Zils, dzeltens, Zelenska zaļais. Kā modē atbalsojies Ukrainas karš?

Šoks un klusums

24. februārī, kad sākās Krievijas militārais iebrukums Ukrainas valsts teritorijā, Milānā pilnā sparā norisinājās kārtējā modes nedēļa. Izgulējis miegu pēc iepriekšējās dienas skatēm un tām sekojošajām ballītēm, modes sabiedrības krējums no rīta ieslēdza savas viedierīces, izlasīja ziņas un saprata, ka attopas jaunā pasaulē.

Visgaidītākā tās dienas programmā bija Prada skate. Pirms šova sākuma pie Pradas fonda ēkas ieejas bija sapulcējies kupls pulks viesu ar pretkara plakātiem un pašdarinātiem Ukrainas karogiem.

Skates laikā publikas uzmanība bija piekalta modes nama mīlulei ukraiņu topmodelei Kristi Ponomarjai, kura viena no pirmajām ierakstīja Instagram pretkara komentāru: “Šausmīgākais rīts manā dzīvē. Turies, Ukraina! Es zinu, ka uzvarēsim!” (Tagad viņas instakonts vairs nemaz neatgādina topmodeles sociālo tīklu lapas; tajā redz bēgļu fotogrāfijas, Ukrainas pilsētu drupas un Volodimira Zelenska jaunākās runas.)

Tomēr kopumā gan šī, gan vairākums citu Milānas modes nedēļas skašu neatšķīrās no miera laika šoviem. Radās iespaids, ka industrijas darbinieki ir apmulsuši un nezina, kā reaģēt uz traģiskajiem notikumiem Eiropas austrumos.

Protams, bija jāņem vērā arī kāds biznesa smalkums – strikti nostājoties konflikta vienā vai otrā pusē, zīmoli riskēja zaudēt klientus. Tomēr turpmākie notikumi rādīja, ka izvēles brīdis agri vai vēlu pienāk un klientus zaudēt nāksies tik un tā.

Pirmais no dizaineriem, kas nāca klajā ar nepārprotamu politisku paziņojumu, bija modes metrs Džordžo Armani. Viņa šovs notika pilnīgā klusumā. “Mans lēmums skates laikā neizmantot mūziku ir cieņas apliecinājums mierīgajiem Ukrainas ļaudīm, kuri tagad ir ierauti milzu traģēdijā,” šādu paskaidrojumu Armani pirms pasākuma sniedza plašsaziņas līdzekļiem.

Arī pirms diviem gadiem, koronavīrusa pandēmijas sākumā, kad Milānas modes nedēļa tieši tikpat sekmīgi izlikās, ka “nekas taču nav noticis”, Džordžo Armani viens no pirmajiem reaģēja uz globālo apdraudējumu un drošības apsvērumu dēļ sarīkoja modes skati bez skatītājiem.

Pie kājas, ko valkā Kima K.!

Kamēr dizaineri radoši mocījās, meklējot īsto intonāciju savu kolekciju prezentācijām, nozares pārstāvji apsprieda, kā īsti modes pasaulei vajadzētu reaģēt uz Krievijas karu Ukrainas zemē.

“Negaidu, ka modeles dosies uz skati ar Ukrainas karogiem rokās vai dedzinās Vladimira Putina portretus uz podija,” intervijā britu laikrakstam Evening Standard teica Vogue Ukraine modes redaktors Veņa Brikalins. “Piekabināt savai kolekcijai ukraiņu kleitu, lai izrādītu atbalstu... tas ir nejēdzīgākais, ko varat darīt. Taču ir šis tas, ko zīmoli var pasākt, noturoties savas estētiskās platformas robežās, proti, izrādīt cieņu klientiem un plašsaziņas līdzekļiem, vienlaikus paužot attieksmi.” Tieši par šādas attieksmes paraugu viņš nosauca Armani šovu.

