"Hermes", "Gucci" un citu zīmolu luksusa viltojumi – tēma, kuru skaļi neapspriež. Taču veltīgi

Luksusa līmeņa kontrafakts

Tiešsaistes žurnāls The Cut nesen publicēja rakstu par neparastu bagāto amerikāņu kopienu, kas sevi sauc par RepLadies. Šīs jaunās dāmas, kuru ģimenes budžets ļautu iegādāties jebkuru premium klases preci, piekopj neparastu vaļasprieku – medī luksusa lietu atdarinājumus. Turklāt ne tik daudz taupības nolūkā, cik savam priekam, azartam un asām izjūtām.

Viltus luksusa mīļotāju biedrība ir dibināta 2016. gadā, tagad tās rindās ir gandrīz 200 000 dalībnieku. Tā arī nav vienīgā šāda veida grupa globālajā tīmeklī. Kopš daudzu valstu likumdošana ir kļuvusi bargāka pret viltotu preču izplatītājiem, ēnu tirgus ir pārmeties uz virtuālo telpu, kur ir vienkāršāk palikt anonīmam un aizmēzt noziegumu pēdas.

RepLadies biedres interesējas par augstas klases atdarinājumiem dažādos modes lauciņos – no dizaineru apaviem līdz Rimowa koferiem. Taču galvenā un vērtīgākā medību trofeja ir somas – sākot no klasiskiem Chanel modeļiem un kulta Telfar līdz Birkin somām no krokodilādas un retiem sevišķi radoša dizaina izstrādājumiem neparastās krāsās. Šie viltojumi ir caurmērā piecas vai pat desmit reizes lētāki par oriģināliem.

Grupas dalībnieces teicami prot atšķirt īsto mantu no viltotās un primitīvu kopiju neparko neiegādātos. Viņu mērķis ir atrast replikas, kas tik tuvu līdzinās zīmolu precēm, ka nevienam (pat luksusa modes nama ekspertam) nebūtu pa spēkam atšifrēt viltojumu. “Runa ir par atavisku mednieces azartu,” The Cut rakstā citēta viena no lēdijām. “Es gribu nevis kaut kādu lietu, es gribu gandarījuma sajūtu par izdevīgu darījumu.”

Un viņas var saprast. Pēdējā desmitgadē cenas modes luksusa segmentā ir ievērojami augušas. Pirms gadiem desmit Birkin soma (no vienkāršās, ne krokodilādas) bija nopērkama par 5000 eiro, tagad bez 25 vai 30 tūkstošiem tai i netuvojies… Un pat par šādu naudu tās nav brīvi nopērkamas – kārotājām (un kārotājiem) ilgi jāciešas gaidīšanas listē.

Lai luksusu padarītu vēl nepieejamāku, daži butiki ievieš “rindas pārvaldības sistēmu” – klientam piešķir noteiktu veikala apmeklējuma laiku, kas ne vienmēr ir viņam ērts. To izmanto attiecīgie pārpircēji, kuri spekulē ar rindas numuriņiem. Uz luksusa preci pelna arī veikalu pārdevēji, kas var paslēpt vai pieturēt kādu preci, tā sakot, zem letes, un iepircēji, kuri sola jūsu alku objektu piegādāt ātrāk “pa saviem kanāliem”. Kopumā šī komplicētā situācija atgādina totālā deficīta laikus Padomju Savienībā. Nopirkt viltojumu nudien ir vienkāršāk.

Atdarinājumus, ar kuriem tik azartiski noņemas biedrība RepLadies, ražo Ķīnā – valstī, kura ir visu veidu un šķiru kontrafaktu ražošanas līdere. Taču šīs patērētājas interesē tikai viskvalitatīvākās kopijas, kuru ražošanas izmaksas ir salīdzinoši lielas, bet arī līdzība nepārspējama, līdz vissmalkākajām detaļām. RepLadies pastāv pietiekami ilgi, lai grupā būtu izaugušas īstas lietpratējas – viņas zina pareizās melnā tirgus ejas un veic pārrunas ar starpniekiem ķīniešu valodā. Iegūtā vērtīgā informācija tiek nekavējoties izplatīta savējo starpā, jo preču pārdevējiem savukārt ir dabisks kārdinājums katru jauniņo apkrāpt, proti, iesmērēt zemākas raudzes feiku.

