Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Dzeltenie pastnieki" Ingum esot kā pieturēšanās pie veselā saprāta. Ja to nebūtu, viņš aizietu savā orbītā un pazustu šai pasaulei.

Pārāk smalks šim rupjajam laikmetam. "Dzeltenais pastnieks" Ingus Baušķenieks 52

Intervijas
2013. gada 8. decembrī 06:10 2013. gada 8. decembrī 06:10
“Jo cilvēki kļūst vecāki, jo viņi kļūst stulbāki,” spriež mūziķis Ingus Baušķenieks, kas astoņdesmitajos gados Latvijas mūzikā iesoļoja kā jaunā viļņa pionieris. Mūziķis neslēpj, ka tagad daudz labprātāk uzturas jaunu cilvēku kompānijās, nevis starp saviem vienaudžiem, kurus laiks neglābjami sabojājis. Un arī meitenes viņš izvēlas jaunas.

Saklausot Dzelteno pastnieku dziesmās psihodēliskus motīvus, Baušķeniekam ne reizi vien ir jautāts, ko viņš ir pīpējis, veidojot savus pirmos albumus. Un jautātāji ir patiesi pārsteigti, kad uzzina, ka neko. Strādājot pie ierakstiem, grupas Dzeltenie pastnieki mūziķi atļāvušies vienīgi iemalkot alu. Iespējams, nedaudz psihodēlisks pēc sava rakstura ir pats Ingus Baušķenieks. Kādā intervijā viņš stāsta, ka viņam Dzeltenie pastnieki ir kā pieturēšanās pie veselā saprāta. Ja to nebūtu, viņš aizietu savā orbītā un pazustu šai pasaulei.

Pazīstamais Krievijas muzikologs Artjoms Troickis Dzeltenos pastniekus nodēvējis par vēsturiski unikālu grupu, vienu no spēcīgākajām pagrīdes formācijām bijušās Padomju Savienības teritorijā. Vēl joprojām vairākās Krievijas izdotajās enciklopēdijās Dzeltenie pastnieki minēti kā paši pirmie jaunā viļņa aizsācēji PSRS. Astoņdesmito gadu pirmajā pusē pat klīda leģendas, ka Dzeltenie pastnieki ir latviešu emigrantu grupa no Rietumiem, jo padomju Latvijā tā spēlēt vienkārši nav iespējams. Dzelteno pastnieku līderis Ingus Baušķenieks reizēm arī dēvēts par visandergraundīgāko no visiem andergraundiem.

Mājas dzīve

Ingus Baušķenieks dzimis1956. gada 30. decembrī Rīgā. Tagad, skatoties uz augumā garo mūziķi, grūti noticēt, ka bērnībā viņš bijis mazs un dūšīgs. Bet tieši tāds viņš arī bija. Lai kaut kā risinātu šo problēmu, tēvs viņu pat spiedis nodarboties ar sportu un licis skriet apkārt vietējam kinoteātrim. Ingus atceras, ka tas bijis nepatīkami, pazemojoši un drausmīgi. Kaut bērnībā sava dūšīguma dēļ reizēm juties savu vienaudžu atstumts, vēlāk savus reitingus strauji cēlis, veidojot mūzikas ierakstus. Pēc vidusskolas beigšanas viņš nav īsti zinājis, ko darīt tālāk. Kaut studēt nav gribējies, tomēr iestājies Rīgas Politehniskā institūta Radiotehnikas fakultātē. Galvenais iemesls – lai nebūtu jādien padomju armijā. Vēlāk kādā intervijā Baušķenieks atzina, ka studijas uztvēris kā piespiedu padarīšanu, kur nav bijis nekā interesanta. Mācības vilcis kā vezumu. Vilcis un vilcis, līdz nedēļas laikā nokārtojis lērumu eksāmenu, kas paredzētas gada laikā. Tad no pārpūles meties uzdzīvē, un atkal – viss no sākuma. Paralēli mūzikai interesējies arī par jaunāko tehnoloģiju iespējām, sešus gadus nostrādājis Latvijas Televīzijā par operatoru.

