Rihards Zaļupe: "Bez tām iekšējām šausmām, ko esmu piedzīvojis, mana mūzika nebūtu tāda, kāda tā ir"

Plašā telpā ar augstiem griestiem atrodas komponista darba galds. Dators, vairāki monitori, digitālās klavieres, marimba un dažas mēbeles paša un ciemiņu ērtībām. Pie vienas no sienām vairāki, bet ne tuvu ne visi to filmu plakāti, kurām Rihards sacerējis mūziku vai kuru skaņas celiņu radīšanā piedalījies: 1906., Nameja gredzens, Klases salidojums, O2… Pēdējā no pieminētajām O2 ir Baltijas valstu un Somijas kopražojums, kas šoruden nonāk uz Latvijas kinoekrāniem ar nosaukumu Suflieris. Filmā piedalās arī divi latviešu aktieri – Agnese Budovska un Kaspars Znotiņš, un tās darbība norisinās 1939. gadā – laikā, kas ir Igaunijas pirmā valstiskuma beigu sākums.

Igaunijā filmas O2 jeb Suflieris pirmizrāde notika jau 2020. gada oktobrī. Tā saņēmusi vairākas Igaunijas mēroga balvas un bauda skatītāju mīlestību, tiek slavēta par aizraujošu sižetu un saukta par labāko igauņu kinodarbu. Kā tu domā, vai Latvijas publikas reakcija būs līdzīga?

Manuprāt, ļoti svarīgi, kādā laikā katra filma tiek rādīta. Pirms diviem gadiem situācija pasaulē bija cita, tagad filmas vēstījums varētu būt vēl jaudīgāks. Mums, visai komandai, šī ir ļoti ilgi gaidīta pirmizrāde, jo vairākkārt pārcelta. Bet viss notiek tad, kad tam ir jānotiek. Filma būtu lieliski skatāma arī jebkurā citā laikā, jo tajā ir izcila aktierspēle un tiešām spraigs sižets, tomēr šīsdienas kontekstā kļūst vairākas reizes nozīmīgāka. Tā liek domāt, kas mums pašiem jādara, lai mēs nenonāktu tādā situācijā kā pirms 80 gadiem, kad zaudējām brīvību.

Kā noritēja tavs darbs pie filmas? Bija taču pandēmijas laiks, satikties nedrīkstēja, robežas šķērsot arī ne.

Darbs bija ļoti sarežģīts. Sufliera režisors Marguss Paju ar komandu pie manis bija atbraucis tikai vienu reizi. Studijā uztaisījām tā saucamo spotingu: gājām cauri visai filmai un atzīmējām vietas, kur vajag mūziku, kas mūzikai tajās vietās jādara un kāpēc. Un tā arī bija vienīgā reize, kad es Margusu redzēju klātienē. Nebijām pat uz pirmizrādi Tallinā. Viss darbs notika Zoom. Četri mēneši ļoti intensīva darba.

Filmai esam divi komponisti – es un Ēriks Ešenvalds. Viņš uzrakstīja pāris foršu tēmu, es tās pārveidoju mūsdienīgā skaņu celiņā. Tad vēl režisors, veidojot šo filmu, par pamatu bija ņēmis pāris Ērika skaņdarbu. Reizēm gāja ļoti viegli, bet bija arī reizes, kad bija jāpārtaisa, jāpārtaisa un jāpārtaisa. Meklējot kopējo raksturu, muzikālās krāsas, orķestrāciju, paiet ilgs laiks.

Kā tu skaidro mūzikas lomu filmā?

Tā var būt ļoti dažāda – var vienkārši paspilgtināt notikumus, var radīt noskaņu. Ja, piemēram, filmā atrodamies Kairā, tad ar austrumniecisku mūziku cilvēkiem radām sajūtu, ka tur esam. Bet ainās, kur kāds kādam dzenas pakaļ, galvenais nodrošināt ritmu. Un tad vēl ir vietas, kur ar mūziku jāizsaka emocijas, ko ar bildi bieži vien nevar parādīt. Šos visus faktorus liekot kopā, ir normāli, ka ar pirmo mēģinājumu uzreiz nevar trāpīt. Pat divu minūšu sekvencē ļoti daudz kas jāietilpina. Pasaulē visi A klases komponisti ar to cīnās. Tikko redzēju filmas Džungļu kruīzs meistarklasi, kur viens timpānists rādīja, kā Holivudā ieskaņo filmu mūziku. Viņš demonstrēja vienu no spēles tehnikas viedokļa ļoti sarežģītu ainu, kas iekļuva filmā. Un tā bija 48. versija! Jebkura sīka izmaiņa rada jaunu versiju. Ja izņem no sakomponētā, piemēram, trīs sekundes, kas mūzikā ir vairāki sitieni, viss pārējais sabrūk kā kāršu namiņš.

