"Šis nav laiks dzejoļiem" - saruna ar Alvi Hermani par Hamatovu, teātri kara laikā un lielo krievu sirdi

Tagad es zinu, kāpēc viņam vienmēr ir svaiga sejas krāsa. Režisoriem, kas pusi dzīves pavada pustumšās teātru zālēs, tik veselīgs sārtums nav raksturīgs. Līdzās kolēģiem Alvis Hermanis izskatās tā, it kā nupat būtu atgriezies no tūrisma pārgājiena vai kalnu kūrorta. Bet viņš ir tikai pieņēmis sev par likumu katru rītu ienirt uzmundrinošajos Lielupes ūdeņos, kas plūst garām viņa Jūrmalas namam.

– Arī ziemā? – es nodrebinos.

– Arī ziemā. Kamēr pavisam aizsalst, – lepni atbild Alvis.

Patiesībā tā ir īpaša ļaužu suga, kas uztver dzīvi kā vienu nebeidzamu cīņu. Ar aukstumu, ar nedienām, ar saviem dēmoniem, ar vecumu un bailēm no nāves. Viņi ir dzimuši karotāji. Un ledains ūdens ir vien mēģinājums pirms nopietniem pārbaudījumiem. Gan norūda, gan uzmundrina un uzlabo sejas krāsu.

Ar Alvi satikāmies uz viesnīcas Riga Kempinski sliekšņa un uzreiz vienojāmies, ka viens otru uzrunāsim uz tu. Iepriekš es viņam sūtīju samērā ceremoniālas ziņas, uz kurām viņš man pedantiski atbildēja, izvēloties latīņu burtus, lai noformulētu savas atbildes krieviski.

Viņa nopelnu un Eiropas slavas vēriens nepieļauj ne mazāko familiaritāti. Alvis Hermanis neapšaubāmi ir viens no desmit labākajiem teātra režisoriem pasaulē. Jauno Rīgas teātri viņš vada jau 30 gadu. Viņa epohālās izrādes ir kļuvušas par leģendām. Un starp neskaitāmajām teātra nozares godalgām ir augstākā balva Eiropas mērogā – Eiropa teātrim.

Iespaidīgs ir arī zvaigžņu saraksts, kas ar viņu sadarbojušās: Mihails Barišņikovs, Anna Netrebko, Plasido Domingo, Jonass Kaufmans. Taču drošticami, ka vēl vairāk ir to, kuri sapņojuši reiz spēlēt viņa izrādēs. Mūsu laikmeta problēma ir tā, ka uz aktieri vērstu režisoru tikpat kā nemaz nav palicis. Viņi ir izmiruši kā dinozauri. Tagad tikai spriežot pēc klasisko izrāžu kauliem un mirstīgajām atliekām, mēs varam iztēloties teātri, kurā galvenais centrs un jēga ir aktieris. Ne režisora koncepcija, ne ķermeņa plastika, ne telpa, ko radījis scenogrāfs, bet tieši aktieris. Dzīvs.

Ar visām savām vājībām un nepilnībām, ar neizskaidrojamo nervu vibrāciju, ar mūžīgo gatavību mirt un augšāmcelties. Alvis par to zina visu. Viņš pats ir bijis aktieris. Arī mūsu sarunu mēs sākām ar jubileju – šogad aprit tieši 35 gadi, kopš visos PSRS kinoteātros sāka rādīt filmu Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili. Viņš tur bija vājš jauneklis. Cirtains, iekritušiem vaigiem. Lielāko daļu ekrāna laika pavadīja invalīda krēslā, jo tēloja Afganistānas kara veterānu. (Un tomēr saņēma 1987. gada Lielo Kristapu kā labākais aktieris, – red. piez.)

– Kino mēs bijām pirmie, kuri riskēja ieminēties par šo tēmu. Filmu noskatījās kādi 18 miljoni. Neticami cipari. Rīgas Kinostudija pat saņēma par to kaut kādu vimpeli no PSRS Valsts kinematogrāfijas komitejas. Taču tur es savus īpašos nopelnus nesaskatu. Tauta galvenokārt lauzās skatīties uz Mirdzas Martinsones kailajām krūtīm.

