Latvijas ukrainiete Darja Kalašņikova: “Man nevajag atvaļinājumu, es sapņoju nopirkt dronu”

Viņa izskatās ļoti neaizsargāta, trausla un jauna. Patiesībā Darjai, pirmkārt, ir jau 34 gadi. Otrkārt, pietiek ar pāris minūšu sarunu, lai saprastu, ka viņa ir “nelokāmais alvas zaldātiņš”, meitene ar stipru kodolu – tāda neļaus sev pāri nodarīt. Bērnībā Darja nodarbojās ar mākslas vingrošanu, sports viņai mācījis pašdisciplīnu un uzvaras gribu. Jaunībā un arī vēlāk studēja ārzemēs – apguvusi svešvalodas, ir īsta kosmopolīte. Strādāja arī politikā – vispirms dzimtajā Luhanskā, bet pēc tās okupācijas, kopš 2014. gada, Kijivā – un varēja kļūt par sekmīgu sievieti politiķi, kādu Ukrainā nav mazums. Tomēr izvēlējās citu – mākslinieces ceļu.

Kad 2022. gada maijā Darja ieradās Rīgā, šeit viņai nebija ne paziņu, ne pat kontakttālruņu. Taču bija skaidrs plāns tuvākajai dzīvei: “Atbraucu uz Rīgu ne tāpēc, ka meklētu patvērumu, kur glābties no kara. Meklēju pilsētu, kas var kļūt par manu štāba mītni, no kuras es komunicēšu ar Eiropas publiku, stāstīšu tai par Ukrainu ar savu radošo darbu.”

Viņas balss ir sadzirdēta. Pusotra gada laikā Darja Rīgā kļuvusi par pamanāmu mākslas pārstāvi: sarīkojusi vairākas spilgtas performances un personālizstādi, realizējusi vairākus videoprojektus, piedalījusies diskusijās sarunu festivālā “Lampa”. Nupat izdevniecība “Aminori” izdevusi viņas grāmatu “Ēna un jūra”…

Šovasar Medicīnas vēstures muzejā jūs sarīkojāt performanci “Sirdspuksti”, tā iekļāvās izstādē “Kā es jūtos pēdējā laikā”. Kā jūs pati esat jutusies pēdējā laikā?

Te svarīgi precizēt, ko man nozīmē “pēdējais laiks”. Sarežģītais psiholoģiskais stāvoklis, kurā esmu tagad, neiestājās vienā dienā – 2022. gada 24. februārī, tas sākās daudz agrāk. Esmu bēgle jau deviņus gadus: 2014. gadā man bija jāaizbrauc no okupētās Luhanskas uz Kijivu, 2022. gada maijā es no Kijivas pārcēlos uz Rīgu. Skaidrs, ka visu šo laiku mans emocionālais stāvoklis ir ļoti sarežģīts.

To esmu jau mēģinājusi atveidot performancē “Cik ilgi tas var turpināties?” (Izrāde, kas piedalījusies vairākos starptautiskos mākslas festivālos. 2023. gada februārī ar to atklāja LNMM izstādi “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”, šajā priekšnesumā Darja pusotrā stundā izpildīja 345 špagatus, vienu par katru kara dienu. – Red.). Tās gaitā es vairākas stundas atkārtoju vienu un to pašu vingrojumu līdz pilnīgam spēku izsīkumam – tas simbolizē karam pakļauto Ukrainas iedzīvotāju ciešanu rutīnu un nebeidzamību.

Arī performancē “Sirdspuksti” bija jaušams Ukrainas notikumu iespaids?

Jā, neapšaubāmi. Tās norises vieta bija Medicīnas vēstures muzejs. Milzīgais Putina portrets uz fasādes, iela, kura tagad pārsaukta par Ukrainas neatkarības ielu, Krievijas vēstniecība kaimiņu ēkā – tas viss ietekmēja performances ieceri. Kad pirmoreiz ierados šajā telpā un paskatījos ārā pa logu, pie pretējās ēkas es ieraudzīju tās valsts karogu, kura tagad uzbrūk manai dzimtenei.

