Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Oļegs Zernovs

Dzejnieks Sergejs Timofejevs: "Pasaule ir kopīga vieta"

Cilvēki
2021. gada 19. novembrī 05:34 2021. gada 19. novembrī 05:34
 
Marina
Nasardinova
| Pastaiga
Uz pasaules vispār ir ļoti maz dzejnieku, viņu kļūst arvien mazāk arī Latvijā, turklāt pavisam labu ir vien nieka saujiņa. Un šiem pašiem labākajiem mēs slepeni, nepelnīti un egoistiski izvirzām kaudzi prasību, no kurām galvenā ir – viņiem vajadzētu poētiski līdzināties saviem pantiem… Sergejs Timofejevs šajā ziņā izceļas ar teju ideālu atbilstību.

No vienas puses – bohēmists, ne vien dzejnieks, bet vēl arī dīdžejs. No otras – cienījams ģimenes galva, divu bērnu tēvs, mājaslapas redaktors, tātad principā publicists, un reizēm prozaiķis – pirms dažiem gadiem bijis galvenās balvas laureāts Prozas lasījumos. Un tomēr prozas īpatsvars Sergeja mājas un darba dzīvē ir niecīgs, jo dzejnieka sieva, juveliere Viktorija Fomenko, ir visnotaļ elfiska būtne, bet viņa kūrētā mājaslapa vairāk līdzinās mākslas darbam nekā masu informācijas līdzeklim.

Lūdzi jautājumus uzdot pēc iespējas konkrētākus, un pirmais, kas man tūlīt iešāvās prātā, bija – kādu iespaidu uz meitenēm atstāja fakts, ka tu – tāds jauns, skaists un gudrs, rotājies ar noslēpumainu smaidu –, izrādās, esi vēl arī dzejnieks?

Tu domā – tajā laikā, kad man bija apmēram 20 gadu? (Smejas.) Nu, nevar teikt, ka tas kādu satrieca un izbrīnīja. Modē bija cilvēki, kuri nodarbojās ar mūziku – postpanku, roku, nedaudz vēlāk uzradās dīdžeji… Savukārt dzeja deviņdesmitajos tika uztverta samērā mierīgi, tai vairs nebija tāda svētās govs statusa kā iepriekšējās desmitgadēs, tā jau bija ieņēmusi rāmu un cienīgu vietu. Ažiotāžas nebija. 

Vai atceries, kad pirmoreiz skaidri un droši pateici par sevi – es esmu dzejnieks? Un kad to saprati?

Nezinu gan. Un vispār nez vai iepazīstoties es kādam teikšu: “Labdien, es esmu dzejnieks!” Pat nedaudz komiski skan, vai ne? Taču vispār man šķiet, ka dzejas sakarā runa vispirms ir par paaugstinātu jutīgumu – tai skaitā jutīgumu pret vārdiem, pret to, kā mēs veidojam frāzes, pret runas manieri. Tu it kā sajūti jebkuru tekstu kā literatūru. Ne tikai grāmatas, bet arī reklāmas sludinājumus, dažādas instrukcijas, dažnedažādu iestāžu veidlapas. Pilnīgi var gadīties, ka no tā visa tevī aizķersies kāda īpaša struktūra – un vēlāk tu mēģināsi to iedzīvināt pa savam, pavisam citā materiālā...   

Un, protams, es nekad nedomāju tādā veidā – esmu dzejnieks, tāpēc man šodien jāsaraksta dzejolis, bet nedēļas laikā vēl divi vai trīs. (Smejas.) Rakstu diezgan reti, man tie ir īpaši brīži – kad ir tāds pēkšņs trāpīgums, precizitāte un kristāliska skaidrība, kad teksts it kā pamazām izzīmējas, spīd cauri lietām, nostājas tavā priekšā. Un es reti kaut ko pārrakstu, pārtaisu. Parasti teksts atnāk, saliekas kopā un paliek.

Foto: Oļegs Zernovs

Tu neatstāj melnrakstus uz papīra, versijas dažādos failos?

