Hokeja leģenda Sandis Ozoliņš: "Tie ir mani lielākie sasniegumi - pārvarēt savas bailes"

Ja jūs virzītu sarunu, kur tā nokļūtu?

Nekur. Ja nāku uz interviju, es piekrītu noteikumiem, ko izvirza intervētājs. Ja kāds ir izdomājis, ka grib mani intervēt, viņam ir tiesības uzdot man tādus jautājumus, kādus viņš grib. Vai es uz tiem atbildu vai ne, tā jau ir mana darīšana. Bet patlaban, šajā dzīves posmā, man nav tēmu, par ko es neizturami gribētu runāt un izpausties.

Teicāt “šajā dzīves posmā”. Kāds tas ir?

Pārmaiņas, atziņas ir radījušas manu attieksmi pret notiekošo personiskajā dzīvē un pasaulē. Esmu nonācis līdz šim posmam – tāds, kāds tagad esmu. Un esmu pateicīgs apstākļiem un notikumiem, kas likuši mainīt manu iekšējo skatījumu uz lietām un cilvēkiem šeit un tagad.

Dalīsieties kādās no savām dzīves atziņām?

Es par atziņām nedomāju, es tās izdzīvoju. Man, piemēram, nav pierakstītas pilnas piezīmju grāmatiņas ar atziņām. Taču atziņas man ir gan, un tajās arī balstās mana attieksme pret apkārt notiekošo. Tās atziņas ir nākušas līdz ar pārmaiņām dzīvē – gan patīkamām, gan ne tik patīkamām. Tāpēc, kad prasa, kā man iet, es atbildu: “Labi. Man iet ļoti labi.”

Un viss?

Nē, varu arī papildināt. Man daudz kas ir jāatrisina: ikdienas lietas, sadzīviskās, profesionālās. Ikdienas risināmie jautājumi nāk un iet, tiklīdz viens atrisināts, parādās nākamais. Kolīdz domā, ka nu gan viss ir kārtībā, parādās jaunas problēmas. Es laikam esmu cilvēks, kas nevar dzīvot vienā mierā, teiksim tā, man dzīve ir bijusi diezgan negarlaicīga, un šajā ziņā nekas nemainās. Bet man vairs nav tā attieksme, kāda kādreiz bija grūtākās situācijās. Kādreiz man daudzas risināmas un atrisināmas problēmas šķita teju katastrofa. Ja tagad pieķeru sevi ar šo katastrofālo attieksmi prātā, pats sev saku: nē, tas ir tikai tāds dzīves periods, visu var atrisināt. Bet domāt, ka mana dzīve mainīsies atkarībā no viena vai otra, vai trešā iznākuma… Mainīsies apstākļi, dzīve jau nemainīsies.

Bet jūs saprotat, ka es nesaprotu, par ko jūs runājat?

Nu… Tas nekas.

Un lasītājs arī nesaprot, kas tad ar jums tagad notiek.

Teiksim tā – karjeras maiņas.

Ko jūs tagad nosauktu par savu galveno darbu?

Strādāju savā hokeja industrijā, tagad esmu iesaistīts arī golfa laukuma pārskatīšanā, uzņēmuma pārņemšanā. Situācijas, kas, raugoties nākotnē, likās katastrofālas un radīja negatīvas sajūtas, tagad spēju pragmatiski izanalizēt: kas būtu trakākais, kas varētu notikt? Mainīsies kādi ikdienas vai sadzīves apstākļi, bet tas arī viss. Nekā katastrofāla.

Biju pārsteigta, lasot ziņas, ka esat aizrāvies ar jogu. Atklāti sakot, gaidīju, ka atnāksiet tāds apgarots un drusku vieds.

Jo vairāk pildu šos vingrinājumus, jo mazāk tos saucu par jogu. Saku, ka pildu vingrinājumus, kas paņemti no jogas prakses. Cenšos kustēties un kļūt lokanāks. Kāpēc? Jo tādā veidā jūtos labāk un tas man dod ilgtermiņa labsajūtu, kas man ikdienā palīdz ērtāk eksistēt. Neesmu tas, ko sauc par yogi, bet man patīk ar to nodarboties. Cenšos to darīt katru dienu, bet ir arī periodi, kad to nedaru; neesmu fanātisks savā jogas disciplīnā.

