Linda Leen jaunajā žurnālā "Pastaiga": "Pasaule nesabrūk arī tad, ja neesmu perfekta. Un tā dzīvot ir daudz foršāk"

Neliels fragments no intervijas ar Lindu Leen:

Skaisti iedegusi Spānijas saulē, viņa sēž pēc piecu stundu fotosesijas ar šablī glāzi rokās, un ap viņu virmo siltums. Šķiet, pie viņas varētu sasildīties. Kad sarunas beigās viņa teiks, ka tāds piemērots vārds pašraksturojumam viņai šķiet “mīļuks”, nāksies tam pat noticēt. Kaut kas ir mainījies. To korseti, kas ilgi žņaudza perfekcionismā, viņa ir nolikusi malā. Un izrādījās, ka dzīve bez tās ir skaistāka un daudz, daudz vieglāka. Latvijas mūzikas skatuves dīva Linda Leen.

Linda, kā tu jūties?

Tiekamies dienā, kad burtiski tikko ir noticis tik daudz… Esmu māksliniece, kas nav tipiski politiski aktīva tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nejūtos tik kompetenta. Bet šis gadījums, manuprāt, sen vairs nav par konvenciju, tas ir par “snaudošo latvieti”, kam ir jādara gals. Jā, tā snaušana palīdzēja mums izdzīvot visus šos gadus, un tā ir viena no izdzīvošanas stratēģijām dzīvniekiem, kas izliekas par beigtiem. Tam vēsturiski bija vieta un laiks, bet tam ir jābeidzas. Es to saku arī pati sev – ir sajūta, ka beidzot gribas pieslēgties, būt aktīvākai. Vismaz tik, cik es varu izdarīt.

Šogad man pirmoreiz pa īstam ieslēdzās sajūta, ka ļoti novērtēju to, kur esmu. Savā dzīvē esmu tik daudz ceļojusi, ka saprotu, cik forši ir Latvijā. Šogad piedalos arī vairākos valsts svētku koncertos, un pirmo gadu man pa īstam ir sajūta, ka gribu nosvinēt Latvijas dzimšanas dienu. Tā patiešām apzināti. Esmu latviete, un tas ir svarīgi. Sajūta, ka esmu pasaules pilsone, joprojām ir kaut kur fonā, tā mani dara dzīvu un iedvesmo, bet šogad esmu izlaidusi savas saknes šeit. Zari paliek pasaulē – jā, man patīk saule, kalni, okeāni, un lielpilsētu kultūras slānis man arī ir vajadzīgs, man vajag paelpot lielo gaisu. Bet atjaunoties es braucu šeit.

Kas tevi te atjauno? Kas vēl tas ir bez biešu zupas, biezpiena un rupjmaizes?

Paldies, šis viss man ļoti garšo, to man vajag vienmēr. (Smejas.) Biju diezgan ilgi projām siltumiņā, tad Anglijā studijā strādāju pie jaunā albuma. Kad braucu atpakaļ, mamma man jau prasīja: nu, saki, saki… “Jā, lūdzu, vai tu vari man uzvārīt zupu un atstāt ledusskapī?” Mamma joprojām audzē dārzeņus savā sakņu dārzā, viņa speciāli brauca ar autobusu no Ērgļiem, lai uzvārītu man zupiņu.

Mani atjauno mani cilvēki: ģimene, mamma un brālis, kurš ir arī zemessargos. Tas miers un rituāli, kas ir tikai mums. Biju prom divarpus nedēļas un pamanīju, kā man šad tad pietrūkst pelēku debesu, ka gribas mākoņus. Atgriezos, un te bija skaistais rudens. Man patīk visi četri gadalaiki. Negatīvas lietas, ko pamanām šeit, ir visur. Un ir laiks tās labot. Bet attiecības ar dzimteni ir kā bērnam ar mammu. Mana mamma, būdama skolotāja, daudz strādājusi arī ar bērnunama bērniem, un viņa saka: lai kā būtu, lai cik traks būtu ģimenes stāsts, viņi vienmēr grib pie mammas. Un mēs, Latvijas bērni, tāpat. Atgriezties savā zemē kaut vai uz mazu mirklīti.

