Operzvaigzne Elīna Garanča: "Vismaz 15 jaunas kleitas man gadā ir vajadzīgas"

Tikai četras dienas Latvijā un atradāt laiku šai intervijai! Paldies! Tiešām tikai četras brīvas dienas visā vasarā?

Šovasar tā sanāca, sakarā ar kovida pārceltajiem pasākumiem. Plānojam daudzus gadus uz priekšu – operu brīvmākslinieki plāno pat četrus piecus gadus uz priekšu, šī vasara bija saplānota jau 2018. un 2019. gadā, tad nāca klāt viss pārceltais. Šogad ir tā, kā ir…

Runājot par plānošanu, jums, izcilai un ļoti pieprasītai skatuves māksliniecei, ir izdevies ieplānot divus bērnus.

Bērnu jau nevar ieplānot. Mums ar vīru no paša sākuma bija skaidrs, ka bērnus gribēsim... kaut kad. Pienāca brīdis, kad es teicu: ja tagad viņi sanāk, tad lai arī ir! Zinājām, ka gribēsim divus.

Jā, nācās atcelt šādus tādus iestudējumus. Viens no intendantiem piezvanīja un teica, ka ir bēdīgs, ka tieši viņa iestudējumam tas trāpījis. Bet citi bija ļoti saprotoši un apsveica. Man bija jau 35, kad piedzima Katrīna, pirmā meita, un biju nostrādājusi faktiski nonstopā gadus divpadsmit. Viņi saprata, ka es varu atļauties paņemt pauzi, ko arī izbaudīju un tiešām nesteidzos atpakaļ.

Ar pirmo bērnu paņēmu brīvus septiņus mēnešus. Baroju pati līdz septiņiem mēnešiem. Līdz kādiem četriem mēnešiem nedziedāju. Man arī negribējās dziedāt. Tikai daudz vingroju, lai uzturētu sevi formā. Un ļoti izbaudīju to, ka nekur nav jābrauc. Bērni līdz triju gadu vecumam nekad nenogulēja visu nakti: vai nu jābaro, vai nu knupis izkritis, vai vienkārši gribējās mammu… Tādā bezmiegā vienkārši elementāri nevar padziedāt. Un es nekur arī nesteidzos, priecājos, ka varu būt mājās.

Vai balss pēc bērniem mainās?

Apjoms varbūt mainās. Mecosoprāns esmu bijusi un arī palikusi. Bet parādās jaunas krāsas, nāk klāt sievišķība. Nevaru teikt, ka mainījās tādā formā, ka grūtniecības dēļ man būtu mainījies repertuārs. Repertuārs attīstās, ir tehniskās vajadzības, kas jāattīsta. Es strādāju ar pedagogu, viņš deva jaunus uzdevumus, un balss mainījās.

Grūtniecība sanāca kā papildu piedeva tam, kam jau gatavojos, iedeva tādu ekstraspilventiņu, lai tas notiktu vieglāk. Tas atkarīgs arī no tā, kā pie bērniņa tikts. Ir daudzas kolēģes, kuras sevi stimulējušas ar hormonāliem līdzekļiem, tad tās sekas var būt dažādas. Arī tas, vai veikts ķeizargrieziens vai bijušas parastas dzemdības, var ietekmēt balsi.

Tagad esat tik ļoti sievišķīga un tādas ir arī lomas, bet savulaik esat Ansītī un Grietiņā spēlējusi Ansīti.

Esmu spēlējusi arī Rožu kavalieri un Romeo no šekspīriskā stāsta. Jā, bija liels periods, kad dziedāju puikas. Tā mecosoprānam faktiski ir automātiska karjeras daļa. Tad mēs ar nosaitētām krūtīm un bikškostīmos pa skatuvi ņemamies.

Orlovskis no Sikspārņa bija viena no pirmajām partijām, ko dziedāju Mainingenā 2000. gadā. 15–16 gadus zēnu lomas bija viens no manas karjeras pamatakmeņiem, man tās ļoti labi sanāca un arī patika spēlēt. Un tad vienā brīdī sapratu, ka man viņu problēmas, puiciskais azarts un temperaments, viņu dinamika vairs nepiestāv. Arī balsij vairs nebija tās satraucošās nepieciešamības, kāda puikām varētu būt 13–14 gados; Oktaviānam no Rožu kavaliera ir 17 gadi, Kerubīno – 14; tie ir pilnīgie tīneidžerīši, pusaudži. Sapratu, ka jādod jaunajām kolēģēm iespēja attīstīties šajā repertuārā – tieši tāpat, kā es šos zēnus pārņēmu no kāda slavena mecosoprāna. Man šis periods ir beidzies, tagad dziedu citas partijas.

Ko jūs vēl ļoti gribētu nodziedāt?

Nemaz tik daudz nav. Ir palikusi Amnerisa Aīdā, ko nācās pārcelt kovida dēļ. Tā tagad būs janvārī Vīnē. Vēl kādas trīs četras partijas, ko man gribas nodziedāt, jo tās būtu interesanti spēlēt. Viss pārējais, kā saka, ir bonuss – man saka, ka vajadzētu vēl to un to dziedāt, bet man nav vilkmes to darīt, ja neinteresē personāžs.

No romantiskā mecosoprāna repertuāra faktiski viss, kas man patika, ir nodziedāts. Man būtu interesanti no Trubadūra čigānieti Azučenu nodziedāt, jo tā ir psiholoģiski ļoti sarežģīta opera: sadedzināt savu bērnu, apmainīt viņu… Tīri nospēlēt to būtu interesanti. Vai no Zilbārža pils Judīti – dziedot tur tehniski nekā īpaša nav, bet tieši psiholoģiskā līnija, kas iziet tam cauri. Varētu kādu komēdiju, bet tas arī viss. Vāgnera pasaule mani tā īsti nevilina, jo Vāgnera mūzikā ir tāda psiholoģija, dzīvesstils un temps, kas nav mans. Es to dziedu, man viņš piestāv, kā daudzi saka, bet tā nav tā iekšējā pasaule, kas man būtu tuva.