Tas bija tik sāpīgi, ka nekavējoties radās vēlēšanās aizvērt acis. Es vienkārši stāvēju pie loga ar acīm ciet – un klausījos savos sirdspukstos. Sākumā sirds sitās ļoti intensīvi, tad norima. Sapratu, ka miers jāmeklē nevis ārpasaulē, bet sevī. Tas vienmēr ir kopā ar mums. Tas kļuva par performances tēmu. Cilvēki ienāk zālē, apguļas uz matračiem, apliek melnu acu aizsegu un 10 minūtes klausās sirdspukstu skaņā – skaņā, kuru ir dzirdējuši vēl pirms piedzimšanas, mātes klēpī, kur jutās absolūtā harmonijā un drošībā. Daudziem dalībniekiem tas bija ļoti spilgts pieredzējums.

Kā trauksmi un stresu pārvarat jūs pati, vai jums izdodas ar to sadzīvot?

Palīdz joga, ar to nodarbojos jau daudzus gadus. Vingrojumu pamatkomplekss palīdz ne tikai nomierināties – tas man rada arī emocionālu mājas sajūtu. Ja bieži jāpārceļas, pienāk brīdis, kad sāc ilgoties pēc mājām. Šīs skumjas pārvarēt man palīdz ikdienas rutīnas lietas, joga to skaitā.

Nodarbojāties ar jogu arī pirmajos kara mēnešos, kad vēl dzīvojāt Ukrainā?

Kopš pirmās kara dienas. Kad 24. februārī piecos no rīta mani pamodināja sprādzienu troksnis – dzīvoju netālu no Žuļanas lidostas, ko bombardēja pašu pirmo –, es sapratu, ka nav jēgas tagad meklēt informāciju internetā. Jāpaiet kādam laikam, līdz tīmeklī nonāks oficiālas ziņas.

Taču arī aizmigt, protams, vairs nevarēju. Tāpēc sāku izpildīt “Sveicienu saulei” – tas ir mana jogas bāze, vingrojumu komplekss, kas man vienmēr ir palīdzējis atgūt elpu burtiskā nozīmē. Jo pirmais, kas ar mani notiek paaugstinātas spriedzes apstākļos, – es vairs nevaru ieelpot. Tikai pēc tam, kad atkal sāku normāli elpot, varēju rīkoties tālāk. Protams, pēc tam atkal bija daudz stresa, taču vismaz pirmajā brīdī es neļāvos panikai.

Kas notika vēlāk – kad jūs uzzinājāt, ka ir sācies karš? 

Pirmās trīs dienas paliku Kijivā, tad evakuējos uz Ukrainas ziemeļrietumiem – Lucku. Divus mēnešus darīju tur visu, kas bija Ukrainas dienas kārtībā, – nodevu asinis, organizēju humāno palīdzību. Līdz kādu dienu gāju pa ielu un ieraudzīju plakātus angļu valodā: “NATO, aizver Ukrainas debesis!”.

Es piezvanīju mammai, viņa bija Dņipro, un sāku šūmēties – kas tās par muļķībām, kam te Luckā, kur ir karastāvoklis, kur nav nekādu ārzemnieku, ir vajadzīgas šīs uzrunas angļu valodā? Kam tādi teksti domāti?!

Bet mamma man atbildēja: “Šiem cilvēkiem bija reklāmas laukumi, un viņi tos izmantoja tā, kā uzskatīja par nepieciešamu. Kamēr tu, kas zini angļu valodu un kam ir laba Rietumu izglītība, sēdi un neko nedari.” Jāpiebilst, ka tā ir ļoti tipiska ukraiņu sieviešu pieeja – nevis žēloties par dzīvi vai pie visa vainot apkārtējos, bet darīt – meklēt izeju no situācijas. Pēc šīs sarunas es pārcēlos uz Rīgu.  

Kāpēc tieši uz Rīgu?

Lai cik dīvaini tas būtu, tā bija gandrīz vienīgā Baltijas reģiona lielpilsēta, kur es nekad nebiju bijusi. Kamēr studēju Dānijā, daudz ceļoju. Arī vēlāk, kad strādāju par padomnieci Ukrainas Radā – mūsu valsts parlamentā, bieži braucu komandējumos. Biju bijusi visur – tikai ne Latvijā. Vienīgā saikne ar šo valsti man bija Valda Zatlera grāmata, ko nopirku, kad mācījos politisko mākslu vasaras skolā Tartu.

