Surdotulce Elza Veismane: "Mani vecāki nekad nedzirdēs, taču viņi ir laimīgi cilvēki, un man ir viņu mīlestība"

Tavas ģimenes stāsts ir īpašs, jo tu esi nedzirdīgu vecāku dzirdīgs bērns.

Mana mamma piedzima dzirdīga, bet deviņu mēnešu vecumā zaudēja dzirdi. Medikamenti, apstākļi... Tie bija 60. gadi. Savukārt tēvs piedzima daļēji dzirdīgā ģimenē un pats bija dzirdīgs. Viņam ir skaņu atmiņas par pasauli līdz trīs gadu vecumam, vēl tagad viņš var attēlot, kā mašīnas brauca – brum, brum, brum! –, taču tad saslima ar plaušu karsoni… Vecāki viens otrā ieskatījās, mācīdamies nedzirdīgo skolā. Mums ģimenē ir ļoti tuvas attiecības, tāpēc periodiski atgriežamies pie viņu iepazīšanās un mīlas stāsta. Cienot vecāku privātumu, varu ieskicēt tikai to, cik viņiem svarīgi bija, ka piedzimu es. Pēc dzemdībām zīdaini varēja parādīt tikai pa logu, tēvam stāvot uz ielas. Tētis un ome nedrīkstēja iet ciemos, tāpēc mamma izlēma pārbaudīt manu dzirdi ar savām metodēm: viņai atnesa mani barot, biju aizmigusi, bet mamma ņem un skaļi aizcērt skapīša durtiņas. Bērniņš sarāvās, tātad dzirdīgs! Tajā brīdī visas sāpes, pārdzīvojumi un bailes par to, vai bērniņš dzirdēs, pagaisa, jo es vienkārši biju piedzimusi... Un ko gan tajā brīdī vairāk vajadzēja? Katrā manā dzimšanas dienā, 29. septembrī, pulksten 18.10 mēs ar vecākiem sazināmies, un viņi mani mīļi sumina.

Nedzirdīgiem vecākiem varētu būt kaudze izaicinājumu. Piemēram, bērna raudāšana naktīs.

Tajā laikā jau bija galda lampa, kas reaģēja uz skaņas signāliem un pārveidoja tos par gaismas signāliem. Tas bija viens no veidiem, kā saprast, ka bērns raud. Jau kopš paša sākuma daudz palīdzēja ome, par ko mani otri vecvecāki (Elzas tēta vecāki bija nedzirdīgi, – red. piez.) bija ārkārtīgi pateicīgi. Ome bija ausis, mute, mīlestība, sirds, mūsu ģimenes pamati, māja, – to saku simbolos. Tas vairāk ir par sajūtu. Tā ārpusvisuma mīlestība, ko mēs visi izjūtam, man bija ome. Viņa viena pati bija izaudzinājusi arī manu mammu.

Tātad tu un ome bijāt ģimenē vienīgās, kas sarunājās vārdiski?

Jā. Mani vecāki var pateikt teikumus, bet viņi nedzird. Augu starp divām pasaulēm – vecāku klusumu un vārdiem, jo dzirdīgā ome ar mani ļoti daudz runāja. Biju multivalodisks bērns: latviešu, krievu, angļu, latviešu zīmju valoda.

Esi kādā intervijā stāstījusi, ka, jau zem galda rāpojot, biji tāda kā pieaugusī saviem vecākiem. Zini, mani tas diezgan satricināja. Kā tu pati ar to bērnībā sadzīvoji?

Man tā saprašana laikam radās pēc trīsdesmit, kad pašas dzīvē notika lielākas lietas. Bērns būdama, to neapzinājos, bet tagad to dēvētu vairāk par misiju, nevis apgrūtinājumu. Varbūt tas skaļi skan, bet pēc definīcijas “misija” ir kaut kas, ko savā veidā upurējam, kad darām mazliet vairāk un dodam citiem. Jā, esmu gājusi pie terapeitiem, kuri ir teikuši: “Tu zini, ka tu caur muti atdod savu enerģiju? Tu ļoti daudz runā enerģiski, tev ir jānomierinās un jāmēģina dot atpakaļ sev.” Bet kāpēc man sevi mainīt? Tāda tā mana misija bija – būt mazai, bet jau lielai.