“Piecas dienas Milānas modes nedēļā bija pilnīgs pretstats tam, kas tikmēr notika īstajā pasaulē,” tik skarbi savā Instagram kontā rezumēja amerikāņu žurnālists un mediju personība Dereks Blasbergs, kurš kūrē modes un skaistuma atzara sadarbības projektus YouTube kanālā. “No Milānas līdz Kijivai ir tikai 2200 kilometru, taču pat acīmredzamā atšķirība starp dzīvi šajās pilsētās tagad ir milzīga. Dzemdību nodaļa bumbu patvertnē, izšķirtas ģimenes un asaras... Man, jaunam tēvam, ir ļoti smagi vērot, kas tur notiek, mana sirds lūst. Modes industrija ir šoka stāvoklī un vēl mēģina saprast, kā mēs varam atbalstīt mūsu kaimiņus.”

Savu ierakstu Dereks ilustrēja ar pasaulslaveno Pablo Pikaso miera balodi, kura nestais olīvzars bija krāsots Ukrainas karoga krāsās. Šo simbolu nekavējās pārpublicēt daudzi pasaules modes darboņi.

Tika gaidīts, ka pazīstami modes mākslinieki izplatīs skaļus publiskus paziņojumus par savu attieksmi pret šo karadarbību. Taču vairākums izlīdzējās ar neitrālām frāzēm vai personiskām emociju izpausmēm, piemēram, Gucci radošais direktors Alesandro Mikēle atzinās, ka, uzzinājis par jaunākajiem notikumiem Ukrainā, nav spējis normāli paēst vakariņas, jo kumoss strēdzis kaklā.

Savukārt vienkāršie sociālo tīklu lietotāji izteicās atklātāk. “Pēc sirdsapziņas, modes nedēļu vajadzēja pārtraukt un pārcelt uz citu laiku, lai apliecinātu solidaritāti ar Ukrainu, jo, sasodīts, tagad ir pie kājas, kas Kimai K. ir mugurā!” vēstīja kāds ieraksts Instagram.

“Mēs dzīvojam tik sajātā pasaulē, kur cilvēki Ukrainā cīnās par savu brīvību un dzīvību, bet slavenības kārtējā modes nedēļā smaida un liek savas bildes soctīklos… Pienācis laiks beidzot kaut ko pateikt un kaut ko izdarīt,” piebalsoja kāds no Twitter lietotājiem.

Tikmēr Milānas modes nedēļas kuluāros apsprieda, kādas sekas var izraisīt ekonomisko sankciju piemērošana Krievijai. Vieni teica, ka Rietumu modes un luksusa preču ražotājiem tas būs nāvējošs trieciens, citi bija pārliecināti, ka Krievijas tirgus boikots nebūt nav tik liktenīgs notikums.

Investīciju bankas Jefferies eksperti aplēsa, ka Krievijas iedzīvotāji dažādu greznuma priekšmetu iegādei gadā tērē ap deviņiem miljardiem dolāru. Un tie ir vien 6% no tā, ko luksusam atvēl ķīnieši, un 14% no ASV iedzīvotāju tēriņiem. Tas nozīmē, ka Krievijas klientu reputācija un nozīmība šajā tirgus segmentā ir krietni pārspīlēta…

Ir lietas, kas svarīgākas par modi

Tobrīd, kad modes nedēļa pārcēlās no Milānas uz Parīzi, politiskā temperatūra modes burziņā bija ievērojami augusi. Franču zīmola Marine Serre skate sākās ar klusuma brīdi Ukrainas kara upuru piemiņai. Ungāru brenda Nanushka uzstāšanās noslēgumā tika atskaņota Ukrainas himna, kamēr podijs iekrāsojās dzeltenzilos toņos. Modes nama Balmain radošais direktors Olivjē Rustēns skates priekšvakarā Instagram publicēja ainavu ar zilām debesīm, dzeltenām smiltīm un baltu cerību mākonīti un rakstīja: “Mēs rādām savu kolekciju, labi apzinoties, ka šodien pasaulē notiek daudz svarīgākas lietas.” Un atgādināja par iespēju rīkoties, komentāram pievienojot saiti uz Apvienoto Nāciju Bēgļu aģentūras mājaslapu, jo viņam, tāpat kā tūkstošiem citu, iespēja ziedot palīdz kaut vai nedaudz pārvarēt bezpalīdzības sajūtu.