Un kura ir?

Franču, itāļu. Jo tas ir temperaments. Vāgners ir monumentāls, mistisks, bet pasīvs, viņš, man liekas, skatās uz pasauli ar zināmu distanci, aizkavēšanos... ļauj notikumiem notikt, un tad tu paskaties un rezumē to visu. Itāļu un franču mūzikā tu esi tas, kas ap tevi notiek. Daudz kas notiek tajā mirklī. Tas ir man. Kā es vienmēr smejos, es runāju ātri, es kuļu olas ātri, salātus griežu ātri un ravēju ātri. Franču un itāļu mūzikā tas ir vajadzīgs. Bet vispār es esmu tāda – ja cilvēks nevar teikumu ātri pateikt un veikli pāriet uz nākamo domu, tad man sākas diskomforts.

Vai mēdzat laiku pavadīt arī bezdarbībā? Dienu vai divas vienkārši plūst.

Nē. Man kļūst garlaicīgi. Mājās taču visu laiku kaut kas ir jādara. Kaut ko vajag kārtot, kaut ko izcelt… Īpaši, ja brauc un ilgu laiku pavada ceļā, tad mājās kaut ko iegrūž, kaut kur nokrauj – sakārtos kaut kad, nezin kad… Te, skapī, piemēram, visas grāmatas jāsakārto. Rīt jābrauc uz Skrīveru māju, tur ilgi nav būts, jāpārstāda upeņkrūmi, rozēm jāatrod jauna vieta… Nu, tas ir jāizdara. Ko es te... sēdēšu un skatīšos, kā mākoņi skrien?

Pati tos krūmus un rozes stādīsiet, jums ir tādas zināšanas?

Es tiešām par to interesējos un esmu salasījusies, bet, protams, esmu autodidakte. Mana mamma kādreiz gāja kursos. Bet man ir redzes atmiņa šajā ziņā – es zinu, ka tā ir jādara; kāpēc, to gan nezinu, tas man nav zinātniski izskaidrots. Ļoti daudzās lietās eksperimentēju, bet pamatzināšanas man ir, jo es ar to augu. Un man patīk arī tas, ka dažādās lietās ir jāpieņem lēmums. Tētim saku: roc! Viņš rok. Saku brālim: tev tas būtu jāatved no turienes. Viņš atved. Es to visu samaisu, salieku un saku: tagad laisti! Viņi laista. (Smejas.)

Jums ir mīļākā roze?

Tā neaug te. Uzdāvināta, atvesta no Japānas, sauc Elīna. Iestādīta Spānijas mājas dārzā.

Jums ir ļoti daudz īpašumu, kas jāapkopj.

Nē, ļoti daudz nav. Esam daudz cilvēku: tētis, mans vīrs, vīra ģimene, mans brālis, viņa ģimene. Katram sanāk pa gabaliņam. Katrs pie tā īpašuma ir savā ziņā piesaistīts. Bet daudz nav – katram pa vienam.

Kur jūs vislabāk jūtaties?

Šeit, Latvijā. Tās ir saknes, to nevar tā vienkārši izstāstīt. Tas ir mans: zaļā zāle, plikās kājas. Draugi, kas te jau gadu desmitiem. Atmiņas. Smaržas. Garšas. Šogad nesanāca, bet līdz kovidlaikam, kad jūlijā bija atvaļinājums, vienmēr braucu uz šejieni vienu nedēļu viena pati – bez bērniem, bez nekā. Tikai pēc tam atbrauca bērni un ģimene.

Tas ļoti labi strādā arī mūsu attiecību labā, jo tad arī vīram sanāk viena nedēļa vienam ar savējiem cilvēkiem.

Toties Spānijas mājā es lielākoties pārziemoju, jo Latvijas mitrums un aukstums, slapjums un tumšās debesis, pelēkums... man ir ļoti grūti, man visu laiku ir auksti. Man ir vajadzīga gaisma.

Par garšām – ko jūs, atbraukusi uz Latviju, noteikti apēdat?

Rupjmaizi ar biezpienu. To tētis zina. Nopērk Āgenskalna tirgū un samaisa ar krējumu. Man vajag pieiet pie jāņogu krūma noteikti… Un vasarā vienkārši plikām kājām apskriet te uz riņķi.

Ir skaistā Latvijas vasara, bet tepat netālu ir karš. Ar kādām emocijām to sagaidījāt?

Ārprātīgā neticība, panika un šoks, dusmas, bezpalīdzības sajūta. Jo man ir ukraiņu draugi, kolēģi. Momentā sākās panika par viņiem. Es esmu publiska persona, tāpat kā ļoti daudzi mani kolēģi, un no mums sāka spiest ārā paziņojumus: “Tev kaut kas jāsaka, tev kaut kas jāsaka!” Bet šajā ziņā es īsti nepakļaujos spiedienam, jo prese jau rakstīs, ko grib. Viņiem ir vajadzīgi savi virsraksti. Tāds iekšējais diskomforts bija, runājām ar vīru, ka ir kaut kas jādara un kaut kas jāsaka.

Man vēl bija paredzēti divi koncerti Maskavā un Pēterburgā. Teicu: es uz turieni nevaru braukt. Tad arī uzrakstīju paziņojumu instagramā. Visas tās pirmās dienas naktī modos augšā un skatījos, kas ir noticis pa tām dažām stundām, līdz uzrakstīju, ka esmu pret karu, pret Putina valdību. Un tajā naktī man likās – uff, kaut ko esmu izdarījusi! Vismaz savu balsi tam atdevusi.

