Operas jaunais direktors Sandis Voldiņš: "Esmu ļoti pret dekoratīvu mākslu, "smukas melodijas skaistos tērpos" – tā nav attīstība"
foto: Oļegs Zernovs
Sandis Voldiņš.
Cilvēki

Operas jaunais direktors Sandis Voldiņš: "Esmu ļoti pret dekoratīvu mākslu, "smukas melodijas skaistos tērpos" - tā nav attīstība"

Ieva Broka

Pastaiga

Žurnāla “’Pastaiga” jaunajā numurā lielā intervija ar jauno Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētaju Sandi Voldiņu. Patvērums sapņu valstībā – 100 gadu sirreālismā; arhitektūrā izceļam privāto un individuālo.

Šajā numurā “Pastaiga” vēsta par trim izcilām privātmājām, kuras kā vienojoša stīga iezīmē melnais un teju intīma saskare ar dabu. Arī stila stāsts šoreiz uzburts vēl viena Arhitektūras gada balvai izvirzīta projekta telpā – iespaidīgajā un senatnes mantojumu cienošajā Rīgas pils kastelā. Uz modes mēles Vetements, Balenciaga un 100 gadu sirreālismā. Skaistuma portretā šoreiz Linda Leen. Vēl mums ir liels notikums – Operai jauns direktors. Sandis Voldiņš. Labi zināms kultūras profesionāļu aprindās, tomēr teju pilnīgi nezināms plašākai sabiedrībai. Šī ir viņa pirmā saruna ar glancēto presi. Bet ne tikai tāpēc šī intervija ir jāizlasa. Pēc tās jūs, visticamāk, gribēsiet aiziet uz Operu. Pat ja pēdējoreiz tur bijāt bērnībā. Cilvēks, kas aizrauj, – tāds ir Voldiņš.

Neliels fragments no intervijas.

Vai atceraties savu pirmo muzikālo pārdzīvojumu?

Atceros. Esmu audzis 90. gados laukos. Visu cieņu vecākiem, kas audzināja trīs bērnus, cīnoties ar to naudas trūkumu, kāds toreiz bija. Bet tad mums, kā jau daudziem tolaik, atradās labais vācu onkulis – vecmammas brālis, kuru vācieši, atkāpjoties no Vidzemes, 15 gadu vecu vienkārši paņēma no sētas līdzi armijā, un tā viņš Vācijā arī palika. Vācu onkulis prasīja, ko viņš varētu atsūtīt, un es palūdzu Mocarta “Burvju flautas” ierakstu. Saņēmu to kasetē, un vienīgā vieta, kur to labā kvalitātē varēja klausīties, bija mašīnā. Man tad bija kādi desmit gadi. Pats tagad brīnos, kā tādā vecumā varēju aizdomāties prasīt kaut ko tik specifisku. No kurienes man tāda interese – tiešām pats nesaprotu.

Mājās klasisko mūziku neklausījās?

Nebija jau tādu iespēju. Tēvs gan bija ļoti muzikāls cilvēks, un visi bērni tikām arī sūtīti mūzikas skolā. Mācījos dziedāšanu un spēlēju klavieres, diezgan labi gāja – tika apsvērts arī profesionāla mūziķa ceļš. Bet apstākļi deviņdesmitajos bija tādi, kādi bija, un vecāki nevarēja atļauties sūtīt bērnu uz Rīgu mācīties. Kā tolaik vispār varēja kaut ko no mūzikas dzirdēt? Vai nu radio ļoti ierobežotā apjomā, vai kasetes no Centrāltirgus. Tagad ir pilnīgi cita realitāte. Gribat paklausīties Mālera Astoto simfoniju vai Prokofjeva satriecošo Pirmo klavierkoncertu Spotify? Lūdzu, trīsdesmit dažādas versijas visās iespējamās interpretācijās! Tā ir absolūti brīnumaina bagātība – pieejamība saturam, kas tagad iespējama! Netiekat uz kādu festivālu? Lūdzu, tiešraidē vai, vēlākais, pēc nedēļas to visu legāli varat noskatīties mājās ar vīna glāzi.