Arī daudzi no lielajiem luksusa apģērba zīmoliem un modes namiem skaļus paziņojumus aizstāja ar finansiālu palīdzību ukraiņiem. Gucci, Valentino, Georgio Armani ziedoja pusmiljonu eiro katrs, Chanel – divus miljonus, luksusa konglomerāts LVMH – piecus miljonus eiro. Arī modeles nepalika malā stāvam – māsas Bella un Džidži Hadidas, Kaja Gerbera, Vitorija Čereti, Frena Sammersa un citas Ukrainas labā ziedoja daļu savu honorāru.

Bet galvenais visus ļoti satraucošais jautājums vēl joprojām bija tas pats: vai modes brendi paliks Krievijā un tās tirgū? Galu galā gandrīz visi Rietumu zīmoli šo tirgu pameta, tomēr tas nenotika uzreiz. Daudz izlēmīgāk rīkojās neatkarīgie un jaunie modes vārdi. Pirmais par Krievijas tirgus boikotu paziņoja zīmols Nanushka. Tas ir dzimis Ungārijā, un šīs valsts iedzīvotāji labi atceras, kas notika 1956. gadā, kad PSRS cietsirdīgi apspieda ungāru sacelšanos pret komunistisko sistēmu. “Tagad mūsu draugi Ukrainā ir nonākuši tādā pašā situācijā, tāpēc mēs nevaram klusēt vai nerīkoties,” paziņoja zīmola īpašnieki.

Solidaritātes krāsas

Kopš Ukrainas kara sākuma par vispopulārākajām krāsām pasaulē ir kļuvušas dzeltenā un zilā. Izmantot nacionālo karogu, lai paustu solidaritāti valsts brīvības centieniem, nav jauna doma. Un tomēr vēl nekad pasaule tai nav pieķērusies tik vienprātīgi. Pat amerikāņu krāsu institūts Pantone par galvenajiem toņiem pasludināja “brīvo zilo” un “enerģisko dzelteno”, kaut arī iepriekš par oficiālo gada favorītu bija izvirzīts zilgani violetais.

Ar dzeltenzilu lentīti pie krūtīm uz savu šovu skatuves kāpa Pjerpaolo Pičoli (Valentino) un Džonatans Andersons (Loewe), bet Izabella Marāna izskrēja paklanīties košā, dzeltenzili batikotā džemperī.

Ļoti ietekmīgā blogere un tiktokere Leonija Hanne pirmoreiz Ukrainas karoga krāsās tika pamanīta jau Ņujorkas modes nedēļas laikā, desmit dienas pirms militārās agresijas Ukrainā – tā viņa atbalstīja savus draugus, jauno ukraiņu zīmolu Bevza. Zilo un dzelteno Leonija kombinēja arī turpmāk, ikreiz izveidojot jaunus, neparastus un stilīgus toņu salikumus.

Ļoti iespaidīgi izskatījās populāro influenceru dueta Young Emperors ukraiņu atbalsta kostīms – meitenei dzeltens kostīms un gaiši zila somiņa, jauneklim zils kostīms un dzeltena soma.

“Lai izrādītu nepakļāvību, reizēm nav vajadzīgi ieroči. Attieksmi var paust ar to, kas jums mugurā,” 28. februārī sociālajos tīklos rakstīja modes eksperts un tīmekļa medija The Business of Fashion dibinātājs Imrans Ameds. Šo apgalvojumu viņš ilustrēja ar Maskavas metro uzņemtu fotogrāfiju – cienījama vecuma sievieti dzeltenā mētelī ar koši zilu lakatu ap galvu.

Daiļrunīgais krāsu salikums bija skatāms arī uz modes mēles. Kolekcijas, protams, tiek pabeigtas ilgi pirms modes nedēļām, ātri un būtiski koriģēt tās faktiski nevar. Tomēr paradoksālā kārtā bija sakritis tā, ka debesu zilā un dzeltenā krāsa – gan atsevišķi, gan kopā kombinētas – šosezon jau bija ļoti pieprasītas. Off-White demonstrēja dzeltenrūtotus kostīmus kopā ar ziliem topiem, Dior – kurpes ar dzeltenām puķēm un zilas golfa zeķes, Acne Studios – dzeltenzilas ziedu apdrukas, bet Botter – sevišķi dzīvespriecīgu salikumu: monohromi dzeltenas un zilas drēbes un aksesuārus.