Vispār par savu aktiera pieredzi Alvis runā skeptiski, jo tajā viņu daudz kas tracinājis. Allaž galēji punktuāls un savācies, viņš cenšas nekavēt, nekad nelikt kādam uz sevi gaidīt. Bet filmēšana ir viena bezgalīga pīppauze un kafija, ko dzer litriem, līdz nelabumam. Te visi gaida pareizos laikapstākļus, te – līdz uzstādīs gaismas, te vēl kaut ko… 90. gadu sākumā viņš pats uz savu risku brauca uz ASV, pārliecināts, ka tur, protams, viss ir citādi. Taču atklāja, ka teātra viņam pierastajā un saprotamajā nozīmē Amerikā nav, ir steigā iestudētas izrādes, kur aktieri spēlē tikai tālab, lai izrādītos televīzijas kastingu menedžeriem. Deviņdesmitajos visi jau bija pārņemti ar seriāliem, sapņoja tikt pie lomām TV – tā bija garantēta alga piecus, pat septiņus gadus, kamēr seriāls ir pieprasīts.

Bet viņu tas nemaz neinteresēja. Amerikā viņš vīlās. Kā daudz vēlāk vīlās arī Eiropā. Savukārt Krievijā vispār tika iekļauts melnajos sarakstos kā persona non grata – 2014. gadā par savu pozīciju Krimas jautājumā. Stāsta, ka Jevgeņijs Mironovs, Nāciju teātra mākslinieciskais vadītājs, teju personiski izlūdzies Putinam atļauju izsniegt Hermanim septiņu dienu vīzu iebraukšanai Krievijā uz tikšanos ar Mihailu Gorbačovu. Izrādes, kurā Mironovs pats spēlēja titullomu, mēģinājumi, protams, notika galvenokārt Rīgā. Tā bija liela, dižena izrāde. Rakstu “bija”, jo nav zināms, kad Čulpana Hamatova atkal spēlēs Raisu Maksimovnu Gorbačovu. Un vai spēlēs. Bet vai bez viņas šī izrāde vispār ir iespējama?

Izrāde par privātpersonām, vienkāršiem cilvēkiem, kuri pēc likteņa vaļas nonākuši pašā publiskās, politiskās dzīves epicentrā. Par mīlošu pāri, kas visiem spēkiem cenšas nosargāt paši sevi un savu mīlestību necilvēcīgos apstākļos, kur valda nemitīga kontrole un nomenklatūras presings. Par vīrieti un sievieti, kuru stāsts spēj atkausēt pat visaukstāko, nejūtīgāko sirdi. Savādi radniecīga, silta sajūta mani nepameta visu izrādes laiku. Tas bija kā pāršķirstīt ģimenes albumu vai pārlasīt vecas vēstules, aptaustīt, noglāstīt drēbes, ko neviens vairs neuzvilks, taču tās joprojām karājas uz pakaramajiem skapī: kleitas, blūzes, sieviešu žaketes ar plecu polsteriem, kas bija modē 80. gados, polārlapsas kažociņš.

Visas šīs lietas ir uz skatuves. Un tas nav vienkārši fons diviem aktieriem, bet mazs muzejs vienai milzīgai mīlestībai, par kuras sargu mūža garumā palicis Mihails Gorbačovs. Pārsteidzoši bezbailīgi viņš tajā ir ielaidis ārzemnieku, svešinieku. Vai viņam labu vārdu par Alvi bija aizlikusi Čulpana? Vai ar savu nemaldīgo pirmā Padomju Savienības prezidenta instinktu viņš pats atpazina radniecīgu dvēseli šajā noslēgtajā un kaislīgajā rīdziniekā?

Hermanis dievina darbu ar vecākiem aktieriem un apbrīnojami precīzi jūt fiziskā vecuma tēmu, lēni ilgstošā paguruma, pakāpeniskā spēku izsīkuma stāvokli. Būtībā visas viņa slavenākās izrādes ir par to, ko dzejnieks Osips Mandelštams saucis par šķiršanās zinātni, kas apgūstama bezmiega nakšu mijkrēslī, un māca atvadīties. Gan Soņa, gan Brodskis/Barišņikovs, gan Garā dzīve un, protams, Gorbačovs. Atvadas no mūsu vecāku jaunības, no viņu sapņiem, mīlestības, dzīves… Viss aizplūst nebeidzamā teatrālā paātrinājumā, fonā skanot izcilā pagājības tenora Sergeja Ļemešova dziedātajai Ļenska ārijai: “Куда, куда вы удалились, весны моей златые дни?” (“Kur esi, kur, mans pavasari, Kur gaisāt, dienas zeltainās?” Jevģenijs Oņegins, A. Puškins, M. Bendrupes atdzejojumā, – red. piez.)

