Baleta vieglumā. Saruna ar tērpu dizaineri Inesi Kamarūti

Kā kļuvi par tērpu dizaineri?

Pēc astotās klases beigšanas 1986. gadā jau biju iestājusies Lietišķās mākslas vidusskolā, bet vecāki uzskatīja, ka juku laikos tas nav piemēroti, un iekārtoja Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Skaidrs, ka tur tikt ir ļoti grūti, bet tajā gadā... dīvaini, taču nebija meiteņu, un var teikt, ka mani burtiski ievilka. Es to ne brīdi nenožēloju, 1. ģimnāzija 30 gadu noteica manu dzīves ceļu – nokļuvu biznesā.

Bet tas nebija saistīts ar modi. Pirms pieciem gadiem biroja vadītāja man uzdāvināja grāmatu par Chanel. Tā man tik ļoti patika, ka ar to gandrīz vai gāju gulēt. 2018. gada rudenī nonācu nopietnā biznesa konferencē Ņujorkā. Biju Amoralle adītā mētelī, cilvēki nāca klāt: “Vai cik skaists… Kur tādu nopirki?” Atpūtas brīdī nokļuvu Longailendā, kur ņujorkieši pavada vasaras, viss ļoti dārgs… Kādā veikalā uz mani raudzījās kleita, paņēmu rokās, tā maksāja 900 ASV dolāru, bet kvalitāte bija nekāda. Tajā brīdī man kā no augšas atausa: es varu labāk! Atgriezos Rīgā rudens nogalē, bija lielās korporatīvās balles, bet sapratu, ka man tajā vidē kaut kā sāk trūkt... Decembrī, kad kāpu ārā no mašīnas, suns pinās pa kājām, es kritu atpakaļ, vīrs saķēra, taču nedaudz atsitos pret stabu. Sākumā likās, ka viss labi, smadzeņu satricinājuma nebija, vien uzlika nelielu šuvi Bulduru slimnīcā, taču pēc pāris nedēļām man sākās panikas lēkmes, trauksmainība.

Drīz vien nokļuvu pie ārsta Sanktpēterburgā, viņš teica, ka esmu sasitusi galvas labo pusi, kas atbild par radošumu. Un nosūtīja uz zīmēšanas kursiem, kur daļēji atguvu vecās prasmes. Lai tiktu vaļā no panikas lēkmēm, reizi trijos mēnešos braucu uz psihoterapiju uz Vāciju. Pēc kāda laika skolotāja Rīgā, pie kuras gāju zīmēt, teica: “Tev jābrauc mācīties…”

Jau sāki zīmēt tērpus?

Nē, graizījām bildes. Es neesmu iemācījusies zīmēt un arī tagad to nedaru, tikai veidoju kolāžas. Tā kā 1. ģimnāzijā apguvu tēlotājģeometriju, redzu, ka tagad tieši ar to nodarbojos.

Esi mazliet konstruktore?

Jā. Teiksim, lielākā daļa dizaineru paskatītos uz vabolēm, kas šajā telpā ir uz tapetēm, un uztaisītu kolekciju. Ar mani tā nenotiek. Pamatā strādāju ar jūgendstilu – Art Nouveau bildēm, man patīk to krāsas, struktūra, pompozitāte. Es tās datorā izgriežu un uztaisu apģērbu. Cilvēkiem, kuri ar mani strādā, nav viegli, jo tikai es saprotu, kā tas apģērbā izskatīsies, viņiem jānolasa mana konstrukcija… Nākas pieslīpēties.

Jābūt ar tevi saslēgtiem…

…kaut kādā kosmosā, jā. Tas nav viegli, bet līdz šim ir izdevies.

Ārsts Sanktpēterburgā tev izskaidroja, ka ir izkustināts radošums, kas prasās piepildāms?

Jā, radošā puse sāka prevalēt pār analītisko, tāpēc radās panikas lēkmes. Prāts nesaprata – 30 gadu bijis ļoti smagā biznesā, kam ar modi un radošumu nav nekāda sakara, bija apjucis… Ārstējos diezgan nopietni, ne slimnīcā, bet ar psihoterapijas, osteopātijas un kinezioloģijas palīdzību. Drīz vien nokļuvu Florencē.