Somas, pie kurām tiek šā izmeklētā pulciņa dāmas, principā nav atšķiramas no oriģinālajām. Ne tikai ārēji, bet pat pēc dokumentiem: daudzām ir ražotāja zīmogs, sērijas numuri un pat QR kodi. No kurienes? Saskaņā ar vienu no versijām (konspiroloģiskajai) modes dāmām pieder pašām savas viltojumu rūpnīcas. Pēc otras (ievērojami reālistiskākas) versijas, šīs preces ražo zīmolu fabrikās – no materiāliem, kas paliek pāri pēc oriģinālu izgatavošanas. Būtībā arī tās ir oriģinālās izcelsmes mantas, tikai nav uzskaitītas noliktavas dokumentos, respektīvi, ir kreisā prece.

Šādai iespējai par labu runā, piemēram, skaļais tiesas process, kas 2020. gadā notika Parīzē. Policija burtiski aiz rokas – ar visiem pierādījumiem – pieķēra noziedzīgu grupējumu, kurā bija apvienojušies modes nama Hermès darbinieki. Viņi vairākus gadus modes nama darbnīcās bija nelikumīgi ražojuši Birkin somas un pārdevuši tās Āzijas klientiem (tātad, ironiskā kārtā, šajā gadījumā preču plūsma virzījās pret straumi – uz Ķīnu, nevis no tās), nopelnot aptuveni divus miljonus eiro gadā. Katram no desmit bandas dalībniekiem tika piespriesta nosacīta brīvības atņemšana uz laiku no sešiem mēnešiem līdz trijiem gadiem, dažiem arī naudas sodi 100 000–200 000 eiro apmērā.

“Made in China” dažādās sejas

Preču atdarināšana ir notikusi visos laikos, taču vēl relatīvi nesen šī prakse netika īpaši nosodīta, kur nu sodīta. Pēckara gados amerikāņi masveidā kopēja Kristiana Diora tērpus. Šo kopiju bija tik daudz, ka tagad vintāžas modes kolekcionāri pret Dior slavenajiem New Look modeļiem izturas ar aizdomām – iespēja uzrauties uz viltojumu ir ļoti liela. Taču tolaik ne repliku taisītājus, ne valkātājas vainas apziņa (vai trūkumcietēju kompleksi) nemocīja, savukārt dizaina autoriem nebija juridisku instrumentu, ar kuriem savas tiesības aizstāvēt. Tiesa, šo gadījumu nebija tik daudz, lai tie ietekmētu tautsaimniecību. Viss mainījās 80. gados, kad tirgū ielauzās postsociālistiskā Ķīna un viltojumu ražošana izvērtās rūpnieciskos apjomos.

Visskaļākais modes feiku skandāls izvērsās 80. gadu Ņujorkā. 1982. gadā stilists un dizainers Dapers Dens dzimtajā Hārlemā atvēra Dapper Dan’s Boutique, kur vieglu sirdi tirgoja ķīniešu izcelsmes Gucci, Louis Vuitton un Fendi. Tie gan bija nevis pliki pakaļdarinājumi, bet mākslinieciskas apdares (angliski: nevis knockoffs, bet knockups) mantas, ar kurām padarbojies arī pats dizainers. Hārlemas bandītu un reperu vidē viņa veikals drīz kļuva par modes kulta vietu, un pēc 1992. gada, kad bodīti tomēr slēdza, Dapers bez darba nepalika – turpmāk viņš bija pieprasīts hiphopa zvaigžņu stilists. 2017. gadā Gucci nams novērtēja šo modes tirgus segmentu un piedāvāja viņam legālu sadarbību – radīt savus modeļus no Gucci izejmateriāliem. Šai kooperācijai un nu jau legālam modes butikam Dapper Dan’s of Harlem ir klājies tik labi, ka 2020. gadā Times iekļāva tā īpašnieku savā Gada 100 ietekmīgāko cilvēku sarakstā…

Globālā tīmekļa laikmetā, jo sevišķi kopš ķīniešu tirdzniecības vietņu parādīšanās, nopirkt “firmas somu” par desmitreiz mazāku naudas summu ir kļuvis tik vienkārši kā nekad. Dažādas populāru modeļu replikas internetā čum un mudž, bet to pārdevēji nereti godīgi raksta, ka prece nav īsta (parasti lieto terminus “replika”, “kopija”, “AAA+ klases kopija”, “neatšķiras no oriģināla”). Tas rada iespaidu, ka šāda tirdzniecība ir likumīga. Patiesībā pārdevēja atzīšanās, ka prece nav oriģinālas izcelsmes, viņu no atbildības neatbrīvo, jo gūt peļņu no sveša intelektuālā īpašuma ir likumpārkāpums.