– Iestudējot šo izrādi, bieži pieķēru sevi pie domas, ka tās sižets ļoti līdzinās, piemēram, manu vecāku stāstam. Viņi ir tās pašas paaudzes cilvēki, tajā pašā vecumā. Mans tētis bija naivais komunists. Naivais latviešu komunists. Mājās mamma viņu par to vienmēr ķircināja. Un izrādes fināls sanāca universāls: cilvēks iet uz savu mērķi, pūlas to sasniegt, būvē savu pasauli, bet galā tas viss sabrūk un beidzas ar vientulību.

Patiesībā viss beidzās ievērojami sliktāk. 24. februāra rītā mēs pamodāmies citā pasaulē, kur dzīve krasi nošķīrās “pirms” un “pēc”. Jautāju Alvim, vai viņam bija nojausma, ka notikumi var izvērsties šādi. Viņš godīgi atzīstas: nē, pat tādas domas nav bijis. Šīs pieredzes šoks iedalāms jau vairākās stadijās un nav norimis joprojām.

Tagad viņam rūp tas, ko Krievijas iebrukuma gadījumā darīt vienkāršajiem latviešiem. Vai valdībai ir kāds plāns šajā sakarā? Ir vērsies pie prezidenta Egila Levita ar tiešu vēstuli sociālajā tīklā Facebook. Pēc divām nedēļām saņēmis aizsardzības ministra atbildi. Noskaidrojis, ka aizsardzības koncepcija ir katrai valstij sava. Ir valstis, kur katram pilsonim pienākas zināt, kas viņam darāms. Un ir valstis, kas to patur noslēpumā. Latvija tātad ir šajā otrajā kategorijā. Kāpēc? Uz to Alvim atbildes pagaidām nav. Un tomēr pēdējos mēnešus viņš aktīvi studē grāmatas par to, kā organizēta armija un pašaizsardzība Izraēlā.

– Droši vien katrā sabiedrībā var iestāties kritiskais brīdis, kad mostas pašaizsardzības instinkts. Ja runājam par latviešiem, viņi ir savāda tauta. Un mūsu vēsture pēdējos simt gados ir savāda. Taču latvieši ir diezgan kruti. Un var sagādāt dažādus pārsteigumus. Gan labus, gan sliktus. Visiem ir zināms, kādā mērogā latvieši iesaistījās Krievijas revolūcijā, čekas organizēšanā. Vai tas, kā latvieši cīnījās par savu neatkarību. Tā amplitūda ir ļoti plaša. Taču, ja tas ir vajаdzīgs, latvieši var būt ļoti kruti…

Hermanim derdzas inteliģentas vaimanas un žēlabas. Viņš ir rīcības cilvēks. Droši vien galvenā viņa nenospēlētā loma ir latviešu strēlnieks. Viņš pieradis visu saukt īstajos vārdos. Un iestudējums Post Scriptum, kura pirmizrāde iekrita sezonas nogalē, ir neapšaubāmi spēcīga rīcība. “Bez daiļslidošanas,” kā mēdz atkārtot bijušais Dinamo hokeja skolas audzēknis Alvis, ar to domājot jebkādas konformistiskas divdomības vai miglainas abstrakcijas, ar kurām ļaudis mīl piesegt personīgo gļēvumu. Viņam pasaule ir precīzi sadalīta melnajā un baltajā, labajā un ļaunajā. Droši vien šī viņa taisnprātība un kategoriskums kādu tracina. Tagad taču vairāk cieņā ir smaidīga tolerance, prasme orientēties nemitīgi mainīgajā spēku un prioritāšu izkārtojumā, to samērā. Savukārt Hermanis sevi ar to neapgrūtina. Viņš vienmēr runā to, ko domā.