Atradi kādu mācību iestādi?

Jā, aizgāju uz Florences modes universitāti Polimoda… Bija jāizvēlas virziens, jāsagatavo portfelis. Iedvesmojusies no Amoralle mēteļiem, izlēmu studēt adīšanu. Visi brīnījās: “Inese, tu un adīšana? Nē…” Esam pieraduši, ka ar to saistās vecāsmammas džemperi un norvēģu adītās jakas ar briedīšiem, bet Florencē tai ir pavisam cits līmenis. Viņi tikko bija uzsākuši programmu, kas bija izveidota kopā ar slaveno itāļu zīmolu Missoni; tā man likās ļoti uzrunājoša. Steigā veidoju portfeli, nosūtīju, mani nointervēja un pieņēma. Tā es 2020. gada janvārī sāku studēt. Labi zinām, kas drīz vien notika. (Nosmej.) Pēc trim nedēļām mūsu grupa tika nosūtīta uz Milānas modes šovu ģērbt modeles. Tā bija nedēļas nogale, kad sākās jezga ar kovidu. Kad 10. martā skolu aizvēra, es pa galvu, pa kaklu metos uz Latviju, Itālijā palika visa mana iedzīve, mašīna… (Pasmaida.) Vēl cerēju, ka drīz tikšu atpakaļ. Tad sākām saņemt sliktas ziņas par Itāliju… Bet es nospriedu, ka plinti krūmos nemetīšu. Mēneša laikā bija jāizveido un jāprezentē kolekcijas uzmetums. Viss bija ciet, taču es sazvanīju kompāniju Nīderlandē, viņi sāka ražot pēc mana pasūtījuma. Tas bija ekstrēmi, viņi strādāja dīvainos apstākļos…

Rīgā satiku divas meistares, abas diezgan zināmas, šuj un izšuj tērpus izrādēm, kurās piedalās Mihails Barišņikovs, ir ģērbušas Samantu Tīnu Eirovīzijai. Tajā brīdī viņas bija bez darba, bet man vajadzēja palīgus, tā sākām strādāt kopā. Viņas pašas šos izšuvumus sauc par pērļošanu. Punktu pielika kāds atgadījums Florencē – veikala skatlogā ieraudzīju ļoti smukas glāzes, un tagad gandrīz visiem manas kolekcijas mēteļiem ir glāžu tekstūra. Redz, salikās kopā Sanktpēterburga, jūgendstils, Florences glāzes…

Skola mēģināja mācības uzturēt attālināti, bet tā turpināt nebija iespējams, jo tas viss, protams, maksā lielu naudu, un studenti sāka pretoties. Dažs aizbrauca mājās, dažs sēdēja lokdaunā Itālijā. Varu būt šai situācijai pateicīga, jo sapratu, ka vairs negribu būt izvēlētajā grupā – mans galvenais skolotājs drīzāk atgādināja džemperu adītāju, bija ļoti nikns par manām…

…brīvības izpausmēm?

Jā. Atbraukusi mājās, sapratu, ko gribu darīt. Sākām veidot pirmo kolekciju. Ar adījumiem gāja kā pa celmiem. Holandes ražojumi nebija tādā kvalitātē, kā gribētos. Izgāju cauri procesam, lai saprastu, ko negribu. (Smejas.) Pirmā kolekcija netika pabeigta. Mēģināju startēt Rīgas Modes nedēļā, tur mani neņēma, aizbildinoties, ka mani darbi esot augstā mode jeb haute couture, nevis ready-to-wear – ikdienas lietošanai. Nezinu, vai tas bija īstais iemesls, vai arī saistīts ar to, ka Latvijas modes pasaule nevienu nelaiž iekšā, bet ilgi nebēdāju.