Kara metafora

Vienu no Parīzes modes nedēļas skatēm ir vērts aprakstīt detalizētāk. Runa ir par modes nama Balenciaga šovu, kuru emocionālās iedarbības ziņā var salīdzināt ja nu vienīgi ar Aleksandra Makvīna kulta skatēm. Tā bija īsta miniizrāde ar jaudīgu dramaturģiju un skaidri nolasāmu politisko vēstījumu, bez taisnvirziena didaktikas, taču ļoti tēlaina un metaforiska. Taisnības labad jāteic, ka scenogrāfija bija radīta jau laikus, nevis pēdējā nedēļā – šova sākotnējā ideja bija atgādināt par nenovēršamajām klimata pārmaiņām, kas cilvēcei draud ar radikālu dzīves apstākļu maiņu.

Taču Balenciaga radošais direktors Demna Gvasalia skati veltīja kara bēgļiem, kuru sajūtas viņam labi zināmas – 1993. gadā Demnas ģimene kopā ar 250 000 citu bēgļu devās prom no karadarbības skartās Abhāzijas. Dizainers jau vairākkārt ir veidojis līdzīgas noskaņas kolekcijas, līdz šim tajās bija ietvertas bērnības atmiņas. Šoreiz kolekcija tika veltīta nevis pagātnei, bet tagadnei – karam Ukrainā.

Skates apstākļi bija ekstrēmi: tā norisinājās milzīgā arēnā, kur sniga un pūta stiprs vējš. Tiesa, sniega vētra bija mākslīgi radīta, turklāt skatītājus no nelabvēlīgajiem laika apstākļiem sargāja caurredzama siena. Taču iespaids bija spēcīgs. Modeļi, meitenes un zēni augstpapēžu zābakos un čībās, brida visgarām arēnai pa šauru taku, pretojoties putenim, daži bija trūcīgi ģērbti, citi nesa rokās somas kā parastus plēves atkritumu maisus – kā jau cilvēki, kam karš piezadzies negaidīti un licis steigā savākt mantas.

Pirms skates sākuma katru tās viesi uz krēsla gaidīja zilidzeltens tēkrekls. Skate sākās ar dzejoli ukraiņu valodā, beidzās ar diviem vienlīdz nepadevīgiem tēliem Ukrainas karoga krāsās – spēcīgam jauneklim dzeltenā sporta kostīmā sekoja meitene gaišzilā vakarkleitā ar plandošu garumgaru šlepi.

Demna Gvasalia atzinās, ka viņam bijis ļoti smagi prezentēt šo kolekciju. “Patlaban mode zaudē aktualitāti un faktiski arī savas eksistences tiesības. Modes nedēļas izskatās vienkārši absurdi. Es domāju par to, ka šis šovs, kam tik cītīgi gatavojāmies, būtu vispār jāatceļ. Tomēr sapratu, ka atcelt skati nozīmētu padoties – ļaut lai mūs pievārē tas ļaunums, kurš man dara sāpes līdz pat šai dienai, jau 30 gadu garumā.”

Protesta tēkrekls

Vērts atgādināt, ka Ukrainas tēma 21. gadsimta modē skatīta jau iepriekš. 2004. gada oranžā revolūcija un 2013.–2014. gada Eiromaidans par tendencēm pataisīja izšūtus kreklus un blūzes ukraiņu tautastērpa stilā, ziedu vainadziņus un bižu vijumus a la Jūlija Timošenko. Taču tā bija mode ar daudz optimistiskāku noskaņojumu. Tagad ukraiņu trendu ietonē traģiskas notis.