Un šajā ziņā viņam pilnībā saskan ar Čulpanu Hamatovu. Viņa viņam piezvanīja tūlīt, tajā pašā 24. februārī, no Seišeļu salām, kur kopā ar jaunāko meitu atpūtās. Uzreiz pateica, ka Maskavā neatgriezīsies. Pajautāja, vai viņai būtu kāds darbs Rīgā. Ar vietu Jaunā Rīgas teātra trupā pat nerēķinoties. Runa bija par pedagoga darbu, meistarklasēm, lai pavisam nezaudētu profesionālās iemaņas. Bet pēc tam Alvis noskatījās Jekaterinas Gordejevas programmu, kas bija veltīta Čulpanai. Ieraudzīja aktrises izmocīto, caurspīdīgo seju, dzirdēja balsi, kam visu laiku it kā trūka gaisa. Un asaras, kas tecēja pašas no sevis, pilnīgi nevaldāmas. Šķita, ka viņa ir pie tām tik ļoti pieradusi, ka aizmirst notraust kameras priekšā. Taču tieši tāda ir īstās Krievijas seja pēc 2022. gada 24. februāra. Tās Krievijas, kura negribēja, nespēja samierināties ar to, ka tās vārdā ir sākts un tiek īstenots asiņains karš, ka bojā iet nevainīgi cilvēki, ka pasaule pēkšņi ir nonākusi uz katastrofas un jauna liela kara sliekšņa.

– Ir divu tipu aktieri. Viens – tādi mērkaķi pēc izsaukuma. Visu var, visu prot, ja vajag, var skriet pa griestiem vai sienām. Viņi tev visu laiku it kā atgādina: “Mēs varam visu. Tikai pasaki, kas jādara!” Bet iekšā viņiem ir kaut kāds dīvains, teiksim tā, budistisks tukšums, ko var aizpildīt ar jebko, kas ienāk prātā. Taču ir arī cits aktieru tips. Tie, kuri ikreiz stāsta savu personisko stāstu. Kam katra jauna loma ir izciests, izsāpēts vēstījums pasaulei, cilvēkiem. Savu profesiju viņi izmanto, lai paustu šo vēsti, lai nogādātu to adresātam. Viņiem ir stingras robežas, ko viņi nekad neļaus sev pārkāpt. Tādu aktieru ir nesalīdzināmi mazāk. Un Čulpana ir viena no viņiem. Jā, viņai ir tādi spēles noteikumi. Un ar to ir jārēķinās.

Kad Čulpana atbrauca uz Rīgu, viņa pirmām kārtām piedāvāja, ka sagatavos muzikāli lirisku programmu ar savu iemīļoto autoru dzeju. Taču tad notika Buča un Irpeņa. “Šis nav laiks dzejoļiem,” lēma Alvis. Toties tapa acīmredzams, ka izrādei ar Čulpanas līdzdalību ir jābūt kaut kam īpašam, ka tajā spēlēs tikai viņa. Un neviens cits.

Tā radās Post Scriptum – monologs divās daļās. Kāpēc viņam piepeši ienāca prātā doma savienot Fjodora Dostojevska prozu un Annas Poļitkovskas publicistiku? Kā izdevās vienotā teātra telpā savest kopā nodaļu no romāna Velni un avīžrakstu par Nord-Ost traģēdiju? (2002. gada 23. oktobrī čečenu kaujinieki Maskavā saņēma gūstā vairāk nekā 900 mūzikla Nord-Ost skatītāju un dalībnieku. Bojā gāja 130 cilvēku. Tajā tika vainota neprasmīga Krievijas pretterorisma kaujinieku rīcība un politiskās gribas trūkums, – red. piez.) Protams, te daudz kas izrietēja no viņa intuīcijas, iedvesmas, kas nākusi no augšas, un… no Čulpanas.