Tāpēc var teikt, ka Rīgā nonācu nejauši. Vienu dienu pašā sākumā, kad staigāju pa ielām un iepazinos ar pilsētu, man gadījās ieraudzīt izkārtni “Laikmetīgās mākslas centrs”. Iegāju, pastāstīju par sevi, parādīju portfolio, piedāvāju savus pakalpojumus… Nodibinājām kontaktus, un es paliku šeit. 

Sazināties ar citiem ukraiņiem, kuri dzīvo Rīgā?

Jā, protams, visi uzturam sakarus. Ir “Facebook” grupa “Ukraiņi Rīgā”, regulāri izpalīdzam cits citam. Kam vajag aizdot fotoaparātu, kam – piena sūknīti... Bieži nepieciešams vīrieša spēks – jānes smagas mantas –, jo evakuējušās ir galvenokārt sievietes, daudzas ar bērniem.

Manai performancei bija vajadzīgi divi brīvprātīgie. Un es skaidri uzrakstīju, ka performances laikā skanēs gaisa trauksme un bumbu sprādzieni. Brīdināt bija mans pienākums, jo daudzus bēgļus šie trokšņi satrauc un nomāc joprojām. Arī es pati jūtos ļoti nepatīkami kā negaisa, tā svētku salūta laikā.

Karš turpinās jau vairāk nekā pusotru gadu. Kā jums šķiet, vai un cik stipri mainās Rietumu publikas uztvere, attieksme pret to?

Daudziem šis karš ir kļuvis par tādu ziņu lentes seriālu: sākumā tas tevi uztrauc, saviļņo, aizrauj, bet pēcāk tu no šīs informācijas nogursti. Jo sevišķi tad, ja tevi pašu tas nekādi neskar. Vakar vai šodien vairs nevienu tā īpaši neuztrauc ziņa, ka Ukrainā atkal notikusi apšaude, ka atkal miruši cilvēki, arī bērni. Eiropiešiem tā kļuvusi par ikdienu, un, lūk, tas ir briesmīgi…

Es ļoti labi saprotu, ka šajā ziņā atšķiros no citiem. Kad Rīgas paziņas mani satiek uz ielas un uzdod dežūrjautājumu “Kā iet?”, es domāju – vai man tagad atbildēt pieklājīgi vai godīgi? Cilvēki taču grib dzirdēt, ka pažēlošos par laikapstākļiem, pastāstīšu par atvaļinājuma plāniem. Kas vasarā vēl būtu bijis svarīgs? Tikai jūra, saule, atpūta… Bet man bija un ir pavisam citas “aktualitātes”. Vakar atrakstīja mamma: “Atkal bija uzlidojums. Par mani neuztraucies, trāpīja kaimiņu ielā. Es tagad sēžu pazemes stāvvietā, un man viss ir kārtībā.”

Jā, starp citu, vai jūs plānojat atvaļinājumu?

Nē, neplānoju. Tagad visu savu naudu atdodu Ukrainas armijas vajadzībām. Un man ir vēl vairāk jāstrādā, lai atdotu vēl vairāk, tāpēc atvaļinājums tuvākajā laikā nav paredzēts. Sapņoju nevis par atvaļinājumu, bet to, kā nopirkt dronu – trešā modeļa “Maviс Fly More Сombo”.

Darja, no kā tad jūs pārtiekat? Vairumam mākslinieku ienākumi taču ir nestabili, tie nez vai ir arī milzīgi.

Es maz tērēju, esmu pieradusi taupīt. Nedomāju, ka tas ir labi, taču tas man ir palīdzējis jau divreiz. Jau kopš agras jaunības, studiju gadiem, kad piestrādāju dažādās vietās, nopelnīto naudu netērēju, bet noguldīju depozītā. Pakāpeniski tur iekrājās vairāki tūkstoši, un šī nauda ļoti palīdzēja 2014. gadā, kad mūsu ģimene bija spiesta aizbraukt no okupētās Luhanskas. Tas bija mūsu drošības spilvens – varējām pārcelties uz Kijivu, noīrēt dzīvokli, pāris mēnešu atvilkt elpu un sākt dzīvi no baltas lapas.