Jautājums, ko pats sev uzdodu: kāpēc ar tādu satura pārbagātību cilvēku izvēles kļūst arvien ierobežotākas un standartizētākas? Kā tas nākas, ka pasaulē, kur jums pieejamas visas kultūras un mūzikas izpausmes, jūs spītīgi izvēlaties tās neredzēt… Tur es cita starpā vainoju algoritmu programmēšanu platformās, kas virza uz arvien šaurākām izvēlēm. Tiešām aicinu visus pretoties tam – meklējiet un atrodiet paši! Jāredz un jādzird ne tikai tas, ko iesaka kāds no malas, bet jācenšas attīstīties pašam un jāmeklē kas jauns. Tas ir darbs ar sevi, kas prasa piespiešanos. Ne tikai mūzikā – arī, piemēram, lasīšana. Bērnībā mums mājās bija plaša un diezgan laba bibliotēka, un es biju tipisks grāmatu tārps – dažreiz izrāvu pa divām grāmatām dienā. Bet tad pārstāju lasīt – jā, aizņemtība, bet pamatā jau vienkārši prakses trūkums un slinkums. Lai atgrieztos, tam jāpieiet metodiski, piemēram, jāizlasa vismaz 50 lappušu dienā. Reāls paņēmiens, kā atgriezties pie lasīšanas un no jauna veidot ieradumu. Man palīdzēja.

Ko jums dzīvē visvairāk patīk darīt?

Pēdējos gados man ir attīstījusies viena ārpusdarba kaislība – nē, pat divas. Viena ir dārzkopība. Pirms astoņiem gadiem mēs nopirkām dzīvokli nelielā mājā Pārdaugavā, tur bija pamests dārzs, un kaut kā tas sākās – viena dobīte, tad otra…

Puķes?

Tikai puķes. Protams, ka tikai puķes! Tas attīstījās neplānoti strauji un, jāatzīst, arī finansiāli ietilpīgi. Sākat ar hostām no kaimiņu dobes, bet pamazām sajūtat nepārvaramu vēlmi pamēģināt izaudzēt Tibetas zilās magones, vēsturiskās holandiešu Rembranta tulpes vai meksikāņu koraļļu ziedus… Šis tas sanāk, šis tas ne. Tas ir normāli. Otra aizraušanās ir tipiski latviska – sēņošana. Man ir savi labi meži, protams, neteikšu, kur. Taču darbs Operā ir tik paģērošs, ka īsti nav brīva laika darīt kaut ko citu.

Jums noteikti jau ir vīzija, ko obligāti gribat izdarīt Operā?

Ir vairākas lietas. Gribētu, lai Latvijas Nacionālā opera un balets jauniestudējumu politikā kļūst intelektuālāka, ambiciozāka, konceptuālāka un atvērtāka. Esmu ļoti pret dekoratīvu mākslu, “smukas melodijas skaistos tērpos” – tā nav attīstība. Es ticu komandām un cilvēkiem, kas spēj lielajiem, klasiskajiem operu libretu naratīviem iedot jaunus lasījumus. Piemēram, piemirsu tagad, kurš bija tas iestudējums, kurā Vāgnera “Valkīrā” zobenu no oša izrāva nevis Zigmunds, bet Ziglinde. Viena kustība, kas iedod pilnīgi jaunu lasījumu stāstam, kurš ir ticis un tiks iestudēts simtiem reižu.

Otrs virziens, kam vairāk pievērsīsimies, – man ļoti interesē tas, ko saucu par “jauno mantojumu”. Kas paliks pēc manis ilgtermiņā operas un baleta laukā. Tie ir cilvēki, jaunas paaudzes, kas jādabū iekšā mūzikā, scenogrāfijā, gaismās… Tās ir latviešu oriģināloperas, horeogrāfijas, kurām jāveido pasūtinājumi. Neviens cits kā vien mēs par to negādās. Mums ir jaunie – viņu ir daudz, viņi ir ļoti labi, un viņiem ir jārada iespējas.