Tās tādas interesantas detaļas, par ko mēs ne gluži cīnāmies, bet dīlojam ar filmas veidotājiem. Filmu mūziku rakstot, ar komunikāciju saistītais ego vispār jānoliek malā. Nevienu neinteresēs, ja es teikšu: “Šī ir labākā tēma, ko esmu uzrakstījis, šis ir fantastiskākais piedāvājums!” Svarīgs ir tikai viens jautājums – vai mūzika strādā vai nestrādā? Nekad nav bijis tā, ka desmitais variants būtu sliktāks par pirmo. Tas vienmēr ir daudz labāks.

No visiem saviem ampluā – komponists, sitaminstrumentālists, pasniedzējs – kas tu patlaban esi visvairāk?

Primāri mani ļoti interesē filmu mūzika, tur es sevi arī vislabāk jūtu, taču nevaru aizbēgt no savas mūzikas un performances dzīvajā. Janvāra beigās man paredzēts liels koncerts mākslas centrā Zuzeum – ar jaunu skatījumu uz manu mūziku. Ceru sapulcināt domubiedrus, ar kuriem esmu daudz sastrādājies filmās, un izveidot mazu orķestrīti. Ļoti gaidu šo koncertu. Noteikti vairs nejūtos kā akadēmiskās mūzikas pārstāvis, taču turpinu pasniedzēja darbu Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Laika kļūst aizvien mazāk, tomēr, sēžot studijas krēslā astoņas vai desmit stundas dienā, prasās kādu pārmaiņu, tāpēc bieži fonā ieslēdzu kādu filmu. Pirms vairākiem gadiem katru rītu fonā slēdzu savu tobrīd topa filmu Meitene ar pūķa tetovējumu, un Sondra man teica: tā ir tik smaga filma, kā tu vispār vari strādāt? Tagad fonā skatos ainavu video vai mežu, vai to, kā vilciens vienkārši brauc pa sliedēm, jo prasās mainību. Zinu, ka neesmu vienīgais tāds filmu komponists. Šogad sanāca vairāk nekā stundu ilga saruna ar izcilu Holivudas komponistu Džonu Debniju, kurš man ir liela autoritāte…

Par ko runā divi tikko iepazinušies filmu mūzikas komponisti?

Es prasīju, ko viņam vispār nozīmē mūzika. Viņš teica: “Oh! What a question!” (Oho, kas par jautājumu! – angļu val.) Debnijam ir vairāk nekā 60 gadu, un viņš no rīta līdz vakaram to vien dara, kā raksta filmu mūziku. Es viņu iepazinu kā filmas Jēzus ciešanas komponistu, tās saundtreks man joprojām ir viens no mīļākajiem. Viņš ir sarakstījis mūziku ļoti daudzām saturiski atšķirīgām un slavenām filmām, starp tām ir Džungļu grāmata, Dzelzs vīrs 2, Visuvarenais Evanss un daudzas citas. Pilnīgs hameleons! Un tad mūsu sarunas laikā viņš nonāca pie secinājuma, ka darbs studijā viņu neiedvesmo, viņš jau 40 gadus ir tikai pats ar sevi. Es viņam jautāju: kāpēc tā, jo es pēc pieciem gadiem negribētu nākt šurp ar riebumu. Jāraksta mūzika, piemēram, Džeimsam Bondam, bet nāku saviebies… Iekšējo atbildi uz šo jautājumu es zinu: jāpanāk, ka prieku sagādā nevis galarezultāts, bet ceļš uz to. Ka izjūti gandarījumu, būdams studijā un rakstot. Tas ir apziņas stāvoklis, kas jāmaina. To, protams, viegli pateikt, bet grūti izdarīt.

Esi teicis, ka redzi sevi kā Holivudas filmu komponistu, un apzināti esi veidojis savu mājaslapu angliski. Tajā var izlasīt, ka tavs mūzikas moto ir “Story telling”, tātad stāstu stāstīšana.

Varbūt tas izklausās klišejiski vai naivi, bet man vienmēr bijis svarīgs stāsts. Svarīgi, ka cilvēks, atnācis uz koncertu, šo stāstu apzinātā vai neapzinātā līmenī piedzīvo. Nesaku, ka man nepatīk jaunā mūzika. Man tā patīk, tajā ļoti bieži ir daudz eksperimentu, kas pārkāpj jebkādas izpildītājmūziķu spēju robežas, tomēr man vienmēr ļoti, ļoti svarīga ir bijusi melodija. Un nevis abstrakta, bet saprotama melodija. Man kritiķi ir teikuši: “Kas tas tāds ir? Tas vispār nav laicīgs!” Bet tas esmu es, tā es izjūtu mūziku.

