Pieci mākslas darbi, kas noteikti jāredz grandiozajā izstādē “Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi”

Šis ir unikāls notikums Latvijas muzeju vēsturē – pirmo reizi mēs savās mājās eksponējam tik apjomīgu mākslas darbu kolekciju no slavenākā Florences muzeja – Ufici mākslas galeriju krājumiem. Bet jo īpašāku šo ekspozīciju padara tās kuratoru iecere rādīt 74 no Itālijas atceļojušos meistardarbus dialogā ar 47 izciliem Latvijas mākslinieku darbiem, kas radīti tajā pašā laika ietvarā – no 19. gadsimta otrās puses līdz pat 20. gadsimta vidum.

Izstādei ir gara priekšvēsture, jo sadarbība ar lieliem, starptautiski nozīmīgiem muzejiem prasa rūpīgu izpēti, sagatavošanu un, galvenais, abpusēju ieinteresētību. Viss sākās 2021. gada augustā, kad mākslas speciālisti no Florences Ufici galerijām – profesore Marcija Fajeti, Vanesa Gavioli un Gvičardo Sasoli – piedalījās izstādes “Pašatklāsme. Omars Galjani. Lorenco Pujizi. Tintoretto” atklāšanā Mākslas muzejā “Rīgas Birža”, kā arī apmeklēja Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kur viņus īpaši ieinteresēja latviešu klasiskā modernisma kolekcija. Radās doma par izstādi – dialogu, kur šīs kolekcijas darbi sarunātos ar Itālijas meistaru darbiem, kas tapuši 19. un 20. gadsimta mijā.

Pēc ilgstošām pārrunām 2023. gada decembrī tika noslēgts sadarbības līgums starp Ufici galerijām un Latvijas Nacionālo mākslas muzeju par izstādes organizēšanu, par tās kuratoriem izvirzot Piti pils Modernās mākslas muzeja vadītājas Vanesu Gavioli un Elenu Markoni, LNMM Laikmetīgās kolekcijas glabātāju Astrīdu Roguli, kā arī Gvičardo Sasoli, kurš pārstāv mūsu muzeju Itālijā.

Kopš 19. gadsimta vidus par svarīgāko elementu vairāku mākslas virzienu uzskatu sistēmā kļuva gaisma – ne velti šā gadsimta beigas dēvē par vizuālās mākslas “gaismas gadiem”. Šīs izstādes pamatideja ir atspoguļot tās līdzības un atšķirības Itālijas un Latvijas mākslas procesos, kas vērojamas gaismas uztveres modulācijās. Attieksme pret gaismu glezniecībā veido katras valsts vizuālās kultūras mantojuma īpašo šarmu. Līdz ar stāstu par gaismu mākslā tiek atklātas mākslas stilu un virzienu ietekmes to pārstāvju darbos – no makjajoli grupas līdz divizionismam, no simbolisma līdz itāļu ekspresionisma formām, no futūrisma līdz pat klasiskās glezniecības manieres atdzimšanai 20. gadsimta 20. gados.

5 mākslas darbi, kas noteikti jāredz!

Antonio Fontanēzi (1818–1882). “Arno upe pie Sv. Trīsvienības tilta”, 1867. Audekls, eļļa, 100 x 136,5 cm.

Kad jūnija beigās Latvijā ieradās milzīgais specializētais mākslas transportēšanas furgons un atbilstoši starptautiskiem standartiem pēc diennakts tika vērtas vaļā kastes, viena no pirmajām tika izcelta Antonio Fontanēzi gleznotā Florences ainava.

Tāpat kā mūsu Vilhelms Purvītis, arī Antonio Fontanēzi savulaik ir bijis savas nacionālās ainavu glezniecības skolas reformators.

Pēc Pirmā Itālijas neatkarības kara 1848. gadā viņš devās trimdā un apmetās Ženēvā, daudz ceļoja un iepazinās ar franču un angļu romantiskās ainavas glezniecības tradīcijām.

1867. gadā Fontanēzi pārcēlās uz Florenci, kur Džovanni Fatori vadībā pilnā sparā darbojās tā sauktās makjajoli grupas mākslinieki (it. val. macchie – traips). Fontanēzi, kurš pats brīvā triepiena tehniku gan nepieņēma, veidoja tiltu starp makjajoli grupu un tradicionālās glezniecības pārstāvjiem, kas novatorus dēvējuši par “krūmu gleznotājiem”. Uzskatu atšķirības tomēr nav traucējušas ne vienus, ne otrus uzcītīgi apmeklēt “Caffè Michelangiolo”, kur māksliniekiem ierādīta pat atsevišķa istaba.

“Arno upe pie Sv. Trīsvienības tilta” ir Fontanēzi Florences perioda ainava ar apbrīnojami siltu saulrieta noskaņu, gan melanholijas, gan savas zemes mīlestības piesātināta. Taču gleznotāja darbi guva pelnīto atzinību tikai 20 gadu pēc viņa nāves, kad savā recenzijā par Antonio Fontanēzi retrospektīvo izstādi 1901. gada Venēcijas biennālē Margerita Zarfati, pirmā itāļu dāma – mākslas kritiķe (arī žurnāliste, vēlāk Benito Musolīni biogrāfe un mīļotā), izcēla viņa īpašo pirmatklājēja lomu Itālijas ainavas atspoguļojumā.

Džovanni Fatori (1825–1908). “Saulriets virs jūras”, 1895. Kartons, eļļa, 19,1 x 32,2 cm.

