Mode
2022. gada 16. septembris, 06:15

Modes vēsture: kā cilvēki rada drēbes, un kā apģērbs ietekmē cilvēkus

Diāna Gulbe

Pastaiga

Rīgas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā aplūkojama izstāde "Vêtements modèles. Modes arhetipi". Tā vēsta par to, kā cilvēki rada drēbes un kā tās ietekmē cilvēkus. Izstāde skatāma līdz 25. septembrim.

foto: Žaks Anrī Lartigs
Rumāņu fotomodele Renē Perle Žuanlepēnas kūrortā. 1930. gada maijs.

Šī izstāde ir nozīmīgākais kultūras sadarbības projekts, kas Latvijā tiek realizēts Francijas Republikas prezidentūras ES Padomē laikā. Ekspozīcija tapusi, sadarbojoties Marseļas Eiropas un Vidusjūras civilizāciju muzejam un Francijas institūtam Latvijā. 2020. gadā tās mājvieta bija Marseļa, kur izstāde izpelnījās plašu interesi un ievērību, tagad – līdz pat 25. septembrim – papildināta, pārradīta un uzlabota tā tiek piedāvāta Latvijas publikai.

Izstādes pamatā ir pieci apģērba gabali: bezpiedurkņu krekliņš (tank top), zila darba jaka, sporta tērps, skotu svārciņi un spāņu espadriljas. Ekspozīcija vēsta par to, kā šīs drēbes ir tapušas, kā attīstījušās, ieguvušas jaunas nozīmes un galu galā kļuvušas par kaut ko vairāk nekā tikai drēbes vai apavi – par modes arhetipu, sociālu fenomenu.

Galvenā loma izstādē atvēlēta tekstilizstrādājumiem – vairāk nekā 200 vienību. Starp tiem ir augstās modes šedevri un masu apģērbu ražošanas paraugi, drēbes, kas piederējušās slavenībām (piemēram, basketbolistes Uļjanas Semjonovas sporta krekls), vai priekšmeti, kas izceļas ar neparastu vēsturi (emigrējušo latviešu sportistu formas). Līdzās modes korifeju Īva Senlorāna un Vivjenas Vestvudas daiļrades augļiem skatāmi mūsdienu latviešu dizaineru MAREUNROL’S un Agneses Narņickas darbi.

Izstādes ietvaros var noskatīties arī divas filmas, kas demonstrē skotu svārciņu jeb kiltu un spāņu espadrilju ražošanu. Ārkārtīgi interesanta ir fotogrāfiju izlase, tajā sevišķi izceļas slaveni un arī mazāk slaveni kūrortu apmeklētāji. Pludmales tērpos savulaik iemūžināti Čārlijs Čaplins un Rainis, arī 20. gadsimta sākuma Rīgas Jūrmalas atpūtnieki. Un plakāti, kas rotā ekspozīciju, ir vienkārši izcili, latviešu un krievu mākslas avangardista, fotomontāžas pamatlicēja Gustava Kluča darbus ieskaitot.

Un tagad sīkāk par katru izstādes varoni!

Krekls – apakškrekls

Parasts baltas kokvilnas bezpiedurkņu krekls visā savā vienkāršībā tomēr nav tik vienkāršs. Padomju Savienībā tas bija gan darba cilvēku, gan plenču un uzdzīvotāju apģērbs (atcerieties/noskatieties filmu Operācija I un citi Šurika piedzīvojumi!). Savukārt Rietumu blokā krekls bez piedurknēm dažādos laikos simboliski piedienējis gan strādnieku šķirai, gan trūcīgajiem itāļu imigrantiem ASV, gan feministēm, gan gejiem.

foto: Publicitātes foto
Mis Eiropa vasaras tērpā. Dizainers: Žaks Heims. 1931. gads.