Un pēc tam lasi mēnešiem, visu šo laiku – no rīta mosties un lasi, kas tur ir noticis. Visi esam auguši Padomju Savienībā, un, dzīvojot Strēlnieku ielā, mums komunālajā dzīvoklī blakus dzīvoja tāda KGB nolīgta sieviete, kas skatījās, kas pie mums ienāk un iziet pa durvīm, cik reizes mani vecāki ir kaut kur braukuši… Es vienkārši zinu, kā ir dzīvot okupantu pasaulē, kur viss tiek uzspiests un nodiktēts. Protams, domāju, kas notiktu te, ja viņi iebruktu, ko es darītu ar saviem cilvēkiem. Kāds būtu rīcības plāns.

Un jūsu kolēģi ārzemēs? Piemēram, vācieši.

Var jau brīnīties, kā var, piemēram, Austrija nonākt līdz līmenim, ka ir par 80% atkarīga no Putina gāzes. Jāpajautā, ar kuru vietu tie cilvēki ir domājuši. Manuprāt, vācu tautai ar Hitleru ir nenormāli liela bagāža, no kuras viņi izmisīgi mēģina tikt vaļā, un viņi jūt, ka jātiek vaļā. Tagad krievu tautai papildus iepriekšējo vadoņu šausmām būs Putina bagāža, ar ko jātiek galā.

Saprotiet, tas ir tieši tāpat kā kultūras pasaulē – tik ārprātīgi daudz ko diktē nauda. Un, ja tā paskatās, neviena valdība nedomā ilgtermiņā, visi domā tikai uz to mazo posmiņu, kamēr viņi ir valdībā. Uz tiem diviem vai četriem gadiem. Manuprāt. Nevienam nav ilgtermiņa plāna. Visi grābj tagad un nedomā, kā būs tālāk. Tāpēc acīmredzot pasaule ir tādā situācijā, kādā tagad ir. Nav arī saliedētības – Eiropas Savienībā katrs mēģina pa savam. Tiek apietas sankcijas, cilvēki izvairās no atbildības. Protams, ja cilvēki nāk izmisumā ar dakšām virsū, politika mēģina uzlikt mazu plāksterīti. Bet dažreiz, lai izdzīvotu, ir jānogriež tā ar gangrēnu slimā kāja. Tikai neviens nevar saņemties uz tādu soli.

Vai jums patīk būt noslogotai darbā?

Man patīk būt vajadzīgai, nodarbinātai un redzēt, ka kaut kas tiek paveikts. Pilnīgi noteikti. Otrs ir tas, ka katram dziedātājam ir tā saucamais sell-by-date – derīguma termiņš. Ja ar mums salīdzinu, piemēram, vijolniekus, pianistus diriģentus, režisorus... viņi visi var strādāt n-tos gadus. Dziedātājam, un jo īpaši sievietei, diemžēl ir šis beigu datums. Kad tiešām vairs nevajag iet uz skatuves. Ir hormonālās pārmaiņas menopauzes laikā.

Ir daudzas kolēģes, ar ko esmu runājusi, kurām bijuši briesmīgi tie trīs četri gadi, kamēr tas viss atkal nostabilizējas. Laiks pirms un pēc menopauzes, pati menopauze – šis hormonālais fons uz balsi atstāj ļoti lielu iespaidu, rada stresu un arī komplikācijas. Ja es tā domāju tagad, cik man vēl palikuši – astoņi, desmit gadi?

Tāpēc man patīk būt noslogotai, jo zinu, ka pēc tam ir cauri, un tad ir viss! Tāpēc ņemu daudz ko, jo enerģija vēl ir… Un, kad vairs nevaru, mazliet atpūšos, saņemos un velku tālāk. Taču, ja paskatos uz vienu otru savu kolēģi, man šķiet, ka es nemaz tik daudz nedaru. Viens otrs, sevišķi vīrieši, dzied 80–100 iestudējumu gadā! Un paspēj vēl ar velosipēdu kalnā uzbraukt, golfu uzspēlēt. Man tas viss kaut kā iet secen. Pa to laiku, kamēr citi spēlē golfu, es pārstādu savas upenes.

Redzējāt filmu Elviss? Viņš dzīves nogalē saka: cik žēl, ka nekas jau dzīvē tā īsti nav izdarīts…

Nu, tad jāskatās, kurā plānā nekas nav izdarīts. Vienmēr esmu teikusi, ka dzīvoju divās paralēlās pasaulēs: viena ir Garanča, kas iet uz skatuves, dzied, uzstājas un sniedz intervijas; otra ir Elīna, kas ir mamma, sieva, meita, kas ir ikdienas cilvēks bez glamūra. Es viņas vienmēr ļoti apzināti nošķiru. Nevarētu teikt, ka man nav piepildīta dzīve. Ja tā atsevišķi paskatās, es esmu ļoti daudz ko sasniegusi. Pietiek ieiet kaut vai YouTube un paskatīties manas uzstāšanās.

Ja piedalos iestudējumā, kur visi pārējie kolēģi ir jaunāki, es jūtu, kā viņi uz mani skatās un kā mani uzrunā, kādus jautājumus uzdod, – tas nozīmē, ka viņiem esmu respektējama vecāka kolēģe. Pirms 20 gadiem es tā skatījos uz Edīti Gruberovu vai Agnesi Balcu – tas nozīmē, ka dzīvē ir kaut kas sasniegts, kas dod tādu vietu.

Ja skatos no sievietes viedokļa, šis tas ir sagādāts. Divi bērni, viņi mācās, spēlē klavieres… Viss man ir. Bet tajā pašā laikā, ja jūs tagad paprasītu, cik man gadu, es teiktu: man ir 27!

Pēc sajūtām?

Jā. Un tad man šķiet, ka visa pasaule vēl priekšā, var tik daudz, tik daudz vēl gribētos. Aizbraukt uz tādām un tādām vietām, apskatīties, kā tur ir. Paņemt bērnus līdzi, lai arī viņi to redz.