Neslēpšu, iesāku to tāpēc, ka cerēju – ja nodarbošos ar jogu un meditēšu, mana dzīve kļūs brīva no lietām, kas ir nepatīkamas. Staigāšu apgarots, viss būs tikai kolosāli. Un varbūt tā arī būtu, ja es atteiktos no visām laicīgajām lietām. Bet man patīk laicīgā dzīve, patīk arī būt sabiedrībā. Man patīk, ka man ir ģimene. Vientulīga meditēšana nav domāta man. Tā nu mans cerību burbulis par to, ka, nodarbojoties ar jogu, man vairs nebūs jārisina ikdienas jautājumi, pārplīsa. Tagad to daru, lai fiziski justos labāk. Un tas man ir arī palīdzējis ar skaidrāku attieksmi skatīties uz to, kas notiek manā dzīvē. Tas nav atrisinājis pilnīgi neko, bet devis prasmi… Kā to varētu definēt? Es to saucu par nelielu pauzi pirms lēmuma pieņemšanas. Prasme piebremzēt, lai padomātu.

Un sporta zāle, spēka treniņi?

Uz sporta zāli neeju. Noskrēju divus maratonus pēdējo četru gadu laikā, bet pēdējo pusotru gadu neesmu skrējis. Varbūt kaut kad dzīvē gribētu noskriet vēl vienu, bet maratons nav tas, kur es sev saredzētu lielus veselības ieguvumus, tā tomēr ir diezgan ekstremāla distance.

Vai gandarījums un prieks bija līdzīgs tam no hokeja laikiem?

Godīgi? Pēc pirmā maratona vajadzēja ļoti saņemties, lai aizvilktos līdz mājām. Gandarījums bija, bet eiforijas nebija. Otrais maratons – tā gan bija eiforija. Es taču pat raudāju. Īsti nesasniedzu to laiku, ko biju izdomājis sasniegt, pirms tam pārforsēju, izdomāju treniņu procesu, kas padarīja skriešanu sacensību dienā tikai grūtāku. Bija bailes, vai vispār noskriešu līdz galam. Tolaik vēl bija visi emocionālie pārdzīvojumi, kas nāca no ārpuses: pārmaiņas dzīvē, karjeras maiņa, likās – kam man vēl tas maratons tagad jāskrien, kājas sāp... Bet beigās, šķērsojot finiša līniju, man bija emocionālā katarse. Sieva sagaidīja pie finiša līnijas, mēs apskāvāmies, un es reāli apraudājos no atvieglojuma. Man tas bija fizisks izaicinājums, un es to spēju izdarīt. Cilvēkos ir daudz vairāk spēka, izturības un spēju, nekā mēs varam iztēloties. Mēs regulāri sevi novērtējam pārāk zemu.

Pirms sāku nodarboties ar jogas vingrošanu, man daudzas vietas ķermenī sāpēja. Tagad sāp mazāk. Visas vecās traumas... Sākumā bija ļoti grūti, nezināju, uz kuru pusi tas virzās, vai tiešām būs jātaisa ceļu un gūžu maiņas operācijas. Bet tas pārgāja, izcietu to un tagad jūtos daudz labāk nekā pirmajā gadā pēc tam, kad beidzu spēlēt hokeju. Pirms desmit gadiem sapratu, ka tikai es pats esmu atbildīgs par savu fizisko stāvokli un formu. Var gribēt, lai tevi žēlo par visām traumām un sekām, bet var darīt arī tā, lai tās netraucētu ikdienas dzīvē. Tagad man ir 52 gadi, un es jūtos jauns. Labi, dažreiz iedomājos – johaidī, 52 gadi un trīsgadīgs bērns, kas notiek?! Bet, redz, notiek. Un man patīk, kā notiek.

Cenšos saprast, kas jūsu dzīvē pašlaik ir tas grūtais, ko nenosaucat vārdā. Spēju izdomāt tikai finanses.

Nē, tā jau ir ikdiena. Tas, ko savos 52 gados esmu sapratis, – katrs cilvēks un jebkurā dzīves brīdī var atrast, par ko uztraukties, un ne jau vienmēr tās ir finanses. Allaž būs kaut kas, kas liks raizēties par nākotni.

Labi, padodos. Vai jūs zināt, ar ko nākotnē gribētu nodarboties?

Nav tādu lielu sapņu vai darbu, kas man liktos kā dzīves misija. Esmu gana sasniedzis.

Bet jums vispār gribas strādāt?