Nē. Tas nedaudz līdzinās galdnieka darbam, kad viņš taisa galdu: it kā jau būtu pabeidzis, bet nākamajā dienā – un ja nu es te vēl bišķi noslīpēšu nost? Ņem rokā ēveli, un… Viņš netaisa divas galda versijas. Iztiek ar vienu. Tāpat man ir ar dzeju. 

Tava profesija ir tik reta, ka vedina uzprasīt – un kādi ir tās bonusi, par kuriem pārējā pasaule, iespējams, nenojauš?

Zini, mans tenisa treneris – pie viņa sāku trenēties nesen, nolēmu atjaunot senās sportiskās iemaņas – ir tāds visnotaļ saprotošs jauns puisis, mēs ar viņu runājam par visādām dzīves lietām, kamēr spēlējam… Viņš man arī pajautāja: “Vai dzejnieki daudz pelna?”

Labs, konkrēts jautājums, starp citu. Ko atbildēji?

Ka tā pilnīgi noteikti nav tā profesija, kura tevi uzturēs, ja neesi Nobela prēmijas laureāts – vai arī kādas citas lielās literatūras balvas laureāts. Un ka parasti katrs, kurš nodarbojas ar dzeju, dara vēl kaut ko citu. Strādā par pasniedzēju, redaktoru, raksta publicistikas tekstus. Arī es rediģēju – portāla Arterritory.com krievu versiju –, taisu intervijas, tāpat kā tu, kaut ko rakstu, tulkoju un bieži domāju, ka ideāli, protams, būtu nodarboties ar to visu trīs dienas nedēļā, bet vēl pāris dienas darīt kaut ko pavisam citu, strādāt par bārmeni, taisīt kafiju… Jā, tieši to. Es drīzāk nevis jauktu kokteiļus, bet taisītu cilvēkiem kafiju.

Mājās to jau dari, ievingrini roku? 

Jā, man ir diezgan daudz dažādu tam domātu iekārtu… Tas, protams, tāds vieglprātīgs sapnis. Taču reizēm rodas sajūta, ka nebūtu slikti, ja manā dzīvē būtu ne tikai datora ekrāns un klaviatūra. Un kafija, man tā šķiet, man sanāktu diezgan laba. Bet, ja runājam par bonusiem, – jā, dzejnieka profesija tevi nepabaros, taču tā var kļūt par ļoti jaudīgu tavas pasaules paplašinājumu – pat nerunājot par metafizisko nozīmi, bet tādā ziņā, ka ir daudz ļoti interesantu cilvēku, kuri nodarbojas ar dzeju Latvijā un citās valstīs, un ir iespēja ar viņiem sazināties un satikties.

Raugi, piemēram, viens no maniem vistuvākajiem draugiem ir dzejnieks Čema Martiness: mēs iepazināmies dzejas tulkošanas meistardarbnīcā kādā Galisijas salā, pēc tam viņš brauca uz Rīgu, es – pie viņa uz Ļeidu un Barselonu. Ja mēs nerakstītu dzeju, nekad nebūtu satikušies un sadraudzējušies. No otras puses – tā vispār ir iespēja apceļot pasauli, uzstāties festivālos ar to, ko tu radi, un klausīties, ko rada citi. Protams, tas jau prasa kaut kādu ievērojamības, atpazīstamības līmeni – tās diezgan pieticīgās slavas, kāda vispār iespējama mūsdienu dzejai, – tev tomēr ir jābūt zināmam, lai kāds tevi uzaicinātu, ir jābūt tavas dzejas tulkojumiem. Un tas viss nāk ar laiku. Ne uzreiz.

Tava kolēģe Olga Sedakova saka, ka šodien cilvēks dzīvo nevis vēsturē, bet dzīvoklī. Vai piekrīti?