Protams, daudz akūtāka šī problēma kļuvusi, kopš viltotās šaneles un diorus pārdod ne tikai tirgus bodēs, kur tos viegli atpazīt. Luksusa pirātismam mūsdienās ir ļoti kvalitatīva seja – samērā nesen zīmola Hermès butikā Maskavā tika pieķerta veikala prečzine, kura ar kopijām aizstāja Birkin un Kelly somas. Īstās viņa pārdeva tīmeklī, kopijas palika veikalā. Viltojumi bija tik augstas klases, ka šis rūpals veselus astoņus gadus plauka, nevienam neko nenojaušot.

Pakaļdarinājumu apgrozījums Krievijas modes tirgū jau sen ir pārsniedzis legālo darījumu īpatsvaru. Tagad, kopš Ukrainas kara dēļ no tirgus aizgājuši rietumvalstu zīmoli un Krievija ir legalizējusi tā saukto paralēlo importu, neīsto preču skaits arvien aug.

Protams, gadās, ka viltojumi nonāk arī civilizētāku valstu veikalos. Piemēram, reperis Kanje Vests nesen apvainoja ASV supermārketu tīklu Walmart par nekaunīgu iedzīvošanos uz viņa zīmola Yeezy slavas rēķina. Šajos veikalos tirgoja botas, kas precīzi kopēja modeļa Foam Runners dizainu – īstie Yeezy un Adidas sadarbības projekta apavi maksā apmēram 1000 dolāru par pāri. Patērētāji bija pārliecināti, ka Walmart viņus ir legāli iepriecinājis ar lētāku Yeezy versiju, un ļoti neapmierināti ar faktu, ka jau pēc neilgas pavalkāšanas apavu virsma sāk plaisāt…

Pārdevēji un pircēji

Daudzās valstīs likums gana stingri izturas pret atdarinājumu tirgoņiem, bet pielaidīgi pret pircējiem kā nevainīgiem blēžu upuriem. Taču, raugi, modes lielvalstīs Francijā un Itālijā atbildība par viltotas preces iegādi ir jāuzņemas arī pircējam. Pat tad, ja viņš ir patiešām labticīgs un pievilts.

Tipisks gadījums. Salūst somas slēdzis, un sieviete, kam šo luksusa aksesuāru uzdāvinājusi draudzene, ir droša, ka soma ir īsta. Kārtējo reizi viesojoties Parīzē, viņa aiziet uz zīmola veikala oficiālo servisu un lūdz bojāto detaļu nomainīt. Somiņu remontā pieņem, izraksta kvīti, bet pēc kāda laiciņa zvana, uzaicinot “tikt skaidrībā”. Visbiežāk tas nozīmē, ka soma izrādījusies viltota, un tās saimniecei jāstājas likuma priekšā.

Par luksusa kontrafaktu izmantošanu Francijā paredzēts naudas sods līdz pat 300 000 eiro un kriminālatbildība ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem. Protams, ja jūs ar viltotu somu pieķers uz ielas (vai, teiksim, lidostā, kur šādas preces uzrauga sevišķi rūpīgi), risks nebūs tik liels. Visdrīzāk, izdosies pārliecināt policiju, ka esat godprātīgs pilsonis, kurš ticis maldināts. Tomēr mantu jums konfiscēs šā vai tā, kas ir visai skumji, ja to iegādājāties par oriģinālam tuvu vērtību.

Arī Latvijā viltotas preces cenšas izņemt no apgrozības. Persona, kura ar pakaļdarinājumu pieķerta uz valsts robežas, var iedzīvoties gan konkrētās mantas konfiskācijā, gan naudas sodā. Privātpersonas gan soda reti, jo policiju interesē galvenokārt tirgoņi, kuri pārvadā kontrafaktus lielos apjomos.

Pret zīmolu preču kopēšanu, protams, cīnās arī paši zīmoli: meklē viltotās preces internetā, izseko to pārdevējus un nodod blēžus likumsargu rokās. ASV kompānija New Balance ļoti ilgi tiesājās ar Ķīnas kompāniju New Barlun, kas bija reģistrējusi līdzīgu preču zīmi un ražoja līdzīgas botas, gūstot milzu peļņu. Tiesvedība ilga 17 gadus, taču New Balance prāvā uzvarēja, un ķīniešiem nācās samaksāt iespaidīgu naudas sodu – 3,85 miljonus dolāru.