Ingus Baušķenieks: "Guvernante Diversante"

Kā liecina nostāsti, Dzelteno pastnieku pamati tikuši ielikti jau septiņdesmitajos gados, kad Ingus sācis muzicēt kopā ar savu draugu Viesturu Slavu. Abi ir Rīgas 1. ģimnāziju absolvējuši matemātiķi, kas ne tikai mācījās vienā klasē, bet pat sēdēja vienā solā. Jauniešu muzikālās izpausmes sāka attīstīties, kad Ingum uzdāvināta ģitāra, bet Viesturs iemācījies spēlēt mandolīnu. Sākot savus pirmos mēģinājumus, abi centās atdarināt ārzemju grupu gabalus. Vēlāk šo to Ingus ierakstīja savā maģītī. Kaut kādas konkrētākas aprises muzicēšana ieguva 1979. gadā, kad viņiem pievienojās taustiņnieks Zigmunds Streiķis un bundzinieks Ilgvars Rišķis. Ķeroties klāt dziesmu radīšanai un ierakstīšanai, daļu no nepieciešamās aparatūras viņi nopirka, daļu – aizņēmās. Tolaik Ilgvaram Rišķim bija diezgan liels dzīvoklis Ģertrūdes ielā, kur pastnieki mēneša laikā ierakstīja pirmo albumu Bolderājas dzelzceļš (1981). Par grupas nosaukuma tēvu var uzskatīt performanču meistaru un dīdžeju Hardiju Lediņu. Kad viņš kādā no Rīgas diskotēkām atskaņojis Dziesmu par dzelteno viltus pastnieku un viņam jautāts, kas tie tādi, viņš atraucis: “Tie taču ir Dzeltenie pastnieki!” Tā acumirklī izdomātais nosaukums piekabinājies un nostiprinājies uz palikšanu.

"Dzeltenie pastnieki": "Man ļoti patīk jaunais vilnis"

Vēlāk sekoja nākamie albumi: Man ļoti patīk jaunais vilnis (1982), Alise (1984) un Vienmēr klusi (1984). Pastniekus var uzskatīt par izteiktu studijas grupu, jo astoņdesmitajos gados visa aktīvā koncertēšana viņiem norisinājās vienīgi Ģertrūdes ielas dzīvokļa četrās sienās. Mūziķi no pagrīdes iznāca tikai 1986. gadā, kad uzstājās festivālā Bildes. Drīz popmūzikas popularizētājs Aldis Ermanbriks viņus aicināja uz televīziju, lai uzņemtu videoklipu Sliekutēva vaļasprieks. Pēc tam andergraundīgie mākslinieki ierakstīja vēl pāris albumu un tad – šķīrās. “Es visu gribēju pa savam, biju ļoti ambiciozs,” atceras Baušķenieks. “Turklāt bija pieejama tehnika, lai visu varētu ierakstīt viens pats.” Tas bija laiks, kad Ingus ierakās savā mājas studijā un pievērsās radošiem meklējumiem. Kopā ar dzīvesbiedri Edīti tapa soloalbums Mājas dzīve. Vēlāk Ingus stāstīja, ka savā istabā sēdējis gluži kā putekļu mākonī un kādā brīdī atskārtis, ka dzīve iet vienu ceļu, bet viņš pats – citu. Tad pašam likās, ka nomainījušās visas DNS sastāvdaļas, vienīgi ģīmis palicis vecais.

Ingus un Sanitas attiecības veidojās ar paisumiem un bēgumiem. Abi vairākkārt šķīrās, līdz izšķirās pavisam.
Kad 1992. gadā Dzeltenie pastnieki piedalījās Mikrofona aptaujas koncertā, šķita, tā ir pēdējā reize, kad viņus redz kopā. Tomēr pēc desmit gadu ilgas pauzes 2002. gadā mūziķi atkal sanāca kopā un izveidoja albumu Kaķis. Vēl pēc desmit gadiem viņi sniedza koncertu Palladium – turklāt tik garu programmu, kādu vēl nekad mūžā nebija spēlējuši. Ingus atzīst, ka viņam paveicies ar pārinieku Viesturu Slavu, kas esot totāli formatēts pilsonis gan ģimenē, gan darbā, toties pilnīgs anarhists mūzikā. Un tāds viņam esot vajadzīgs. Turklāt Viesturs esot cilvēks, kas darīs tikai to, kas patīk.

Kur dabūt labu līmlenti?

