Vējš burās

Cilvēka personības pievienotā vērtība ir kāda druska kaisles ikdienā, lai ar ko viņš arī nodarbotos. To var manīt niansēs – acu skatienā, runas un domas ekspresijā, lietās un vietās. Iespējams, arī tajā, ko viņš pats atzīst par kļūdām vai neizdošanos, būtībā ir dzīvs meklējumu process, kurā ir bijis godīgs pret sevi un pasauli. Tāds, šķiet, ir Ivars Ījabs – kā politologs un, cerams, arī kā Eiropas Parlamenta deputāts. Blaumaņa ielas nama augšējā stāvā, kur atrodas viņa birojs, gar kāpņu telpas sakarsušo rūti sitas raibs taurenis. Ivars atrauj vaļā iesēdušos logu – lai lido brīvībā.

Kļuvis piesardzīgāks

– Kad no politoloģijas aizskatuves nolēmāt uzkāpt uz politikas skatuves, vai no malas paskatījāties uz savu personību? Jo ir taču skaidrs, ka nonāksiet starmešu gaismā. Droši vien domājāt, kādu jūs ieraudzīs cilvēki?

– Jā, lai gan esmu bijis daudzmaz publisks cilvēks arī pirms tam, kad izlēmu kandidēt vēlēšanās. Protams, tagad ir pavisam citi kritēriji attiecībā uz to, kā runā, ko dari, kā izskaties. Spēja paraudzīties uz sevi no malas ir ļoti svarīga, vienmēr esmu bijis diezgan paškritisks, tādēļ tas nebija šoks – sevi tagad vērtēt no malas.

– Kādu sevi ieraudzījāt?

– Pirmkārt, kā spēlētāju plašākā komandā, ko veido Latvijas attīstībai un Kustība “Par!”. Latvijā ir virkne prominentu politologu, kuri ir atsevišķi, katrs par sevi, bet politika ir joma, kur vienatnē neko īpašu izdarīt nevari. Nepieciešama komanda, ar kuru esi uz vienas nots, ikdienā strādājat kopā. Kurai uzticies.

– Vai, paskatoties uz sevi, savu dzīvi no malas, nolēmāt, ko iekarināt skapī, par ko nerunāsiet nekad?

– Domāju, tādu lietu, par kurām kategoriski atsakos runāt, man nav tādēļ, ka man politikā šķiet ļoti svarīgi, ka esi atklāts, autentisks, patiess. Ja kaut ko sāc slēpt un noklusēt, uz tevi skatās ar pamatotām aizdomām. Ir lietas, kuras ikdienā nākas iekarināt skapī, jo esi mazliet atšķirīgā pozīcijā. Vairs nevaru tik brīvi kritizēt, komentēt politiskos notikumus, jo saprotu, ka piederu komandai, kas ir arī valdības sastāvā. Jābūt krietni piesardzīgākam izteikumos, līdz ar to satīriski publicistisku stilu, kādu šad un tad esmu atļāvies rakstu darbos, nākas iekarināt skapī. Bet tas nenozīmē, ka absolūti nevaru izteikties.

– Par skapi domāju drīzāk kādas dzīves kļūdas vai tumšāku posmu.

– Ja paraugos uz līdzšinējo dzīvi 48 gadu garumā, to grūti nosaukt par ļoti tipisku paraugu veiksmīgai karjerai, jo vairākas reizes diezgan radikāli esmu mainījis nodarbošanos. Deviņdesmitajos gados bija tāda tendence, ka daudzi mainīja nodarbošanos. Es līdz 29 gadiem biju profesionāls mūziķis, tā bija mana pamatnodarbošanās, tad aizgāju studēt filozofiju Latvijas Universitātē, pēc tam Vācijā un citur. Pēc tam strādāju Universitātē, ko paralēli darbam Eiropas Parlamentā daru joprojām. 2019. gadā man bija iespēja tikt ievēlētam, bet es to nesauktu par tipisku karjeru. Vajadzētu būt, ka cilvēks 22 gados iegūst bakalaura grādu kādā nozarē, pēc tam top par maģistru un tad veiksmīgi strādā attiecīgajā laukā. Turpretī mans ceļš nav bijis ļoti taisns.

