīti par pārāk vienkāršiem un pat prastiem. Pradas tērpu dizains ir ideālas paslēpes un vienlaikus pašapzinīgs instruments. Ja arī reizēm tas izspēlē apzinātu naivumu un tīšu klamzīgumu, tas ir tikai māns. Jeb ideāls ierocis apģērba valodā.

Mjuča nekad nav slēpusi, ka viņai patīk nauda un arī vara, kas kalpo par lielisku atslēgu daudzām durvīm. Savās ne sevišķi biežajās intervijās atzīstot, ka ir bagāta modes dizainere, viņa vienlaikus piebilst: “Tā ir mana izvēle un vienlaikus mana pretruna.” No otras puses: “Jums ir jāpārdod, citādi vienkārši beigsiet pastāvēt.”

Interesanti, ka Mjuča joprojām dzīvo tajā pašā dzīvoklī, kurā uzaugusi. Viņai nepatīk izmest vecās drēbes, šo paradumu viņa mantojusi no savas mātes, un tas reizēm jaušams arī viņas kolekcijās. Viņai patīk antīkas dārglietas, jo viņu interesē stāsti. Arī modē. Viņa nemīl sabiedriskās izrādīšanās rituālus – tikai nepieciešamo minimumu. Prada nav sava interneta veikala, Mjuča netvīto. Viņa uzskata, ka mūsdienās, kad vairs nedarbojas iepriekš nospraustās robežas, morālās vadlīnijas un katrs mēģina izdzīvot, kā māk – sava paša radītā kodeksa ietvaros –, mums pietrūkst vienota kopsaucēja. Intelektuālas un morālas platformas, kas palīdzētu radīt šodienas vērtības.

Mjučai Pradai ir šaura, iegarena seja un, teiksim tā, – izteikti prominents deguns. Viņa nelieto meikapu, kājās viņai parasti ir kurpes, kuras – tāpat kā viņas kolekcijas – balansē uz intriģējošās un tik cilvēciskās robežas starp skaisto un neglīto. “Sievietes vienmēr cenšas savaldīt sevi, kad kļūst vecākas, taču tās, kas izskatās vislabāk, parasti ir mazliet mežonīgas. Nemitīgi domāt par vecumu ir vislielākais cietums, kuru sieviete var sev sarūpēt”, apgalvo Mjuča Prada, kurai šobrīd ir 64.