Kā stāsta zinātāji, Baušķenieks bija izstrādājis unikālu dziesmu fonogrammu tehnoloģiju. No ierakstu sesijas lielās lenšu kaudzes tikušas piegrieztas un salīmētas dziesmas, tās montējot no mikroskopiskiem, dažus milimetrus gariem gabaliņiem. No visiem variantiem izraudzīts visveiksmīgākais. Lai nu kā, bet šādai piņķerīgai padarīšanai bija arī pozitīvs rezultāts, jo īpatnējais skanējums daudzus pievilka ar savu oriģinalitāti. Tas bija kaut kas jauns, svaigs un nedzirdēts. Baušķenieks skaņu ierakstu rediģēšanu izmantojis arī kā līdzekli pašas mūzikas sacerēšanā. “Tolaik es domāju nevis par savas ģitārspēles uzlabošanu, bet gan – kur dabūt labāku līmlenti?” atceras Ingus. Par to, cik vienkārši ir veidot ierakstus, Ingus stāsta intervijā Rīgas Laikam: “Nu zin’, kā taisa ierakstus – tur ir daudzi celiņi... Gandrīz jebkurā tehnikā: vienā celiņā, teiksim, ģitāra, otrā celiņā dzied, trešā celiņā sit pa bungu... Un faktiski mazāk kritiski ir tas, ka ciparaini ir ierakstīts, pieņemsim, tas viens instruments, kurš pēc tam tiek miksēts, atšķirībā no tā, ja ciparaini ieraksta komplekso signālu summu, kad viņa ir samiksēta. Jo, kad viņa mikserī samiksējas, rodas tik ļoti daudz visādu virsskaņu, mutāciju... Tai parastā analogā mikserī, kur kanālus miksē kopā, – tur tais silīcija pārejās, kā tie tranzistori, kā molekulas tusē savā starpā... Tas ir pilnīgi kaut kas cits, nekā kaut ko saskaitīt. Digitālā mikserī vienkārši saskaita, ja? Te ir tik, te šitik – ā, kopā tik! Ne par ko nedomājot, ja? A tajā fizikā ir savādāk. Un tas mikss ir tik komplekss, viņš ir tik pilns ar virstoņiem, ar virsskaņām, ka to ierakstīt ciparaini jau ir daudz kritiskāk. Savu iespēju robežās – māksliniecisko, finansiālo un pārējo – man ir izveidota tāda hibrīdsistēma, kurā instrumentus, tos atsevišķos celiņus – jā, tos es rakstu uz ciparainās mašīnas. Tas gan nav dators – tas ir kā dators bez ekrāna, kur ir astoņi skaitļi, kur viss ir redzams tāpat... Nu, un tad celiņi analogi tiek miksēti un rakstīti uz magnetofona. Visi pārējie procesi – tie tālāk ir analogi.”

Dzeltenie pastnieki "Kāpēc tu mani negribi"

Ingus neslēpj, ka vislielākās grūtības viņam mūždien sagādājuši dziesmu teksti. “Man dažreiz ienākušas prātā jēdzīgas frāzes, bet ļoti retos dzīves gadījumos. Es varu izdomāt miljons albumu nosaukumu, es varu izdomāt tūkstošiem dziesmu nosaukumu, bet uzrakstīt dziesmas tekstu man ir grūti.” Viņam tā esot elle – uzrakstīt tieši tādu tekstu, kas būtu atbilstošs konkrētai mūzikai. Dziesma un teksts ir tik dažādi mediji, kurus harmoniski salikt kopā nemaz neesot tik vienkārši. Agrāk viņš dziesmas sākotnējā variantā iedziedājis kā emocionālas intonācijas, kā bezsakarīgas zilbju virknes. Pašizdomātā valodā, kur ir intonācijas, bet nav tekstuāla satura. Un tad sekojušas lielas mocības, lai piemeklētu piemērotu tekstu latviešu valodā. “Dažreiz ienāk prātā labs teksts, bet nav pilnīgi nekādas vajadzības, lai to dziedātu,” spriež Baušķenieks.