Arī Diesel cīņai ar viltojumiem ir vairākas desmitgades gara vēsture. Lai pievērstu uzmanību šai problēmai, zīmols izvēlējās attapīgu un pašironisku PR gājienu. Kamēr Manhetenā norisinājās Ņujorkas modes nedēļa, Čainataunā tika atvērta pop-up bodīte, kur drēbes ar zīmola logotipu bija nopērkamas par 30 dolāriem. Tā kā parasti Diesel preču cenas ir vairākas reizes lielākas, visiem bija skaidrs, ka manta nevar būt īsta, tomēr gribētāju nopirkt krekliņu vai džinsus ar slaveno logotipu netrūka. Kad kļuva zināms, ka šie nav nekādi pakaļdarinājumi, bet oriģinālie dīzeļi, telti teju noslaucīja no tirgus plača…

Nepatīkams pārsteigums

Pēdējā laikā visā pasaulē aug modes preču atkalpārdošanas platformu popularitāte. Šis ir viens no visaktīvākajiem nozares biznesiem, un tirgus lielie spēlētāji, piemēram, Kering, labprāt investē līdzekļus tajā.

Resale platformām ir ne mazums plusu. Pirmkārt, tās teicami atbalsta ilgtspējīgās attīstības ideju – lietas burtiski atdzimst otrai dzīvei un nepiesārņo vidi. Otrkārt, tas ļauj ietaupīt. Treškārt, dod iespēju iegādāties retu mantu, ko parastajos veikalos nopirkt nav vienkārši un reizēm vispār vairs nav iespējams. Diemžēl ir arī mīnuss – tādas vietnes kalpo par viltojumu izplatīšanas kanāliem.

Protams, katrai sevi cienošai tālākpārdošanas platformai – The RealReal, Vestiaire Collective un līdzīgajām – ir savi autentifikācijas speciālisti: pieredzējuši eksperti, kuri var drošticami noteikt preces (ne)īstumu. Rupjākos viltojumus viņi atsijā jau sākumposmā, kad potenciālais pārdevējs atsūta savas preces foto. Turklāt tad, ja runa ir, piemēram, par Balenciaga izstrādājumiem, kas pēdējā laikā ļoti aktīvi tiek viltoti, jums palūgs ne vien fotogrāfiju, bet arī pirkuma čeku.

Runā, ka ir vienkāršāk pārdot 10 gadu senu Chanel somu nekā divgadīgas Balenciaga botas; otrajā gadījumā ir pārāk liels neīstuma risks. Starp citu, Chanel stingri pastāv uz to, ka zīmola izstrādājumu autentiskumu apstiprināt var tikai tā darbinieki, bet par visu to, kas nonāk tālākpārdošanas vietnēs, zīmols atbildību neuzņemas.

Preču autentifikācija ir roku darbs ar individuālu pieeju, katru preci aplūko burtiski ar lupu un mikroskopu. Taču progress ir jūtams arī šajā jomā, automatizētu risinājumu kļūst arvien vairāk. Īpaši populāra kļuvusi somu oriģinālās izcelsmes apstiprināšanas programma Entrupy, kas palīdz atkost viltojumus ar precizitāti virs 99 procentiem. Bet tad, ja programma secinās, ka notirgošanai esat iesniedzis “kaut kādu feiku”, būs jāmaksā soda nauda, lai segtu ekspertīzes izdevumus.

Tālākpārdošanas tirgus platformu darbinieki teic, ka viņu klienti ļoti reti iesniedz pārdošanai viltotas preces ar apzinātu, tātad noziedzīgu nodomu. Parasti pārbaudēs konstatē kontrafaktus, kuri nepatīkami izbrīna pašus īpašniekus: šo lietu cilvēks ir nopircis – vai pieņēmis kā mīļu dāvanu – ar simtprocentīgu pārliecību, ka tā ir īsta. Un runā, ka tādējādi ir iedragātas daudzas skaistas draudzības un brīnišķīgas laulības dzīves…

“Viss notiek pa kluso”

Pastaigai izdevās iegūt informāciju par to, kā viltoto luksusa preču tirgus darbojas Latvijā. Mūsu sarunas biedrene, kura piekrita apspriest šo delikāto tēmu, paliekot anonīma, pati ir tieši un cieši saistīta ar modi, viņas paziņu lokā netrūkst visai turīgu dāmu.