Trešais – ja mēs spētu panākt, ka mums ir ne tikai skaists, vēsturisks opernams ar labu saturu, bet arī radīt, kā minimums, Baltijas mērogā talantu attīstības platformu solistiem un baleta māksliniekiem… Nu, tās ir lielas ambīcijas, un tas nebūs ātri, bet tas ir ceļš, kā iezīmēt Rīgu visā pārējā Eiropā. Mani neinteresē nacionāla mēroga izcilība. Ir salīdzinoši viegli būt labākajam operteātrim Latvijā vai pat Baltijā. Nē, es gribētu, lai Rīga Ziemeļeiropas un Centrāleiropas mērogā ir atpazīstama ar šīm lietām: interesantu un konceptuālu saturu uz skatuves un tam paralēli spēcīgu talantu attīstības skolu.

Vēl žurnālā

  • Agnijas Grigules stila vizītkarte. Fotogrāfe un radošā direktore Agnija Grigule ir veikusi veselu virkni tēla eksperimentu un palikusi uzticīga klasikai. Modē, kino un attieksmē. Merilina Monro, Džeina Mensfīlda, Greisa Kellija – lūk, dāmas, kas ir viņas sievietes skaistuma ideāls. Visu, ko Agnija dara, viņa dara ar patiesu interesi un bez mazākās paviršības. Prāts, talants un laba gaume – varena kombinācija!
  • Viktorijas Jonienes ceļojums no modes uz mākslu. Šovasar vietējo modes sabiedrību kā zibens no skaidrām debesīm pārsteidza ziņa, ka Latvijas tirgus var zaudēt vienu no veiksmīgākajiem tā spēlētājiem – zīmolu “Nolo”. Klīda runas, ka tā dibinātāja Viktorija Joniene atvadās no modes biznesa. Lai izvairītos no baumām un pārspriedumiem, “Pastaiga” izjautā Viktoriju.
  • Demna Gvasalija. Svešinieks augstās modes pasaulē. Dizainers, kurš ir atbildīgs par 21. gadsimta paaudzes stilu, – tā Demnu dēvē plašsaziņas līdzekļi. Viņš iepūtis jaunu dzīvību Parīzes augstajai modei. Vetements un Balenciaga kolekcijās savedis kopā Ņujorkas reperus un Londonas dendijus, Holivudas zvaigznes un viesstrādniekus. Radījis to, kas bijis pa spēkam tikai diženākajiem no dizaineriem, – pacēlis modi augstās mākslas līmenī, bet mākslu izvedis ielās.
  • Skaistuma portretā Linda Leen. Viņas skatuves harisma ar gadiem tikai aug. Linda Leen joprojām ir mūsu populārās mūzikas dīva Nr. 1. Viņa pati teic, ka, uz skatuves kāpjot, gribētu to laiskumu, kas piemīt kaķiem. Bet viņai taču tas jau ir!
  • Šogad pasaule svin sirreālisma jubileju. “Pastaiga” stāsta, kā šis mākslas virziens iekaroja modi, un pēta, kāpēc pirmsākumos tik radikālais modes trends gadsimta laikā kļuvis par industrijas masu preci.
  • Parfimērija ir viens no mākslas veidiem. Kā mākslai, tā parfimērijai nepieciešamas to autoru prasmes un radošums, turklāt ļoti līdzīgās devās. Parfimērija ir stāsts, kurā cilvēks ļauj sev izdzīvot, izpaust un sajust domas un emocijas. Par savu aromātu pasauli stāsta ilustratore un tagad arī smaržu dizainere Alīna Grīnpauka.
  • Šoreiz mēs dodamies uz Rīgas rajoniem, lai atrastu īstus dārgakmeņus: restorānus, kafejnīcas un bārus, kas piedāvā patiešām garšīgu maltīti un ir atvērti nesen vai, gluži pretēji, iecienīti jau gadiem.

Pērc žurnālu visās preses tirdzniecības vietās vai abonē zurnali.lv