Ingus un meitenes

Mūziķis uzskata, ka sievietēm ir daudz vairāk veselā saprāta nekā vīriešiem, tāpēc tās viņam vajadzīgas, lai palīdzētu, mijiedarboties ar apkārtējo pasauli. Pirmoreiz Ingus apprecējās 1983. gadā ar latviešu valodas skolotāju Edīti, kas pamazām iesaistījās Ingus muzikālajos projektos un sāka dziedāt. 1985. gadā viņu laulībā piedzima dēls Matīss. Viņu laulība ilga 17 gadus. “Nekas nesākas uzreiz,” vēlāk sprieda Ingus. Pamazām atsvešināšanās jau bija notikusi, un attiecības sevi izsmēla. Ingus uzskata, ka katrs cilvēks ir fenomenāls ar to, ka viņš ir vienīgais visā pasaulē, kurš pats sevi neredz no malas. Toties viņš atspoguļojas citos cilvēkos, it sevišķi savā dzīvesbiedrā. Sākums vienmēr ir jauks un skaists, jo viens otru labvēlīgi atspoguļo. Bet vēlāk, kad rodas konflikti, atspoguļojums vairs nav tik jauks. Un tad cilvēki šķiras, jo vairs nevēlas uzturēties nelabvēlīgā atspoguļojumā.

2002. gadā pēc gadu ilgas draudzības Ingus apprecējās otrreiz. Viņa otrā sieva bija Mākslas akadēmijas mākslas zinātnes nodaļas studente Anete Moroza, kas par Ingu bija 22 gadus jaunāka. Baušķenieks gan apgalvoja, ka vecuma starpībai nav nekādas nozīmes, jo Anetei nav pat jāpabeidz teikums, lai viņš saprastu, ko viņa grib teikt. Kopdzīves sākums bija visnotaļ romantisks. Iepazinušies kādā mājas ballītē, vēlāk ar paziņu kompāniju ik palaikam Aneti apciemojis, līdz kādā ļaužu pamestā kafejnīcā regeja ritmos nodejojuši visu nakti. Tuvojoties rudenim, Ingus sakravājis savas mantiņas un pārvācies uz dzīvi pie Anetes Jūrmalā, vēlāk abi pārcēlušies uz Baušķenieka dzīvokli Piņķos. Kā stāsta paziņas, Ingus bija iemīlējies un laimīgs. Viņš jutās iedvesmots un rakstīja mūziku. Tomēr drīz vien laiks ieviesa savas korekcijas. Par lielu pārsteigumu draugiem un paziņām, viņi jau pēc pusgada pašķīrās un sāka dzīvot atsevišķi. Baušķenieks neslēpa, ka lielā mērā pats bija vainīgs, ka otrajā laulībā tik ātri piedzīvojis krahu. Kaut viņš ļoti vēlējies šīs attiecības, tomēr nav pratis tās noturēt. Abi pēc sava rakstura esot garastāvokļa cilvēki, un paaugstinātā emocionalitāte bijusi šīs kopdzīves spožums un posts. Šķiršanos Ingus ļoti pārdzīvoja. “Bija laiks, kad sēdēju uz beņķīša un raudāju. Nekad neesmu tik daudz asaru lējis,” teica mūziķis. Viņš arī piebilda, ka vēlāk izlasījis grāmatu, kurā smalki izstāstīts, ko sievietes vēlas, lai vīrieši par viņām zinātu. Tur bijušas uzskaitītas visas tās muļķības, kuras viņš darījis kopdzīvē ar Aneti. Viņš gan atzina, ka tagad muļķīgi spriedelēt, kā būtu bijis, ja to visu agrāk būtu zinājis. “Esmu pilnīgi pārliecināts par absolūto pasaules uzbūves harmoniju. Tāpēc arī manai muļķībai ir sava loma visā notiekošajā,” spriež Baušķenieks. Viņš arī atzīst, ka nav tips, ar kuru būtu viegli sadzīvot. Pēc sava rakstura esot ietiepīgs un mazelastīgs, diezgan stingri turas pie saviem ieskatiem par šo dzīvi. Un tad iznāk: vai nu otram jāpakļaujas viņa kārtībai, vai arī jāšķiras. Tomēr šajās attiecībās viņš būtiski mainījies, kļuvis manāmi atvērtāks.

Pēc kāda laika Baušķenieks tika manīts citu meiteņu sabiedrībā. Ciešākas attiecības viņam izveidojās ar 17 gadus jaunāku sievieti Sanitu Jeromani. Abi iepazinās 2003. gada jūlijā klubā Depo, kur Dzeltenajiem pastniekiem bija koncerts. Baušķenieks uzaicinājis iemalkot alu un papļāpāt. Vēlāk piezvanījis, un sākuši satikties. Abu attiecībās piedzima dēls Emīls. Kādā intervijā Ingus ar lepnumu un humoru stāstīja, ka viņa dēls ir izdevies cilvēks, nemaz nav līdzīgs viņam. Dēls esot spēcīgas miesas uzbūves, ar biezu ādu, labsirdīgas dabas, smalku attieksmi pret apkārtni, pilnīgi bez kategorisma un rupjības, ļoti atvērts un optimistisks. Savukārt Sanita atzina, ka ne tikai dēlēns, bet arī Ingus prasa rūpīgu un maigu attieksmi. Mūziķis esot ļoti jūtīgs un emocionāls, ar viņu jāapietas kā ar jēlu olu. Vienmēr jādomā, ko viņam teikt vai neteikt. Abu attiecības veidojās kā pa amerikāņu kalniņiem – te augšā, te lejā. Abi vairākkārt gan šķīrās, gan sanāca kopā, līdz izšķīrās pavisam.