Protams, sākumā to valkāja tikai vīrieši un vienīgi kā apakšveļu. Vēlāk tā labās īpašības novērtēja sportisti – tajā nebija karsti, krekls neierobežoja kustības, bija ātri uzvelkams un novelkams. Pakāpeniski bezpiedurkņu krekls tika transformēts par dažādu piegriezumu sporta triko, kas kļuva par formastērpu vieglatlētiem, cīkstoņiem un peldētājiem. Kad 1912. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Stokholmā šādos peldkostīmos uz starta izgāja Lielbritānijas sieviešu peldēšanas izlase, tas izvērtās par pamatīgu skandālu: 20. gadsimta sākumā publiski demonstrēt kailas sieviešu rokas – un vēl visā garumā! – bija nepiedienības kalngals.

foto: Publicitātes foto
Gustavs Klucis. Bezdelīgas (Daiļlēkšana). Atklātnes mets vissavienības spartakiādei Maskavā. 1928. gads.

Pagājušā gadsimta 20. gados sievietes arvien drosmīgāk piesavinājās dažādus vīriešu garderobes priekšmetus, un puišu apakškrekls kļuva par meiteņu emancipācijas simbolu. Daudzas aktrises un modeles to valkāja atpūtas brīžos, un vienkāršais, stratēģiski svarīgos ķermeņa apvidos piegulošais apģērba gabals izcēla viņu sievišķību un jutekliskumu. Vairākas desmitgades vēlāk baltais krekls kļūs par kinogrāvēju seksīgo varoņu atribūtu – to valkās Linda Hamiltone Terminatorā un Andželīna Džolija Larā Kroftā.

40. gadu beigās vīriešu kreklam pielipa slikta slava – ASV to sasaistīja ar mājas vardarbību un sāka apsaukāt par sievu sitēju kreklu (wife beater shirt). 1947. gadā Detroitā arestēja kādu Džeimsu Hartfordu jaunāko, kurš bija līdz nāvei piekāvis dzīvesbiedri. Par to rakstīja visās avīzēs, un noziedznieks palika prātā ne vien ar nežēlību, bet arī ārieni – viņam mugurā bija tieši tāds krekls. Vēlāk brutālā mačo un mājas varmākas tēlu uz ekrāna iemiesoja Marlons Brando filmā Ilgu tramvajs, un arī viņa varonis valkāja balto apakškreklu.

foto: Courtesy Everett Collection
Marlons Brando filmā "Ilgu tramvajs". 1951. gads.

ASV šos kreklus sauca arī par dago tees – makaronu rijēju krekliem, ar mājienu uz itāļu emigrantiem, kuri karstā laikā ar apakškreklu bieži aizstāja virskreklu (trūkuma spiesti). Pamazām to sāka plašāk asociēt arī ar citiem emigrantiem, konkrēti latīņamerikāņiem. Krekls bez piedurknēm kļuva par svarīgu čolo subkultūras elementu – to pārstāv meksikāņu imigrantu jaunā paaudze. Redzams, ka no šīs vides tas pēcāk ieviesies arī reperu garderobē.

Tikmēr sabiedrības augstākajos slāņos seksīgais baltais krekls kļuva par geju kultūras simbolu. Uz skatuves to labprāt valkāja Fredijs Merkūrijs. Un viņš nebija vienīgais, kurš savu tēlu veidoja, iedvesmojoties no kulta ilustratora Tom of Finland homoerotiskajiem zīmējumiem. Nav brīnums, ka 1992. gadā, kad zīmols Dolce & Gabbana demonstrēja savu pirmo vīriešu modes kolekciju, uz skatuves devās vesela armija muskuļotu skaistuļu baltos bezpiedurkņu kreklos.

Bohēmists Fredijs Merkūrijs un viņa rapsodija

gallery icon
13

Zilā darba jaka

Izturīgs tumši zils kokvilnas virsvalks dažādu darbu meistariem nāca modē Francijā jau 19. gadsimtā un kopš tā laika tikpat kā nav mainījies. Šī strādnieku uniforma ir absolūti funkcionāla un nemirstīgi populāra, jo katra tās detaļa ir stingri pārdomāta: ciešās aproces garantē, ka rokām nekas netraucēs darboties (un nekas netiks ierauts konveijera vai dzinēja mehānismā), apjomīgajās uzšūtajās kabatas var parocīgi un ērti ielikt (un izņemt) instrumentus.

foto: Publicitātes foto
Rokgrupas Zig Zag mūziķis. 2000. gads.

