Inese Kučinska - dīva un 4 bērnu māmiņa: "Man bija 45, kad vēl domāju - varbūt vēl vienu bērniņu"
Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska šobrīd patiešām ir dīva, spēlējot Džūliju Lamberti izrādē "Teātris", kas jau oktobrī atkal atgriezīsies repertuārā. Viņa no savas Lambertes daudz mācās. Arī to pašu dīvas būšanu. Būšanu vienai un pašpietiekamai. Džūlija to ceļu ir izgājusi. Inese vēl tikai iet.
Bērnība Velnciemā
Pēdējā laikā es bieži atgriežos bērnībā, arī kontekstā ar pasaules notikumiem. Bērnībā jau viss šķiet garšīgāk, smaržīgāk, laimīgāk, bezrūpīgāk… Mēs nebijām īpaši pārtikusi ģimene, bet es tiešām biju ļoti mīlēts bērns. Svētku dienās mums bija tā: “Brauksim uz pilsētu!” Iekāpām Velnciemā 10. autobusā, nobraucām cik tur tās pieturas un bijām pilsētā. Pilsēta vienmēr nozīmēja pucēšanos. Mamma ielika ausīs auskarus un nokrāsoja lūpas. Man bija baltas zeķītes līdz celītim ar bumbulīšiem sānos un balta kleitiņa ar šlipsīti, krāšņas bantes matos. Es biju traka, pārgalvīga, mūždien nodauzītiem ceļgaliem. Tāds delverīgs skuķis, kas rāpjas kokos. Bet braucienos uz pilsētu es biju sapucēta meitenīte.
Mamma vienmēr lika man justies skaistai. Viņa mani sauca par rozīti un puķīti. Man nekad bērnībā nebija sajūtas, ka man kaut kā trūktu. Tāda saulaina sajūta. Vienādo skolas formu laikos man vienmēr bija šūta skolas forma. Mums bija sava šuvēja, un man bija bikšu kostīmi, sarafāni ar rišām.
Jau trīs gadi, kopš mamma ir aizgājusi, bet domāju par viņu katru dienu. Iekrītu kopīgi piedzīvotās atmiņās. Mamma strādāja fiziski smagu darbu, bet brīvdienās mājās bija vai nu gludināšanas, vai logu mazgāšanas dienas. Un mamma vienmēr to darīja dziedādama. Mums allaž bija sniegbalti aizkari un tīrības, gaišuma sajūta mājās.
Pieaugušo dzīve un mīlas padarīšanas
Es ļoti ātri izaugu no bērnības. 17 gados aizgāju no mājām. Ātri iekritu dažādos attiecību virpuļos. Tas bija laiks, kad konfliktēju ar vecākiem. Kad man bija 16, krāsojoties liku tādu kārtu, kādu tagad, uz skatuves izejot, nelieku. No skolas bijām aizbraukuši ekskursijā uz Maskavu, kur visas meitenes sapirkāmies “bļesk dļa gub”. Un tad to lūpu spīdumu ar rādītājpirkstu riktīgi kleksējām sev virsū. Mani sauca pie mācību pārzines uz pāraudzināšanas sarunām, jo biju vienīgā meitene klasē, kas krāsojās.
Tolaik mani skaistuma etaloni bija franču aktrises Brižita Bardo un Katrina Deneva. Tomēr skaistākā man šķita Kleopatra – Elizabete Teilore. Viņā nebija tikai glancētais skaistums, bet arī tāds raupjums, skarbā oderīte, kas manās acīs padarīja viņu vēl krāšņāku.
Man bija 14, kad Amerikas radi atsūtīja paciņu, kurā bija arī mani pirmie džinsi. Tie man bija par mazu. Lai tajos ielīstu, es vienkārši pārstāju ēst. Vispār neēdu, varbūt pāris karošu putukrējuma dienā. Un es ielīdu tajos džinsos!
Tajā vecumā jau īsti nesaproti, ka skaistums nav tikai skropstu garumā, krūšu lielumā vai vidukļa apkārtmērā. Man likās, ka man ir liels deguns. Man nepatika manas krūtis. Tādi kompleksi, kas lēnām izgaro vien tad, kad nokļūsti mīloša un prasmīga vīrieša rokās. Kurš redz tevi tādu, kāda tu patiesībā arī esi, tikai neļauj sev tādai justies. Un man tās nebija ne pirmās, ne arī otrās attiecības. Man vispār liekas, ka sieviete sevi sāk apzināties vecumā pēc 30. Es, piemēram, nekad neesmu bijusi viena. Man vienmēr blakus ir bijuši mani bērni, vīrietis. Es izrietu no daudziem cilvēkiem. Visu laiku esmu saiknē. Un esmu domājusi: vai es varētu tā viena stāvēt kalna galā? Uz skatuves – jā, varu! Bet savā dzīvē... vai es varētu? Vai es spētu?
Absolūtā mamma
Man bija 18, kad kļuvu par mammu. Ļoti ātri atguvu formu – jaunībai ir savas privilēģijas. Man ir divi puikas un divas meitas. Meitenes mani lutināja, bet puikas lika manīt, ko nozīmē negulētas naktis un būt mammai 24/7. Joprojām no tiem laikiem ir sajūta, ka esmu miega badā. Joprojām it kā neizgulējusies. Tomēr nekad neesmu jutusies tik skaista kā gaidību laikā un barojot ar krūti. Vīrs teica: “Tu esi kā nogatavojies persiks.” Kad baroju bērnus, bija vārdos neizsakāma sajūta, ka esmu klātbūtnē ar ko dievišķu. Man bija tā laime to piedzīvot četrus savas dzīves gadus. Tas ir tik skaisti! Man liekas, ka visas grūtnieces ir īpaši skaistas, citādi nemaz nevar būt.