Cik daudz man ir devis tas, ka zināmā mērā biju vienlīdzīga ar saviem vecākiem! Ļoti bieži mammai vai tētim teicu: “Es iešu tev palīgā!” Neviens to nelūdza, tas vienkārši bija mans raksturs, biju zinātkāra. Bērnības pieredze mani aizveda tur, kur patlaban atrodos profesionāli. Faktiski varu teikt, ka savus profesionālos sapņus esmu piepildījusi.

Tev bērnībā bija jāapgūst divas valodas reizē, tas taču ir papildu treniņš smadzenēm.

Man vairākkārt jautāts, kā iemācījos zīmju valodu. Es nezinu. Tiešām neatceros. Vai tu atceries savu pirmo vārdu latviešu valodā? Nē! Tas taču notiek dabiski. Zinu, ka jau kopš bērna kājas gāju pa dzīvi ar divām valodām. Tās abas ir manas dzimtās valodas. Ir videoieraksts no manas viena gada jubilejas, uz kuru bija saaicināti tuvinieki, ģimenes draugi, omes kolēģi, viesi bija gan dzirdīgi, gan nedzirdīgi, un es visiem par dāvanām saku: “Paldies!” un reizē rādu “Paldies!” arī zīmju valodā.

Vai surdotulki izlemj mācīties par zīmju valodas tulkiem tāpēc, ka dzīves laikā ir saskārušies ar nedzirdīgiem cilvēkiem?

CODA jeb Child of Deaf Adults – šis akronīms apzīmē mani: nedzirdīgu vecāku dzirdīgu bērnu, bet ir kolēģi, kuru priekšā es vēlētos nocelt cepuri, cilvēki, kuri ir noskatījušies kādu filmu vai bērnībā saskārušies ar nedzirdīgu draugu pagalmā, tāpēc izlēmuši iemācīties zīmju valodu. Un tad dodas studēt, iegūst diplomu par īsā cikla profesionālo augstāko izglītību – piektā līmeņa profesionālo kvalifikāciju – un kļūst par zīmju valodas tulkiem.

Man par lielu pārsteigumu, valstī mums ir tikai 32 zīmju valodas tulki. Vai ar to pietiek?

Protams, ka ne. Ir jātulko dzemdībās, bērēs, kāzās, kristībās, aptiekā, pie ģimenes ārsta, urologa, pediatra, jurista, būvmateriālu veikalā, pie namu apsaimniekotāja, pērkot ceļojuma apdrošināšanu... Man turpināt? Gandrīz katrā svarīgā dzīves situācijā ir nepieciešams zīmju valodas tulks.

Kā tas notiek praksē?

Nedzirdīgs cilvēks Latvijas Nedzirdīgo savienībā pieprasa zīmju valodas tulka pakalpojumu. Vienam cilvēkam valsts patlaban nodrošina līdz 120 stundām gadā apmaksātu surdotulka pakalpojumu saskarsmes nodrošināšanai ar citām fiziskām un juridiskām personām, vidēji tās ir 10 stundas mēnesī. Bet 10 stundas nav nekas, tās var iztērēt vienā dienā, ja ir jāatrisina kaut kas ārkārtīgi nopietns pie ārsta vai jurista.

Kādā intervijā minēji, ka, sniedzot zīmju valodas tulka pakalpojumu, tev bija jāpaziņo nedzirdīgam cilvēkam, ka viņam ir onkoloģiska saslimšana.