Jā. Man gribas ar kaut ko nodarboties. Esmu pabijis periodos, kad neko nedaru, – pirmais laiks ir ļoti foršs, brīvības sajūta, bet pēc tam ir nenormāli garlaicīgi. Nezini, kur dēties, ko ar sevi iesākt. Tāds stāvoklis mani neapmierināja. Kāda nodarbe ir nepieciešama, bet mērķu gan man nav. Esmu kādus 20 gadus darījis darbu, kas man nenormāli patika un sniedza milzīgu gandarījumu. Tagad neizjūtu vajadzību sevi vēl kā īpaši apliecināt. Un man arī nav vajadzīgs citu novērtējums, man nevajag cilvēku sajūsmu par to, ko daru. Tas man neliktu sajusties labāk nekā pašlaik jūtos... Nē, tas nekādi nemainīs manu dzīvi.

Kad intervēju jūs pirms gadiem septiņiem, uz jautājumu, ko vēl dzīvē gribat, atbildējāt, ka vēl vienu bērnu. Tagad jums ir trīsgadīgs dēls. Ir viegli, grūti, citādi?

Ir dabiski. Man ir cita dzīves pieredze, cits vecums un citas prioritātes. Līdz ar to cita attieksme pret bērnu.

Šim bērnam pievēršat vairāk uzmanības?

Katrā dzīves posmā man šķita, ka daru pareizi. Nezinu, vai tagad daru pareizi, bet es daru tik labi, cik vien spēju. Un vienalga nebūtu godīgi tagad salīdzināt, kāds kuros laikos biju tēvs. Es varētu tagad filozofiski stāstīt, ka būtu gribējis lietas darīt citādi, pat varbūt veikt kaut kādu grēksūdzi, tostarp arī pažēloties, bet tas jau nevienam nekādu labumu nedotu.

Piecdesmit divos gados ir grūti skraidīt pakaļ mazam bērnam, ar viņu spēlēties? Es to pat ne tik daudz par jums, jautāju pati sev arī.

Lūk, tāpēc es uzturu sevi labā formā. Tas ir viens no iemesliem. Jo ar vecumu neviens nekļūst frišāks. Un man ir jādara kaut kas ar savu ķermeni, lai es ar to jaunieti arī pēc desmit gadiem varētu kopā skriet un pasist bumbu, nepiekūstot pēc pirmajām divām minūtēm. Tagad tas laiks vēl nav pienācis, ar trīsgadnieku fiziskās aktivitātes ir minimālas, daudz vairāk vajag mentālo izturību un pacietību. Ir ļoti labi, esmu ļoti priecīgs.

Vai pats jūtaties kā pieaugušais?

Nē. Bet tas nav par palaidnību vai vieglprātību. Es visu dzīvi un arī tagad ļoti bieži komunikācijā ar citiem jūtos tā, it kā visi pārējie būtu svarīgāki. Šajā ziņā varu aiziet līdz absurdam. Ar šo man vienmēr bijis sevī jāstrādā.

Neesmu lasījusi Armanda Pučes sarakstīto grāmatu par jums, bet tagad šķiet interesanti – vai tur ir arī par jūsu bērnību?

Nezinu, es arī neesmu to grāmatu lasījis.

Bet jūs toreiz runājāt par bērnību?

Neatceros. Es vispār nerunāju. Tā bija tāda grāmata, kur… Nezinu, es biju pārsteigts par to, ka tā tika uzrakstīta. Mani vienkārši nostādīja fakta priekšā – ir grāmata. Līdz ar to mans tā laika skatījums uz dzīvi tika izņemts no konteksta.

Vai jūs pats mēdzat atcerēties savu bērnību?

Cik nu spēju. Bet es saprotu, uz ko jūs tēmējat. Un es arī piekrītu, ka ļoti daudz kas nāk no bērnības.

Taču es sevi šajās atmiņās mēdzu apstādināt. Tur ir risks sākt dzīvot kā cietējam. Ak vai, ar mani bērnībā notika šādas vai tādas lietas, kas ietekmēja visu manu dzīvi, un man nav iespēju to mainīt, tāpēc žēlojiet mani, jo neesmu sasniedzis to, ko biju iedomājies… Piemēram, ir dvīņi, kuru vecāki ir alkoholiķi ar visām no tā izrietošajām sekām. Viens izvēlas mainīt dzīvi, nelietot alkoholu, iegūt izglītību, otrs – sēdēt savā rūgušpienā un žēloties par to, cik viņam ir slikti, paralēli pats iedzerot. Mēs neizvēlamies apstākļus, bet mēs varam izvēlēties savu uzvedību un rīcību tajos.