Par Ukrainas–cīnītājas simbolu kļuvis tēkrekls dažādos aizsargkrāsas toņos – no haki līdz olīvzaļam –, kāds bieži ir mugurā valsts prezidentam Volodimiram Zelenskim. Tādos kreklos viņš kopš kara sākuma ir ierakstījis videouzrunas saviem pilsoņiem, uzstājies Eiropas Parlamenta deputātiem, Lielbritānijas parlamentāriešiem un ASV Kongresam, sniedzis intervijas CNN un Zoom platformā sarunājies ar tautieti Milu Kunisu un viņas dzīvesdraugu Eštonu Kučeru (šis Holivudas aktieru pāris jau kara pirmajā mēnesī bija savācis vairāk nekā 35 miljonus ASV dolāru palīdzības sniegšanai Ukrainas iedzīvotājiem, – red. piez.). Laikraksts The New York Times pat veltīja šiem tēkrekliem atsevišķu rakstu. Tajā modes analītiķe Vanesa Frīdmena pasludināja Zelenska tēkreklus par ko vairāk nekā vienkāršu garderobes elementu. Tie ir “ukraiņu tautas spēka un patriotisma simbols, atspoguļo vērtības un mērķus, kas saprotami ikvienam”. Un vēl – atgādina, ka Ukrainas prezidents arī savā augstajā amatā palicis vienkāršs puisis, kurš, tāpat kā ikviens ukrainis, aizstāv savu dzimteni un dalās ar tautiešiem visās kara laika grūtībās.

“Viņš, virspavēlnieks būdams, drīkstēja palikt postenī parādes tērpā, kā to savulaik darīja Vinstons Čērčils, kurš Otrā pasaules kara laikā sabombardēto Koventrijas pilsētu apmeklēja, ģērbies melnā uzvalkā ar tauriņšlipsi. Taču tas, ka Zelenska kungs lēma par labu vispieejamākajam apģērba gabalam – tēkreklam –, ir spilgti apliecinājis viņa solidaritāti ar tautu un ir tikpat tiešs un uztverams signāls kā viņa runas,” raksta žurnāliste.

Frīdmena atgādina, ka ekonomists Pīters Šifs pēc Zelenska attālinātās uzstāšanās ASV Kongresā tviterī ierakstīja: “Saprotu, ka laiki grūti, tomēr vai tad Ukrainas prezidentam nav uzvalka?” Viņaprāt, Zelenska kunga tēkrekls paudis valkātāja necieņu pret Amerikas likumdevējiem. Turpretī Vanesa Frīdmena secina ko citu: “Šifa kungs nav izpratis lietas būtību. Tēkrekls nepauda necieņu pret tiem, kurus viņš uzrunāja, tā bija cieņas un uzticības zīme tiem, kurus viņš pārstāvēja, atgādinājums pasaulei par to, kas patlaban notiek aiz viņa namdurvīm.” 

“Volodimirs Zelenskis ir profesionāls aktieris un zina, cik liela loma tēla veidošanā ir jāatvēl tērpam; viņam noteikti ir arī stila konsultanti,” rakstīja Frīdmena, piebilstot, ka tas ne par kripatiņu nemazina viņa spējas būt īstam nācijas līderim. Apģērbs tās tikai izceļ.

Kontrasts ar Krievijas prezidenta tēlu ir patiesi iespaidīgs! Vladimirs Putins iecienījis demonstratīvu, cara tētiņa cienīgu luksusu (Patek Philippe pulksteni, Cartier brilles), un karš viņa garderobes izvēli neietekmē. Propagandas koncertu Lužņiku stadionā Putins vēroja, ģērbies itāļu zīmola Loro Piana dūnu jakā par 12 000 eiro. Brenda dibinātājs Pjērs Luidži teicis, ka viņam par šo skatu bijis “sāpīgi un kauns”. Tagad zīmols pārtraucis preču piegādi Krievijai un slēdzis savus veikalus šajā valstī. Un, tāpat kā citi Eiropas luksusa preču ražotāji, palīdz Ukrainas iedzīvotājiem gan ar finansiāliem ziedojumiem, gan dāvinot dūnu segas un apģērbu tiem, kuri kara dēļ palikuši bez pajumtes. Tātad varam būt droši, ka jaunu Loro Piana izstrādājumu Putina garderobē nebūs.

Mode un politika

Mūsdienās paust savu attieksmi pret sabiedriskām un politiskām norisēm var ļoti vienkārši – pietiek uzdrukāt uz tēkrekla attiecīgu lozungu. “Es esmu imigrants,” paziņo nepālieša Prabal Gurung krekliņi. “Mums visiem jābūt feministiem,” cenšas pārliecināt Marija Grācija Kjuri. “Make Love, Not Walls!” – pacifistisko hipiju saukli pārspēlējis zīmols Diesel, reaģējot uz Donalda Trampa lēmumu būvēt sienu starp ASV un Meksiku. Taču tik runājošas drēbes ir nākušas modē relatīvi nesen. Kas tad bija senāk, pirms tām? Un kā mode vispār reaģējusi uz politiku?