Darba jakas šuj no izturīgas, faktiski nenovalkājama kokvilnas auduma – daudzi darbarūķi tādu praķi valkājuši visu mūžu. Izstādē redzams kāds īpaši nodriskāts pagājušā gadsimta 30. gadu eksemplārs. Lai vienā paaudzē tiktāl novalkātu klasisko darba jaku, vajag pamatīgi pacensties!

Virsvalka tuvākais radinieks ir darba kombinezons, kā likums, arī zils vai melns. Apģērba gabals, kas ienāca tirgū, pateicoties Lionas tekstilizstrādājumu veikala īpašniekam Luijam Lafonam jau tālajā 1844. gadā. Viņa mazdēls Ādolfs šo modeli uzlaboja un patentēja, pie viena nodibinot kompāniju Adolphe Lafont, kas līdz pat šai dienai ir viens no pasaules līderiem darba apģērba ražošanā.

foto: Publicitātes foto
Īva Senlorāna kombinezons uz darba apģērba ražošanas pionieru – kompānijas Adolphe Lafont – reklāmas plakāta fona.

Ārpus sava strādnieku geto darba drēbes izlauzās revolucionārajos 60. gados uz jauniešu kustības viļņa, kas nesa līdzi aizraušanos ar Mao Dzeduna idejām (franču darba frencis bija ļoti līdzīgs Mao žaketēm). Daudzi 1968. gada revolūcijas dalībnieki bija ģērbušies tieši tādās jakās. Jāatgādina, ka vairākums no tiem bija revolucionāri intelektuāļi – nevis strādnieku šķiras pārstāvji, bet buržuāzijas atvases.

Kopš 70. gadu sākuma ar strādniecības tēmu sāka koķetēt arī dizaineri. 1975. gadā izsmalcinātāka variācija par darba kombinezona tēmu parādījās pirmā agnès b. butika skatlogā – šo zīmolu nodibināja bijusī žurnāla Elle galvenā redaktore Anjēza Trublē. Bet praktiski copy–paste automehāniķa kombinezona versiju tajā pašā gadā uzradīja Īvs Senlorāns, un atšķirt viņa veikumu no prototipa var tikai pēc cenas…

Zilā darba jaka vēl šobaltdien iedvesmo daudzus modes meistarus. Izstādē skatāmas divas Latvijā dzimušas kolēģes – Agneses Narņickas un MAREUNROL’S izpildījumā.

Sporta tērps

Ar dažādiem sporta veidiem ļaudis aizrāvušies kopš senseniem laikiem, tomēr par masveidā piekoptu vaļasprieku tas kļuva tikai pirms pāris gadsimtiem. Bet īpaši, katram sporta veidam pielāgoti un piemēroti tērpi radās krietni vēlāk – 20. gadsimta sākumā gan vīrieši, gan sievietes vēl trenējas ikdienas apģērbā (sievietes pat peldēja svārkos!).

foto: Publicitātes foto
Alfrēds Švedrēvics. Sigulda ziemā aicina ciemā. Plakāts.

Par atklājumu, kam sekoja revolucionārs pavērsiens sporta tērpu vēsturē, kļuva trikotāža – smalks adījums, materiāls, kurš ir tik elastīgs, ka atkārto ķermeņa izliekumus un plūdeni pieguļ tiem. 20. gados daudzi augstās modes meistari – Koko Šanele, Žans Patū, Sonja Delonē, Lisjēns Delongs, Elza Skjaparelli – sāka to izmantot, šujot brīvā laika un sporta kostīmus.

foto: Brāļi Zēbergeri (Séeberger frères)
Ziemas komplekts. Dizainere Elza Skjaparelli. 1931. gads.

50. gados līdz ar jaunu, tehnoloģiski uzlabotu materiālu (spandekss, likra, elastāns) ienākšanu tekstilrūpniecībā, sporta apģērbs kļuva vēl ērtāks un praktiskāks. Bet, kad 60. gados tika izgudrots neilons, divdaļīgus sporta kostīmus no šā modīgā materiāla iekāroja ne tikai sportisti, bet pat fizkultūras nīdēji. Tikpat kā katram jaunatnes pārstāvim (puišiem pavisam noteikti) skapī bija olimpiskās izlases stila jakas ar rāvējslēdzēju un sporta bikses.

foto: Publicitātes foto
Vissavienības jauniešu 10 pilsētu turnīra dalībnieki no Latvijas. 1948. gads. Latvijas Sporta muzeja arhīvs

Savukārt jaunajā 21. gadsimtā ir notikusi pilnīga ikdienas un sporta garderobes saplūsme. Sporta tērps kāpj pat uz augstās modes mēles, un treniņbikses drīkst valkāt kopā ar augstpapēžu laiviņām.

