"Marijas klusuma" zvaigzne Olga Šepicka-Slapjuma šo lomu gaidījusi ilgi: "Liktenis mani uzklausīja"

Dāvja Sīmaņa filma “Marijas klusums” ir veltīta Maskavas latviešu teātra “Skatuve” liktenim. Tas spoži darbojās pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā, pirms tam pāri vēlās Staļina asiņaino represiju ceļa rullis un teju visi trupas dalībnieki tika nošauti. Filmas pirmizrāde notika Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā, kur to ļoti atzinīgi novērtēja kritiķi un savu balvu piešķīra Ekumēniskā žūrija. Īpašu atzinību izpelnījās galvenās lomas izpildītāja – “Skatuves” zvaigznes Marijas Leiko tēlā iejutās Olga Šepicka-Slapjuma.

Olga teic, ka viņas profesionālajā mūžā bijuši divi patiešām liktenīgi notikumi: viens – ar mīnusa zīmi, kad 1992. gadā ar pavēli no augšas tika slēgts režisora Ādolfa Šapiro vadītais Jaunatnes teātris, kur viņa bija viena no krievu trupas līderēm; otrs – ar plusa zīmi, kad viņa saņēma piedāvājumu spēlēt Marijas Leiko lomu. Abus atdala iespaidīgs laika nogrieznis – trīs gadu desmiti. Taču Olga uzskata, ka viņa nav gaidījusi veltīgi.

Vai kopš bērnības sapņojāt kļūt par aktrisi?

Jā, pilnīgi noteikti. Man kopš mazotnes ārkārtīgi patika būt uzmanības centrā. Kad man bija trīs gadiņi, ar māmiņu braucām ar tūristu kuģīti no Rīgas uz Mežaparku, un mamma mani pazaudēja. Viņa mēdza stāstīt, ka skrēja un meklēja mani pa visu klāju, līdz izdzirdēja skanīgu bērna balstiņu; mazā Oļa jau bija atradusi publiku un “uzstājās”. Vecāki nebija saistīti ar teātra vai mākslas pasauli – tētis bija jūrnieks, mamma strādāja tirdzniecībā. Es biju atstāta savā ziņā un pieradusi pie patstāvības. Sešu gadu vecumā pati pierakstījos daiļslidošanas pulciņā, pēc tam desmit gadu slidoju Rīgas Sporta pils bērnu ledus baletā. Tieši tur mūsu baletmeistare Ieva Grotuse man ieteica iet “uz aktrisēm”. Tajā gadā, kad pabeidzu skolu, Latvijas Valsts konservatorijā uzņēma krievu aktieru kursu, un es iestājos. Pie Ādolfa Šapiro. Pēc studijām viņš mani un vēl trīs kolēģus paņēma uz Jaunatnes teātri.

Jaunatnes teātris tika slēgts 1992. gadā. Vai ir sajūta, ka šī arvien vēl ir vaļēja, sāpīga rēta?

Joprojām. Tajā brīdī mūsu dzīve pārtrūka. Kad Raimonds Pauls, toreizējais kultūras ministrs, pieņēma lēmumu slēgt Jaunatnes teātri, neviens tam nespēja noticēt. Tam, ka var slēgt teātri, kurš strādājis 52 gadus un pazīstams ne tikai Latvijā. Mēs taču braucām uz festivāliem, saņēmām balvas! Abas mūsu trupas – latviešu un krievu – bija ļoti draudzīgas, mums bija veselīga konkurence. (Vēlāk Jaunatnes teātra mītnes vietā Lāčplēša ielā 25 apmetās Jaunais Rīgas teātris – red. piez.)

Aktieriem tas bija šoks un šausmas. Daudzi sāka slimot, vecākie pat nomira. Kāds arī nodzērās. Viena brīnišķīga krievu trupas aktrise aizgāja uz bērnudārza virtuvi mizot kartupeļus. Kolēģe no latviešu trupas bija spiesta stāvēt uz ielas ar pastieptu roku... Mani glāba tikai tas, ka īstajā brīdī biju palikusi stāvoklī.

Teātris vairs nebija svarīgs?

Saprotiet, es kopš jaunības biju kā apsēsta ar mākslu. Kad precējāmies, vīram teicu: “Bērnu nebūs, es gribu sevi veltīt teātrim!” Muļķīgi, protams, vēlāk arī pārdomāju. Taču sešus gadus mums nebija bērnu, man jau noteica neauglības diagnozi. Es to uztvēru kā sodu par šo dumjo paziņojumu. Un tad pēkšņi 1990. gadā paliku stāvoklī. Ārsti man paziņoja: ja gribi iznēsāt bērniņu, jāguļ slimnīcā! Aizgāju pie Šapiro un teicu: “Es šovakar spēlēt nevarēšu, esmu stāvoklī.” – “Kas par to,” viņš atbildēja, “visas ir stāvoklī, un visas spēlē.” Nācās skaidrot, ka lieta ir nopietna. Un viņš iejutās manā situācijā. Pie teātra durvīm izkāra šiltīti: “Izrāde atcelta tehnisku iemeslu dēļ.”