Un lietu kārtība šeit… Man nekas nav jāizgudro, nekam nav jāpielāgojas. Mani šeit saprot. Šeit man nevajag papildu resursus, lai būtu. Es varu vienkārši būt.

Vai tu jūties saprasta arī kā māksliniece?

Tie periodi bijuši ļoti dažādi. Vienmēr atgādinu sev vienu lietu: citu domas nav manā varā. Man ir raksturīgi par visu uztraukties, kontrolēt – “vajag labāk, vajag rezultātu!”, bet pēdējā laikā es sev bieži atgādinu: Linda, izdari visu, ko spēj, taču rezultāts nav tavā, bet dzīves ziņā.

Vai esmu saprasta kā māksliniece? Es par to īpaši nedomāju. Vienkārši gribu darīt savu darbu un varbūt… lai nav jāsaskaras ar lieliem šķēršļiem. Esmu šajā profesijā jau kopš 1999. gada. 26 gadus! Jaunā albuma nosaukums būs “Waves”, un tas iznāks trīs viļņos, katrs pilnīgi atšķirīgs. Tieši tā es arī jūtos. Neredzu “savu lietu” kā tādu lineāru vai ciklisku notikumu virkni. Vispār arī vairs neplānoju neko ļoti tālu. Ir saplānots nākamais gads, bet, kas būs pēc tam, to es nezinu. Tas nav manā varā, un man tas nav jāzina.

Šobrīd vispār paļaujos daudz vairāk nekā jebkad dzīvē. Varu vienīgi izbaudīt un arī gribu to. Patlaban mans galvenais un vienīgais kritērijs – ar kuriem cilvēkiem kopā gribu dzīvot un strādāt. Vairs neuztveru darbu kā atsevišķu savas dzīves sastāvdaļu. Arī atpūta nav atsevišķi izdalīta. Es dzīvoju tieši tagad! Es zināju, ka man patiks ar tevi parunāties, un mēs esam foršā vietā, es dzeru “Chablis” – vīnu, kas man ļoti garšo. Man patīk strādāt ar Oļegu un Olgu, tāpēc izbaudīju fotosesiju. Svarīgākie ir cilvēki, ar kuriem kopā es daru, un tas, kā viņi liek man justies. Ir dzīve, tajā ir dažādas nodarbes, tostarp darbs, un viss. Un tad, kad jūtu, ka nav riktīgi forši vai interesanti, kad ir šķēršļi, domāju – nu, okei, bet varbūt man šo nemaz nevajag darīt? Ko es varētu tādu jaukāku darīt? Varbūt palutināt sevi?

Jo nav vairs tie pirmie gadi. Bet es arī apzinos, ka sākumā citādi nevarēju. Tev jāizrok ļoti daudz dziļu bedrīšu un jāiestāda šausmīgi daudz, un jālaista ļoti daudz, un jāravē daudz... Bet tad, kad koks jau ir pietiekami liels un stiprs, tas var izturēt visādas vētras, un pret to procesu vari attiekties krietni mierīgāk. Šajā punktā es tagad esmu.

Tagad tu vari arī plikām kājām uz skatuves stāvēt. Kā tāda Sezārija Evora! Starp citu, vai tam vajadzēja saņemties?