Mēs visi tā vai citādi dzīvojam dzīvokļos. Un vienlaikus atrodamies vēsturē. Ir pieņemts uzskatīt, ka tad, ja tu raksti, tu diezgan daudz laika pavadi kaut kādā savā pasaulē. Taču vispār jau tādas savas nošķirtās, atsevišķās pasaules nav – pasaule ir visiem kopīga. Tu vienkārši atrodi tajā klusu kaktiņu, iekārtojies tur, kaut ko domā, mēģini sarīmēt vārdus… Jo tālab, lai uzrakstītu kaut ko daudzmaz saprātīgu, man šķiet, nepieciešama distance. Tas ir svarīgs nosacījums. Jāpaiet solis sāņus, jāatkāpjas, jāpaskatās no malas, un tad tu varēsi, būdams, palikdams kādā atsevišķā dzīvoklī, saskatīt kopainu, kopīgo vēsturi. 

Foto: Oļegs Zernovs

Tātad dzejnieka vieta tiešām ir dzīvoklis, nevis barikādes. Kāpēc? Tāpēc ka romantiskā tradīcija ir sevi diskreditējusi un nav modē? Tāpēc ka līdz ar vecumu nāk izpratne, ka revolūcija nav tas labākais attīstības ceļš?  

Es pats jau diezgan sen sapratu, ka redzu dzejnieka tēlu kā tādu radiouztvērēju. Raugi, bez radioaparāta mēs nevaram sadzirdēt melodijas vai stāstus, ko raida radiostacijas, – un apmēram tāpat darbojas arī dzejnieks. Viss ir izšķīdināts gaisā, viss jau ir kaut kur atmosfērā, bet dzejniekam ir tāda antena – īpaša garīgi dvēseliska jutība, kas uztver īsto frekvenci. No otras puses, ir svarīga arī profesionalitāte, spēja izteikties precīzi – kaut kas līdzīgs grozāmajai noskaņošanas pogai. Un vēl ir dzejas skanējuma spēks, iekšējās balss jauda.

Kā radioaparāta skaļruņi – ja tie ir vāji, mēs ne visai labi sadzirdam, ko tur ēterā raida… Jebkurā gadījumā, lai klausītājs dabūtu dzirdēt kaut ko interesantu, jāsakrīt visiem trijiem kritērijiem – antenai, noskaņošanai, skaļruņiem. Un barikādes? Par to es neko nezinu. Droši vien tad, kad veidojās nacionālās kultūras, kad vārdi tika uztverti ļoti burtiski, kā aicinājums uz darbību, viss darbojās citādāk. Tagad attieksme pret vārdiem pasaulē ir ļoti kritiska, neuzticības pilna. Un tāpēc dzeja man ir mēģinājums sagraut formālo, birokrātisko standarta valodu, izvest mūsu emocijas cauri nomīņātai un piebradātai, ar visiem līdz šim pateiktajiem vārdiem pārblīvētai telpai.

Šis darbs ir svarīgs un ļoti būtisks – bet droši vien galvenokārt tiem, kas spēj to novērtēt. Es nedomāju, ka dzeja var būt kaut kāds obligātais priekšmets. Tā ir kaut kāda prāta izšķērdība, greznība – greznība, iespējams, nav īstais vārds, skan nedaudz tā buržuāziski. Bet dzeja ir absolūta brīvība. Gribi mīlēt dzeju? Mīli! Negribi mīlēt? Nemīli! Dzeja var būt tāda. Var būt šāda. Var būt ģeniāla, var būt slikta. Tā neatzīst nekādus likumus, nekādus ierobežojumus. Tā visu laiku mainās, visu laiku kļūst cita. Tu domā, ka ir, lūk, šāda, – bet tā jau ir citādāka. Un tieši tas ir uzpērkoši, tieši tas ir interesanti. Tāpēc var būt tūkstošiem apzīmējumu, un tie visi būs atšķirīgi, un tie visi būs par dzeju.

Man pašam šķiet, ka dzīve, tās plūdums – tas parasti ir tāds… mehānistisks. Dienu nomaina diena. Ir ļoti viegli padoties šai straumei un vienkārši peldēt pa to. Taču tādas lietas kā laba dzejas grāmata pārtrauc straumes mehānistiskumu, palīdz tev to apzināties, uz visu paraudzīties no pareizās distances. Kaut kas līdzīgs japāņu akmeņu dārzam kabatas formātā.

Tavi mājinieki staigā uz pirkstgaliem, kad tu strādā?