Tagad Šapiro smejas, ka zināmā mērā tas ir arī viņa bērns. Īsi sakot, tajā brīdī es izlēmu ziedot teātri mātes lomai. Piedzima meita, pēc diviem gadiem dēls. Un es četrus gadus nosēdēju mājās. Jutos absolūti laimīga, un šīs sajūta nedaudz remdēja sāpes par teātra zaudējumu. Tiesa, vēlāk šīs sāpes mani piemeklēja tik un tā…

Tas droši vien jāprasa režisoram, tomēr – kā pati domājat, kāpēc tieši jūs tikāt apstiprināta Marijas Leiko lomai? Latvijā ir liela aktrišu izvēle, jūs neesat vispazīstamākā… Turklāt krievu aktrise, kam latviešu valoda nav dzimtā.

Domāju, es tik ilgi gaidīju šo lomu, ka liktenis sadzirdēja manas lūgšanas.

Vai jūs kaut ko zinājāt par Mariju, pirms sākāt filmēties?

Nē, nebiju pat dzirdējusi. Bet, kad dabūju scenāriju, uzzināju ļoti daudz. Dāvis taču ir vēsturnieks, viņš rok dziļumā… Un tagad Marija mani neatlaiž. Šeit, Taizemē, man blakus ir viņas fotogrāfija. Tagad es par viņu lūdzos… Vai zināt, kas tagad atrodas tajā pašā Maskavas centra namā, kur 30. gados darbojās teātris “Skatuve”? Bordelis. Visīstākais. Apakšā liela zāle, augšā istabas, kurp ved klientus… Bet reiz taču tas bija kultūras templis, kur augšā bija aktieru kopmītnes.

Kā gatavojāties spēlēt šo lomu? Vai jums izdevās noskatīties kādu no Marijas Leiko mēmajām filmām?

Es orientējos galvenokārt pēc viņas fotogrāfijām – tās man daudz atsūtīja no mūsu arhīva. Visu laiku centos ieskatīties viņas acīs tā, lai kaut ko ieraudzītu. Saredzētu dziļumu. Taču man bija svarīgas arī ārējās izpausmes: kā viņa pagriež galvu, kā tur cigareti, kādas kleitas valkā… Bet filmu – slavenās 1921. gada “Žurkas”, kur viņas partneris bija leģendārais aktieris Emīls Janningss (Emīls Janningss vēlāk, 1929. gadā, kļuva par pirmo “Oskara” balvas laureātu – red. piez.) – noskatījos tikai Berlīnē, kad aizbraucām ar mūsu filmu uz kinofestivālu.

Jūs iepriekš jautājāt, kāpēc Dāvis Marijas lomai izvēlējās mani. Tur bija vairākas sakritības, bet ir kāda interesanta lieta. Kad es pieprasīju izrakstus no arhīva, lai noskaidrotu, kāda ir uzvārda “Leiko” izcelsme, izrādījās, ka tam ir baltkrievu-ukraiņu-poļu saknes; un te nu es vienkārši palēcos, jo mana māmiņa ir baltkrieviete, tētis – ukrainis, senčos arī poļi…

Filmas sākumā Marija ir īsta dīva – ārzemniece, skaistule, eleganti ģērbusies Rietumu kinozvaigzne. Filmas beigās, čekistu arestēta, viņa ir vienkārši pazemots, kails un piekauts cilvēks. Cik grūti jums bija nospēlēt šīs drausmīgās spīdzināšanas un ņirgāšanās ainas?

Visu materiālu uzfilmējām 23 dienās. Un visas šīs 23 dienas man bija absolūta laime. Nezinu, kāpēc tā, varbūt es vienkārši biju izslāpusi pēc darba… Arī šajās ainās man bija viegli. Nē, fiziski, protams, gāja diezgan grūti, kaut arī man aplika speciālus aizsargus un kaskadieri mācīja, kā pareizāk krist, lai mazāk sāp. Tomēr svarīgāks par to visu bija mans iekšējais stāvoklis. Jo sajūta, ka tu izdzīvo savu lomu, ka tu sevi atdod tai simtprocentīgi, ir aktiera lielākā laime.

Šīs ainas ir satriecoši naturālistiskas.

Tās tika filmētas īstā cietumā – pamestās, neapkurinātās telpās. Kamēr tika sagatavots kadrs, visriņķī bija sildītāji. Vēlāk, kad sākām filmēt, tos novāca.

Visu interviju lasi žurnāla “Pastaiga” jaunajā numurā. Vēl žurnālā - par Rīgas modes nedēļu, Venēcijas biennāles dārgumiem, kailo modi un terases dizaina jaunumiem. Lielā intervija ar mūziķi Reini Sējānu. Parunājām par dzīvi, mūziku, modi, lauku darbiem un pat par Juri Kulakovu.

Pērc žurnālu preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.