Reinis Sējāns par grūtāko laiku dzīvē: "Nevarēju normāli funkcionēt. Domāju jau, ka Jēzus ņem mani pie sevis…"

Ja tev būtu jāpastāsta par sevi, kas un kāds tu esi?

Tas ir interesanti – kad šorīt satikāmies, teici, ka esmu labi zināms, bet neko par mani nezini. Tā arī ir. Manai dzīvei ir ļoti daudz sadaļu, tāpēc cilvēki, kas mani pazīst, ir ļoti dažādi, un katrs zina savu Reini. Ir tādi, kas zina par mani kaut ko vienu, bet domā, ka zina visu, līdz izrādās, ka tā ir tikai kāda desmitā daļa no manas dzīves.

Teiksim tā, mana dzīve ir dažādu krāsu pilna. Bet mūzika ir pāri visam. Un tā vienmēr ir bijis, kopš četru gadu vecuma esmu gājis uz to, ka būšu slavens bundzinieks, kā toreiz teicu saviem vecākiem. Viņi to arī uztvēra visnotaļ nopietni, cienīja manu izvēli. Jau agri aizsūtīja uz mūzikas skolu, lai sāku uz to mērķi virzīties. Bet ārprāts – nezinu, kā to visu savilkt kopā... Kas es esmu? Jā, aizgāju uz mūzikas skolu un to, protams, arī pabeidzu.

Šodien klausījos tavu Jurim Kulakovam veltīto dziesmu “Sirds kā pērkondārds”. Tās sākumu es, kas neesmu mācījusies mūzikas skolā, nosauktu par uvertīru.

Uvertīra parasti ir vesels gabals – ievads operai vai baletam. Bet, jā, šis ir tāds skaņdarbs, kur tiešām ir vijole, flauta, orķestris, koris un vairāk nekā citos spīd cauri akadēmiskā mūzika. Klasiskās mūzikas likumi, kas parādās visur, bet visvairāk akadēmiskajā, it īpaši veco laiku mūzikā, kad bija šie brīnišķīgie komponisti, visas šīs dievišķās pamatlietas… Šodien mums šķiet, ka visu zinām, un vienkārši maucam uz priekšu! Bet šos likumus var meistarīgi ieplūdināt mūsdienu mūzikā, arī popmūzikā. Es to daru, pat necenšoties neko pierādīt, man tas liekas ļoti dabiski. Tiem likumiem arī mēģinu sekot. Tevis piesauktā uvertīra šajā skaņdarbā ir dzirdama, bet akadēmiskās mūzikas principi manā mūzikā ir visur un vienmēr.

Tu raudāji, kad nomira Kulakovs?

Protams! Kulakovs ir mans mūzikas krusttēvs, tā es viņu esmu nosaucis, un ar prieku varu atzīt, ka arī viņš sevi tā labprāt sauca. Viņš acīmredzot bija akceptējis manus soļus mūzikā, novērtējis kā cienīgus.

Jums bija sarunas, kas tev palikušas atmiņā?

Esmu par šo domājis. Sapratu, ka dziļās, filozofiskās sarunās ar viņu neesmu bieži vadījis laiku. Atceros agro bērnību, savu piecu, sešu gadu vecumu, kad “Pērkonam” bija studija Vecrīgā. Turp gāju katru dienu, jo mans tētis spēlēja un spēlē “Pērkonā”. Tur bija sintezatori, bungu mašīnas – studija šķita kā rotaļlietu veikals. Man mute bija vaļā, vienkārši spaidīju visas podziņas, tas viss likās tik aizraujoši! Grupa spēlēja, un man likās, ka tieši tā jāizklausās labai mūzikai. Tad arī uzsūcu visu pamata bāzi, kas manī turpina dzīvot vēl joprojām. Kulakovu esmu uzsūcis tieši caur mūziku, ļoti daudz klausoties viņu bērnībā, ierakstos, koncertos un braucot “Pērkonam” līdzi autobusā. Tad grupai ilgstoši bija seši koncerti nedēļā, es tam visam pa vidu. Tāpēc – jā, jūtos ļoti radniecīgs Kulakovam, īpaši muzikāli.

Un tava mīļākā “Pērkona” dziesma ir…

Tas gan ir grūts jautājums. Dziesma “Pērkons”. Vēl “Neatvadīsimies” – dziesma, kas veltīta Elsbergam, ar viņa vārdiem. Nupat arī nospēlējām Kulakova kantāti “Sarkanais vilciens”, kas veltīta genocīda upuru piemiņai. Tas ir lielas formas darbs un labs piemērs tam, kā akadēmisko mūziku var apvienot ar neakadēmisko.

Jā, bet tālāk par tavu dzīvi un tās notikumiem.

Skolas laiks, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola – superskola, kur ir absolūti radošs lidojums. Vismaz mūsu klasē tā bija, mums laikam paveicās – bija forša kompānija, spilgtas personības, es varēju daudz ko uzsūkt no klasesbiedriem un pieļauju, ka arī pats kaut kādu pienesumu devu.

Ja tu sauktu savu klasesbiedru uzvārdus, mēs tos pazītu?

Rick Feds jeb Rihards Fedotovs, ļoti talantīgs, savā nozarē labi zināms džeks, darbojas elektroniskajā mūzikā. Ervīns Ramiņš ir grupas “Laime pilnīga” solists. Marta Kontiņa kādreiz darbojās Jura Podnieka filmu studijā, patlaban vada savu pasākumu producēšanas kompāniju “Story Hub”. Mārtiņš Miļevskis spēlē dūdu un bungu mūzikas grupā “Auļi”. Lielas un lieliskas personības. Varējām satikties ārpus stundām, apmainīties ierakstiem, atklājumiem mūzikā un dzīves filozofijā. Tajā vecumā jau jaunais cilvēks formējas ļoti stingri, mūsu komūnā radās pirmās mūzikas grupas, un tas bija ļoti svarīgs ceļa posms.