Arī vēlāk Baušķenieks tika manīts jaunu meiteņu kompānijās, ik palaikam vienu favorīti nomainot pret citu. Ingus gan piekrīt, ka jaunas meitenes ir skaistākas par vecākām, tomēr tas neesot galvenais. Viņa izvēle par labu jaunām meitenēm balstās apstāklī, ka pieaugušas sievietes kļūst pārmēru praktiskas un pārmēru taisni redzošas. Un tas vairs nav interesanti. Tas pats attiecas arī uz vīriešiem. Tāpēc Ingus lielākoties uzturas jaunu cilvēku sabiedrībā. “Jauni cilvēki ir daudz atvērtāki un dzīvespriecīgāki. Viņi ir nesačakarēti cilvēki. Viņu sabiedrībā uzturēties ir veselīgāk,” secina Baušķenieks.

Viņš labprāt pavada laiku arī sava dēla, 28 gadus vecā Matīsa, kompānijā. Abi kļuvuši par draugiem, kad Ingum nobrukusi otrā laulība. Tas bijis laiks, kad Ingum bijis vajadzīgs cilvēks, ar ko parunāties. Mūziķis kļuvis arvien atklātāks un stāstījis dēlam savus iekšējos pārdzīvojumus. Arī Matīss kļuvis atklātāks un sācis uzticēties. “Ģimene tomēr ir vajadzīga,” spriež Ingus. “Jo vientulības sajūta ir sāpīga un plosoša.”

“Ģimene tomēr ir vajadzīga,” spriež Ingus. “Jo vientulības sajūta ir sāpīga un plosoša.”

Hipija apzinīgais vecums

“Es vadu dienas apzinīgā vecumā,” par sevi saka Baušķenieks. Šo vecumu viņš piefiksējis jau 1998. gadā, kad strādājis pie dziesmas , kurai ir konkrēts piedziedājums: apzinīgā vecumā. Tad viņš arī mēģinājis sagaršot, kā notiek dzīvošana, kad vairs nav pusaudža gadi. Kad iestājies tāds kā pusmūžs, kad vēl labi rāda viena acs un klausa viena kāja. Ingus atzīst, ka pēc domāšanas un pasaules skatījuma ir matemātiķis. “Ārpus aritmētikas sākas sviests – vairs nav nekāda ideālisma, nekādas elegances, nekā tur nav.” Turklāt matemātikai ir liela līdzība ar mūziku, abām pamatā ir harmonija.

Vadot savu apzinīgo vecumu, viņam simpātiska šķiet atziņa, ka Baušķenieki ir ilgdzīvotāji. Uz to pavisam tieši norāda viņa tēva Ausekļa Baušķenieka dzīve, mākslinieks nodzīvoja līdz 96 gadu vecumam. Turklāt saistībā ar tēvu vēl kāda patīkama īpatnība. Proti, mākslinieks radoši uzplauka, kad jau bija 60 gadu vecs. Ingus uzskata, ka šis fakts ir iedvesmojošs un optimistisks.

"Dzeltenie pastnieki": "Mana kafejnīca ir salauzta"

Kā izrādās, jau kopš astoņdesmitajiem gadiem Ingus ieviesis dienasgrāmatu, kur iereģistrē sev vajadzīgo. Piemēram, interesantas domas un idejas, kā arī paveiktus darbus. No rītiem viņš sēž uz beņķīša, dzer pirmo rīta kafiju un smēķē pirmās cigaretes. Tad iet uz kafejnīcu Monte Kristo, kas atrodas Ģertrūdes ielā. “Kad izeju no mājas, man vajag būt cilvēkos,” saka Baušķenieks. “Tāpēc es nedzīvoju laukos.”