Jā, un toreiz man ārsts pacienta klātbūtnē caur zobiem nokomentēja: “Apdomājiet, vai gribat šobrīd paziņot, ka viņam ir vēzis!” Es, protams, pateicu, man bija vienalga par dakteri, bija žēl tā cilvēka. Viņam ir tiesības zināt, un par to ir jārunā, pat ja tas ir aizdomu līmenī. Bet tas nav trakākais gadījums. Tikko biju sākusi strādāt par tulku, kad birojā pienāca ziņa, ka policija pieprasa zīmju valodas tulku, jo ir izdarīts smags noziegums. Mani nosūtīja uz notikuma vietu. Un tad man no noziedznieka zīmju valodā stāstītā bija jāsaprot visas detaļas, kā tas notika. Viņš sniedza liecību dažas stundas pēc izdarītā. Bet jātulko ir, un atbildības sajūta ir liela, jo jātulko tieši tā, kā viņš saka, pat ja viņš saka kaut ko neloģisku.

Lasīju, ka daudzi surdotulki ir uz izdegšanas sliekšņa. Kā tev šķiet, vai tā notiek emociju dēļ vai tāpēc, ka ikdienā jums nākas komunicēt dubultā, divās valodās?

Jā, mēs esam empātiski. Terapeiti saka, ka jāmēģina uzlikt sev tādu kā stikla burku, norobežoties, jo mēs ļoti daudz izlaižam caur sevi. Katrs tulkojums ir personisks. Mēs tiekamies ar klientu vienreiz, bet vēlamies, lai cilvēks no šīs reizes iegūst pēc iespējas vairāk. Visus šos gadus pieprasījums pārsniedz piedāvājumu.

Tagad tavs pamatdarbs ir Latvijas Televīzijā? Minēji, ka tavs mūža sapnis bija kļūt par zīmju valodas tulku ziņās. Kāpēc tieši ziņās?

Nokļūt Latvijas Televīzijā un tulkot raidījumus zīmju valodā... manā skatījumā tā zīmju valodas tulkam ir augstākā pilotāža. Kolēģus vienmēr esmu uzlūkojusi kā paraugu gan zīmju valodas apguvē, gan attieksmē pret darbu. Mēs visu mūžu būsim cilvēki no divām pasaulēm. Kā tilts starp diviem krastiem. Jūtos labi abās sabiedrībās. Es joprojām apgūstu zīmju valodu, jo arvien parādās jauni vārdi, jaunas tehnikas, kā savienot vārdus teikumā. Runājot par ziņām – politiku, ģeopolitiku, finansēm, pasaules aktualitātēm –, mēs nododam ļoti svarīgu informāciju cilvēkiem, kuriem tā ir nepieciešama. Man tas šķiet pašsaprotami, mums tas ir jādara. Viņi nav kaut kāds sabiedrības piedēklis, kā daži domā. Viņi ir pilnvērtīga sabiedrības daļa, kam tikai ir citāds uztveres veids – viņi uztver ar acīm.

Mēs joprojām esam ceļā uz daudzveidīgāka satura tulkošanu. Izklaidējoši un informatīvi sarunu šovi par kultūras notikumiem un procesiem Latvijā, izklaides un politiskie raidījumi, saturs bērniem, pārraides visai ģimenei par mūsu mājas mīluļiem, seriāli no rītiem pie kafijas. Jā, viņi arī ir cilvēki, kuri strādā, un starp viņiem arī ir mammas ar tikko dzimušiem bērniem, kas seko līdzi sižetam kādā seriālā. Viss ir tieši tāpat kā dzirdīgajiem.

Minēji, ka saziņā ar vecākiem bieži nolasi emocijas no acīm. Tas noteikti nozīmē, ka jums ir daudz tuvākas attiecības, nekā varētu pieredzēt vidusmēra ģimenē.

Mums ļoti vajag vairot mīlestību! Manā ģimenē tā vienmēr ir bijusi. Joprojām samīļojamies, sabučojamies, apskaujamies un noskūpstām viens otru uz pieres. Tā tas būs, kad man būs 44 gadi un, ceru, arī tad, kad būs 64. Vecāki mani tā ir audzinājuši. Un es ar to lepojos.