Oi, absolūti ne. (Smejas.) Īpaši pēdējo pusotru gadu, kad bērniem bijušas attālinātās mācības, viss notiek visur un visas lietas tā nedaudz uzslāņojas cita uz citas. Arī nekādas pietātes pret to, ka tētis ir dzejnieks un viņam cik tur grāmatas izdotas, nav, pat ne tuvu. Vienīgi meitai, kad viņa bija jaunāka, šķita satriecošs tas fakts, ka par mani ir raksts Vikipēdijā.

Kā pilsēta, valsts, telpa, kurā tu dzīvo, ietekmē tavu dzeju?

Ļoti spēcīgi ietekmē. Esmu absolūts Rīgas puisis, nekad neesmu aizbraucis no šīs pilsētas uz laiku, kas būtu ilgāks par mēnesi. Tad, kad augu un veidojos, man ļoti svarīga bija sajūta, ka te ir šie dažādie vēstures slāņi: ir vecpilsēta, ir centrs, ir jaunie rajoni. Ir dzelzceļš, un ir lidosta… Droši vien es esmu pilsētas dzejnieks, rakstu par lietām, kas notiek galvenokārt pilsētā, un Rīga šajā ziņā ir brīnišķīga modele: pilsēta ir diezgan liela, bet tajā pašā laikā nav nomācoša; visnotaļ urbānistiska, tomēr arī daba mums ir ļoti tuvu un jūra pusstundas attālumā.

No otras puses, arī dzīve divās kultūrās – krievvalodīgajā un latviešu – man ir dāvājusi ļoti daudz, tāpēc vienu no saviem krājumiem, tas izdots Rīgā pirms dažiem gadiem, nosaucu par Stereo – šis tēls raksturo to, kā es šeit dzīvoju, jo manā apziņā skan vienlaikus divi skaņas celiņi, divi iespaidu lauki.

Foto: Oļegs Zernovs

Kuru no latviešu dzejniekiem tu gribētu pārtulkot no pirmās rindiņas līdz pēdējai? Vai tev ir tāds karmiskais dvīnis dzejdaris?

Dvīņa nav. Man interesanti ir tieši tad, kad atšķirība ir būtiska, kad dzejnieks ir citādāks un tu no viņa kaut ko iemācies. Šajā ziņā mani ļoti saista tas, ko dara Arvis Viguls – esmu tulkojis viņu, un viņš daudz tulkojis mani –, Toms Treibergs, Andris Akmentiņš, Inga Gaile… Vispār šeit ir daudz interesantu autoru un visu laiku uz skatuves parādās jaunas paaudzes, process neapstājas…

Reiz runāju ar Dmitriju Kuzminu – viņš tagad arī dzīvo Latvijā, bet ilgu laiku bija visjaudīgākais profesionālais krievu mūsdienu dzejas izdevējs –, un viņš, lūk, stāstīja, ka dzejas grāmatu tirāžas Krievijā un Latvijā ir tuvu līdzīgas, apmēram no 500 līdz 1000 eksemplāriem. Ja padomājam par šo valstu teritoriālo lielumu… Tas liecina, ka ar dzejniekiem Latvijā viss ir kārtībā un interese par dzeju šeit ir, pat ja tā nav komerciāla interese. Taču tā nemaz arī nevar būt komerciāla. Pēc definīcijas.

Vai dzejniekam ir pienākums būt intelektuālim? Vērot, kas notiek mūsdienu mākslas teritorijā, gremdēties pārdomās par pasaules likteņiem, censties tos izprast?