Gribētos uztaisīt meistarklases, jo man liekas, ka esmu savākusi gana daudz informācijas. Pirmām kārtām man ir bijusi baigā kinderštūbe – mani vecāki bija mūziķi un teātra cilvēki. Mēs taču augām tā… Apkārt pīpēja visi, un tajā zilajā gaisā istabā divos naktī kāds pēc koncerta spēlēja Rahmaņinovu un sprieda, vai tas frāzējums ir tāds vai šitāds.

Pēc izrādes aktieri ar režisoru virtuves stūrītī vēl mēģināja, kā to monologu pateikt. Tas viss manī ir kaut kur sakrājies, pavadot vecākus uz koncertiem, esot klāt mēģinājumos un arī pašai mācoties, un tagad vēl karjera, kas ir bijusi, tāpēc uzskatu, ka man ir daudz praktisku zināšanu, ko nodot tālāk.

Patlaban man vēl nav tik daudz laika, jo ir lomas un koncerti, ko gribētos nodziedāt. Arī kopā ar vīru. Tas mums ir tāds biznesa atvaļinājums, ja kopā kaut kur braucam. Aizvakar mums bija koncerts Vācijā, es atlidoju no šejienes, viņš – no sava orķestra, un tad tās 30 stundas mēs bijām kopā tikai divatā. Bija mēģinājumi un koncerti, bet vienalga – tikai mēs divatā. Arī tas laiks ir ļoti īpašs un svarīgs. Nesen par to runājām: atceries, kā bija, kad nebija bērnu, kad tikai divi pa pasauli skrējām? Un ir tomēr foršāk, kad tie bērni ir.

Tagad ir pārrunas par to, ka varētu aizbraukt nodziedāt piecus sešus koncertus Japānā, es saku: jā, bet es gribu tā, lai varu paņemt bērnus līdzi. Būs koncerts, divas dienas brīvas, pabrauksim, apskatīsim, tad atkal koncerts. Ja ir tāda formula, man tiešām ir interesanti. Jo tad ne tikai Garančai, bet arī Elīnai kaut kas tiek.

Bērni mācās mūziku?

Jā, spēlē klavieres, bet viņām nepatīk... Tas mani pat priecē, jo mums ar vīru bija nostāja, ka darīsim visu iespējamo, lai viņas neiet profesionālajā, klasiskajā mūzikas attīstības virzienā. Ļoti labi zinu, kā tas bija mūsu mazajā Latvijā, kad gribēju veidot savu ceļu un tiku salīdzināta ar mammu: “Nu, jā, Garančas meita, nav jau tā balss, kas mammai…” Sapratu, ka man jābrauc projām, ja gribu turpināt. Jāsāk no nulles, kur mani vispār nepazīst. Es aizbraucu ļoti agri – man bija 22 gadi. Ja tagad paskatāmies, kas es esmu klasiskās mūzikas pasaulē, – kā lai mūsu bērni sāk no nulles?

Bet jūs tomēr mācāt viņām mūziku.

Divus gadus es tiešām viņas spiedu, viņas raudāja un ņēmās. Es teicu: man vajag, gribu, lai zināt, kas ir sol, kas ir do diēzs! Man ir svarīgi, jo uzskatu, ka tas ir kaut kas, kas jebkuram cilvēkam noder. Katrīnai bija divarpus gadu, kad viņa nosēdēja visu Rožu kavalieri, četras stundas Riharda Štrausa mūzikas. Mazākā Kriksis trīs gadu vecumā skatījās Traviatu un visu laiku prasīja, kas tur notiek: kāpēc viņa klepo, kāpēc raud, vai viņš viņai iesita vai neiesita? Kad dziedāju Karmenu, abas divas bija šokā, ka mammu nodūra, sāka raudāt. Vajadzēja izstāstīt, kas tur notiek. Nākamajā reizē jau ar interesi prasīja, kas un kā, pašas spēlēja Čo-Čo-Sanu, skraidīja pa māju ar plastmasas nazi un dūra sevi nost.

Un tagad nesen meitenes pateica, ka grib būt aktrises... Tas bija arī mans sapnis bērnībā, un domāju, ka es ļoti daudz varētu palīdzēt. Kriksim ir skatuviskā aura – tā viņai ir no dieviņa iedota. Viņai ir šī harisma – ja viņa uznāktu uz skatuves, visiem uzreiz iezumētos iekšā. Bet es ļoti labi zinu, kas tas būtu. Bārbra Streisande vai Lēdija Gaga – tas viss ir okei. Bet astoņgadīgam bērnam vēl nav jāzina, ko viņš grib. Katrīna, vecākā, ir fantastiska pārrunu vadītāja, spriedēja. Apvārdos jebkuru. Viņa māk pārliecināt. Būtu kolosāla advokāte. Katrai ir savs raksturs un harisma.

No jums varēja izaugt arī citas profesijas cilvēks?

(Nopūšas.) Nu, es visu ko mēģināju, kad man bija 17 gadu. Gribēju būt aktrise, mēģināju rakstīt. Domāju par kultūras menedžmentu, ka varētu būt kultūras atašejs. Vienu brīdi man piedāvāja būt pedagoģei – mācīt bērnus mūzikas skolās. Bija pat mēbeļu tirdzniecības mēģinājums. Tas viss bija garām, visur izkritu ārā. Pēdējais solis bija dziedāšana, tā kaut kā aizgāja.

Valodas arī man padevās, es varētu strādāt tajā jomā. Bet tagad mani ārkārtīgi interesē kriminālā psiholoģija. Lasu dzīvos, reālos stāstus – par masu slepkavībām, par tiem, kas skolās nošauj bērnus. Kas tieši ar viņiem notiek. Vai kas, piemēram, ir intuitīvā aizstāvēšanās. Vai kriminālie, patoloģiskie meļi – cik daudz kāds var izlikties? Kā cilvēki melo, un kā mazas detaļas viņus nodod neparedzamās situācijās? Ja pirms gadiem desmit man būtu jāizvēlas ar savu šodienas skatījumu un zināšanām, tas būtu virziens, kurā es varētu iet.