Skola atsākās 2020. gada 20. oktobrī, manam uzņēmumam Fontes bija jauna vadītāja, atkal visu atstāju un devos uz Itāliju. Šoreiz mācījos kolekciju dizaina grupā, apgūstot dažādas tehnikas, tostarp adīšanu. Bija jāizveido sešu apģērbu kolekcija. Biju ļoti apmierināta ar šo izvēli, bet negāja viegli. Mainījās pasniedzēji, studenti, bija diezgan liels haoss. Tāpat jau Itālija ir slavena ar savu haotisko dzīvesstilu. Novembra vidū visu atkal aizvēra, bet ļāva mācīties.

Par skolas direktoru kļuva bijušais zīmola Ferragamo radošais direktors Massimiliano Giornetti, mums izveidojās ļoti labas attiecības, jo arī viņš ir tendēts uz adījumiem, daudz man palīdzēja. Viņš mani nosūtīja uz rūpnīcu Itālijā, kas pēc pasūtījuma ražo arī Chanel. Varbūt arī manas kolekcijas mēteļi drusku atgādina šā zīmola stilu – perfekta kvalitāte, viss nostrādāts tā, ka var iet uz operu. Tāds arī bija mans mērķis – Ņujorkas Operā man bija radusies doma, ka mētelim jābūt tādam, lai izrādes laikā to varētu nenovilkt.

Jo tas ir līdzvērtīgs vakarkleitai?

Jā. Eiropas dienvidos klimats ir tāds, ka ziemā telpās ir auksti. Es Itālijā nenormāli salu, visu laiku jāstaigā tādā kā pusmētelī. Tajā ražotnē tapa vēl vairākas interesantas lietas. Mācījos dažādas tehnikas, ļoti aizrāvos ar apdruku. Tas man ļauj pārcelt jūgendstilu uz auduma, jo tādas krāsas un tekstūras drēbi es nevaru nopirkt. Daļa darbu tika veikti Rīgā, es procesus vadīju attālināti no Itālijas. Kolekciju pabeidzām jūnija sākumā, tapa filma, bildes, izdevās to veiksmīgi aizstāvēt.

Tavam zīmolam ir sarežģīts nosaukums... Kāpēc Dobrzanska?

Dobržanska ir mans vecais uzvārds, ko esmu mantojusi no tēva dzimtas, kuri bija politiskie bēgļi no Kaukāza, Naļčikas Kabardā-Balkārijā. Viņi bija pietiekami turīgi, līdzi atveda grāmatas un skaistumpriekšmetus. Es bērnībā ļoti daudz lasīju.

Viņi bija krievi?

Kurš to var pateikt... Manai vecmammai Nellijai Dobržanskai tas bija otrā vai trešā vīra uzvārds. Vai krievi? Pēc izskata drīzāk ne, bet viņi to neafišēja, varbūt kalnieši, kaukāzieši. Ģimene bija ļoti intelektuāla, daudz lasīja, apmeklēja izrādes. Var teikt, ka esmu uzaugusi Latvijas Operā, vidē, kas veicina radošumu. Tas tika apturēts 16 gadu vecumā, bet saprotu – viņi gribēja, lai bērni dzīvo stabilāk. Skaidrs, ka 1986. gadā neviens nezināja, kā būs, viss varēja pavērsties ļoti slikti. Viņi vēlējās iet drošo ceļu, jo ekonomiskā izglītība pie jebkuras varas ir pieprasīta. Babuļas, kā saucu vecmammu, vārda pirmais burts N ir manā logo. Kā pateicība. No viņas esmu mantojusi mīlestību pret izšuvumiem.

Viņa pati izšuva?

Vecvecmamma izšuva, babuļa ne. Bet viņai bija daudz dažādu krellīšu.

Viņa glabāja savas mammas skaistās lietas un ļāva tev ar tām spēlēties, priecāties?

Jā, es visu bērnību ar tām spēlējos. Arī pati nodarbojos ar izšūšanu un citiem rokdarbiem. Tagad daudz par to domāju. Visa mana ģimene bija ar skatu uz radošo. Mans tēvs studēja arhitektūru, gan nepabeidza un nestrādāja profesijā, bet saprotu, no kurienes man ir telpiskā domāšana. Rīgas 1. ģimnāzija attīstīja analītisko domāšanu, un to nevar atņemt. Redz, kā sanāk – piesitot galvu, cilvēks dabū savu radošumu atpakaļ. Ļoti laba kombinācija.