Es ļoti ticu, ka cilvēka spēkos ir mainīt savu nākotni. Vismaz es dzīvoju ar tādu attieksmi, ka man ir spēja mainīt savu nākotni. Tas ir grūti, bet tas ir manos spēkos. Pats esmu atbildīgs par to, kāda ir mana dzīve.

Jūsu sievai ir viegli ar jums dzīvot?

Ir vieglāki un ir grūtāki brīži. Mēs dažreiz arī strīdamies, ir ikdienas jautājumi, kurus apspriežam un kuros viens otram nepiekrītam, jo katram ir savs stingrs viedoklis. Bet esam atraduši mums abiem saprotamu, ērtu un rezultatīvu veidu, kā būt savās attiecībās.

Vai jums patīk būt laulībā?

Jā.

Kāpēc?

Manā skatījumā laulība ir divu cilvēku noslēgta vienošanās, ka viņi pavadīs laiku kopā. Tieši vienošanās. Pārējam nav sakara ar to, vai esat laulībā vai ne.

Kāpēc tad jūs tomēr izvēlējāties “ar papīru”, ja varētu arī bez?

Mums pieteicās bērniņš, un man šķita – un joprojām tā šķiet –, ka tas ir mans pienākums uzņemties atbildību par sievieti un mazo bērnu nākotnē. Tas nenozīmē, ka sieviete pati nu būtu tik bezspēcīga. Tā vienkārši ir mana apņemšanās piedalīties šajā procesā ilgtermiņā. Jā, dzīve parāda un arī man parādīja, ka ne visas laulības ir mūžīgas. Tomēr, parakstot šo papīru, es uzņemos atbildību.

Kurš ir bijis laimīgākais posms jūsu dzīvē?

Visi. Nav jau tādas laimes. Tā vienkārši ir īstermiņa sajūta, ka viss notiek tā, kā es vēlos. Cik ilgs tad mums ir tas laimīgākais posms? Labi, kad sāku nodarboties ar jogu un meditāciju, nedēļu man patika staigāt apkārt un skatīties, cik skaistas ir kokiem lapiņas. Bija tāda atvieglojuma sajūta. Bet tas pārgāja. Tāpat arī sliktās lietas – tūlīt viss bruks un kritīs, viss ir beidzies… Bet arī tas pāriet. Viss ir pārejošs.

Man vairs nav tās romantiskās idejas: lūk, šāda būtu mana perfektā diena! Dažas dienas ir fenomenālas, bet dažas ir vienkārši dienas. Ideāls var būt kaut kas aprautāks, piemēram, mirklis. Laime, man šķiet, ilgst mirkli.

Kaut ko nožēlojat?

Nē.

Tiešām, tiešām?

Jā. Esmu pieņēmis attieksmi, ka noteikti daudzko darītu citādi, bet neko nenožēloju. Izmainot vienu lietu, vienu lēmumu, mainīsies arī viss cits.

Tas svarīgais jautājums ir: vai mani apmierina mana šābrīža dzīve? Un mana atbilde ir simtprocentīgs “jā”. Mana dzīve tagad ir laba. Tāpēc es nevienu no savas dzīves notikumiem nemainītu, lai gan man gribētos, ka daudzās situācijās savulaik būtu rīkojies citādi.

Jums kaut kas nepatīk tajā, kā virzās pasaule?

Tā nav mana atbildība. Esmu atbildīgs tikai par sevi, savu dzīvi.

Pasaule virzīsies neatkarīgi no tā, vai man patiks vai nepatiks tās virziens. Es radu savu pasauli sev pašam. Kāda jēga iegrimt kritikā un nepatikā par pasaules virzību? Esmu atbildīgs par savu rīcību, attieksmi, uzvedību. Pēc tam var skatīties uz pasauli, vai es piekrītu tās noteikumiem vai ne. Bet es ar to īpaši neaizraujos.

Gribat sevī ko mainīt un uzlabot? Kā jums pietrūkst?

Man ļoti daudzkā pietrūkst. Bet visvairāk – pacietības. Ir slinkuma brīži. Ir pašapmierinātības un paškritikas brīži. Jā, es gribētu nebūt tik slinks vai tik kautrīgs, bet es arī neko nedaru, lai tas mainītos. Man ir svarīgākas lietas, kam tagad pievērst uzmanību, bet vienalga arī tas “darbs pie sevis” ir procesā. Neuzskatu gan sevi par projektu, kurā man vajadzētu veikt uzlabošanas darbus. Nu, labi, es, piemēram, gribētu mainīt savas reakcijas. Tieši tās pirmās reakcijas. Bet vispār esmu liels reālists, nedzīvoju ilūzijās, ka mums ir kādi lielie dzīves uzdevumi un tamlīdzīgi. Drīzāk tas mans šodienas lielais uzdevums ir vairāk likt sevi un savu ģimeni par prioritāti.