“Luksusa preču atdarinājumus pie mums pērk daudzi, pat ja par to neviens nerunā. Viss notiek pa kluso. Valsts ir maza, visi cits citu pazīst, visi ir atkarīgi no apkārtējo viedokļa. Un, tā kā principā pirātisms nav atbalstāma rīcība, ļautiņi neafišē savus kreisos pirkumus. Darbojas tāda loģika: ja tev ir desmit oriģinālās Chanel somas, vienpadsmito – viltoto – neviens neievēros.

Visbiežāk arī pērk tieši somas, jo tās pirāti iemācījušies vislabāk atdarināt. Ar apaviem taču grūtāk – bieži ir problēmas ar izmēru un liesti. Taču pērk pat viltotos pulksteņus, un jau atkal pēc tās pašas loģikas – ja tev ir liela oriģināleksemplāru kolekcija, nevienam neradīsies aizdomas, ka tajā iefiltrēti pāris viltojumu.

Mani paziņas iekārtoja māju ar interjera priekšmetu kopijām, konkrēti – viltotām dārga zīmola lustrām. To saprast es vairs nespēju. Uzskatu, ka tas ir drošības jautājums: ko tad, ja no tādas kreisās lustras izceļas ugunsgrēks? Viena lieta ir soma, cita – elektriskās iekārtas.

Pazīstu dāmas, kuru vīri ir Baltijas bagātāko cilvēku sarakstos. Šīs sievietes var atļauties luksusa lietas no vissmagākā gala, taču pat viņas nesmādē to kopijas. Jā, reizēm tas ir ekonomiskas dabas jautājums: oriģinālās Hermes somas cena ir septiņi līdz 10 tūkstoši eiro, viltota maksā pusotru vai divus. Taču reizēm tas kļūst par savdabīgu sportu.

Kāda mana paziņa, kura regulāri pasūta preces no Ķīnas, iet uz pastu pēc sūtījumiem kā uz darbu. “Saproti, tie man ir kā Ziemassvētki,” viņa man skaidroja. “Man patīk izsaiņošanas process – atnes kasti uz mājām, attaisi, izvelc to mantu, pēc kuras jau ilgojies…” Ja kaut kas neder, nepiestāv vai apnīk, viņa atdod šo lietu kādai radiniecei vai mājkalpotājai, bet nekādā gadījumā ne draudzenei, lai par to nenojauš paziņu lokā. Reputāciju vajag saudzēt…

Taču šie nav primitīvi atdarinājumi, ko, protams, plašā klāstā var atrast gan internetā, gan pie neskaitāmiem iepircējiem. Runa ir par visaugstākās klases kopijām – tās parasti sauc par Original –, ko izplata īpašās slepenās tīmekļa vietnēs. Tur nevar iekļūt tāpat vien no malas, jāsaņem ielūgums.

Arī es pati pandēmijas mājsēdes periodā, kad parādījās daudz brīva laika, uzsēdos uz šo mājaslapu adatas. Galu galā pat pasūtīju sev pāris brendotu somiņu. Tās izrādījās tiešām augstas kvalitātes, speciāli salīdzināju ar oriģinālajām. Tomēr gandarījumu man nedeva. Bija tāda nepatīkama amoralitātes, netīra darījuma sajūta. Tāpēc šīs somas ne reizi nav izgājušas sabiedrībā…”

…Nesenā aptaujā, ko veica Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) un kam bija vairāk nekā 20 000 respondentu, ir noskaidrots, ka Z paaudzes pārstāvji viltojumus neuzskata par problēmu, kur nu vēl ļaunumu. 52% jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem pēdējā gada laikā ir iegādājušies vismaz vienu zīmola izstrādājuma kopiju, bet 37% atzinušies, ka pirātisko preci nopirkuši ar nodomu, apzināti. Ceturtā daļa aptaujāto paziņojuši, ka nesaskata atšķirību starp īsto mantu un viltojumu, tāpēc viņiem vienalga, ko valkāt. Cilvēki, kuri izauguši pasaulē, kur valda atdarinājumi, uzskata intelektuālā īpašuma piesavināšanos par absolūti normālu parādību, un tas patiešām ir ļoti skumji…