Tad tika iztērēti visi mani ietaupījumi, bet pēc tam es atkal sāku krāt, un 2022. gada maijā šī nauda man atkal palīdzēja iekārtoties jaunā vietā – Rīgā. Kad redzu, cik viegli citi tērē naudu, es viņus nedaudz apskaužu. Man tāds vieglums nepiemīt, un droši vien vairs nekad man tāda arī nebūs. Par ienākumiem… Pirmkārt, man maksā par manām performancēm, tāpat par piedalīšanos festivālos. Otrkārt, reizēm es iegūstu stipendijas savu projektu realizēšanai. Treškārt, piestrādāju par projektu menedžeri svešiem projektiem – tam nav sakara ar mākslu, taču tā var nopelnīt pamatvajadzībām – dzīvokļa īrei, komunālajiem maksājumiem…

Vai jums ir kāds dzīves paraugs – cilvēks, kuram cenšaties līdzināties?

Mana mamma. Viņa ir piemērs tam, cik efektīvi sieviete var darboties gan uzņēmējdarbībā, gan politikā. Šajā ziņā vienmēr esmu gribējusi līdzināties viņai. Deviņdesmitajos gados, kad dzīvojām Luhanskā, mamma nodibināja sekmīgu biznesu un balotējās pilsētas domē. Kad Luhansku okupēja, mamma zaudēja visu un pārcēlās uz Kramatorsku. Tur sāka visu no jauna – gan jaunu biznesu, gan sabiedrisko karjeru. Tagad viņa dzīvo Dņipro (Trešā lielākā Ukrainas pilsēta. – Red.) un nesēž bez darba arī tur.   

Cik feminizēta, jūsuprāt, ir Ukrainas sabiedrība?

Iespējams, no malas izskatās, ka mūsu valstī dominē vīrieši. Patiesībā katrā ukraiņu ģimenē galvenā ir mamma. Šajā ziņā esam līdzīgi itāļiem. Un sievietes pie mums ir pārstāvētas visās dzīves jomās, arī valsts pārvaldē. Šobrīd Ukrainā ir trīs vicepremjeres, divas ministres un daudz deputātu sieviešu.

Protams, lielu lomu šādā pavērsienā ir spēlējusi Jūlija Timošenko, kas bija Ukrainas premjerministre 2005. gadā un no 2007. līdz 2010. gadam. Jā, viņa nebija vienīgā, taču Timošenko vislabāk pazīst Rietumos – lielā mērā pateicoties kičīgajam tēlam, ap galvu apvītajai bizei, kuru viņa palienēja no ukraiņu dzejnieces Ļesjas Ukrainkas. Un, kaut arī pašreizējā Jūlijas Timošenko pozīcija man nav tuva, ir jāatzīst, ka viņa ir daudz darījusi, lai sabiedrība sievieti līderi uztvertu nopietni. Pateicoties viņai, mazas meitenītes Ukrainā tagad grib būt “bosenes” un “prezidentienes”.

Esat ļoti skaista meitene. Vai izskata faktors jums biežāk ir palīdzējis vai traucējis?

Ja ar to domājat kaut kādu uzbāzību – ar to es nekad neesmu saskārusies. Kad jūtu, ka vīrietis sāk flirtēt, skaidri pasaku, ka man ir draugs. Gan attiecībās, gan naudas lietās man ir ļoti svarīgi, lai viss ir tīri un godīgi.

Bet attiecībā uz ārieni… Kad mēdz teikt – viņai viss izdodas viegli, jo viņa ir tik glīta! –, es jūtos aizskarta, jo tas var padarīt bezvērtīgu visu, ko daru. Turklāt es neesmu nekāda ragana vai burve, esmu tāds pats cilvēks kā visi citi. Ja gribi, lai 34 gadu vecumā tev ir skaists, stalts augums, ar to ir jāstrādā. Un es to daru katru dienu jau 15 gadus. Brīnumi nenotiek.

Par ukraiņu sievietēm dzirdam daudz baumu un leģendu. Ir arī tāds viedoklis, ka, būdamas tik neapstrīdami pievilcīgas, viņas viegli aizviļ svešus vīrus. Daudziem eiropiešiem, jo sevišķi eiropietēm, tas jau izraisījis īstu fobiju. Ko jūs par to domājat?

Nu nezinu… Es nekad mūžā nemēģinātu aizvilt svešu vīru. Kam man tāds? Ja cilvēks ir gatavs aiziet no kāda pa kluso, kur ir garantija, ka arī es nekļūšu par šo “kādu”? Ar cilvēku, kurš ir spējīgs uz nodevību, es neveidošu pat darba, kur nu vēl privātās attiecības...