– Mūzika un filozofija, iespējams, ir bagātinājušas jūsu personību.

– Jā, bet nevar mētāties. Ja visu laiku maini virzienus, rodas iespaids, ka vispār nezini, ko gribi. Es to neieteiktu. Šad un tad nākas runāt ar jauniešiem, mani gan kā parlamenta deputātu, gan vienkārši pazīstamu cilvēku aicina uz skolām parunāties par Eiropu un dzīvi vispār. Tiem, kuri tūlīt beigs vidusskolu, ir kaut kas jāizvēlas, bet nevaru teikt: “Dariet kā es!”. Tas būtu nejauki un nepareizi. Piederu paaudzei, kuras ienākšana aktīvajā dzīvē sakrita ar Latvijas neatkarības atgūšanu. Tas bija lielākais vēsturiskais notikums mūsu dzīvē, lielākais pozitīvais notikums, kas tiks aprakstīts vēstures grāmatās. No otras puses, deviņdesmitajos gados daudzi bija dezorientēti, tie, kuri padomju laikā bija strādājuši par inženieriem, pēkšņi saprata, ka viņu prasmes vairs nav vajadzīgas. Skolotāji bija padomju vidusšķiras profesija, un pēkšņi viņu atalgojums un dzīves līmenis pamatīgi nokritās. Arī ārstiem deviņdesmitajos gados bija pietiekami traumatiska pieredze.

– Pieredzējāt kultūras iekritienu deviņdesmitajos, tādēļ braucāt uz Vāciju spēlēt uz ielām?

– Jā. Tas bija piedzīvojums – ne tikai spēlēt uz ielām, bet arī ar visādiem orķestriem Vācijā un citur. Iekritiens bija jūtams, daudzi Latvijas profesionālie mūziķi tā piepelnījās. Valūtas starpība bija liela. Mans draugs, kurš tobrīd bija Tovija Livšica kamerorķestra mūziķis, teica, ka 40 latus, ko nopelna orķestrī mēneša laikā, Helsinkos, uz ielas spēlējot, viņš varot dabūt vienā priekšpusdienā. Daudz kas strauji mainījās, radās jaunas un foršas lietas, bet arī satricinājumi bija pamatīgi. Noteikti nebiju starp tiem, kas cieta visvairāk. Daudzi zaudēja darbu, nevarēja nodrošināt ģimeni. Un galvenais – daudzi aizbrauca. Tā ir liela problēma, kas mani uztrauc joprojām, jo emigrācija joprojām ir ievērojama. Tā kā putns sēž uz pleca – mēs zaudējam cilvēkus, kuri brauc prom.

– Līdzi velkas deviņdesmito smagā aste?

– Jā. Dzīvojam atvērtā ekonomiskā telpā, ko sauc par Eiropas Savienību. Tā nāk ar daudziem labumiem, bet arī ar virkni skarbu nosacījumu – par mūsu smadzenēm un darbarokām konkurē ne vien Latvijas, bet Eiropas uzņēmumi. Ja Latvijā nav konkurētspējīgas ekonomiskās dzīves un perspektīvu, mēs zaudējam cilvēkus, kuri dodas prom.

– Jūsu joma nav sociālā, bet par šiem jautājumiem runājat arī Eiropas līmenī?

– Jā, mana tēma Eiropas Parlamentā ir zinātne un inovācijas. Tikko pieņēmām ziņojumu par tā saukto Eiropas pētniecības telpu, kas nozīmē, ka ES vajadzētu ieguldīt vairāk naudas to valstu pētniecības un inovāciju sistēmās, kas atrodas uz austrumiem no Reinas. Eiropa mazliet dalās joprojām, to nevar noliegt. Lielākā daļa zinātnes naudas vēsturiski ir palikusi tur, kur ir vecās, tradīcijām bagātās, gadsimtiem ilgi tapušās universitātes un institūti. Mans uzdevums ir pētniecības naudu dabūt šurp. Tam ir vistiešākais sakars ar smadzeņu aizplūšanu. Skaidrs, ka nevari būt dižs pētnieks mūsdienu pasaulē, ja visu mūžu sēdi vienā valstī. Ir jābūt cirkulācijai, lai jauniešiem un pētniekiem, kuri aizbraukuši, strādājuši Eiropā vai Amerikā, būtu motivācija atgriezties, lai viņiem te būtu, ko darīt. Ja plūsma notiek tikai vienā virzienā, mēs sev atņemam attīstības iespējas. Tas ir tas, ar ko nodarbojos EP. Nevar teikt, ka tas ir jautājums, ko var ātri un uz visiem laikiem atrisināt. Skaidrs, ka Eiropas naudu pētniecības un inovāciju lietām var piesaistīt tad, ja arī pati valsts vairāk investē. Latvijā ar investīcijām pētniecībā un zinātnē pēdējos gados ir bijis tā, kā bijis.