Franču revolūcijas dīvainības

Franču revolucionāru nosaukums “sankiloti” cēlies no vārda sans-culottes, tātad – bez kilotēm. Augstāko aprindu pārstāvji 18. gadsimtā valkāja izsmalcinātas īsbikses (kilotes) ar zeķēm, savukārt trūcīgākie – vienkāršas garas bikses. Un sagadījās tā, ka tieši bikšu garums kļuva par protesta gara simbolu. Savukārt Direktorijas laikā, kas sekoja revolūcijai, radās īpaša sava laikmeta subkultūra – inkruabļi (franču val. incroyables jeb neticamie). Izdzīvojušie aristokrātisko dzimtu pēcteči ģērbās uzsvērti ekstravaganti, pat ērmīgi vai kroplīgi, lai jau ārēji demonstrētu nicinājumu pret jauno sabiedrisko kārtību. Viņi valkāja garus svārkus ar uzpolsterētu kūkumu uz muguras, milzīgus kaklautus, ko sasēja kuplā pušķī, lai nomaskētu neesošu gāmuru, bieži vien aizsedzot arī muti līdz pat degunam, un brilles, kas imitēja stipru tuvredzību. Šim tēlam bija burtiski jāizstaro slimīgs vārgums, turklāt svarīgi bija runājot augstmanīgi ignorēt burtu r, jo ar to sākās vārds “revolūcija”.

Simboliskās blūmerbikses

19. gadsimta vidū sākās sieviešu cīņa par vēlēšanu tiesībām – sufražistu kustība. Viena no tās ideoloģēm ASV bija “sieviešu interešu avīzes” The Lily galvenā redaktore Amēlija Blūmere. 1853. gadā viņa šokēja plašāku publiku, ierodoties lasīt lekciju ļoti drosmīgā tērpā – relatīvi īsos svārkos un platās turku stila biksēs. Patiesībā Amēlija šo apģērba gabalu nemaz nebija pati izdomājusi, bet palienējusi no inovatīvām domubiedrenēm un atzinusi par ērtu esam. Taču, kad viņa publicēja bikšu piegrieztni savā laikrakstā, tās kļuva par simbolu sufražistu cīņai. Blūmeri, kā drīz vien iesauca sieviešu bikses, izpelnījās savam laikam iespaidīgu popularitāti arī tāpēc, ka ļāva sievietēm gluži ērti braukt ar jauno tehnikas brīnumu velosipēdu, spēlēt kroketu un tenisu.

Rozā jeb Think pink jaunā nozīme

Teju visu 20. gadsimtu rozā krāsa tika saistīta ar sievišķību, turklāt negatīvā nozīmē – ar daiļā dzimuma naivumu, muļķību un infantilu nespēju veikt darījumus. Sagraut šo stereotipu bija filmas Gudrā blondīne galvenais uzdevums – Rīzas Viterspūnas smukiņā varone, kura valkā tikai rozā, izrādās gudra un lietpratīga būtne tiesas zālē. Kopš 2001. gada, kad filma nonāca uz lielajiem ekrāniem, sabiedrības attieksme pret rozā toņiem ir radikāli mainījusies. Tagad tie simbolizē nevis vājumu, bet spēku un sieviešu cīņu par reālu līdztiesību. Ne velti 2017. gada 21. janvāra sieviešu maršs Vašingtonā – pirmais no vairākiem simtiem protesta gājienu pret Donalda Trampa seksisma politiku – bija arī pirmais Pink Pussyhat March. Pašapzinīgās rozā kaķausu micītes sāka adīt Trampa pretinieces no siltās Kalifornijas, jo baidījās nosalt, dodoties uz Vašingtonu pašā ziemas vidū. Bet košo cepuru kustība, kas veikli izmantoja neķītru vārdu spēlīti pret tās autoru – jaunievēlēto valsts prezidentu –, zibenīgi izpletās līdz vairākiem miljoniem sekotāju visos ASV plašumos.