Bet vēl – lai nonāktu līdz Post Scriptum, Hermanim bija jāiestudē ne mazāk kā 30 krievu klasikā balstītu izrāžu uz dažādām pasaules skatuvēm. Viņš satriecoši daudz zina par dzīves īstenību, kas palikusi kaut kur tālu, tālu padomju pagātnē. Par pieticīgu vienistabas dzīvoklīti kaut kur Maskavas priekšpilsētās, Strogino vai Žuļebino, ar turku paklāju pie sienas un svētā Visuvarenā sargātāja seju uz plauktiņa. Ar televizoru, kurš nekad neapklust un nepagurst liet duļķainu murgu straumi, tostarp plātīgo dziesmeli no reiz populāras TV programmas: “Raķeti, kas lēnām lido prom, atgriežamies negaidi vairs tu – un, kaut Amerikas tagad nedaudz žēl, Ķīnu nu mēs priekšā paņemtu…”

Tu noskaņojies uz sarkasmu un publicistiku, bet gaitā attopies vai nu psihoanalīzes seansā, vai grēksūdzē. Taču Hermanis nepretendē uz Freida lauriem un necenšas iejusties garīdznieka lomā. Viņš ir dzimis režisors, kurš iestudē pazudinātas dvēseles traģēdiju.

– Es tiešām domāju, ka cilvēki, kuri dzīvo Krievijā, vienkārši ir cita civilizācija. Gribu īpaši uzsvērt – tas nenozīmē, ka tie ir otrās šķiras cilvēki. Nē! Vienkārši cita civilizācija. Jā, vizuāli viņi ir līdzīgi eiropiešiem, taču ir arī atšķirības. Un galvenais – tas ir vēsturiski cits veids, kā organizēties sociumā. Nav nekādu horizontālu likumu, kārtības. Ir tikai hierarhiskā kārtība. Visi pakļaujas vienam cilvēkam. Pirms dažiem gadiem uz Rīgu atbrauca Ksenija Sobčaka mani intervēt. Lūdza man pateikt trīs vārdus, kas man asociējas ar Krieviju. Atceros, ka pieminēju krievu sirdi. Lielo krievu sirdi, XXL izmēra. Tagad man šķiet, ka toreiz es kaut ko sajaucu. Pēc pieciem mēnešiem, kuru laikā visa pasaule ir aptvērusi šā kara šausmu un ciešanu mērogu, manuprāt, krievu līdzcietības spējai vairs nevar noticēt.

Čulpana šajā izrādē spēlē trīs lomas uzreiz: divas vīriešu – Nikolaja Stavrogina un Tihona, un vienu sievietes – literatūras skolotāju Nadju, kura terorakta laikā Dubrovkas teātrī zaudējusi vīru un dēlu. Spēlē uz fizisko un nervu spēja robežas, pārtulkojot Hermaņa režisoriskās atklāsmes par kaut ko neapšaubāmi redzamu, teju taustāmu. Jau nelaimīgās Matrjošas samaitāšanas aina vien, kur meitenes vietā tiek izmantots spilvens, kam Stavrogins mežonīgā trakumā norauj pārvalku, ar savu aktierisko bezbailību pelnījusi tikt iekļauta visās teātra meistarības mācību grāmatās. Un tikmēr Čulpana nekur, ne reizi nepārkāpj labas gaumes robežas.

Šīs ainas beigās aktrise izrādās iedzīta stūrī. Nevis pārnestā nozīmē, bet burtiski. Hermanis iemīļojis hermētiskas, slēgtas telpas, pieticīgu ikdienību, kurā pēkšņi kā lodveida zibens iebrāžas stāsts vai liela bēda. Kas principā Post Scriptum gadījumā ir viens un tas pats. Bet finālā uz ekrāna uzliesmo brīdinājums “Lūdzam neaplaudēt”. Neviens neies paklanīties, nebūs arī ziedu. Viss ir beidzies. Un skatītāji izklīst pilnīgā klusumā, bet kāds paliek sēžam, apdullināts, nespēdams izkustēties no vietas.

Pieņemšanā pēc pirmizrādes Alvis salīdzinās Čulpanu ar Marlēnu Dītrihu Otrā pasaules kara laikā. Kā zināms, leģendārā dīva ar riebumu noraidīja vilinošo piedāvājumu kļūt par Trešā reiha galveno zvaigzni un visus četrus kara gadus pavadīja frontē, dziedot koncertbrigāžu sastāvā. Bet pēc kara dzīvot Vācijas Federatīvajā Republikā nespēja, kaut arī jutās vāciete par visiem 100 procentiem. Vēl vairāk – 60. gadu sākumā viņa ieradās dzimtenē koncertēt un tika sagaidīta ar piketiem un apvainojumiem nodevībā. Vai Alvim nešķiet, ka Čulpanu sagaida līdzīga tikšanās, ja viņa gribēs atgriezties Krievijā?