– Ar kuru Latvijas zinātnieku atklājumu lepojaties visvairāk?

– Varu pateikt, ar kuru nozari. Mums ir virkne high tech lietu, taču izcelt gribu vienu. Par to mums arī viens seminārs Eiropas Parlamentā ir plānots rudenī – par kvantu skaitļošanu un kvantu komunikāciju. Tās Latvijā ir ļoti labā līmenī. Tā nav tā zinātnes joma, kurā tikai uzraksti pāris labu publikāciju un noliec plauktā; tā ir viena no lietām, uz kuras pēc tam var būvēt praktiskas, komercializējamas lietas.

Kvanti un tautasdziesmas

– Nils Bors teica, ka kvantu fizikai un dzejai ir ļoti trausla robeža. Varbūt tāpēc, ka esam tautasdziesmu tauta, ir likumsakarīgi, ka mums arī kvantu lietas padodas?

– Dievs dod, lai mums tā būtu! Mūsu tautasdziesmas ir tikušas pakļautas datorizētai izpētei, Vaira Vīķe-Freiberga un citi ir ar to nodarbojušies – tas tomēr ir baigais resurss, ar ko spēlēt. Ja runājam par dzeju, potenciāls ir digitālajām humanitārajām zinātnēm – tam, kā izmantojam dažādas datu apstrādes sistēmas, pētot tekstus. Spējam atrast dziļākas struktūras, izmantojot lielus latviešu kultūras tekstu korpusus, bet jautājums, cik esam gatavi tajā investēt. Izglītības un zinātnes ministrijā ir vairāku gadu programmas, kas veltītas latviešu kultūras, vēstures un valodas izpētei, man ir prieks būt Letonikas konsultatīvajā padomē. Nevienam naudu nedodam, bet nosakām vadlīnijas, uzsveram digitālo momentu, kas tuvāko gadu laikā būtu integrējams visās ar latviešu lietu saistītajās pētniecības nozarēs – sākot ar vēsturi, beidzot ar lingvistiku.

– Tilde ir diezgan ievērojams uzņēmums.

– Labs paraugs. Vasiļjeva kungs arī nekad neatsakās piedalīties Eiropas līmeņa pasākumos. Tas, ar ko viņi nodarbojas, ir patiešām pasaules līmenī, mums ir pamats būt lepniem. Man šo procesu ir interesanti vērot arī kā tulkotājam. Savulaik esmu tulkojis diezgan daudz grāmatu, visvairāk no vācu valodas, bet tas, ko dara Tilde un viņu kolēģi visā pasaulē… Grozi kā gribi, viņi bišķiņ ņem nost maizi tulkotājiem. Domāju, ļoti drīzā nākotnē piedzīvosim, ka varēsim sarunāties dažādās valodās, no ierīces saņemot sinhronu tulkojumu. Jūs runājat ķīniski, es latviski, un maza mašīnīte abos virzienos tulkos mūsu sacīto tā, ka varēsim uzturēt normālu sarunu.

– Bez pauzēm.

– Jā, un arī bez cilvēka pa vidu. Eiropas institūcijas nodarbina gan tulkus, gan tulkotājus – mutiski un rakstiski, gribētos, lai viņiem būtu darbs arī pēc 50 gadiem, bet neesmu īsti drošs, vai tā būs. Tehnoloģijas ļoti strauji iet uz priekšu. Droši vien kādus daiļliteratūras tekstus tik ātri ar mašīnām nevarēs tulkot, Silvijai Bricei un Dacei Meierei darbs būs vēl ļoti ilgi, bet lietišķajā ikdienas komunikācijā diezgan ātri tās mašīnas ienāks.