Bikškostīms varenām sievietēm

Lietišķais sieviešu uzvalks, ko angliski runājošajās zemēs sauc par power suit, tātad spēka kostīmu, kļuva populārs jau 20. gadsimta 80. gados kārtējā feminisma viļņa uzplūdā. Par īstu kulta tērpu tas kļuva jaunajā tūkstošgadē, pateicoties ASV valsts sekretārei (2009–2013) un Demokrātu partijas prezidenta amata kandidātei (2016) Hilarijai Klintonei. Bikškostīms bija viņas garderobes pamatu pamats. Kvēlākās Klintones fanes nekavējās sekot savai demokrātiskajai līderei – Facebook platformā viņas pulcējās grupā Pantsuit Nation (Bikškostīmu nācija), bet dziedātāja Bejonse šai tendencei piemeta asumu, bikškostīmā kāpjot uz skatuves Demokrātu partijas kongresā.

Hipiju laiks

Hipijiem apģērbs bija ne tikai drēbes, kas pauž iebildumus pret buržuāziskajām vērtībām, bet arī atpazīstamības zīme. Šajā subkultūrā valdīja absolūta dzimumu vienlīdzība, vismaz izskata ziņā: gari mati, kļošenes un visu varavīksnes krāsu gamma abu dzimumu apģērbā. Hipiju iecienītais etniskais ģērbšanās stils demonstrēja viņu novēršanos no Rietumu kapitālistiskās civilizācijas, lai atgrieztos trešās pasaules valstu dabiskajā vidē. Diemžēl drānu vēstījums drīz vien tika uztverts kapitālistiskajā modes industrijā – hipiju stils strauji komercializējās, zaudējot pievienoto idejisko vērtību.

Arafats ar kūfiju

Vēl viens garderobes elements, kas par plašu popularitāti var pateikties politikai, ir kūfija. Vēsturē rakstīts, ka prāvais vīriešu lakats, ko valkā Arābu pussalas beduīni, līdz pat 20. gadsimta vidum bija vietējas nozīmes etnisks aksesuārs. Viss mainījās, kad uz Palestīnas neatkarības cīņu skatuves kāpa Jasirs Arafats. No tā brīža kūfija asociējusies tikai ar viņu un viņa politiskajiem centieniem. Tiesa, ar laiku divkrāsainais, parasti melnbaltais lakats aizgāja tautās, un tagad tādus valkā ne vien tie, kuri solidarizējas ar palestīniešu valstiskuma ideju, bet arī citu ieganstu vadītie kā kolorītu aksesuāru ar vieglu dumpīguma piesitienu.

Runājošais krūšturis

Vēl vairākus gadus pēc lecīgā izgājiena 2016. gada Kinoaktieru ģildes balvas pasniegšanas ceremonijā Sūzenas Sarandonas vārdu tīmekļa meklēšanas pārlūki automātiski papildināja ar vārdu “krūšturis”. Toreiz 69 gadus vecā aktrise uz šo svarīgo pasākumu bija ieradusies baltā MaxMara bikškostīmā ar dziļu dekoltē, no kura daiļrunīgi raudzījās melns, caurspīdīgs krūšturis. Uzstājoties ceremonijā, Sarandona nebija vienkārši Holivudas slavenība, kurai kārojas lieku reizi šokēt publiku. Pirmām kārtām viņa bija feministe, kura iestājas pret ķermeņa noniecināšanu, eidžismu un patriarhālās pasaules problēmām.

Balaklavas dumpis

Leģenda vēsta, ka šo adīto, cieši piegulošo galvassegu 19. gadsimta vidū izdomājuši britu karavīri, kuri Krimas karā, barga sala spīdzināti, cīnījās pie Balaklavas pilsētas. Vēlāk balaklavas priekšrocības ziemas apstākļos novērtēja dažāda veida ķiveru valkātāji: karavīri, ugunsdzēsēji, autobraucēji, kalnu slēpotāji un citi sportisti. Tās otru talantu – spēju pilnībā apslēpt valkātāja seju – izmanto visu veidu laupītāji un teroristi, mūsdienās arī protesta kustību dalībnieki un dalībnieces, tāpēc tā kļuvusi par savdabīgu dumpju simbolu. Sevišķi populāru balaklavu padarījusi krievu meiteņu pankgrupa Pussy Riot.