Pagājušajā gadā par veikumu seriālā Nebaidies ne no kā tiki nominēts Holivudas vizuālo mediju mūzikas balvai kategorijā Galvenā tēma seriālam svešvalodā. Vai juties nonācis jau tuvāk Holivudas mūziķu kompānijai?

Lolita Ritmanis man jau pirms vairākiem gadiem bija teikusi, ka man sava mūzika jāsūta uz šo konkursu. Kaut kur biju to pierakstījis, pēc tam piemirsu. Tad nāca Dvēseļu putenis, un Lolita par mūziku šai filmai saņēma šo balvu par labāko mūziku filmai svešvalodā. Domāju – okei, pamēģināšu! Iegāju mājaslapā, aizsūtīju. Protams, gaidīju kādu atbildi, bet tas mirklis, kad uzzināju par nomināciju, bija ļoti pacilājošs!

Sūtīsi taču atkal, vai ne?

Jā, drīz atkal jāsūta. Diezgan daudz ir ko sūtīt.

Cik filmām esi sarakstījis mūziku pērn?

Bija divas filmas – Tabu. Tas, par ko nerunājam un Tizlenes – un trīs seriāli: Nebaidies ne no kā, Perfektās kāzas un Mazā Mula. Seriāli vispār ir hārdkors...

Kāpēc hārdkors?

Mūsdienās katra seriāla sērija ir kā atsevišķa filma. Nav kā, piemēram, seriālā Draugi, kur sērijas laikā izskan pāris iespēles. Tagad komponistam nedēļas laikā jāsaraksta 35 minūtes mūzikas. Nenormāls temps. Holivudā komponistam ir vesela komanda, kas ar to strādā, bet es to daru viens. Bieži vien divus vai trīs mēnešus bez apstājas. Nav viegli, zinu arī, ka tā ir baigā slodze nerviem, bet man tiešām patīk lieli projekti, tāpēc es saku, ka gaidu to Džeimsu Bondu (Smejas.). Tāds temps – piecas līdz desmit filmas gadā – ir A klases komponistu režīms. Pašreiz ir forši. Bet, ja būs vairāk, būs jāsāk meklēt cilvēkus, cerams, tepat Latvijā, kas varētu palīdzēt darbu turpināt.

Pieļauju, ka tev visbiežāk jautā, kur smelies iedvesmu. Tagad, dzirdot, kādā tempā tu ražo, noprotu, ka uz studiju nāc kā uz darbu. Pandēmijas laikā sarakstīji mūziku vairāk nekā 10 filmām. Vai tev maz ir laiks gaidīt, kad atnāks iedvesma?

Pārsvarā tā ir vienkārši disciplīna. Bet esmu pieredzējis arī, kā tas ir, kad iedvesma atnāk. Ir bijis tā, ka pa nakti atnāk, ir bijis tā, ka atnāk, kamēr braucu mašīnā. Sāc kaut ko svilpot un jūti, ka nāk… (Atdarina motora griešanās skaņu.) Ņem telefonu, spied “Ierakstīt”, dziedi, bļausties, pēc tam atbrauc mājās, to visu pieraksti, un ir vienkārši vaau! Apsēdies un domā – kas tas bija?! Es neteiktu, ka mirklī, kad es it kā radu, tas radītājs esmu es, Rihards Zaļupe, komponists. Man liekas, ka tur ir pavisam citas enerģijas un spēki, kas plūst man cauri. Tu sāc kaut ko rakstīt un jūti, ka tas kanāls paveras vaļā un viss notiek tādā pirmās formulas ātrumā, un attopies, ka pulkstenis jau ir seši, ir jābeidz, bet es nevaru! Tad lūdzu: “Sieva, aiziesi pakaļ bērnam?” Un tad vienā brīdī ir huuu… (Strauji nolaiž rokas gar krēsla malu), un viss. Bieži vien pēc tam klausos šādi pierakstītus skaņas celiņus un domāju – kā es vispār līdz tam nonācu?!

Vai esi noformulējis, kas ir tas spēks, kas tevi dīda?