Jums ir draugi kopš jaunības, aktīvā hokeja perioda?

Vairs nav. Katrai draudzībai, katrām attiecībām ir savs laika periods.

Tagad esat bez draugiem vīriešiem?

Kas ir draugs?

Cilvēks, ar kuru atklāti dalīties savas dzīves notikumos un atziņās. Cilvēks, kam grūtā brīdī lūgt palīdzību.

Tad mans draugs ir mana sieva. Viņa ir mans vistuvākais cilvēks, kam varu atklāt visu, kas ar mani notiek.

Vai uzskatāt viņu par gudrāku, nekā esat pats?

(Smejas.) Mums katram ir savas dzīves gudrības. Bet es ar viņu dalīšos un arī padomu jautāšu. Tomēr lēmumu tāpat pieņemšu pats.

Es savai sievai ļoti uzticos. Varu viņai atklāt arī savus vājuma brīžus. Un varu viņai atzīties, ka ir situācijas, kurās nezinu, kā rīkoties. Un arī to, ka man dažreiz vajadzīga palīdzība.

Jums patīk Ziemassvētki?

Jā, pat ļoti. Mēs veicam rituālus, kas mums rada ģimenisku sajūtu, – ir piparkūkas, eglītes rotāšana. Un dāvanas man patīk gādāt. Vēl joprojām spēlēju arī Ziemassvētku vecīša lomu.

Jūs varētu būt algots darbinieks?

Es arī tagad esmu – hokeja komandas “Colorado Avalanche” skauts. Ziemas periodā daudz lidoju, skatos jaunos spēlētājus.

Par kuru komandu fanojat, kad skatāties hokeju?

Skatos hokeju, jo tas ir mans darbs, izvērtēju spēlētājus, bet vispār neskatos hokeja sacensības kā līdzjutējs. Man nav svarīga sacensību norise. Ja redzu kaut ko svarīgu ziņu portālos, piemēram, Daugaviņš paziņo par karjeras beigām, tad to izlasu. Bet tas, kā kurš nospēlēja, kura komanda uzvarēja hokejā, futbolā vai basketbolā, mani galīgi neinteresē.

Jums tiešām dzīvē nekā nepietrūkst? Varbūt vismaz kaut kā materiāla?

Redzat, jūs uzreiz neticat.

Nē, drīzāk domāju no sava skatpunkta, jo man ir tādas lietas.

Man tiešām ir viss, kas man dzīvē nepieciešams. Es gan jau gribētu vairāk uzlīmju uz tā čemodāna un apkārtējās lietas smalkākas, lielākas, dārgākas, bet man dzīvē ir viss, kas nepieciešams. Tā ir mana lielākā atziņa, to esmu pateicis arī sievai. Un brīži, kad esmu šajā stāvoklī, ir ļoti fantastiski. Ja kaut ko sauc par gandarījumu vai laimi, tad šie ir tie brīži.

Šajā dzīves posmā ir kaut kas, ko piedzīvojat pirmo reizi?

Man daudzkas tagad ir pirmo reizi: uzņēmuma pārņemšana, ikdienas vadība, jaunas darba un arī sadzīves lietas, ko iemācīties. Bērns man arī piecdesmit gadu vecumā galu galā ir pirmo reizi. Jauni izaicinājumi – pēkšņi sievas meitiņa sāk uzvesties citādi, jo viņai jau ir 10 gadi. Daudzkas ir jauns.

Ir bijis kāds kultūras pasākums pēdējā gada laikā, kas jums ļoti paticis?

Man ļoti patika lielkoncerts Mežaparkā, jau trešais pēc skaita. Tas radīja tādu moderno Dziesmu svētku sajūtu un prieku par pārmantojamību – es sevi pieskaitu vecākajai paaudzei, un redzēt jau divas paaudzes jaunākus jauniešus dziedot tās pašas dziesmas, kas patīk man, bija iedvesmojoši un aizkustinoši. Kopības sajūta, prieks par nāciju, emocionālās piederības sajūta. Vēl man ļoti pozitīvas emocijas raisīja 18. novembra gājiens pa Vecrīgu. 18. novembra grafiku es vienmēr pakārtoju svētkiem.