Nē! Pirmoreiz tas notika Liepājā – biju smokingā ar rozi pie krūtīm, un manas smukās, mirdzošās kurpes vienkārši saplīsa piecas minūtes pirms koncerta. Nu, okei… Tā es atklāju, cik forši ir būt basām kājām uz skatuves, cik brīvi es varu kustēties un ņemties. Ar Rihardu Zaļupi Senās uguns naktī arī biju plikām kājām, kā mazais šamanītis dejoju pa skatuvi… Un tu redzi, ka tāpēc pasaule nesabrūk, tu vari arī tā! Bet tas nav iespējams ātrāk, nekā tas ir iespējams, – to arī es saprotu. Ja nebūtu bijis perioda pirms tam, šīs basās kājas nebūtu nekas īpašs. Tā ir mana evolūcija. Un manā gadījumā es kļūstu nevis nopietnāka, sarežģītāka – “more refined” –, bet tieši otrādi. Es sāku ar koncertu Operā 27 gadu vecumā, ar grupu un simfonisko orķestri, ar iestudētu katru teksta vārdu, ko pateicu no skatuves. Iedomājies – es taču kādreiz nevarēju pateikt ne vārdiņa, ja nebiju to iepriekš apdomājusi. Man bija šausmīga atbildības sajūta – man šiem sanākušajiem cilvēkiem, kas te sēž un ir nopirkuši biļetes, jānodrošina absolūti kvalitatīvākais laiks, tāpēc es nedrīkstu vienkārši pļāpāt uz skatuves. Izdomāju visu, ko un kāpēc teikšu, tā pilnīgi konceptuāli. Bet tagad es eju pretēji ierastajai evolūcijai – pieaugot kļūstu nevis nopietnāka, bet brīvāka. Un pati no tā kaifoju.

Bet ko tu tomēr gribētu paņemt šodienai no tās divdesmitseptiņgadīgās Lindas?

Tur atpakaļ man noteikti negribas. Jo dzīve tāda pēc absolūtas perfekcijas alkstoša cilvēka “korsetē”… Nē, cietums tas nav, bet to korseti jutu visu laiku. Es biju nemitīgi pati sevi savelkoša. Un atkal jau – es zinu, ka bez tā nevarētu. Jo, lai gan bija neprātīgi grūti, izdevās arvien labāk un kvalitatīvāk. Taču brīvāk un miljons reižu labāk es jūtos tagad. Gan personiskajā, gan arī mākslinieciskajā ziņā. Esmu vairākkārt pieredzējusi, ka pasaule nesabrūk arī tad, ja es neesmu perfekta. Un tā dzīvot ir daudz foršāk.

Pasaule jūk vai nejūk prātā?

Gan jā, gan nē. Tā cilvēkiem visos laikos ir licies, un vienmēr ir nācis kaut kāds risinājums. Viduslaikos, renesansē un citos ciklos, kas nomainās. Un tas noteikti notiks arī tagad, mēs esam kaut kādos laikmetu griežos. Nezināmais cilvēku biedē, un pilnīgi visiem cilvēkiem satraucoši šķiet atkal “nākamie laiki”. Tāpat arī mums tagad. Vienīgi tas paātrinājums varbūt patlaban ir milzīgs.

Taču tu vienmēr vari atrast savu burbuli. Tas ir tas, ko es daru. Es ļauju pasaulei jukt prātā, un tas ir okei, bet es gribu būt tajā savā burbulī, tur meklēju savus cilvēkus. Ja ļaudis ļautu citiem būt tādiem, kādi viņi ir… Tad arī tu pats drīksti būt tāds, kāds esi. Tas ceļš mums Latvijā vēl jānoiet, mums ir krietni jāpastrādā ar sevi.

Esi sapratusi, kas ceļ un gremdē tavu radošumu? Varbūt jau spēj pati to vadīt?

Es pati esmu sev menedžere, līdz ar to man ir jāmāk izsaukt šos stāvokļus – gan racionālos, gan radošos. Var šķist jocīgi, bet radošajam man neder haoss, man vajag, lai apkārt burtiskā nozīmē ir skaista, sakārtota, harmoniska vide. Salīdzinu sevi ar tādu lielu laineri, kam ir garš bremzēšanas ceļš, jo ir liela jauda. Man radīt nozīmē apstāties un pamanīt, piefiksēt, pārstrādāt un atdot uz āru. Un, lai pamanītu, jābūt vērīgam, lai būtu vērīgs, uz brīdi jāapstājas. Un tajā brīdī tu riktīgi labi redzi visu, kas ir apkārt. Tāpēc man vide ir ļoti svarīga. Lai to nomainītu, dažkārt speciāli braucu uz skaistām, labām viesnīcām. Man vispār ļoti patīk viesnīcu kultūra. Viesnīcu apskatniece – tas varētu būt mans otrs sapņu darbs!