– Filosofiski uz to skatoties – labi, ka atrodam kādu, kas kaut ko dara mūsu vietā.

– Tā ir ļoti liela tēma. Protams, tāpēc ir mašīnas, lai atvieglotu cilvēkiem dzīvi, bet esam sabiedrībā, kurā cilvēki normālos apstākļos dzīvo no sava darba, no tā, ka dara kaut ko citiem vajadzīgu – advokāti, tulkotāji, automehāniķi, šoferi... Ja šīs profesijas pakāpeniski pārņems gudrās mašīnas, jautājums, kā skatīsimies uz tiem, kuri nebūs nodarbināti. Ar dižo radagabalu, manas mātes brālēnu Valteru Nollendorfu, kurš strādā Okupācijas muzejā, pirms kādiem desmit gadiem bijām Baltijas studiju konferencē Amerikā. Atceros, kādā veikalā pirmoreiz ieraudzījām bezcilvēku kases...

– Mums tādas jau ir.

– Tagad visos Rimi, Maxima forši un ērti, bet cilvēkam, kurš tajās strādāja pirms tam, kāds darbs ir nepieciešams. Jautājums, kā to organizēsim, jo skaidrs, ka virkne profesiju nākotnē varētu nebūt pieprasītas. Tas nenozīmē, ka tie cilvēki vispār nebūs vajadzīgi, bet ne tradicionālās profesijās. Lielie tehnoloģiju giganti strādā pie pašbraucošām mašīnām – tās varbūt nebūs rīt, bet varbūt pēc pieciem, desmit gadiem. Ja tās būs drošākas par dzīvu šoferu vadītām, tāda profesija kā tālbraucēji šoferi pamazām atmirs, taču šajā profesijā strādā daudz cilvēku. To var teikt arī par kvalificētiem darbiem. Mani pārsteidza, ka rentgena un dažādu izmeklējumu attēlu analīzes, kurās nosaka kādas slimības, arī varētu uzticēt mākslīgajam intelektam. Cilvēka atmiņa ir ierobežotāka, datori var ļoti daudz attēlu izanalizēt un noteikt diagnozi ne sliktāk kā ārsts. Jautājums – kā darba tirgus mainīsies? Tomēr esam pieraduši pie modeļa, kurā cilvēki dzīvo no tā, ka dara citiem ko jēdzīgu. Kas būs tā vietā, tas ir nākotnes jautājums.

Par cilvēcīgu darbu

– Bieži vien, melno darbu darot, cilvēks personīgās attīstības intereses noliek ļoti zemu, nespēj realizēt savu potenciālu. Varbūt tehnoloģijas sniedz iespēju atbrīvot cilvēkus?

– Netflix ir burvīgs seriāls par ortodoksālajiem hasīdu jūdiem Ņujorkā Unorthodox. Interesanti, ka hasīdu vīriešiem nekāda produktīva darba ierastā nozīmē ikdienā nav, viņi studē rakstus. Ne šiki, bet kaut kā jau viņi dzīvo. Jā, cilvēku radoši garīgajām aktivitātēm varētu būt vairāk laika. Ir virkne politisku lēmumu, piemēram, Somija mēģināja pāriet uz četru dienu darba nedēļu... Par pašrealizāciju. Protams, mēs gribētu sagaidīt no modernās ekonomikas, lai cilvēkiem nav jāstrādā desmit, divpadsmit stundu diennaktī, lai tikai nodrošinātu savu un tuvinieku fizisku iztikšanu. Tas ir sens sapnis. Pietiek atcerēties Raiņa fabrikas meitenes dziesmu – tur lēni, tā kā pulksten’s sit, man velkas stundas sešpadsmit. Vidējais, modernais, perspektīvais karjeras taisītājs pasaulē, īpaši Rietumos, diemžēl šodien ir drausmīgi noskrējies. Mēs visi esam diezgan noskrējušies – tas tādēļ, ka mūsu sabiedrības pamatā ir konkurence. Konkurence ir visur – mākslā, zinātnē, politikā, biznesā. Ir jābūt labākam, citādi izkritīsi no aprites.