Vai varat nosaukt vienu īpašību, kas ir visām ukrainietēm kopīga?  

Stresa noturība, manuprāt. Ukrainietes nezaudē dūšu, nerīko histērijas uz līdzenas vietas. Jo iemeslu histērijām šajos gados mums ir bijis pietiekami.

Pieminējāt savu draugu. Kas viņš ir, ja nav noslēpums?

Tas nav noslēpums. Iepazināmies pagājušajā vasarā šeit, Rīgā. Viņš ir politiskais bēglis no Baltkrievijas, sākumā mūs saistīja intelektuāli jautājumi – man bija interesanti ar viņu apspriest politiku. Vēlāk sapratu, ka man vispār ar viņu ir interesanti būt kopā... Plus ir daudz kopīgu morālo orientieru – vārda brīvība, demokrātiskās vērtības, līdztiesība. Tagad mēs satiekamies.  

Ko jūs zināt par mākslas dzīvi Ukrainā – vai šobrīd tāda tur ir?

Jā, ir, un vēl vairāk – tā plaukst. Darbojas teātri, ir atvērti daudzi muzeji un galerijas, cilvēku interese par mākslu ir liela – viņiem taču jāizraujas no realitātes. Cita lieta, ka tā pati realitāte iejaucas mākslas procesos. Teātra izrādes laikā sāk skanēt sirēnas – izrāde tiek pārtraukta, skatītāji organizēti dodas uz patvertni un tur gaida līdz trauksmes atcelšanai. Turklāt neviens nezina, cik ilgi tas būs. Ja mazāk par stundu, visi atgriežas zālē un aktieri nospēlē izrādi līdz galam. Ja ilgāk, tad ne – visiem taču jāpaspēj tikt mājās līdz komandantstundai…

Man ir ideja – piedāvāt Latvijas teātriem, lai apliecinātu solidaritāti Ukrainai, pamēģināt izjust kaut ko līdzīgu pašiem. Lai vienu vakaru gaisa trauksme atskan ne tikai Kijivā, bet arī Rīgā. Protams, nez vai būtu vērts Rīgas publiku vest uz bumbu patvertni, taču pastāstīt, ko tādos brīžos jūt skatītāji Ukrainā, būtu ļoti noderīgi.

Vai ir kāds ukraiņu ēdiens vai  pārtikas produkts, pēc kura jūs ilgojaties? 

Vispār ukraiņu virtuve Latvijā tagad ir plaši pārstāvēta – borščs nebūtu problēma. Tikai es pati boršču neēdu, precīzāk, ja ēdu, tad bez gaļas. Esmu vegāne. Ne karojoša – ja visi ēd picu ar salami un uz galda nav citu ēdienu, nešķobīšos. Tomēr cenšos iztikt bez dzīvnieku izcelsmes produktiem.

Pie mums Ukrainā ir ļoti labi attīstīts vegānu pārtikas tirgus. Kā tik tur nav – kokospiena jogurti, tortes no Indijas riekstu miltiem… Un ļoti bieži šo biznesu ir izveidojusi māmiņa, kuras bērns cieš no kādas alerģijas. Latvijā tādu produktu ir daudz mazāk, un pēc tiem es tiešām ilgojos. Vēl man ļoti pietrūkst linsēklu maizīšu – tas ir ļoti veselīgs produkts, ko bieži izmantoju par uzkodu starp ēdienreizēm. Latvijā šo maizīšu nav, nākas uzkost banānu…

Un kā vēl jums izteikti pietrūkst Rīgā?

Tempa. Ukrainā tas vienmēr ir ārprātīgs, viss notiek ar lieliem ātrumiem. Un neviens nerēķinās ar laiku: ja tev vajag vizāžistu septiņos no rīta, vari trijos naktī to ierakstīt sociālajos tīklos un noteikti atradīsi vajadzīgo speciālistu!  

Latvijā tāda tempa nav, un cilvēki ciena savu personīgo laiku: ja veikalu slēdz pulksten 18.00, tad pulksten 18.15 tev neviens vairs durvis neatvērs. Mani tas sākumā izbrīnīja, pat šokēja, vēlāk es sapratu, ka Latvijā tā notiek. Ka šeit vienkārši ir citi spēles noteikumi, un es tos pieņemu un cienu. Es šeit esmu ciemiņš, un nekad to neaizmirstu.