Agri sāku spēlēt ar tēti ārpus “Pērkona” un “Menueta”, bet abās grupās kaut kādā brīdī esmu aizstājis visus mūziķus – bungas, sintezatoru, basģitāru, ģitāru. Reiz arī Raimondu Bartaševiču kādā koncertā. Tas viss bija liels mutulis, kurā sāku piedalīties, vēl nepabeidzis skolu. Ar Ervīnu bijām nodibinājuši “Laimi pilnīgu”, sākām kapāt savu mīļoto roku, un turpat radās arī“ Cosmos” – es pēkšņi attapos esam a capella grupas sastāvā. Tad sākās “Cosmos” laiks, kad katru dienu bija mēģinājumi, braucieni. Superperiods, bet tas mani pilnīgi atrāva no instrumentu spēles, kādu laiku biju pavisam citā pasaulē. Toties tad satiku Jāni Šipkēvicu, un kādā brīdī sāka atgriezties mana vēlme iziet ārā no striktā a capella žanra.

Arī viņam tā likās aizraujoša ideja, izveidojām grupu “Instrumenti”. Grupas nosaukums ir radies tik vienkārši – mēs atgriezāmies pie instrumentiem, pie tā, kas esam. Man tā bija atgriešanās pie saknēm.

Kurš ir bijis grūtākais laiks tavā dzīvē?

Jā, tas arī ir viens no priekšstatiem, ka es vienkārši peldu, viss čiliņā. Bet, protams, ir bijuši arī smagi laiki. Ļoti smags pārbaudījums bija “Cosmos” nosacītās beigas. Mēs joprojām neesam izjukuši, starp citu, bet mūsu pauzes paņemšana bija saistīta ar manu totālo izmisumu un vēlmi pēc roka, pēc mūzikas, kas ir manā asinsritē. “Cosmos” beigu fāzē tas sāka atspoguļoties kā veģetatīvās distonijas uzliesmojumi. Bija labs motīvs domāt par to, ko darīt un kas te ir sagājis uz īso.

Un kas tas bija?

Daudziem šī slimība ir bijusi, it īpaši radošiem cilvēkiem. Ja tu nenodarbojies ar to, kas, tavuprāt, tev pa īstam patīk un der, un tas, ko tu dari, vēl aizņem nenormāli daudz laika… Tas viss beigu beigās ir ļoti saistīts. Vari darīt darbu, kas tev tiešām ļoti patīk, līdz spēku izsīkumam, un nekad nesauksi to par slimību – būsi pārguris, bet laimīgs. Taču es biju nelaimīgs un pārguris. Tas ir pilnīgi citādi.

Džeki, ar kuriem darbojos “Cosmos”, bija un ir superīgi čaļi, mēs vēl joprojām esam labi draugi, bet tas muzikālais virziens, kurā devāmies… Kādu laiku man tas bija tāds fun, eksotika, interesanti, līdz sapratu, ka es taču šitā nevaru visu mūžu, man ir jāturpina darīt savu lietu. Vienā brīdī iekšējā balss sāka brēkt tik skaļi, ka burtiski kritu no kājām.

Veģetatīvā distonija traucēja arī iziet uz skatuves?

Jā. Bija divu gadu periods, kad nevarēju normāli funkcionēt, biju ārprātīgi noguris. Domāju jau, ka Jēzus ņem mani pie sevis… Ne tā, ka tagad ņemšu un kaut ko sliktu sev darīšu, bet brīdī, kad trūkst elpas un liekas, ka gals jau ir klāt, šķiet – nu, varbūt tiešām novedam šito līdz galam, būs miers.

Slimība atkāpās? Vai brīžiem vēl joprojām izlien?

Tagad ar tādu nobriedušāka cilvēka galvu varu teikt, ka tas manā dzīvē bija ļoti svarīgs laiks. Tas bija drausmīgi grūti, bet… Es sāku saprast sakarības, kas tieši izraisa šos īssavienojumus manī. Tam ir vajadzīgs laiks. Tajā brīdī, kad tev ir jāskrien pa pasauli, jākoncertē un laika nav, tas ir vienkārši pilnīgs fuck-ups – tev ir jāiet uz skatuves, bet tu nevari iziet!

Tas izskaidro arī to, kāpēc “Instrumentos” sākumā jums bija pandu galvas – varēja noslēpties.

(Smejas.) Jā, to es varētu saukt par savu grūtāko laiku. Skatoties atpakaļ, tas bija monstrs, ko iepazinu caur sāpēm, bet tas uzaudzēja baigo ādu. Mīlot sevi, cienot savu laiku un veselību, tagad varu daudz stingrāk pateikt, ka negribu kaut ko darīt. Un ka negribu, piemēram, ar kādu cilvēku runāt ilgāk par minūti...

Visu interviju lasi žurnāla “Pastaiga” jaunajā numurā. Vēl žurnālā par Rīgas modes nedēļu, Venēcijas biennāles dārgumiem, kailo modi un terases dizaina jaunumiem. Saruna ar Marijas Leiko lomas atveidotāju Olgu Šepicku-Slapjumu un ar Jāni Peidi par latviešu interjera dizaineru pieredzi Marbeljā.

Pērc žurnālu preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.