– Filmā Brīvpusdienu sabiedrība izskan ideja par beziemesla ienākumiem...

– Tā ir ļoti liela tēma – katram garantēts GMI, guaranteed minimum income. Interesants temats, par to diezgan daudz esam strīdējušies arī Latvijā. Kolēģiem no partijas Progresīvie bija daudz ideju, viņi ir ļoti entuziastiski tā piekritēji. Taču, ja padomājam no Latvijas, ne Silīcija ielejas perspektīvas, mūsu ekonomika vēl nav tik produktīva, lai mēs ko tādu varētu atļauties. Tad, protams, ir virkne morāles jautājumu – vai cilvēkiem par nekā nedarīšanu vajag dot naudu? Varbūt vajag aicināt kaut rakstīt dzeju vai ko tādu.

– Varbūt jāmaksā, lai neraksta.

– Nē, domāju, jebkuram, īpaši cilvēkiem pusmūžā, ikdienas intelektuālā aktivitāte ir nepieciešama. Nav noslēpums, ka bezdarbs ir ne vien ekonomiski, bet arī fizioloģiski postošs. Ja cilvēkam ir garantēts minimālais ienākums, viņš visu dienu sēž mājās, skatās televizoru vai spēlē datorspēles, un tas viņu pat fiziski degradē. No tā ir jāizvairās. Par to ir pazīstamā padomju filma Veči laupītāji – cilvēks nevar aiziet pensijā. Dienā, kad viņam nav jāiet uz darbu, viņš zaudē orientierus, nevienam nav vajadzīgs, nejūtas piederīgs sabiedrībai. Sociālisti saka, ka bezdarbs ir slikts un postošs, tāpēc Padomju Savienība bija apsēsta ar pilnīgu nodarbinātību. Brodskis tika apsūdzēts parazītiskā dzīvesveidā. Tas bija posts, šis padomju perversais stils problēmu risināšanā. Taču pati doma nemaz nav muļķīga – ja cilvēks grib būt sabiedrības loceklis, ja grib organiski un harmoniski dzīvot ar citiem cilvēkiem, viņam jānodarbojas ar ko produktīvu.

– Tai vajadzētu būt pašiniciatīvai, nevis ar likumu noteiktai.

– Taisnība. Tas, protams, būtu ideāli. Cilvēkiem vispār piemīt milzīgs daudzums entuziasma, kas noteikti nav izskaidrojams ar naudu. Kādu brīdi strādāju par skolotāju mūzikas skolā. Tas Latvijā ir unikāli – milzīgais cilvēku entuziasms amatieru mākslā. Mūzikas un mākslas izglītības sistēma ir vērtība, ko citur neatrast. Manam paziņam, Amerikas latvietim, kurš pārcēlās uz Latviju dzīvot, bija pozitīvs šoks, ka viņš gandrīz par velti var sūtīt bērnu mūzikas skolā mācīties klavieres. Tas ir kaut kas tāds, kas vecajās Rietumu demokrātijās ne tuvu nav pašsaprotams, tā ir ekstra.

Burbulis Briselē

– Kā iedzīvojāties Briselē?

– Tas ir mīts, ka EP deputāti dzīvo Briselē. Daži dzīvo, bet es tur tikai strādāju. Gandrīz katru nedēļu uz trim četrām dienām braucu uz Briseli, bet mana ģimene ir Rīgā, te bērni iet skolās, bērnudārzos. Ja man būtu jūs jāizvadā ekskursijā pa Briseli, es nevarētu parādīt visus tās skaistumus, smalkumus, jo vienkārši tos nezinu. Ļoti forša pilsēta, daudz vērtīgas arhitektūras, īpaši no 19. un 20. gadsimta mijas. Mums, rīdziniekiem, vajadzētu mācīties, kā viņi piesaistījuši daudzas starptautiskās institūcijas, Eiropas Parlaments, Padome, Komisija atrodas vienā rajonā, tur ir arī NATO Eiropas štābs, virkne mazāku institūciju. To darbinieki veido sava veida burbuli. Briseles iedzīvotāji runā franciski, bet institūcijas ir vairāk angliski runājošas, to darboņiem ir kopīgas intereses, problēmas. Ir kultūru atšķirības, mazliet valsts valstī, nevar noliegt. Cilvēki savā starpā draudzējas, iet uz...