Pieminot patoloģijas, jums ir bijis kāds uzstājīgs talanta pielūdzējs?

Jā, ir viena kundzīte, kura ir redzējusi nu jau 650 manas uzstāšanās.

Tas jūs priecē vai biedē?

Ir bijuši daži citi, kuri mani biedē, ar kuriem esmu pārtraukusi attiecības, jo redzējusi, ka tā kļūst par apsēstību. Bija jauna īru un vācu izcelsmes meitene, kas iemācījās latviešu valodu un sāka man rakstīt vēstules. Pārmeta, kāpēc es uz viņu nepaskatījos, nepasveicināju, kāpēc pagāju garām. Vienu brīdi viņa teica, ka būtu ļoti laba aukle maniem bērniem, – tad gan man galvā sāka skanēt panikas zvaniņi… Satikos ar viņu un teicu, ka diemžēl nevaru sniegt to, ko viņa grib, un man ir neērti šajā situācijā. Tagad viņu redzu, bet viņa turas pa gabalu.

Vēl nesen mums bija koncerts, bija nolīgts sargs, un bija divi kungi, tā ap 40 plus, kas sargam teica, ka ir mans jaunais menedžments, kam mani obligāti jāsatiek un jāpārrunā šā koncerta norise un tas, kas notiks ar rītdienas koncertu… Turklāt darīja to ļoti uzstājīgi. Sargs teica: nē, nē, viņas te nav! No tādiem man ir bail.

Bet kundzīte, kura ir redzējusi jau 650 izrādes, ir bijusī matemātikas skolotāja. Viņa mani ieraudzīja Zalcburgā 2003. gadā un kopš tā laika vienkārši fano, bijusi mani klausīties visur: Anglijā, Amerikā, pat Japānā. Viņa teica, ka viņai ļoti patīk. Ir iemācījusies saprast un pieņemt, ka dažreiz man nav laika un es neapstāšos, viņu redzot. Bet dažreiz es apstājos un parunājos, reizi esam pat kopā padzērušas kafiju.

Bet vispār esmu tā, kas pēc koncertiem un izrādēm dažreiz pārvelk cepuri pāri acīm un fiksi paskrien viņiem visiem garām. Iekāpj mašīnā un aizbrauc projām.

Jūs sava vīra spāņu temperamentu jūtat?

Bet kurš teica, ka man nav spāņu temperamenta?! (Smejas.) Viņam varbūt ir spēcīgs temperaments tur, kur man ir mazāks, man atkal spēcīgāks tur, kur viņam mazāk. Mēs ļoti daudz ko mūsu starpā izbalansējam. Smejamies, ka viņš ir galva, bet es esmu rokas. Jo viņam ir fenomenāla atmiņa, organizētības un sakārtotības spējas – viņš par visu padomās uz priekšu, negaidītās situācijās teiks: es jau padomāju, tagad būs tā un tā. Taču viņš ir absolūti nepraktisks – praktiskums ir mana kvalitāte. Ja, piemēram, viesnīcā nav aizkaru, atradīšu risinājumu, un būs tumsa istabā!

Man ļoti daudzās situācijās trūkst pacietības, es uzsprāgstu, un tad viņš ļoti pacietīgi gaida. Ja viņš aizsvilstas, es saku: kuššš... Ja mūs tā varētu salīdzināt – par šo cilvēki vienmēr smejas –, es esmu kā maza čivava, kas apkārt ņerkst – va-va-va-va! –, pati arī nobīstas šad un tad, bet viņš ir tāds liels dogs. Skatās un klausās mierīgi, kamēr tas mazais apkārt skrien, tad viņam apnīk, un viņš tā vienreiz: “Vufff!” Un tad viss, miers, visi savās vietās. Kamēr mazais čivava atkal saņemas un sāk skriet riņķī…

Domāju, ka mums ir, kā viņš saka, mūsu big picture. Mūsu lielā kopbilde. Rāmis, kas ir mūsu ģimene, mūsu māja, mūsu tuvākie, un tos mēs kā tādi bulterjeri sargājam. Pret ārpasauli abi kopā esam kā necaursitama siena. Kas tur iekšā notiek, tā ir mūsu pasaule, mūsu attiecības.

Situācija, kurā jūs jūtaties pilnīgi ne savā laivā?

Man nepatīk būt priekšplānā. Es to varu izdarīt, man tas ir jādara, to arī daru diezgan veiksmīgi, bet, kā es saku... tā ir Garanča. To mēs tagad nospēlēsim, bet Elīna tā nav. Tas mani arī glābj, jo es psiholoģiski nolieku sevi tanī formātā, tanī lomā, un tad es to visu labi izdarīšu. Bet, ja tirgū pērku gurķus marinēšanai un kāds man pienāk un saka: es jūs redzēju… Tad gan es varētu tā... zeme, atveries! Mani tas pilnīgi izsit ārā no vietas, jo tanī mirklī man ar Garanču nav absolūti nekāda sakara.

Vai jums ir bijis jāiztur pārbaudījums ar slavu?

Man liekas, ka ne. Jo man pašai ir ārkārtīgi daudz jautājumu par to, vai tas, ko daru, ir pietiekami labi. Ir galvā – noteikti jau no mammas, no vecākiem – tāds iekšējais kontrolētājs, kurš nepārtraukti skatās uz sevi no āras un iekšas. Tāds pētītājs. Kritiķis.

Ar laiku ir parādījusies vienīgi neiecietība, jo man šausmīgi nepatīk tērēt laiku pa tukšo. Vienreiz laikam slava ierunājās – atnācu uz mēģinājumu, bet nebija vēl skatuves, visi kaut ko muļļājās, un tad es teicu: atnākšu pēc pusotras stundas atpakaļ. Tad gan visi tā kā samulsa. Kad atnācu, viss bija salikts, visi bija gatavi strādāt.