Būt intelektuālim un domāt par pasaules likteņiem – tās tomēr ir atšķirīgas lietas… Taču, man šķiet, ja gribi kaut ko darīt mūsdienu kultūras laukā, tev tiešām vajag to uzmanīgi vērot, bez tā iztikt nevar, citādi tu izgudrosi divriteni, kuru kāds jau ir izgudrojis – un kam pat spārni jau pieskrūvēti. Dzejniekam jābūt jutīgam pret pasauli un jācenšas to izprast – taču vienlaikus jāapzinās, ka jebkura izpratne ir nepilnīga un nav absolūta. Domāju, ka mūsu laikam ir tāda diezgan raksturīga iezīme – ietiepīga turēšanās pie uzskatiem, iestrēgšana viedokļos, kas izveidoti jau sen. Neprasme, nespēja ieklausīties svešā pozīcijā. To droši vien var skaidrot arī kā reakciju uz to, ka apkārtējā pasaule nemitīgi mainās, turklāt šo izmaiņu ātrums aizvien aug. Un, jā, es arī esmu tāds, kaut kādā ziņā ietiepīgs. Taču es apzinos, ka ir svarīgi meklēt kaut kādus kopīgos punktus, kuros varam sadzīvot, sadarboties, atrasties kopā vienā laikā un telpā.

Ko tev ir devis darbs Nacionālajā kultūras padomē?

Nedomāju, ka tur biju superefektīvs, kaut arī uzskatu, ka pret šo sabiedrisko slodzi – nekādu naudu par to nemaksāja – izturējos gana atbildīgi. Tomēr tas bija tikai konsultatīvais orgāns, nepieņēma izšķirošus lēmumus: padomes viedoklis un atsevišķu tās dalībnieku viedoklis nebija obligāti vērā ņemams, lai arī tika uzklausīts. Es vairāk esmu praktiķis. Piemēram, izdomāju projektu "Dzejas sūtņi", no 2011. līdz 2014. gadam atvedām uz Rīgu diezgan daudz interesantu dzejnieku no Krievijas, un katram no viņiem es meklēju kādu stilistiski tuvu atdzejotāju no latviešu dzejnieku vidus. Tu runāji par karmiskajiem dvīņiem – varbūt tas nav pavisam pareizs apzīmējums, taču… Piemēram, Ļevs Rubinšteins un Kārlis Vērdiņš: manuprāt, sanāca ideāls literatūras pāris. Andrejs Rodionovs un Edvīns Raups – ļoti atšķirīgi, taču abi ar ļoti jaudīgu dzejas skaļruni…

Kopā ar Aleksandru Zapoļu pēc tam izdevām grāmatu mākslas un tekstu grupas "Orbīta" paspārnē, tas bija kopš 90. gadiem pirmais Latvijā izdotais mūsdienu Krievijas dzejas krājums, kur līdzās bija oriģinālie dzejoļi un tulkojumi. To noformēja Aleksejs Muraško – un par grāmatas dizainu saņēma 2017. gada "Zelta ābeles" balvu. Tādas lietas ir pavisam konkrētas un dod kādu rezultātu. Kultūras politikā viss ir sarežģītāk un ir vairāk faktoru, kas nav no tevis atkarīgi. Droši vien tāpēc es ne visai tiecos darboties šajā jomā.

Vai ir viegli strādāt ar tik slaveniem pasūtītājiem – Alvi Hermani, Intaru Busuli, "Prāta vētru"? Viņi nav kaprīzi klienti? 

Nu, tu runā par ļoti dažādiem projektiem un dažādiem sadarbības tipiem. Alvim Hermanim un Jaunajam Rīgas teātrim esmu vienkārši tulks – man ir svarīgi interesanti un adekvāti pārcelt no vienas valodas otrā to, kas jau ir uzrakstīts vai izdomāts. Un reizēm, kā izrādē "Baltais helikopters", būt arī balsij, kas ierunā tulkojumu. Pagājušā gada beigās piedalījos JRT seriāla "Aģentūra" tulkošanā un ieskaņošanā – Alvis bija nolēmis, ka negrib daudzbalsīgu tulkojumu, viņš izvēlējās tādu klasisko variantu, 80. gadu videopirātu garā – viena balss atbild par visu. Man pašam grūti spriest no malas, cik labi tas izdevās, taču es centos un visu darīju godīgi… Ar Renāru Kauperu ir nedaudz citādi – principā arī viņam es tulkoju, taču drīzāk nevis dziesmu tekstus, bet emocijas.