Vai, pateicoties savai iepriekšējai profesijai, darbam ar sabiedrību, redzi, ko cilvēki grib, kādu gaisu elpo, – tā, lai tava tērpu māksla uz viņiem atbalsotos? Kā tev šķiet, vai tu šādā ziņā atšķiries no citiem tērpu dizaineriem?

Tieši šā aspekta dēļ ne. Drīzāk ar savu trīsdimensiju domāšanu. Es mākslu inkorporēju. Nav nepieciešamības ko pārveidot, jo viss jau ir izdomāts.

Tas ir tikai jāuztver?

Jā, skatos uz bildēm un prātā tās sagriežu sev vajadzīgā kombinācijā. Iedvesmojos no vēsturiskā mantojuma: jūgendstila, Art Deco, impresionisma, sirreālisma. Pagājušā gadsimta sākuma krāsas ir ārkārtīgi skaistas, mūsdienu dizainers, šķiet, vairs nespēj tādās domāt. Ir vecā skola, bet jaunie… Mani grupasbiedri to nesaprata.

Bet tu tādās krāsās domā?

Jā, es tās redzu. Ņemu jūgendstila bildi un sagraizu, kā to redzu. Tad ar šuvēju un izšuvēju domājam, kā šo tērpu veidosim.

Tavi tērpi ir jutekliski, teatrāli, poētiski. Uz kādiem emocionālajiem pīlāriem balstās tava māksla?

Uz operu un baletu. Rīgā esmu redzējusi visas izrādes, Traviatu reizes divdesmit, un 19. novembrī biju atkal. Katrreiz ieraugu ko jaunu. Vēl mani balsti ir jūgendstila māksla – franču un vispār Eiropas. Redzu vīziju: kad man būs savs ateljē šeit vai Parīzē, piekārt pie sienas bildi, no kuras viss sākās – no kolāžas līdz tērpam. Manā jaunajā kolekcijā ir vairāki tērpi, kuru ceļš bijis tieši tāds.

Caurspīdīgums, kas ir tavos darbos, ir arī viena no šīs sezonas modes tendencēm. Cik svarīgi tev ir iekļauties kopīgajā vilnī vai varbūt atšķirties?

Negribu iekļauties, ar to man grūti gāja skolā. Gribēju, lai katrs kolekcijas tērps izskatās citādi, lai tas būtu kā atsevišķs mākslas darbs. Tā esmu iecerējusi – klients var atnest savu bildi, un no tās var tapt tērps. Katram individuāli. Patlaban mēģinu iekļūt modes nedēļās, lai sāktu karjeru, bet patiesībā vēlos strādāt individuāli, un tendences mani ne pārāk interesē. Galu galā es pati varu diktēt savējo, ne šodien vai rīt, bet kaut kad noteikti. Man svarīgāk ir, lai atzīst manu darbu. Kolēģe teica: “Inese, man patīk ar tevi strādāt, jo tu radi nevis apģērbu, bet mākslu.” Jā, tāds ir mans mērķis – radīt mākslu, ko var valkāt. Bet noteikt tendences… man nav svarīgi būt visos Instagram vai YouTube kanālos. Nesen ar vīru spriedām, ka mēs, piemēram, neredzam dizainerus, kuri veido apģērbus karaliskajai ģimenei. Un tas ir mans – klusiņām radīt savu mākslu.