Es domāju, ka tā ir Dieva enerģija, kas caur mani nāk. Arī Dievam ir dažādi aspekti. Esmu personīgi piedzīvojis, ka kristiešiem Dievs ir pilnīgi citāds nekā musulmaņiem. Tikai tā enerģija, manuprāt, nāk no viena pirmavota. Kad meditēju, man patīk klausīties dažādu mūziku. Jūtu, cik atšķirīgi uz mani strādā, piemēram, šamaniska mūzika, kristiešu rokmūzika, kā iedarbojas budistu dziedājumi, musulmaņu, Austrumu mūzika, kā strādā indiāņu mūzika. Tām ir kardināli atšķirīgas garšas, bet visas reliģijas runā par vienu un to pašu, tikai diemžēl savā starpā nespēj vienoties, ka pirmavots ir viens. Es patlaban rakstu mūziku regulāri, visu laiku, un man ir pilnīgi skaidrs, ka ar manām prasmēm vien nepietiek, lai to visu radītu.

Nākamgad tev būs 40. Vai šīs jubilejas tuvošanos izjūti citādi nekā iepriekšējās?

Nezinu, kā tas būs. Tagadējā apziņas stāvoklī liekas, ka vairāk pozitīvi nekā negatīvi. Es no tā nebaidos.

Kādā vecumā dzīvot vieglāk – kad bija 20 vai tagad, kad tuvojas 40?

Tagad! Toreiz bija citādi. Kad nav ģimenes dzīves, tad viss ir forši, braukā pa pasauli apkārt, koncerti, atpūta. Tagad arī darba dēļ tas viss paliek otrajā plānā, bet ir kaut kādas kvalitātes, kas nāk klāt. Pašlaik kā komponists arī skaitos jaunā paaudze, nezinu, kā tas būs, kad man paliks 40.

Varbūt slikts ieradums, bet, es, piemēram, imbd.com esmu paskatījies, cik gadu bija Džonam Viljamam, kad viņš sarakstīja mūziku Zvaigžņu kariem. Viņam līdz tam, protams, bija arī cita mūzika, bet Zvaigžņu kari bija viņa lielais starta šāviens. Un viņam tolaik bija vairāk nekā 40 gadu. Laikmets, kurā dzīvojam, ir tāds, kas prasa tagad un tūlīt. Miljonus tagad, naudu tagad! Man liekas, ka lietas ir foršas, ja pienāk ar laiku. Forši ir dzīvot un apzināties sevi. Man šodien, piemēram, auss ir pilnīgi ciet, es varētu pateikt: viss, atceļam interviju, braucu uzreiz pie daktera. Situācija ir tāda, kāda ir, un esmu pateicīgs, ka tāda vispār ir, varbūt tam visam ir kāds tālāks mērķis.

Kas ir tavas dzīves būtiskākie pavērsieni un atslēgas cilvēki, kas vienmēr būs nozīmīgi?

Viens ļoti spēcīgs punkts ir Talsi kā pilsēta. Es varētu saukt visu pēc kārtas: mūzikas skola, pirmais pedagogs, pūtēju orķestris, arī baznīcas dzīve. Noteikti visi mani pedagogi – ne tikai Rīgas skolās, bet arī ārvalstu skolās – un iepazīšanās ar brāļiem Petrauskiem. Taču svarīgs mirklis ir arī manas veģetatīvās distonijas sākums. Tas bija 2006. gadā. Interesanti, ka es līdz pat šim gadam dzīvoju ar sajūtu, ka tas ir bijis ja ne pats sliktākais, kas ar mani noticis, tad kaut kas ļoti slikts… Bet tagad esmu sapratis, ka tā bija viena no labākajām lietām, kas ar mani varēja notikt. Bez visām tām iekšējām šausmām, ko esmu piedzīvojis, mana mūzika nebūtu tāda, kāda tā ir. Visticamāk, tā būtu pļim-pirim-pirim… (Pasmejas.)

Distonija ļoti bieži ir briesmīga un nesaprotama, neviens man tā arī nav spējis izskaidrot, kas tas īsti ir no medicīnas viedokļa, bet savu iekšējo skaidrojumu esmu tam atradis. Sondra man saka, ka viņa nevienam nenovēl to slimību, bet to transformāciju gan.

Protams, svarīgi ir arī mani vecāki. Nekad nav par daudz viņiem pateikt paldies, jo bez viņiem es nebūtu tas, kas esmu. Nebūtu viņu drosmes mani pierunāt palikt mūzikas skolā, tad varbūt es nebūtu šeit. Sondras iepazīšana un ceļš, kam mēs esam gājuši cauri, arī ir milzīgs notikums. Un meitas Emīlijas ienākšana dzīvē. Tas ir bijis izaicinājums, joprojām ir; jebkuram vecākam tas tā ir.