– Neiedomājos tos nosacījumus vai apstākļus, pie kādiem viņa varēs atgriezties. Taču esmu pārliecināts, ka tā būs cita Krievija. Zinu, ka Čulpana mācās latviešu valodu. Un viņas nākamās sezonas plānos ir divas trīs lomas, ko viņa spēlēs latviski. Mēs esam jau izdarījuši daudz un droši vien izdarīsim vēl… Vispār mani interesē, kā tagad attīstīsies teātris Krievijā, kad ir slēgts Gogoļa centrs, kad no valsts aizbraukuši Kirils Serebreņņikovs, Dmitrijs Krimovs, Maksims Didenko, Anatolijs Belijs. Saraksts ir garš. Taču palikušo tik un tā ir vairāk. Kā viņiem būt? Jo arī viņu vidū ir daudz talantīgu cilvēku, kam ir jāstrādā, kaut kā jārealizē sevi teātrī. Taču man šķiet acīmredzams, ka noteikta krievu teātra daļa attīstīsies ārpus Krievijas. No nesenas vēstures zinām, ka tādi periodi jau ir bijuši 20. gadsimtā. Tātad būs divi dažādi krievu teātri. Divas paralēlas realitātes, divi viena koka zari. Un es ceru, ka viens no tiem atradīs sev vietu Jaunajā Rīgas teātrī.

Bet pagaidām Krievijas aktierus un režisorus gaida sarežģīta, smaga izvēle. Turpināt spēlēt teātri un filmēties filmās, izliekoties, ka nekas nenotiek, ka ir jādzīvo sava dzīve. Pieņemot, ka tev šo situāciju un sistēmu neizmainīt, nepārspēt un nesalauzt, toties vara tavu karjeru – un pat dzīvi – spēj salauzt ļoti viegli. Ko vispār teātra māksliniekam darīt šādā situācijā?

– Kad viss sākās, man no malas likās, ka spēlēt nekādā gadījumā nedrīkst. Vēlāk es sāku uzlūkot šo situāciju ar lielāku toleranci. Visi apkārtējie mani pārliecināja, ka ir jāspēlē. Ir nepieciešams atbalstīt citam citu. Un publikai tā ir galvenā iespēja atvilkt elpu, atveldzēt sirdi. Es samierinājos. Taču tad sazvanījos ar dažiem krievu teātra kritiķiem, nesaukšu viņus vārdos, un no šīm sarunām sapratu, ka faktiski visas izrādes, kuras patlaban tiek spēlētas Krievijā, ir par to, ka dzīve turpinās, ka viss ir normāli, ka jādzīvo. Un es nodomāju – varbūt tomēr nevajag spēlēt teātri? Paskaidrošu, kāpēc. Teātra galvenā sūtība, lūdzu atvainot par patosu, ir būt morālajam imperatīvam. Tā vēsturiski ir iegājies jau kopš karaļu ākstu laikiem. Turēt morāles latiņu. Citas funkcijas teātrim vispār nav. Un, ja pašreizējā situācijā viņi turpina spēlēt, tas nozīmē, ka viņi attaisno ļaunumu, atzīst, ka tas ir normāli, tādējādi kļūstot par līdzdalībniekiem. Es tā uzskatu.

Lai pārslēgtos uz kaut ko optimistiskāku, es lūdzu nosaukt visu viņa septiņu bērnu vārdus.

Alvis sāk uzskaitīt:

– Toms, Jette, Jūla, Oto, Jāzeps, Kajs, Elza.

– Elza ir jaunākā meita?

– Jā, tad es gatavojos Baireitā iestudēt Loengrīnu, operu, kuras galveno varoni sauc par Elzu. Taču tur atkal sākās kaut kādi skandāli. Loengrīnu tā arī neiestudēju. Toties Elza palika.