Reizēm ļoti tuvu dublēju to, kas jau pateikts latviski vai angliski, reizēm atkāpjos diezgan patālu, taču vienmēr strādāju ar jau esošu mūzikas celiņu, mans uzdevums ir krieviski pārraidīt to emociju, kura ir jau ielikta šajā dziesmā, tās melodijā. Mums vēl nav bijis tāda kopdarba, kam es uzrakstītu gatavu tekstu, aizsūtītu Renāram – un viņš to pārceltu mūzikā. Tā drīzāk ir bijis, kad ar Intaru Busuli un Kārli Lāci strādājām pie albuma "Kиnо" pirms gadiem desmit. Tāpēc jāsaka, ka tie ir ļoti dažādi sadarbības modeļi, taču visi šie cilvēki ir ļoti brīnišķīgi un adekvāti. Vismaz attiecībās ar mani. Lielos jautājumos mums nekad nav bijis rīvēšanās un nesaprašanās. 

Dzejnieks Timofejevs un DJ Tim Jugla – viens vai tomēr divi dažādi cilvēki? Varbūt tas otrais ir jautrāks, atraisītāks un tuvāks plašajām tautas masām?

Cilvēks ir viens, un es neteiktu, ka DJ Tim Jugla spēlē mūziku, par kuru interesējas superplašas tautas masas. Tā vienkārši ir vēl viena pašizpausmes forma – dažādu mūzikas tēmu savilkšana kopā vienā skaņu audeklā… Tā sanāca, ka 90. gadu vidū iepazinos ar Mārtiņu Ķiberu, viņš bija izdomājis projektu Casablanca 2000 – vairāku dīdžeju apvienību, viņi spēlēja šeit mazpazīstamu mūziku, kurā mijiedarbojās elektronika un akustiskie instrumenti, – acid jazz, trip-hop… Tas bija interesanti, bija pat tāda izlaušanās sajūta, mēs vairākas dienas nedēļā vadījām savas vakara programmas līdz vieniem naktī Radio Rīgai ēterā. Un darījām to vispār par brīvu, mūs tikai ar īpašu nakts taksi izvadāja pa mājām no Zaķusalas studijas… Ar to nodarbojāmies gadu pusotru.

Tolaik es dzīvoju Juglā, pašā Velnezera krastā, un man šķita forši Juglas vārdu popularizēt ar savu dīdžeja darbību. Vēl man tad bija draugs Nikolass Arčers, anglis, kura tēvs bija no Bahamu salām, un, kad mēs kopā spēlējām klubā Pulkvedim neviens neraksta, uz afišām tā arī bija rakstīts – Nick Bahama & Tim Jugla. Tagad reti uzstājos kā ballīšu un pasākumu dīdžejs, taču mūzika man joprojām ir svarīga kā tāds kamertonis, kurš tevi ievirza vēlamajā stāvoklī vai noskaņā. Pēdējā laikā man iepatikās likt mūziku izstāžu atklāšanās, radīt tādu īpašu, noslēpumaini patīkamu atmosfēru…

Foto: Oļegs Zernovs

Ko no savas literatūras pieredzes tu gribētu piedāvāt saviem bērniem? Kādas grāmatas iemānīt? Vai jau izdodas?

Jā. Dēls Artēmijs – viņam šogad palika 14 – lasa ļoti daudz, tagad ir bišķi piebremzējis, jo ir taču datorspēles, arī ar sportu sācis nodarboties vairāk – spēlē volejbolu –, bet bija tāds periods, kad viņš, tāpat kā es bērnībā, izlasīja pāris grāmatas dienā. Viņam, man tā šķiet, ar literāro gaumi viss ir kārtībā.

Pēdējā laikā arī meita sākusi lasīt vairāk, tas mani ļoti iepriecina. Tasjai ir 11 gadu, pagaidām viņai patīk mīlasstāsti, pusaudžu detektīvi, savukārt Artēmijam var piedāvāt arī Borhesu… Viņš ir puisis ar iztēli un tajās pasaulēs, kuras rada rakstnieki, ieslīd diezgan viegli. Nezinu, ko viņš darīs turpmāk, vai viņa dzīve būs saistīta ar valodu, ar tekstiem, viss var vēl desmitreiz mainīties, tagad viņš ir pārņemts ar stāstiem par kibersportu, iepriekš aizrāvās ar digitālo zīmēšanu… Taču es noteikti necentīšos viņu ievirzīt savā celiņā. Domāju, ka vecāki var tikai parādīt kaut kādu iespēju spektru, bet bērns pats izvēlas, kas no tā visa viņu interesē.