– …vieniem un tiem pašiem restorāniem?

– Jā, arī gastronomijas ziņā kļuvuši dikti līdzīgi. Beļģu alus un mīdijas garšo visiem neatkarīgi no nacionalitātes. Tur, kā saka, ir savs tusiņš. Kas vēl? Tur nav īpaši labvēlīgs klimats, daudz līst, tas nav īpaši patīkami. Nevajadzētu piemirst, ka EP ir divas mītnes. Pagājušajā mēnesī piedalījos pēcpandēmijas Strasbūras sesijā. Notiek stīvēšanās, cik prātīgi ir parlamentu uzturēt divās pilsētās, to reizēm apsaukā par ceļojošo cirku, un ne bez iemesla. Iedomājieties, ka organizācija ar vairākiem tūkstošiem cilvēku –705 deputāti, katram savi padomnieki, palīgi – pārceļas uz 400 kilometru attālu pilsētu, lai tur strādātu četras dienas. Tas ir kaut kas traks, bet tas ir ierakstīts ES līgumos, un Francijas valdība stingri pastāv, ka tam jāturpinās. Šā sasaukuma laikā jau divreiz esam prasījuši pārtraukt Strasbūras sesijas. Esam pārņemti ar vides problēmām, bet iedomājieties, cik CO₂ nodedzinām, lai uz četrām darba dienām ik mēnesi pārceltos citur. Strasbūras īpatnība ir tā, ka tai nav normālas lidostas, tā ir tik maza kā Rīgas autoosta, ar nedaudz reisiem. Latviešu kolēģi lielākoties lido uz Frankfurti, Parīzi un tad mēģina kaut kā nonākt Strasbūrā. ES pamatā ir divi līgumi, viens par tās funkcionēšanu – kā sava veida Bībele, vari izstiepties vai sarauties, teikt, ka tas ir stulbums, bet vienalga tas paliek. Skaidrs, ka Strasbūra pamatīgi no tā iegūst – ar viesnīcām, restorāniem, transportu. Kā pilsēta tā ir mazāka un mīlīgāka par Briseli, zaļāka, bez lielpilsētas stresa.

Politiķis un emocijas

– Jūs no Rīgas stresa pamūkat Tūjā?

– Jā, tur ir manas dzīvesbiedres vasarnīca, kur braucam atpūsties. Tūja ir ļoti jauka vieta, bet katru dienu uz Rīgu neizbraukāsi. Latvijas lielā priekšrocība ir garā, smilšainā pludmale, 500 kilometru ir baigais resurss.

– Kādas ir jūsu personīgās attiecības ar jūru?

– Man ļoti patīk peldēt, bet ne jūrā, parasti to daru Olimpiskajā sporta centrā. Man attiecības ar ūdeni ir ļoti labas. Tēvs bija Latvijas junioru izlasē akadēmiskajā airēšanā, viņš mani mācīja peldēt. Protams, es neesmu sporta līmeņa peldētājs, bet man patīk un varu to darīt daudz.

– Un apķerat akmeņus – kāds esot redzējis jūs tā darām…

– Akmeņi Tūjā ir forši, kad uzsilst, ir ļoti patīkami sēdēt. Interesantākais, ka atkarībā no tā, kā mainās vējš un jūra, jauni parādās un vecie pazūd. Daži tiek ieskaloti jūrā, citi izskaloti. Globālā sasilšana, vētras ietekmē visas pludmales, pirms pāris gadiem bijām satraukušies, ka krastu nograuzīs, bet pagaidām viss labi.

– Kalējs Jānis Nīmanis meditējot ar akmeņiem – strautā vai upītē liek citu uz cita, mēģinot nobalansēt… Jūs arī sevī mieru atrodat vai visu laiku idejas ēd nost?

