Skolniece: "Kaut mani beidzot pārstātu apsmiet tautības dēļ..."

“Es piedzimu Tadžikistānā, taču, dažādu apstākļu spiesti, vecāki nolēma pārvākties uz Latviju, kad man bija seši gadi. Atceros, ka no sākuma bija ļoti grūti pierast pie jaunajiem apstākļiem un vides, taču es tiku ar to galā. Ar katru dienu arvien vairāk iemīlēju Latviju, un tagad droši varu apgalvot, ka tā ir mana valsts. Es lepojos ar to, ka dzīvoju Latvijā. Vienīgi mani apbēdina attieksme, ar ko saskaros ikdienā. Skolā daudzi no manis izvairās, jo es izskatos nedaudz citādi un arī vārds man nav tāds kā citiem skolasbiedriem. Ir cilvēki, kas mani apsmej. Pie tā pat esmu nedaudz pieradusi, ka, ejot garām atsevišķiem cilvēkiem, noteikti dzirdēšu kādu citātu no filmas Borats, lai gan man ar Boratu un Kazahstānu vispār nav nekāda sakara.”

Atņēma vienīgo draudzeni

“Dažreiz es nesaprotu, kāpēc skolā pret mani attiecas citādi tieši manas tautības dēļ. Es esmu ļoti draudzīga un labprāt aicinātu pie sevis ciemos draudzenes, taču diemžēl man nav nevienas draudzenes. Es biju sadraudzējusies ar vienu klasesbiedreni, taču, līdzko viņas mamma uzzināja par mūsu draudzību, viņa lika klasesbiedrenei no manis izvairīties. Viņas mamma ir nacionālistiski noskaņota un manus ģimenes locekļus sauc par iebraucējiem, kas bojā latviešu kultūru un tradīcijas. Bet tā jau nav.”

“Mana ģimene runā latviešu valodā, mēs svinam Līgo, 18. novembri, Lieldienas un citus svētkus, dažbrīd šķiet, ka pat vairāk par citām skolasbiedru ģimenēm ievērojam senlatviešu tradīcijas. To es varu droši apgalvot, jo literatūras stundās mums bieži ir jāstāsta citiem par to, kā esam pavadījuši svētkus. Vairākumam svētku svinēšana saistās tikai ar ēšanu, bet mēs Līgo svētkos dziedam tautasdziesmas, 18. novembrī skatāmies latviešu filmas un Ziemassvētkos zīlējam.”

Vārda maiņa

“Es nekautrējos par savu tautību, taču tās dēļ man gadās nepatīkamas situācijas. Mans vārds tulkojumā nozīmē “dzīvesprieks”, taču tas it nemaz man nesniedz šādas emocijas. Manu vārdu bieži izkropļo’, vai sauc mani vārdā, kas beidzas ar tādu pašu izskaņu. Esmu apsvērusi pat vārda mainīšanu, taču man bail par to teikt vecākiem. Viņi ir saprotoši, tomēr šāds lēmums viņus ļoti apbēdinātu, jo vārds man dots par godu mana tēta vecmammai, kas viņu uzaudzinājusi.”

“Citi mani vienaudži sapņo par jaunākajiem telefonu modeļiem vai stilīgāku apģērbu, bet es tikai vēlos, lai pret mani izturas ar cieņu. Ja nāku no citas vietas un man ir netradicionāls vārds, tas nenozīmē, ka esmu slikts cilvēks. Cilvēki to saprastu, ja vien pārstātu par mani smieties un kaut mazliet mēģinātu mani iepazīt.”