Tie ir mani rituāli, kā apliecinu savu piederību tautai, tālāk es nešķiroju, kas man stāv blakus vai paiet garām, par ko viņš balso, kāda ir viņa nostāja pret ārpolitiku. Tie ir rituāli, kuros mēs esam viens vesels. Tur ir šī fantastiskā kopības sajūta.

Kā jūsu lielajiem bērniem klājas?

Nezinu.

Kad tikāmies intervijai pirms septiņiem gadiem, jums bija labs kontakts.

Tas bija toreiz.

Vai esat to pieņēmis vai tomēr darīsiet kaut ko lietas labā?

Šobrīd nezinu. Tāda vienkārši ir situācija, un es to respektēju. Ja neesmu mērķtiecīgi darījis vairāk, lai to mainītu, tātad esmu to pieņēmis. Mani dēli ir pieauguši cilvēki.

Šis samulsināja, bet laikam nevajag tagad analizēt… Jums ir kādi jauni hobiji?

Šogad esmu atgriezies pie golfa spēles, nebiju spēlējis gadus desmit. Pirms pāris gadiem sieva lika spēlēt, jo gribēja pavadīt laiku golfa laukumā gan ar mani, gan ar bērniem, bet es visu laiku teicu, ka negribu. Taču šovasar atkal sāku spēlēt. Pēc pāris nedēļām viņa paziņoja, ka mums ir jāparunā par manu jauno hobiju. Sāku spēlēt par biežu… Tad mums bija jāpanāk savstarpēja vienošanās par to, kā varam ar manu jauno hobiju sadzīvot.

Izmaiņas jūsu garderobē?

Sieva par to labāk pastāstītu.

Viņa pērk jums apģērbu?

Esmu ietiepīgs, tradicionāls un vispār ieradumu vergs, bet viņa mani un manu garderobi ir ļoti ietekmējusi. Par to nežēlojos, bet tas ir nācis ne visai vieglā veidā, jo es tomēr cenšos saglabāt savu neatkarību un pašpietiekamību.

Par to skapi – jaunas vēsmas vai vienkārši mainījās zīmoli?

Zīmoliem nav tik lielas nozīmes. Neesmu zīmolu vergs; agrāk, kad neko nezināju, gan biju. Tagad manā skapī ir ienācis tas, kas patīk viņai. Bet ir okei. Vienīgais, par ko protestēju no savas puses, – pats izvēlos krāsu. Esmu kļuvis drosmīgāks krāsu izvēlē, varu savienot tādas, kādas agrāk nekad nebūtu salicis kopā. Dažreiz man patīk būt kā Ziemassvētku eglītei. Tas man rada prieku, tādu palaidnības un neatkarības sajūtu. Krāsas izdaiļo dzīvi. Varu uzvilkt arī sarkanas zeķes ar piparkūkām. Bet vienalga uzskatu, ka drēbes nemaina mani kā personību.

Vai arī jums ir sava vīzija par to, kā sievai jāizskatās?

Es izsaku savu viedokli, bet tas reizēm tiek ignorēts. Viņas stila izjūta noteikti atšķiras no manējās. Es jau vispār šajā ziņā esmu diezgan primitīvs.

Vēl mēdzat pats sevi pārsteigt?

Tagad es sevi vairāk apsveicu par drosmi, kad izvēlos darīt biedējošo, nepierasto, riskanto. Tie ir mani lielākie sasniegumi – pārvarēt savas bailes. Arī ikdienā, piemēram, veikt to telefona zvanu. Tās arī var būt bailes.

Tam ir grūti noticēt. Jūs esat liels, stiprs, ar sportisko pieredzi, liekas, ka jums ne no kā nevar būt bail. Es saprotu, ka tā ir tikai fasāde, bet jums vienkārši… nedrīkst būt bail! Kādam taču ir jābūt bezbailīgam.

Es pārvaru savas bailes. Tas arī viss. Bailes ir tas lielākais pamatinstinkts, kas dzīvē ir jāpārvar. Dažreiz izdodas, dažreiz ne. Vismaz manā dzīvē tas ir pats grūtākais – pārvarēt bailes.

Ko jūs pats sev novēlētu? Vismaz labu veselību varbūt?

Es nevaru nosēsties lotosa pozā, jo celis vairs tā nelokās, – to es gribētu. Hmm, ko vēl es varētu sev novēlēt? Veselīgu attieksmi pret dzīvi un pasaulē notiekošo.