Viena no nozīmīgākajām personībām Itālijas mākslas vēsturē ir Džovanni Fatori – ne velti viņa vārds ietverts izstādes nosaukumā. Tieši makjajoli grupas līderis iedvesmoja laikabiedrus pievērsties plenēra glezniecībai, un šo toskāniešu grupējumu mēdz uzskatīt par impresionistu priekštečiem – gaismai un tās modulācijām viņu darbos bija ārkārtīgi būtiska loma.

19. gadsimta 50. gadu sākumā Fatori sāka apmeklēt Florences mākslinieku iecienīto kafejnīcu “Caffè Michelangiolo” Larga ielā, kur pie Toskānas vīna glāzēm tika dzīvi diskutēts par politiku un jaunām mākslas tendencēm. 1855. gadā vairāki gleznotāji devās uz Parīzi, kur viņus pārsteidza un dziļi ietekmēja Barbizonas skolas pārstāvju darbi.

“Saulriets virs jūras” pieder mākslinieka daiļrades vēlīnajam periodam. Atteicies no agrāko gadu naturālisma, Fatori radījis suģestējoši dramatisku noskaņu. Gaisma, kas mirdz caur mākoņiem, un jūra, kas vēsta par vētras tuvošanos, ir fons vientuļnieka figūrai, kura šķiet iemiesojam vilšanos sabiedrībā un vientulību, kas raksturo gleznotāja dzīvi šajā laikā. Ainava iegūst simbolisku nozīmi, vēstot par dzīves īslaicīgo dabu un zudušām ilūzijām.

Džovanni Boldīni (1842–1931). “Alaidas Banti portrets uz sarkanā dīvāna”, ap 1885. Kartons, eļļa, 20,1 x 32,5 cm.

Žanra un portretu gleznotājs Džovanni Boldīni lielākoties dzīvoja un strādāja Parīzē, kur iemantoja plašu atzinību ar izsmalcinātām sadzīves žanra ainām un jo sevišķi portretiem. Kāds laikabiedrs kritiķis gan viņa glezniecību raksturo kā “nedaudz vienaldzīgu un mirdzošu”, taču slavē tās vitalitāti un spēju paust kustību, visbeidzot secinot: “Boldīni ir vairāk nekā tikai modes gleznotājs.”

Ciemojoties pie drauga un mentora Kristiano Banti, Boldīni uzgleznoja viņa meitas Alaides portretu, iemūžinot tajā savu sajūsmu par jaunās dāmas daiļumu. Gaismas pārpilnība izceļ meitenes smalkos vaibstus, bet prasmīgs ēnu un atspulgu izmantojums piešķir kompozīcijai dziļumu un dinamiku.

Šis nav tikai portrets, kas iemūžina mirkļa iespaidus un laikā apstādinātu sajūtu. Alaides graciozā poza un mierīgais skatiens liecina, ka viņu un gleznas autoru vienojusi dziļa emocionāla saikne.

Karlo Karrā (1881–1966). “Jūras ainava. Priede pie jūras”, 1921. Audekls, eļļa, 68 x 52,5 cm.

Karlo Karrā, viens no nozīmīgākajiem Itālijas un Eiropas avangarda māksliniekiem 20. gadsimta sākumā, kopā ar Umberto Bočoni un Luidži Rusolo bija starp pirmajiem futūristu manifesta parakstītājiem (“Manifesto dei Pittori Futuristi”, 1910). Viņš kāri tvēra jauno mākslas strāvojumu iespaidus, tos nekopējot, bet pārveidojot, un tiek uzskatīts par vienu no labākajiem Pikaso un Braka analītiskā kubisma interpretētājiem, jo piešķīra šim stilam personīgi dinamisku toni. Karrā pievērsās arī primitīvismam un metafiziskajai mākslai, ko popularizēja kopā ar Džordžo de Kiriko.

“Priede pie jūras” ir simbolisks darbs – sasaucoties ar 20. gadsimta pirmās puses noskaņu un izjūtām, kas sabiedrībā valdīja pēc Pirmā pasaules kara, tas iekļaujas mākslas strāvojumā, ko pazīst kā “atgriešanos pie kārtības”. Iedvesmu radis 14. un 15. gadsimta itāļu agrīnās renesanses primitīvismā, Karrā pielāgoja Mazačo un Džoto stilistikas elementus 20. gadsimta prasībām.

Džordžo Morandi (1890–1964). “Gricānas ainava”, 1942. Audekls, eļļa, 48,4 x 53 cm.

Džordžo Morandi ir viens no pasaulē pazīstamākajiem 20. gadsimta itāļu gleznotājiem. Viņa klusās dabas kā nozīmīgu iedvesmas avotu pieminējusi izcilā latviešu māksliniece Vija Celmiņa. Var arī teikt, ka Morandi jau ir bijis mūsu viesis – viņa oforti tika eksponēti I Itālijas grafiskās mākslas izstādē, kas Rīgas pilsētas mākslas muzejā (tagad LNMM) notika 1935. gada pavasarī.

Pats Morandi iedvesmu guva Eiropas avangarda strāvojumos, iespaidojās no Sezāna daiļrades, pievērsās Pikaso un Braka analītiskajam kubismam un pēc Pirmā pasaules kara iesaistījās mākslinieku grupas “Valori Plastici” (“Plastiskās vērtības”) darbībā. Viņu augsti novērtēja Džordžo de Kiriko, kura metafiziskā māksla arī atbalsojas Morandi darbos.

“Gricānas ainava” ir darbs, kurā jūtama spēcīga Sezāna ietekme. Neatsakoties no atveidotās ainavas realitātes, autors īpaši akcentējis gleznas divdimensionālo raksturu. Arī Morandi slavenās klusās dabas, tāpat kā šī ainava, ir ilgstošas iedziļināšanās un pārdomu rezultāts.