Jaunā sporta modes lappuse: retro vējjakas

Jaunā sporta modes tēmas lappuse ir retro vējakas no neilona, samta, trikotāžas un velveta.

gallery icon
10

Katalonijas espadriljas

Mīkstas, vasarīgas auduma čībiņas uz džutas virvju zoles ir dzimušas Spānijas teritorijā (vissenākais eksemplārs, ap 4000 gadu vecs, ir Granadas arheoloģijas muzeja krājumā). Taču līdzīgus apavus pazinušas daudzas tautas. Rīgas izstādē blakus Katalonijas espadriljām tiek eksponēti vietējie analogi – gan 19. gadsimta, gan 20. gadsimta 40. gadu apavi. Kāpēc tādu kulta statusu izpelnījās tieši spāņu čībiņas?

foto: Publicitātes foto
Latviešu espadrilju versija ar salmu apdari. 20. gs. 40. gadi.

Par to lielā mērā gādājis kinematogrāfs. Espadriljas jau kopš aizlaikiem valkāja zvejnieki un zemnieki, līdz situācija strauji mainījās pagājušā gadsimta 30. gados. Francijas Kotdazūrā, kur čībiņas bija tikpat populāras kā Katalonijā, sāka viesoties bagāti un slaveni amerikāņi, kuriem tik ļoti iepatikās vieglie un ērtie vietējie apavi, ka viņi espadriljas ņēma līdzi uz ASV kā suvenīrus.

foto: Courtesy Everett Collection
Aktrise Hedija Lamarra un espadriljas. 1942. gads.

1948. gada spriedzes melodrāmā Kī Largo filmējās uzlecošā zvaigzne Lorēna Bekola, un savam laikam neparasti garā aktrise (Lorēnas augums bija 1,74 metri) labprāt izvēlējās bezpapēžu kurpes ne tikai pludmales skatiem. Savukārt espadriljām viņas slaidās kājas bija grandioza reklāma. Spāņu apavi burtiski iekaroja Holivudu. To popularitātei par labu nāca daudzu slavenību – Greisas Kellijas, Salvadora Dalī un pat Džona Kenedija – izvēle…

foto: Alamy Stock Photo
Katalāņu tautas tērpa elements.

Auduma kurpes ir svarīga Katalonijas kultūras mantojuma daļa, tajās (un tikai tajās!) dejo nacionālo deju sardanu, katalāņu lepnuma simbolu. 1927. gadā slavenākais espadrilju ražotājs Castañer sāka ar šiem apaviem apgādāt Spānijas pilsoņu kara dalībniekus. Izstādē iekļautais plakāts – espadriljā auta kāja mīda svastiku – ir tieši no tiem laikiem.

foto: Publicitātes foto
Spāņu pilsoņu kara laika plakāts (fragments).

Kopš 60. gadiem espadriljas savaldzinājušas daudzus pasaulslavenus modes dizainerus. Izstādē redzami vairāki šādi luksusa čībiņu eksemplāri, tostarp franču modes nama Yves Saint Laurent darinātās.

Eiropas karaļnamu sievietes espadriljās

gallery icon
50

Skotu svārciņi

Skotu vīrieši izsenis staigājuši svārkos. Nigas ciematā esot aplūkojams akmens ar 7. gadsimtā priekš Kristus tapušu attēlu – kiltos ģērbušos puisi. Sākotnēji pārliekamos svārkus kā ļoti praktisku apģērba gabalu valkāja skotu kalnieši, kuru dzīve nebija no vieglajām: skarbi laika apstākļi, smagi pārgājieni pāri kalniem un cauri mežiem.

Kiltu materiālu auda no aitu vilnas, kas miglainajā un lietainajā klimatā nemirkst, turklāt labi silda, un to vienkāršais piegriezums ļāva svārkus naktī izklāt un apsegties ar tiem gluži kā ar pledu.