Viņš raksta mūziku ne tikai saviem solo albumiem, bet arī animācijas filmām. “Bērniem orientētais materiāls padodas diezgan viegli, jo tā ir diezgan nesamaitāta publika,” teic mūziķis. Viņš domā, ka mūsdienu tehnoloģijas vairāk traucē radošo darbu, nevis palīdz. Laika gaitā viņš savu sistēmu esot noslīpējis kā olu, daudz eksperimentējis, lai sistēmu radītu iespējami vienkāršāku. “Jo vairāk modernāku lietu, jo sarežģītāk tās visas konfigurēt. Un beigās sanāk tā, ka nevis cilvēks saņem pakalpojumus, bet pats apkalpo šo tehniku,” saka Ingus. Viņš sevi salīdzina ar datoru, kam nav jaudīgas operatīvās atmiņas. “Man nav iespējams operēt ar vairākām lietām uzreiz. Lai varētu normāli darboties, man nepieciešams iesēsties vienā programmā.”

Agrāk Baušķenieka muzikālajos projektos labprāt piedalījās arī viņa sieva Edīte Baušķeniece. Kad sagruva laulība, beidzās arī viņu muzikālā sadarbība.
Baušķenieks filozofē, ka viss uz šīs pasaules ir relatīvs. Intervijā Rīgas Laikam viņš teic: “Es tev varu pierādīt pusminūtes laikā, ka šīs glāzes nav. Iedomājies, ka tev kamera piezūmējas pie šis glāzes maliņas. Mēs zūmējamies arvien tālāk un nonākam zonā, kur jau redzam, ka tādā un tādā temperatūrā, plus 25, tās molekulas tur virmo, ja? Te virmo gaisa molekulas, te virmo glāzes molekulas – citiem vārdiem sakot, robežas nav. Robeža ir tikai izdomāta – tikai izdomāta! Mēs vienu kaut kādu priekšstatu nosaucam par gaisu, citu priekšstatu nosaucam par glāzi. Nekā tāda nav, pilnīgs šits! Ieskaties kārtīgi ar zūmu, un tu redzēsi, ka nav šo atšķirību. Nav glāzes!”

"Milzīte Ilzīte". Dzied Edīte un Ingus Baušķenieki (koncertieraksts)

Kādu laiku viņš izdeva savus un Dzelteno pastnieku ierakstus, bet 2007. gadā to pārtrauca, jo tas vairs neatmaksājās. “Disku var taisīt tikvien dāvināšanai, nevis pelnīšanai,” teic mūziķis. Baušķenieks neslēpj, ka viņu ik palaikam piemeklē finansiālas problēmas. Viņš neesot radis sapņot par mantām, kuras kaut kad varētu nopirkt, līdz ar to nav lielas motivācijas pelnīt naudu. Tāpēc nereti nonāk idiotiskās situācijās, ka naudas nav nemaz. “Reizēm šķiet, ka no tā visa var saiet sviestā,” spriež Ingus. Risinot finansiālās problēmas, viņš ik palaikam pārdod kādu tēva gleznu. Reiz jautāts par savu ierakstu veidošanu digitālā vai analogā formā, viņš ar ironiju atbildēja, ka viss analogais ir ļoti dārgs un viņa tēvs nav tik daudz uzgleznojis, lai viņam varētu būt analogie ieraksti. Viņš neslēpj, ka radošo aktivitāti regulāri piebremzē sadzīves rūpes, kas nemitīgi sit pa nagiem. Ikdienība viņu spiež pie zemes. Iespējams, taisnība būs kādam Baušķenieka paziņam, kas reiz izteicās, ka Ingus ir pārāk smalks un neparasts un līdz ar to arī nepiemērots šim rupjajam laikmetam.

Andris Bernāts, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: LETA, no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva, "Bilžu" birojs

Citi šobrīd lasa

Profesija, kurā cilvēku nāve nav retums: atklāta intervija ar Liepājas NMPD brigādes ārstu Alekseju 4
Pasauli aizkustina akla spāņu sērfotāja, kura var tikai iztēloties, kā izskatās jūra
Vietējais soctīklu hits: cilvēki sajūsmā par policijas kadetu deju Ķekavas pansionātā 96
Skatīt visus komentārus

Видео: Алла Пугачева зажгла на дне рождения подруги в черном коротком платье

Школьницы случайно задушили подругу, а потом изобразили самоубийство