Tavi tērpi šķiet nesam kādu aristokrātisku noti, varbūt nostalģiju par zaudēto…

Ļoti pareizi uztvēri, man pat nedaudz sākās panika. (Iesmejas.) Tēva ģimene bija, kā mēdzam teikt, ar zilajām asinīm, tāpēc režīms viņus piespieda bēgt. Jā, man ir… Par to gan netika runāts ģimenē, bet skaidrs, ka viņi nebija vienkārši cilvēki, bet ar aristokrātiskām saknēm. Pirmoreiz to sajutu Sanktpēterburgā. Ļoti aizraujos ar Krievijas imperatoru mantojumu, īpaši pēdējo, iedvesmojos no diadēmām un Faberžē olām – pirmās kolāžas balstās uz tām. Jūtu, ka kaut kas nerakstīts tajā ir, varbūt ne tieši ar karalisko Krievijas ģimeni… Citādi nevar saprast, no kurienes man tas.

Tajā caurspīdīgumā ir gan kautrīgums, gan izaicinājums vienlaikus. Tu komunicē arī caur to?

Mani ļoti iedvesmo latviešu māksliniece Ilze Laizāne, tas nāk no viņas. Glezna, kuru biju noskaņojusies nopirkt Fontes birojam, bija mana skolai sūtītā pieteikuma titullapā. Ilzes darbos ir mistika, trauslums, caurspīdīgums, es to pārlieku caur savu prizmu, un šī māksla ir iesēdusies ļoti dziļi manā zemapziņā. Man tā Ilzes bilde seko līdzi, tāpat kā grāmata par Chanel.

Vēl esi saistīta ar Fontes?

Esmu īpašniece. Patlaban maz iesaistos atlases projektos, ar nākamo gadu to nevarēšu vispār, lai piedod mani pastāvīgie klienti. Gribas mesties jaunajā biznesā, startēt modes nedēļās, daļa būs jau 2022. gada pavasarī.

Ir devuši atļauju, nestumj maliņā?

Ir gājis dažādi. Mēģināju nokļūt Dubaijas modes nedēļā, bet tur viss atdūrās pret naudu. Viņu prasība bija ne tikai par dalības maksu… nu, arābi prot taisīt biznesu. Teica: “Ja izvēlēsies šeiha nominēto aģentūru par cik tur tūkstošiem mēnesī, tad mēs tevi paņemsim.” Tātad – ir dalības maksa, plus vēl šeiham kas jāpiemaksā. Es tomēr nāku no biznesa, kur 20 gadu izvēlējos cilvēkus, ātri vien to šeihu atradu LinkedIn un sapratu, ka man viņu nevajag.

Zināšanas un pieredze noder.

Jā, es protu ātri ieskatīties cilvēku profilos. Arī jaunajā biznesā, meklējot sadarbības partnerus, varu ļoti daudz izspriest no publiski pieejamās informācijas. Man ir uztrenēta acs. Bija nesekmīgs mēģinājums pieteikties Krievijas modes nedēļai. Grupasbiedrs, kurš tur strādā, teica: “Par to vari aizmirst, viss balstās uz sakariem, naudu.” Esmu nolēmusi startēt Milānas, Parīzes un Ņujorkas modes nedēļās.… Milānā ir organizācija, kas atbalsta dizainerus iesācējus, līdz 1. decembrim jānodod portfelis. Mans mērķis ir nokļūt Parīzes Haute Couture institūtā (Fédération de la Haute Couture et de la mode), es gribētu adījumus parādīt/iznest citā līmenī. Redz, domu par tiem vēl neesmu atmetusi.

Vai kādreiz esi iedvesmojusi, iedrošinājusi kādu cilvēku tik krasi mainīt nodarbošanos, kā pati izdarīji?

(Domā.) Daži mani kolēģi kardināli mainīja profesiju. Vai manā iespaidā, grūti teikt. Patlaban cilvēki iet prom no kompānijas. Protams, ir žēl šķirties. Lietuviešu meitene ļoti labi dziedāja, bet strādāja atalgojuma pētījumā. Liekas, manā iespaidā viņa saprata, ka jādara kas cits. Viena meitene ir fotogrāfe, arī strādā atalgojuma pētījumā, pašlaik gaida bērniņu, bet man ir aizdomas, ka atpakaļ nenāks. Tas arī būtu pareizi, jo viņai jānodarbojas ar fotogrāfiju. Jā, jūtu, ka daži cilvēki ir sapratuši – nevar dzīvi saistīt ar to, kas nav viņu lieta.