Ideāla gulta, balti, kraukšķīgi palagi, izcilas brokastis, perfekta temperatūra – kad mans ķermenis jūtas lolots, tas beidzot var salēnināties, nomierināties, un varu pievērsties savai “iekšiņai”. Tad mēģinu maksimāli daudz izdarīt. Jo zinu, ka iekšējais klimats var atkal mainīties…

Ideju man ir tik daudz, ka tās visas es nekad nespēšu realizēt. Pilns telefons, pilns dators, pilna galva.

Visu interviju lasi “Pastaigas” decembra numurā.

Vēl numurā:

• Modes reportāža: “Riga Fashion Week”

Šoruden “Riga Fashion Week” ietvaros varējām baudīt ne tikai zīmolu kolekciju skates, bet arī vairākas izstādes, apmeklēt lekcijas un meistarklases. Taču modes mēle, kā allaž, bija uzmanības centrā. Ieskaties “Pastaigas” izlasē!

• Šampaniešu stilu ceļvedis

Kas var pārspēt baudpilno “paukš, paukš”, kad čabinām un pakšķinām dzīvoklī nejauši uzziedējušu burbuļplēves fragmentu? Izcils svētku šampanietis! Kā orientēties ražotāju, stilu un cenu labirintā? Apskatīsim galvenos elementus, ko ņemt vērā, lai svētku burzmas steigā un ikdienas eksistenciālisma pārdomās pieņemtie lēmumi izvēršas par īstu triumfu. Iesaka Jānis Volkinšteins, vīna bāra “Vieta” dibinātājs un vīnzinis. Kas ir šampanietis? Dzirkstošs vīns. Bet vai dzirkstošs vīns ir šampanietis? Ne vienmēr. Šampaņas reģions Francijas ziemeļgalā reprezentē vīna unikalitāti, kurā summējas ģeogrāfiskās lokācijas klimata pasāžas, augsnes balss tembri, rūpīgi regulētas kvalitātes kontroles uzraugu diriģenta zizlis… un, bez šaubām, arī ražotāju interpretāciju soloimprovizācijas. Savs šarms ir ballītē ielaistītam “Prosecco”, vienmēr kolosāli ir izcilībai pa pēdām sekojošie Spānijas burbuļprojekti, Vācijas un Austrijas jaunās skolas “pet-nati” iekaro tūkstošiem siržu, bet… šampanietis ir šampanietis. Lai sekmīgi orientētos zīmolu plejādē un cenu spektra amplitūdā, ir nepieciešams izprast Šampaņas spīdekļu ražošanas atšķirības.

• Tīrs dizains, poētiska vienkāršība un roku darbs: zīmols “SKARULE”

Sabīne Skarule ir Baltijas nišas zīmola “Skarule” dibinātāja, vienīgā dizainere un latviete, kas ir ļoti svarīgi, jo zīmols patiesi ir visās nozīmēs ar saknēm Latvijā. Tas estētiski apvieno Ziemeļeiropas tīrību ar Latvijas poētisko jūtīgumu, un top laikmetīga vietējās identitātes interpretācija. Inovatīva pieeja materiāliem, amatniecības tehniku pārradīšana un pārdomāts dialogs starp dizaineri, valkātāju un vidi – katrā kolekcijā “Skarule” piedāvā tīru, ilgtspējīgu dizainu, kas stāsta par attiecībām, laiku un piederības sajūtu.

• Arhitektūra: Mājas trim dzīvesveidiem

Mūsdienu būvniecībā aktualitātes ir teicama energoefektivitāte, pēc iespējas samazināta ēkas CO2 pēda un zemizmešu un/vai otrreiz pārstrādāti materiāli, kuros gaistošo organisko vielu izdalījumi ir minimāli, bet toksisku sastāvdaļu nav vispār. “MADE arhitekti” veidotajā koka konstrukciju bērnudārzā Salaspilī šāda programma tika realizēta bez kompromisiem un atkāpēm, tāpēc tieši šis projekts šogad saņēma Latvijas Arhitektūras gada balvas “Grand Prix”. Starp finālistiem bija vēl cits šo arhitektu veikums – individuālā māja. Par to un divām citām privātmājām finālistēm tad arī būs mūsu stāsts.