Nu, ko nozīmē slava un primadonnisms... Kad ej uz skatuves, tevi tāpat vērtē kā pirmo reizi. Jo slavenāks, jo vairāk no tevis prasa, grib to brīnumu. Bet, ja to brīnumu jau desmit gadu esi radījusi, radījusi, radījusi, kaut kur tam acīmredzot ir jābeidzas. Man ir liela apzinātības sajūta, tā neļauj palaisties.

Teicāt: jaunībā bija jābrauc prom, jo ar mammu salīdzināja. Bet ko ar laiku pati saskatāt sevī no mammas?

Domāju, ka no mammas man ir tāda kopāsaturēšanas kvalitāte. Tie mūsu draugi, kas bija viņas draugi, tagad ir kļuvuši par maniem draugiem. Daudzi – kā Edmunds Freibergs, Ojārs Rubenis, Maestro Pauls, dakteris Ērglis vai tie, kas Operā, – mani zināja kā studenti, ar bizīti un brillēm, un tagad viņi jau ir mani tuvi draugi. Kā mamma ik pa laikam viņus savāca, tā es tagad savācu kopā.

Mums nav matriarhāta mājās, bet kodols mūsu ģimenē vienmēr ir bijušas sievietes, un arī es tagad esmu tāda kļuvusi. Katram – gan tētim, gan brālim – ir sava dzīve, bet, kad vajag mūs, Garančus, savākt kopā, es savelku plaukstas kulakos un saku: tagad būs tā! Domāju, ka arī pedagoģiskais talants mūs vieno.

Vizuāli gan grūti teikt, bet man liekas, es vairāk esmu līdzīga tētim – ar augsto pieri, vaigu kauliem un garo kaklu. Bet sievišķīgās formas noteikti ir no mammas.

Kas jūsos nav mainījies kopš bērnības?

Kā tulkot vārdu cheeky – tāds mazs bezkauņa? Tas vēl joprojām ir palicis. Un dzīvnieki noteikti. Te mums ir kaķis, bet vispār, ja būtu iespējams, man būtu tāda maza ferma: cūka, kaza un aita, un vistas. Man to gribētos, bet pašlaik nevaru, jo ļoti daudz esam ceļā. Pēc gadiem desmit noteikti mēģināšu kaut kur iekārtot tādu mazu savu stūrīti. Un zirgi... man visu mūžu ir ārprātīgi patikuši zirgi. Kriksis, mazākā meita, arī dievina zirgus. Mēs viņu vedam uz jāšanu, tas ir viņas. Viņa labprāt turētu poniju savā istabā!

Šis ir īpašs Pastaigas numurs, veltīts izcilām Latvijas sievietēm. Kuras jūs par tādām nosauktu?

Vairu Vīķi-Freibergu noteikti. Tas gan bija pasen, bet liels notikums, kas man palicis atmiņā... Viņa bija BBC programmā Hard Talk un bija satriecoša, fenomenāla! Es toreiz domāju – un tāda sieviete ir mūsu prezidente! Es pilnīgi piepūtos no lepnuma! Vēl Aiva Vīksna, kas veido programmu Līdere. Domāju, ka tas ir ārkārtīgi iespaidīgi.

Pēdējos gadus, kopš kovidlaika, maz sekoju citu darbiem. Tā sauktie influenceri mani, atklāti sakot, tracina, un savā dzīvē es neesmu atradusi viņiem pielietojumu.

Elza Radziņa bija absolūts fenomens ar savu stāju, visu to kaulainību, kas viņā bija. Arī sirmā vecumā, kad izgāja uz skatuves, viņa bija monuments, ne sieviete. Tādi cilvēki man ir palikuši atmiņā.

Tie, kas lasīs, droši vien ievēros – man nav gandrīz neviena drauga vienaudža. Visi ir daudz vecāki. Un es tādā vidē ļoti labi jūtos. Jo tā esmu izaugusi. Informācijas kvalitāte man kopš bērna kājas bija jau daudz izfiltrētākā veidā – tie bija cilvēki, kas tādiem bērnības un pusaudža gadu meklējumiem jau bija izgājuši cauri. Un es faktiski pārlēcu pāri tam posmam. Man ir daudz interesantāk sarunāties ar tiem, kuri ir vairāk redzējuši, piedzīvojuši, par to stāsta un viedi var paskatīties uz situāciju.

Draudzene, ar kuru katru dienu sazināties?

Man ir draudzene Londonā, mūs ļoti vieno tas, ka mūsu mammas bija slimas, arī viņas mamma, diemžēl nupat aizgāja mūžībā… Bulgāriete, ar viņu iepazināmies pirms 17–18 gadiem. Ļoti daudz zina par mani, es daudz zinu par viņu, bet vienalga ne līdz galam. Un draudzene vāciete no Mainingenas laikiem, iepazināmies 1999. gadā, arī viņas mamma nomira no vēža; tas mūs ļoti vieno. Viņa bija mana kolēģe, viņas vīrs arī bija dziedātājs, tā sapazināmies un nu jau 23 gadus uzturam draudzību. Reizēm nesazvanāmies mēnesi, bet tad fiksi sarakstāmies, un viņa atbrauc pie manis.

Man nekad nav bijusi vajadzība katru dienu tikties ar draudzenēm – kā seriālā Sex and The City. Tādā ziņā esmu vienpate. Savas problēmas nevis iztarkšķu ar draudzenēm, bet dārzā, klusumā, mežā izstrādāju. Šeit, Rīgā, man ir draudzene, kuru pazinu jau pirms visām iepriekšējām. Daudz esam gan smējušās, gan raudājušas kopā.

Pat neskatījāties Sex and the City?