Tavs piemērs varētu būt pamudinājums negaidīt kritienu, bet ieklausīties sevī?

Tā ir. Ja es toreiz Ņujorkā būtu paklausījusi savai sajūtai, atgriezusies Latvijā, neietu uz korporatīvajām ballēm, bet teiktu: “Lieciet man mieru vismaz uz mēnesi!”, līdz šim būtu nonākusi ātrāk. Man to vajadzēja dzirdēt, jo kāds teica priekšā, bet es tik turpināju dragāt.

Cilvēkam grūti noticēt, jo prāta mehānisms darbojas kā traks, zobrati labi ieeļļoti…

Manā gadījumā vēl labi – sasitu galvu bez redzamām sekām, bet reizēm cilvēkiem piemetas visādas slimības. Panikas lēkmes ir pirmais signāls, ka cilvēks kaut ko dara nepareizi. Attiecībās, profesijā, hobijos. Man to nav bijis jau gadu.

Kā ģimene uztvēra šīs pārmaiņas?

Man ir paveicies – bērni lieli, dzīvesdraugs strādā aviācijā, arī ceļo, nekad nav mājās. Esam ļoti ilgi nodzīvojuši kopā... Drīzāk Fontes kolēģi brīnījās. Kad pirmoreiz braucu prom, viņu acīs redzēju: nu, nu, meitenei ātri apniks. Kad braucu otrreiz, viņi saprata, ka tas ir nopietni. Daļa grupasbiedru neatgriezās, es izturēju, lai gan nebija viegli.

Esi iekļāvusies kādā Itālijas sabiedrības daļā?

To nevarēju, jo viss bija ciet, vaļā vien skola un veikali. Tā gadu arī nosēdēju... ar kafijas krūzīti uz soliņa.

Kaut kas tevi tomēr tur iedvesmoja?

Florence ir ļoti skaista. Mediči pilsēta. Kopš seniem laikiem tur ir daudz mazu ģimenes rūpnīcu, kas ražo audumus, izgatavo adījumus, apavus. Potenciāls partneris man ir mazītiņš uzņēmums, kas mākslīgo ādu ražo no ābolu mizām. Viņi sadarbojas ar lielajiem modes namiem. Toskāna ir slavena ar savām adīšanas, arī apdrukas rūpnīcām. Sāku sarunas ar adīšanas kompāniju netālu no Boloņas. Tas, ko ieraugi, ir kosmoss, es ļoti iedvesmojos arī no viņu stikla industrijas. Florencē ir senas universitātes, kur studē amerikāņi, manā skolā bija ap 60 procentiem ķīniešu. Cilvēki turp brauc iedvesmoties. Protams, arī no dzīvesstila: vīna, siltuma, ēdiena… Pat kafija uz soliņa garšo citādi. (Smejas.)

Vai tu iekšēji esi kļuvusi par citu cilvēku – atslābusi, laimīgāka?

Noteikti. Pašlaik jūtos savā vietā. Atslābu arī, kad sapratu – nevaru apbraukāt visas modes nedēļas, vajag pamazām. Tagad meklēju telpas ateljē, gribu, lai tās ir skaistas, patiktu klientiem, ja tādi būs. Jā, esmu daudz mierīgāka, jo daru to, kas patīk. Hobijs saskan ar biznesu.

Kāda ir tava radošo mērķu virsotne?

Mans lielākais mērķis ir radīt tērpus baleta izrādēm – tur es gribu nokļūt. Šis ir starpposms, lai nostiprinātos tirgū, gūtu atzinību. Nav tā, ka man jābūt uz visu žurnālu vākiem… bet lai ar savu portfeli varu iet pie režisoriem un teikt: “Lūk!” Jā, mana vienīgā interese ir pēc gadiem pieciem veidot tērpus baleta izrādēm. Nesen Maskavā biju uz interesantu koncertu, nopētīju mākslinieku drēbes un nospriedu, ka es tomēr varu labāk. (Sirsnīgi smejas.)