Skotiem viņu svārciņi ir nacionālās piederības un brīvā gara simbols. Kad britu vara 18. gadsimtā centās apspiest Skotijas klanu patvaļīgo garu un ietērpt tiem piederīgos biksēs, aizliedzot jebkādu nacionālo apģērbu, skoti pretojās un turpināja maršēt apkārt svārkos, bet bikses izsmējīgi uzdūra uz mietiem kā karogkātiem.

foto: CAMERA PRESS/Wattie Cheung / Vid
Dūdinieku čempionāts. 2016. gads.

Par skotu pašidentifikācijas simbolu svārciņi kļuva 1822. gadā, kad karalis Džordžs IV devās oficiālā vizītē uz Edinburgu. Šim pasākumam gatavojās ilgi un rūpīgi. Vietējie augstmaņi nolēma izcelties un, dzimtu lādēs parakņājušies, izvilka dienas gaismā patriotiskos kiltus. Šo trendu aši uzķēra vilnas pārstrādes manufaktūru pārstāvji! Lielākais audumu ražotājs William Wilson & Son radīja veselu skotu rūšu katalogu, šiem rakstiem, tā sauktajiem tartaniem, piešķīra individuālus nosaukumus, pagodinot dažādus skotu klanus. Un Skotijā sākās īsta tartanu drudža epidēmija – neviena sevi cienoša ģimene vairs nevarēja iztikt bez sava kiltu raksta.

foto: Tim Rooke/Shutterstock
Princis Čārlzs skotu spēlēs The Mey Highland Games. 2019. gads.

Mūsdienās vairākums skotu vīru uzskata, ka kilti ir obligāts svinību tērpa elements, un valkā tos visos svarīgākajos dzīves gadījumos (90% gadījumu – savās kāzās). Tas joprojām ir parādes formastērps arī dažām armijas apakšvienībām, tiesa gan, kaujas apstākļos neesot izmantots kopš 1940. gada. Jāpiebilst, ka tagad pavisam oficiāli kiltus drīkst valkāt ne vien īsteni skoti, bet arī visu Sadraudzības nāciju pārstāvji, tātad Lielbritānijas, Autrālijas, Jaunzēlandes, Kanādas un vairāku bijušo britu koloniju pilsoņi.

Kilti, kas patiešām var lepoties, ka līdz mūsdienām izdzīvojuši savā oriģinālajā veidolā, jau 20. gadsimtā kļuva par pamatu dažādiem modes dizaina eksperimentiem (nemaz nepieminot to, ka rūtis kļuva par kulta rakstu visā pasaulē). Ar to propagandu aizrautīgi noņēmās britu dizainere Vivjena Vestvuda – divi viņas tērpi apskatāmi Rīgas izstādē. Savā daiļradē Vestvuda savienoja Viktorijas laikmeta un panku apģērba stila elementus, bet skotu svārciņus bieži izmantoja, paužot savu politisko nostāju.

foto: Publicitātes foto
Vivienne Westwood svārciņi.

Kiltus apspēlējis arī Aleksandrs Makvīns, kurš ļoti lepojās ar savām skotu saknēm. 1995. gada kolekcijā Highland Rape (tātad Skotijas izvarošana) dizainers atsaucās uz 1745. gada jakobītu sacelšanos, ko britu armija nesaudzīgi apspieda, neatgriezeniski iedragājot skotu brīvību. Par šīs kolekcijas galvenajiem akcentiem kļuva slavenās rūtis un saplēstas kleitas.

Pats Makvīns valkāja svārciņus gana lepni, tā uzkurinot interesi par šo ērto apģērba gabalu LGBT sabiedrībā. Tomēr kilti ir pa prātam arī heteroseksuāļiem, kuriem nav nekāda sakara ar Skotiju, – šajā gadsimtā tos iemīļojuši pat brutāla paskata amerikāņu reperi ar Kanji Vestu priekšgalā. Bet, pateicoties japāņu skolniecēm un krievu meiteņu duetam Tatu, rūtaini svārciņi (tiesa gan, krietni īsāki par savu vīrišķo pamatversiju) kļuvuši par pusaudžu dumpīguma un genderiskās daudzpusības simbolu.