– Grūti nosaukt vienu konkrētu nodarbi... Itin bieži relaksējos rakstot – protams, ar darbu nesaistītas lietas.

– Kaut ko radošu?

– Mana pamatspecialitāte zinātnē ir politisko ideju vēsture. Nodarboties ar 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta sākuma politiskajiem tekstiem ir bauda, jo ļauj distancēties no tā, kas notiek šobrīd. Tā ir pavisam cita pasaule, citas idejas, ir iesākti darbi, kas jāpabeidz. Protams, jābūt fiziski aktīvam. Ir lietas, ko nevaru, piemēram, skriet, jo man ir mugurkaula problēmas. Daudz braucu ar riteni, velotrenažieri – tas ir ne vien labi sirdsdarbībai, bet arī lai atslēgtos. Uzliec kādu podkāstu...

– Tomēr podkāstu, ne akadēmisko mūziku?

– Jā. Godīgi sakot, ar laiku mūzika uz mani atstāj arvien spēcīgāku iespaidu. Ja klausies kaut ko labu, tas drīzāk emocionāli tonizē, enerģētiski ietekmē. Vismaz man tā ir. Tādēļ nekad neklausos ko tādu, lai atslābinātos, jo laba mūzika uzreiz iesaista, aizrauj. Neklausos klasiskās mūzikas radiostacijas pie stūres, jo saprotu, ka labai mūzikai cilvēkus nevajadzētu atstāt vienaldzīgus, ļaut atslābt, tai ir jāieintriģē.

– Jūs baidāties tikt saviļņots?

– Vienkārši saproti, ka tas saviļņojums konkrētā situācijā nav īpaši vajadzīgs. Mums visiem ir noteikts enerģijas daudzums, ko dažādos veidos dienas laikā varam izlietot, un ar to jāsaimnieko ļoti prātīgi. Man liela autoritāte un labs paziņa ir latviešu filosofs, psihologs Igors Šuvajevs. Viņa aizraušanās ir filosofija kā dzīves māksla, prasme saimniekot ar savu psihisko enerģiju, Freida un psihoanalīzes idejas. Tajā ir kāda ļoti dziļa taisnība, īpaši to saproti, kad ir pāri četrdesmit. Jaunībā enerģija plūst pāri malām, kur vajag un nevajag. Ja arī pēc tam vēlies daudzmaz turēties formā, tev ar tās resursiem jāsaimnieko saprātīgi.

– Jūsos vēl dzīvo romantiķis?

– Esmu ļoti romantisks, man patīk klasiskie mūzikli – Vestsaidas stāsts, Operas spoks, Mana skaistā lēdija... Tādā ziņā, protams. Jautājums, ko saprotam ar romantismu, tas ir laikmets Rietumeiropas kultūrā…

– Meitenes apbūrāt ar runas mākslu vai jums bija citi ieroči?

– Protams, spēja izteikties attiecībās ir ļoti svarīga. Ne tādā nozīmē, ka saki skaistas runas, bet tas, ka domas spēj formulēt precīzāk, interesantāk, oriģinālāk. Tas noteikti ir resurss. To ļoti novērtēju arī citos – ja redzi, ka cilvēks ir autentisks, nelieto klišejas, bet runā no sevis. Valoda ir tā, kas padara cilvēkus unikālus. Fizioloģiski unikāli mēs esam ar ģenētisko materiālu, bet kā personības – ar to, kā runājam, redzam, jūtam kādas lietas. Ļoti apbrīnoju dzejniekus. Pats neesmu rakstījis, bet spēju labu poēziju novērtēt.

– Kuru grāmatu jūs ņemtu līdzi uz vientuļu salu?

– No latviešu dzejas… droši vien Raiņa Vētras sēju (smejas). Šis viņa formāts man vienmēr licies daudz interesantāks nekā lugas.

Kad izrāde pāri pusei

– Jūtat tuvojamies Saeimas vēlēšanas?

– Ir teiciens, ka jaunā vēlēšanu kampaņa sākas nākamajā dienā pēc iepriekšējām vēlēšanām.