Man bija garlaicīgi. Divas trīs sērijas, sapratu, par ko runa, un viss.

Elīna un Garanča – kādas kurai ir attiecības ar modi?

Nuuu, Garančai jau patīk! Un publikai arī patīk, kad Garanča sapucējas! (Smejas.)

Garančai ir arī iemīļotie tērpu mākslinieki?

Man tāds ir Niko Niko no Serbijas. Viņš dzīvo Vīnē, un pēdējo divu triju gadu laikā, kopš ar viņu sadarbojos, manas kleitas ir kļuvušas tādas... uhh! Kristīne Pasternaka, ar kuru strādāju, ir bijusi arī kompānija Elve un Escada. Un viens otrs vēl.

Visiem luī vitoniem, guči vai dioriem es esmu par lielu – par resnu vai par garu. Arī finansiāli... Ja man ir 25 koncerti sezonā, uz katru vajag divas kleitas. Labi, var turnejā braukt ar četrām, bet tās ir jāpaspēj iztīrīt, salabot, ja saplīst… Vārdu sakot, vismaz 15 kleitas gadā man ir vajadzīgas. Ja no tiem zīmoliem katra par četriem pieciem tūkstošiem jānopērk… Nākamajā sezonā atkal tas pats.

Ķermenis mainās, vairs nevar ielīst, vajag atkal kaut ko jaunu. Līdz ar to daudz meklēju pati, izpārdošanās 1500 eiro vērtos svārkus pērku par 300, kādu blūzi klāt… Tā es tur kombinējos. Bet tagad ar Niko Niko ir tā, ka es no viņa aizlienēju tērpus. Šad un tad viņš man uzšuj, tad es pirmoreiz uzvelku, bet pēc tam viņam ir augstās modes prezentācijas, mūziklu zvaigžņu koncerti, brīvdabas koncerti, un tas mans tērps iet jau kaut kur citur. Tas ir ļoti izdevīgi un forši. Kaut ko es arī nopērku – kleita, kurā dziedāju Paula koncertā pagājušogad Nacionālajā teātrī, jau visur kur ir paceļojusi.

Elīnai ikdienā gan ir pilnīgi nesvarīgi, vai tas ir vai nav zīmols. Taču tad, kad es izeju uz ielas, tā Garanča ļoti bieži automātiski nāk līdzi... Ir zināma kvalitāte, kas man patīk. Piemēram, mana mamma vienmēr teica: mēs neesam tik bagāti, lai lēti iepirktos. Ļoti labprāt pērku labus apavus. Ja ir kurpes, tad tādas, kurās varu stāvēt trīs stundas, koncertus nodziedāt, un kājas ļoti labi jūtas. Tās vienmēr būs zīmolu kurpes, jo izcila kvalitāte gan ādai, gan liestei. Vai soma, kam jau četri pieci gadi, bet savu formu uztur. Jā, tas man patīk.

Ikdienā gan man vislabāk patīk ar vilnas zeķēm kājās un kaut ko bezformas – vienkārši tā, lai ir ērti. Pilnīgi mierīgi neuzkrāsojusies varu aizbraukt uz veikalu vai tirgu. Ikdienā arī mani nagi nekad nav lakoti, tos es uzlakoju pirms koncertiem, kamēr meikapa māksliniece man taisa matus.

Dziedātājai pietiek ar dziedāšanu, lai uzturētu sevi fiziskā formā?

Nē, forma ir jāuztur. Man pašlaik, piemēram, ceļi sāk sāpēt, jo uz operas skatuves tik reižu ir krists uz ceļiem, ka kaut kas ir traumēts. Knikšķ nenormāli.

Lomas ietvaros uz ceļiem?

Nu, jā, tās pašas Karmenas ietvaros. Padomājiet, cik tur trešajā un ceturtajā cēlienā tiek grūsts un mests. Kā kas, tā uz ceļiem! Slīpās operu skatuves. Tas viss rada noslogojumu.

Ir bijuši posmi, kad esmu daudz skrējusi, bet esmu sapratusi, ka skriešana ir bezjēdzīgi monotons un ilgs process, un man tas nepatīk. Bet, piemēram, Spānijā dzīvojam kalnainā vidē, un man ļoti patīk staigāt pa kalniem. Stundu veltu tikai sev, un ir fiziskā slodze. Turklāt es strādāju – tiešām fiziski strādāju dārzā. Roku, ceļu, nesu un pārbīdu… Spānijas mājā tiek pārveidots dārzs, jo būvējam vasaras nojumīti. Tagad visu to, kas dārzā ir, pati ar ķerru pārvedu, pārroku, ceļu. Pēc tam tiešām viss smeldz un sāp. Kad atbraucu no garā pārlidojuma, spranda savilkta, viss sāp, bet es iedzeru paracetamolu un fiksi uz dārzu. Kamēr kustos, viss ir atkal ieeļļots un labi.

Viesnīcās sanāk aiziet uz kādu trenažieru zāli, mazliet pavingrot, pastaipīties. Bet vislabāk ārā uz ielas, pa parkiem, ārpus pilsētas. Joga un pilates – tas absolūti nav mans dzīves ritms. Man vajag fiziski smagāk nodarboties. Un lai redzu, ka ir kaut kas izdarīts.

Vai lietojat vārdu “laime”?

Es saku: “Ir labi.” Jo “laime” ir ļoti banalizēts vārds. Visi meklē laimi, to, kad esi laimīgs… Laime, man liekas, nav pastāvīgs psiholoģisks stāvoklis. Laime ir posms, mazs pužļa gabaliņš kopsavilkumā, tādā lielā bildē. Jo viss, kas ilgstoši ir vienā formā, man ir garlaicīgs – ilgstoši priecīgs, bēdīgs, laimīgs, nelaimīgs… Man patīk, ka viss ātri mainās. Ir mazi mirkļi, kad ir baigi labi, baigi forši. To es mēģinu tā satvert, nedomāt – jā, vakar es nebiju tik laimīga, un kas vēl rīt būs… Tā tāda tukša laika tērēšana.