Manā dzīvē nav smagu bērnības traumu, nekad neesmu jutusies kā upuris. Nevajag domāt, ka vecāki bērnībā no manis kaut ko pieprasīja. Es pati aktīvi izrādīju vēlmi palīdzēt – tulkot. Man teica: “Nesatraucies, mēs tiksim galā. Rūpējies par savu dzīvi! Mēs tevi ļoti mīlam!” Diemžēl brīžiem nākas pieredzēt, ka daļa sabiedrības joprojām ir negatīvi noskaņota pret nedzirdīgajiem.

Atļaušos drosmīgi teikt, ka, iespējams, kādu dzirdīgo kaitina fakts, ka ar nedzirdīgu darbinieku nepieciešams ilgāk komunicēt. Ja mēs iekāptu kāda dzirdīga uzņēmuma vadītāja kurpēs, stereotipiski viņam šķiet lieki straujajā darba ikdienā gari komunicēt, gari sarakstīties, gari skaidrot. Man ir bijis klients, kuru nepaņēma darbā tikai tāpēc, ka milzīgs uzņēmums ar milzīgām noliktavām nevar nodrošināt avārijas gaismas signālu. Viņuprāt, tas ir dārgi un apgrūtinoši. Es darba intervijās esmu uzstājīgs un neatlaidīgs tulks. Uzskatu, ka cilvēkiem jādod iespējas.

Bet ir arī otra puse. Mūsdienās zīmju valodu zināt ir aktuāli. Ir daudz cilvēku, kuriem to mācīties šķiet stilīgi, zīmju valodā tiek veidotas teātra izrādes, izstrādāti skaidrojoši video. Festivāls “Homo Novus” ir pieminēšanas vērts projekts šajā lauciņā. Mēs maināmies, un par to man ir prieks.

Mūsdienās daudzi cilvēki alkst klusuma. Meditē, cenšas pārslēgt telefonu lidojuma režīmā. Tu savā veidā ar klusumu esi izaugusi. Ko tev nozīmē klusums?

Manā bērnībā mājās neskanēja radio – tur fiziski nebija radioaparāta. Nezināju rupjus vārdus, tos apguvu skolā. Es biju tīrs bērns. Tagad man klusums ir vajadzīgs tikai dažreiz, kad visas baterijas ir iztērētas, kad vajag skopoties ar enerģiju. Bet es laikam neprotu būt klusumā. Man ļoti patīk dejot, iet uz aerobiku, skaļi balsī dziedu līdzi dziesmām. Izcili zinu vairāku dziesmu vārdus, jo tās kādu laiku drillēja, kad sāku klausīties radio. Varbūt man to pietrūka bērnībā. Bet nebija tā, ka es dzīvoju pilnīgā vakuumā. Ome mani veda uz operu, baletu, teātri – “baroja’’ ar kultūru. Viņai bija svarīgi man parādīt šo pasauli no visām pusēm.

Tavā dzīvē noteikti ir īpaši emocionāli brīži, kad tu domā – kaut mani vecāki varētu to dzirdēt.

Jā, tie noteikti ir visi mazie un lielie koncerti, kur esmu bijusi galvenajās lomās. Tas ir traģikomiski, emocionāli un reizē pašsaprotami – viņi ir koncertā, bet nedzird. Protams, es par to nesmilkstēju, bet laikam aptvēru to tikai vēlāk. Jā, mani vecāki nekad nedzirdēs manu balsi, lai kā man to gribētos. Tā pa īstam to apjautu, gatavojot “TEDx” runu. Viņi nekad nedzirdēs manu trīcošo balsi man svarīgos dzīves pasākumos. Un viņi nekad nedzirdēs, cik skaisti dzied putni, taču viņi ir laimīgi cilvēki, un man ir viņu mīlestība. Tas ir pats galvenais.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Dzirdēt ar acīm" saturu atbild izdevniecība "Rīgas Viļņi".