– Pirms gadiem trim Attīstībai “Par!” par liberastiem nesauca un jūsu kolēģi nedomāja, ka būs jāstrādā tādos kara laika apstākļos, kad nāksies pārskatīt cilvēku brīvības.

– Jā, par to visu laiku notiek diskusijas arī mūsu apvienības iekšpusē. Stāsts ir par brīvību, pareizi sakāt. Liberālai partijai nākt ar vakcinācijas pienākumu nav gluži pašsaprotami, bet valdībā mums ir atbildība, visi gribam, lai septembrī skolas var normāli strādāt. Esmu par nevakcinētu cilvēku tiesībām, bet nevajadzētu aizmirst, ka tiesības ir arī tiem, kuri ir vakcinējušies, tāpēc likt viņiem stingrus ierobežojumus, teiksim, bērnu izglītībā, būtu ne mazāk nepareizi, kā ar varu visus dzīt uz vakcinēšanās punktiem. Tieši situācija izglītībā mani satrauc. Briselē bija citi ierobežojumi – pa ielu staigāja maskās, bet skolas bija vaļā. Latvijā skolas visilgāk ir bijušas ciet, un ko tas nozīmē mūsu skolēnu konkurētspējai…

– Atsaucoties uz kādu jūsu rakstu – mums jāsāk apgādāties ar popkornu?

– Pirms vēlēšanām? He, tā vienmēr bijis, ka demokrātijā viena no lielākajām priekšrocībām ir iespēja no kādiem politiķiem tikt vaļā. Tas var būt estētiski nebaudāmi, pārlieku skaļi un agresīvi, tomēr tas ir veids, kā uzturam politikas asinsriti. Redzēsim, ir vairāk nekā gads, viss var notikt.

– Apsolāt, ka būs interesanti?

– Dažādās nozīmēs (smejas). Parasti vienlaikus tiek iestudētas dažādas izrādes – farsi, traģēdijas, melodrāmas...

– Garīgais mugurkauls jums ir tik stiprs, ka nebaidāties kļūt nemīlēts?

– Neviens vēlēts amats nav dots uz mūžu. Par nemīlētību –  jāsaprot, ka tā nav vienkārši atrašanās amatā. Lai ko panāktu, ir nepieciešams vēlētāju atbalsts, sabiedrības vējš tavās burās. Lai spētu realizēt reformas, ir svarīgi sajust vilkmi, ka tas, ko dari, ir kādam vajadzīgs. Nav tā – ir jānosēž, jānoturas līdz nākamā gada oktobrim, un tad dievs ar viņu… (Smejas.) Nē. Ja gribi kaut ko izdarīt, ļoti svarīgs ir cilvēku atbalsts. Nav labi, ka vairāk nekā gadu neesam spējuši adekvāti kontaktēties ar vēlētājiem Covid-19 pandēmijas dēļ. Tas jādara ne tikai caur televīziju un feisbuku, bet fiziski. Jābrauc un jārunā, pat ja auditorija par tevi nav sajūsmā. Nevar gaidīt, ka visi metīsies ap kaklu, līdzko kaut kur parādīsies.

– Tagad baudīsiet atvaļinājumu?

– Uz pāris dienām izbraukšu. Ar sievu jau gandrīz divus gadus neesam bijuši ārzemēs kopā. Biļešu piedāvājums labs, izbrauksim uz Venēciju. Pēc tam man visu laiku jābūt te – Kuldīgā būs Demokrātijas festivāls, tad vācbaltiešu seminārs. Uzturu labas attiecības ar Vācijā dzīvojošo vācbaltiešu jauno paaudzi, šogad viņiem būs nometne Odzienā pie Madonas. Tad būs festivāls Lampa. Teorētiski varētu braukt un gulēt Grieķijā pie jūras, bet tas nav interesanti. Man nepatīk tūristot kādā no šiem pilnīgi vienādajiem kūrortiem. Turklāt Latvijā laiks ir tāds, ka nav lielas starpības – Krētā vai šeit. Tur varbūt ūdens mazliet zilāks un mazliet citādas zivis. Bet man labāk patīk savās mājās, Latvijā.