Ar visiem saviem bērniem esmu bijusi nemitīgā kustībā. Vai nu stūmu ratus gar jūru, vai vieglā riksītī skrēju. Mana dzīve ir saistīta ar skatuvi, un es protu būt skarba pret sevi. Māku sevi ielikt rāmjos. Neaizraujos ar sēdēšanu pie TV un cepumiņu graušanu. Peldu, braucu ar riteni, sportoju. Ar Dāvidu, kurš piedzima vasarā, es līdz pat devītajam mēnesim braucu ar riteni. Terēzīte dzima janvārī, un es vēl neilgi pirms tam gāju peldēties jūrā. Nevaru iedomāties savu dzīvi bez kontrastdušas, ar to sākas katra mana diena. Tā savāc ne tikai manu ķermeni, bet arī aizskalo nemieru un trauksmi.
Un man bija jau 45, kad es vēl domāju – varbūt tomēr vēl vienu bērniņu… Emocionāli man bija tāda vēlme. Es esmu mamma caurcaurēm. Ieraugu zīdaini un staroju!
Džūlijas ceļu ejot
Iestudējot Teātri, mēs daudz runājām par sievietes dabu. Spriedām, ka sieviete mirst divreiz – tad, kad viņai iestājas menopauze, un tad, kad viņa tiešām fiziski aiziet no dzīves. Sākumā likās, gadu skaitlis, kas sākas ar četri ir okei, bet tas piecnieks... Nenoliedzami, 50 gadi ir nozīmīgs vecuma posms, dzīves pietura. Nemaz nav tik vienkārši pašam ar sevi nonākt aci pret aci un pateikt: mīli sevi! Man šis laiks vēl sakrita ar mammas aiziešanu. Nebija viegli. Bet tas ir izdarāms.
Vijas Artmanes Džūlija Lamberte bija un mūžīgi paliks tikai Artmanes Džūlija Lamberte. Mums ir pilnīgi cits stāsts. Man noteikti ir, par ko parunāt ar Džūliju Lamberti. Par ko diskutēt. Viņa ir eleganta, šarmanta. Talantīga. Augstas klases spēlmane šajā spēlē, ko mēs saucam par dzīvi. Sieviete ar intensīvu, dramatisku iekšējo dzīvi. Un viņa noteikti ir Dīva. Atšķirībā no manis. Teiksim, man ļoti patīk pērles. Bet es tās uzlieku svētkos, īpašās dienās. Kamēr Džūlijai Lambertei pērles ir katru dienu. Es izrādes laikā izeju to ceļu, ko pati savā dzīvē vēl tikai eju. Es, Inese, vēl esmu procesā, ko Džūlija Lamberte jau ir paveikusi. Man no viņas ir ko mācīties. Kā nonākt līdz tam, ka tu pati esi pērle. Ka nevajag nevienu, kas tev to apliecina, jo tu pati to labi zini.
Praktiskas rūpes
Seja ir mans darba instruments. Ko tikai tai nekrāmē virsū… Pēc Ričarda III spēlēšanas man sāp žoklis un grumbas ir trīsreiz dziļākas!
Es noteikti netaupu uz labiem krēmiem. No rītiem draudzējos ar ledusgabaliņiem. Arī sejai ir kontrastduša. Man vispār ļoti piemērotas ir aukstuma procedūras. Ar visiem četriem bērniem esmu laimīgi izprukusi bez strijām. Par to paldies eļļām, tās es mīlu un kārtīgi lietoju. Es joprojām mierīgi varu skatīties uz sevi spogulī. Taču tajā ir ieguldīts liels ikdienas darbs. Man ir masāžas cimdiņš, un ar to es sevi brucinu diezgan nežēlīgi. Man arī nepatīk nēsāt liekus kilogramus, tad jūtos smagi. Un visu mūžu ir bijis tā, ka gribu nomest pāris kilogramu. Vienmēr. Arī tad, kad visi apkārt saka, ka nevajag, es tomēr gribu tos pāris sasodītos kilogramus no sevis dabūt nost. Taču es noteikti nekrītu par to izmisumā. Un no visas sirds ticu, ka mani gadi ir mana bagātība. Kā teica Koko Šanele: “Atceries – tu vari būt skaista trīsdesmitgadniece, šarmanta četrdesmitgadniece un neatvairāma visu savu atlikušo dzīvi.”
Sevis lutināšana? Pirms pāris dienām mēs ar draudzeni sēdējām ostmalā un trijos dienā dzērām šampanieti. Bezvējš, miers, saule. To es uzskatu par sevis lutināšanu. Lielos vilcienos es to vēl tikai mācos. Mācos apstāties, kad jūtams sagurums, biežāk smaidīt, redzēt sev apkārt skaisto, jo dzīve ir skaista. Mīlestība ir skaista. Atdoties tam, ko tu dari, ir skaisti. Piedot un justies atvieglotai pēc tam ir skaisti. Ka nevienam nekas nav jāpierāda. Ka vari kā Džūlija Lamberte vienkārši sēdēt pie Temzas un barot pīles.