Pirms gada man bija vēl viena liela transformācija. Sastapu pareizos cilvēkus, domubiedrus, ar ko runāt par eksistenciālām tēmām, par kurām ballītē ar cilvēkiem neparunāsi. Par Dievu, par cilvēku, kas mēs esam, kāpēc mēs te esam, kāds ir mūsu mērķis šeit. Šie jautājumi man vienmēr bijuši ļoti svarīgi, bet pēdējo gadu laikā es tos biju noracis. Pateicoties distonijai, tie pie manis atgriezās tā, ka gandrīz nonesa man jumtu sliktā ziņā. Tad beidzot bija skaidrs, ka kaut kas ir jādara, un tagad man pašam ļoti patīk tas, kā skatos uz dzīvi un lietām.

Nesen intervēju dermatologu Raimondu Karlu par pareizu sauļošanos, un viņš pieminēja Sondru. Teica: “Dariet, kā teikusi Sondra Zaļupe. Ja kāds plankumiņš uz ādas neliek mieru, ejiet to pārbaudīt.” Viņa ir kļuvusi par autoritāti arī ārstu vidū. Kā viņai patlaban klājas?

Domāju, ka Sondrai iet labi. Viņa kopš decembra vairs nelieto zāles, darba jomā izmēģina dažādas jaunas lietas, ko līdz šim nebija darījusi. Tagad strādā kompānijā HolisArts un patlaban aktīvi krāso mašīnas, ko sūta Ukrainas armijai. Viņa ir ļoti mainījusies, kas, protams, ietekmējis arī mūsu dzīvi. Tas nav nācis viegli, bet tomēr svētīgi.

Tātad tu piekrīti, ka nav ļaunuma bez labuma? Skatoties uz to, kas notiek Ukrainā, šķiet, ka tur ir tikai ļaunums, labu galu vēl neredz.

Līdz šim dzīve pierādījusi – lai notiktu kaut kas labs, bieži vien jāpiedzīvo kas pretējs. Bet es nedomāju, ka tāds ir Visuma likums. Tas drīzāk tāpēc, ka mēs paši sevi esam tur noveduši. Personīgajā dzīvē, sociumā, visā pasaulē. Tas viss ir kaut kā sekas. Tad, kad mēs ar Sondru gājām uz pirmslaulību kursiem pie mācītāja Kaspara Simanoviča, viņš teica: “Bieži vien cilvēkam ir jānonāk, es atvainojos, pakaļgalā, kas ir viszemākais punkts, un no tā vēlāk rodas kaut kas labs.” Tas ir šīs pasaules princips. Visu laiku ceļojam uz augšu un leju.

Sīkums, bet interesanti – kādas ir sitaminstrumentālistu arodslimības? Dzirdēts, ka vijolniekiem no instrumenta turēšanas uz kakla rodas ādas sabiezējumi, akordeoniste Ksenija Sidorova uz plaukstu locītavām velk speciāli šūtus zeķu stulmus, lai roka labāk slīd pa akordeona korpusu un nenoberž ādu. Vai tev arī ir kāda sava kaite?

Ir! Turklāt ļoti izteikti. Pirmkārt, mugura. Stāja pie instrumenta ir ļoti svarīga. To arī studentiem mēģinu stāstīt. Muguras sāpes nejūti uzreiz, bet pēc gadiem gan. Tagad man izteikti tirpst rokas, kad spēlēju marimbu. Visticamāk, tas saistīts ar muguras skriemeļiem un asinsriti. Turklāt ikdienā vairs tik daudz nespēlēju, zūd izturība. Nezinu nevienu mūziķi, kuram nebūtu kādas vainas. Tas ir tāpat kā sportistiem.

Kad zvanīju, lai vienotos par intervijas laiku, teici, ka esi laukos. Vai esi apveltīts arī ar saimniecisku ķērienu?

Jā, esmu. Šo savu studijas darba galdu uztaisīju pats. Pusi mājas esmu pats uztaisījis, visas studijas sienas krāsojis, tualetes telpu veidojis. Darbošanās ar koku man kopš bērnības ir tāda otrā aizraušanās. Namiņu kokā Emīlijai arī uztaisīju. To, starp citu, izdarīju tieši tad, kad strādāju pie Sufliera. Deviņos no rīta sāku komponēt, ap četriem jau galva kūpēja, neko vairs nevarēju uzrakstīt. Būvējot šo studiju, bija palikuši pāri daudz apdares dēļu, un tad es izdomāju, ka jāuztaisa beidzot meitai namiņš kokā.