• Gaume nekad nav nejaušība

Kā veidot mākslas kolekciju? Kā investīciju, kā savas dzīves panākumu atspoguļojumu, kā stāstu un pētniecību par kādu tēmu vai kā statusa projektu? Kolekcionāru motivācija allaž ir individuāla. Patlaban Rietumu Bankas mākslas kolekcija varētu būt otrs svarīgākais Latvijas mākslas krājums mūsu valstī – tajā ir aptuveni 450 darbi, faktiski pārstāvēti visi nozīmīgākie autori. Bet tas nekad nav bijis pašmērķis, un šī kolekcija atšķirībā no mērķtiecīgi komerciālos vai investīciju nolūkos veidotajām ir tapusi dabiski, atspoguļojot arī bankas un tās cilvēku dzīves gājumu un gaumes evolūciju. Turklāt svarīgi, ka kolekcija ir “dzīva”, proti, tā nav pabeigta – kā atskats vēsturē, bet nemitīgi tiek atjaunota un izvērtēta. Lai arī krājuma pamatā ir atzīti latviešu mākslas meistari, tas tiek papildināts ar aktuālu mūsdienu mākslinieku jauniem darbiem. Rietumu Bankas kolekcija nav saucama par laikmetīgās vai modernās mākslas krājumu, jo tad tajā dominētu ekspresīvi pagājušā gadsimta otrās puses darbi, taču kolekcijai ir izteikts mūsdienīgs gars, tā neapstājas un aug līdzi Latvijas kultūrai. Stāstot par kolekcijas tapšanas vadmotīviem, Rietumu Bankas valdes priekšsēdētāja Jeļena Buraja saka: “Mūsu pamatprincips ir bijis vienkāršs – mēs izvēlamies darbus, kas mums patīk.” Un tas ir drošākais veids, kā panākt, lai kolekcija sniedz prieku ikdienā un vērtības sajūtu gadu gaitā.

• Andris Sprūds: Šahs un “Atpūta”

Andris Sprūds ir Latvijas ārpolitikas pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes profesors, 14. Saeimas deputāts un Latvijas Republikas aizsardzības ministrs. Aizvadītie gadi un, vēl jo vairāk, aizvadītās nedēļas teju katra latvieša ikdienu iekrāsoja politiskākās nokrāsās. Tas ir gandrīz vai apsveicami, taču šoreiz vairāk par to, kas veido ministra dzīvi ārpus darba pienākumiem.

• Atvaļinājumā no politikas: Andrejs Panteļējevs

Atjaunotās Latvijas pirmajā desmitgadē Andrejs Panteļējevs bija viens no ievērojamākajiem politiķiem, kādu laiku vadīja tobrīd spēcīgāko partiju “Latvijas ceļš” un tās Saeimas frakciju. Bet vēl pirms tam bija viens no tiem Augstākās Padomes deputātiem, kas nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Vārdu sakot, neapšaubāms politikas smagsvars. Taču tad “Latvijas ceļa” zvaigzne norietēja, un no politikas pazuda arī Panteļējevs, pārkvalificējoties par konsultantu, skolotāju un grāmatu lasītāju. Un tagad arī par žurnālistu, kurš izdevniecībai “Rīgas Viļņi” gatavo interviju sēriju ar aizgājušo gadu politikas dinozauriem.

• Kultūrceļotāja piezīmes: Omāna starp jūru, tuksnesi un smaržām

Gan kalnu un jūras zeme, gan sajūtu valsts Omāna – smaržu, garšu un siltuma teritorija, kur katrs aromāts stāsta savu stāstu. Taču Omānas stāstu stāsta “Latvijas koncerti” valdes loceklis Guntars Ķirsis.

• Stila stāsts: Svētku sezona

“Kisa, mēs esam lieki šajos dzīves svētkos!” reiz teica Ostaps Benders, un viņam bija sava taisnība. Jo svētki nav notikums, tas ir dvēseles stāvoklis. Tu vai nu pats kļūsti par svētkiem, vai arī noskaties uz tiem tikai no malas...