Cilvēki liek savas bildes Instagram, jo liekas, ka viņiem vajag, lai no ārpuses to, ko viņi darījuši, kāds apstiprina. Lai saraksta komentārus: o, wow! It kā nepietiek ar to, ka pats saproti – ir forši. Mans Niko Niko arī man atsūta bildes instagramam, bet viņš sūta tās manai sekretārei, viņa tad saliek manā profilā. Jā, arī man ir profils; tas tagad ir gan liels atspaids, gan daudziem cilvēkiem liels lāsts. Kad paskatos, ko viens otrs mans kolēģis ir sarakstījis, kādas muļķības, tad... paldies Dievam, ka man nav tādas nepieciešamības!

Mani bērni joprojām ir tabu – neviens īsti nezina, kā viņi izskatās, un to es arī ieturu. Man mājās nav taisītas dokumentālās filmas televīzijas programmām vai reportāžas žurnāliem. No kādiem traukiem es ēdu un kur es guļu, tas arī ir tabu. Sava stāvokļa apliecināšana man nav nepieciešama.

Tāpēc, kad es saku: ir labi, tas ir manas saprašanas aptverošākais apzīmējums. Tajā ir kaut kādas niansītes: varēja būt labāk, bet varēja būt arī daudz sliktāk.

Par bērniem runājot, jums vajag klusumu mājās, kad gatavojaties izrādei?

Nē. Bērni man netraucē. Ir posms, kad gribu, lai mani netraucē, piemēram, pusotru stundu man ir jāmācās partija. Nenāciet, netraucējiet! Bet, ja ienāks, nebrēkšu virsū. Ja dzirdu, ka raud, apstāšos, aiziešu, samīļošu. Kad viņas bija mazas, no rīta aizgājām uz parku, izspēlējāmies, pārnācām, es iegāju dušā un gāju uz teātri.

Kad viņas bija pavisam mazas un es dziedāju Ņujorkā, lielākajai bija garais klepus, naktī kļuva pavisam slikti, divos braucām uz slimnīcu un puspiecos bijām atpakaļ, abas salonistabā pussēdus gulējām, vakarā man bija izrāde, nezinu, kā, bet nodziedāju. Sapratu, ka tā izrāde ir mazāk svarīga, jo pašlaik man ir bērns, un bērnam ir vajadzīga mamma; nevaru viņu tagad atstāt ar aukli.

Arī man ar mammu tā bija – ja viņai bija koncerts, nebāzāmies virsū. Ja man vakarā ir koncerts, es lūdzu: tagad man vajag pusstundiņu pagulēt, netraucējiet! Bērns jau nav vainīgs, ka Garančai vajag pauzi, es šajā situācijā viņam esmu tikai mamma Elīna. Tāpēc es vienmēr uzsveru, ka sadalīt dzīvi divās – Elīna un Garanča – man bijis vienīgais glābiņš, lai spētu dzīvot dažādu dzīvi un neiekrist tikai vienā vai tikai otrā. Noteikti esmu labāka dziedātāja, tāpēc ka esmu mamma, un labāka mamma, tāpēc ka esmu dziedātāja. Kad braucu uzstāties koncertos uz divām nedēļām, esmu viena pati. Varu sakārtot sevi kā sieviete un, kad turneja beigusies, esmu normāls cilvēks, kurš tagad domā, vai pēc gurķiem uz naktstirgu braukt šodien vai rīt?

Ir kāds ievērojams cilvēks pasaulē, kurš jūs interesē?

Ziniet, kaut kad pirms daudziem gadiem lasīju visas iespējamās biogrāfijas, ko varēja atrast, – par dziedātajiem, aktieriem... Par Mariju Kallasu, Lorēnu Bekolu. Visu, ko vien var. Par Klintoniem, par Bušiem. Faktiski, lai tu kaut kas būtu, tev jāsaņem daudzi triecieni dzīvē – ne visiem jābūt negatīviem, ir arī triecieni, kas tevi emocionāli uzlādē, piemēram, kāda satikšanās. Mani vienmēr ir ārkārtīgi fascinējis, kā katrs tiek ar to galā.

Daudzi cilvēki iekrīt upura lomā pēc sliktiem piedzīvojumiem dzīvē; man tādi arī ir bijuši, bet es nekad neesmu iekritusi tajā cietējas tēlā. Jā, notika, bet tagad to mainīt vairs nevar. Pasāpēja, paraudāji, bet saņemies un ej tālāk. Tas ir ļoti grūts process – saņemties un izlauzties no upura lomas. Bet, ja to izdarīji, ir baigi forši. Pēc tam atklājas pavisam cits spēks, cita spēja vilkt. Ne tikai sevi, arī tos savējos, kas ir apkārt. Tu vairs nesadalies tādos sīkumos. Kā mans vīrs saka: big picture, tas galvenais, kas tev acu priekšā stāv. Tos visus sīkumiņus, kas tev ir, ar laiku vari vienkārši notraust nost un iet tālāk.

Jums ir no kaut kā bail: tumsas, cilvēkiem?

Man ir bail pamosties zārkā zem zemes. Vīrs zina – kad es būšu beigta, viņam pašam par to jāpārliecinās, vienalga, kādā formā, ka es zemē, zārkā nepamodīšos. Un man ir ļoti bail iet tumsā. Jo man uz ielas uzbruka, kad biju pusaudze. Vienmēr skatos, kas notiek. Tāda pieredze.

Un vēl es redzu spokus. Šad un tad. Cilvēkus vai enerģijas, vai tādas gaismas. Un es viņus dzirdu. Bet man no viņiem nav bail. Ja cilvēki saka, ka spoku nav, es saku: ir. (Smejas.)