Saki godīgi, sacerējumus bērnu vietā tu raksti bieži?

Ne reizes. Tiek galā paši un, manuprāt, labi tiek galā.

Tāpat kā daudzi citi rīdzinieki, esmu Viktorijas mākslas fane. Vai tikai viņa jūsu mājās prot darīt visu, kas izdarāms ar rokām, un stāvēt uz galvas? Vai arī pārējiem nav kur dēties – un jācenšas atbilst šim standartam?

(Smejas.) Nu, katrs no mums ir pa savam labs. Man šķiet, ka arī tā ir Vikas stiprā puse – viņa nekad nevienam neko neuzspiež. Viņa vienkārši dara, bet tu uz to skaties – o! Varbūt arī man jāpamēģina, varbūt varu izdarīt ko tādu? Viņai līdzi tikt mēs, protams, nevaram, taču mums visu laiku ir šis pozitīvais piemērs. Un vienlaikus notiek dabisks nodarbju pārdalījums, kas kuram vairāk padodas: teiksim, es mājās nodarbojos ar visādiem papīriem vai lietām, kas saistītas ar datoriem, elektroniku, taču ne tikai, protams.

Un man šķiet ļoti interesanti tas, kā Vika attīstās juveliermākslā. Redzēt, kā tas viss notiek, kā atnāk ideja, kā tā iemiesojas materiālā, – tas ir ļoti aizraujoši. Turklāt, manuprāt, mums ir ļoti līdzīga muzikālā gaume, arī literatūras izvēle lielā mērā sakrīt. Ir dažādas lietas, kurās mums ir interesanti dalīties vienam ar otru. Tādēļ arī es saku – mums līdzās nevajag savus dvīņus, mums vajag saskares punktus.  

Foto: Oļegs Zernovs

Kas vispār radošam cilvēkam vajadzīgs no mīļotās sievietes – sapratne vai atbalsts, skaidrs skatiens no malas vai bezierunu piekrišana? Tikai godīgi!

Bezierunu piekrišana man droši vien neliktos interesanta. Mani ir interesanti, kad blakus ir patstāvīgs un pašpietiekams cilvēks – un notiek līdzvērtīga dzīves apmaiņa.

Vai tev piemīt zināma deva gaišredzības – ko no tā visa, kas tavā dzīvē ir tagad, tu esi ieskicējis savos bērnības vai jaunības nodomos?

Es netiku neko īpaši plānojis. Gāju no stāsta uz stāstu, no grāmatas uz grāmatu, no projekta uz nākamo projektu. Arī Orbītā mēs nekad neizsludinājām manifestus – kā mums te visam būtu jābūt vai ko mēs gribam ietvert un paust savā literatūrā… Mēs vienkārši darījām dažādas lietas, kuras mūs interesē. Un turpinām darīt. Kā šajā sarunā – sākām no konkrētības, un ap to viss arī grozās.

Vajag izvirzīt konkrētus plānus, uzdevumus un pamazām tos realizēt. Bet kas un kā no tā visa sanāks, kas paliks, kam tas būs vajadzīgs – to redzēsim vēlāk. Tam, kā man šķiet, vispār nevajadzētu tevi kaut kā ietekmēt un programmēt, jo viss ir tik noslēpumains un neparedzams… Situācija, kura ar mums notiek pēdējos pāris gadus, arī liek mums saprast, ka viss var mainīties jebkurā brīdī. Un ir svarīgi būt brīvam, raudzīties uz notiekošo bez aizspriedumiem un spēt šīs izmaiņas pieņemt, kad tas nepieciešams, – lai turpinātu darīt kaut ko savu un dzīvotu tālāk. Bet dzeja, man šķiet, ir ļoti labs instruments prāta brīvības izkopšanai, tās audzināšanai. Un šis dzejas uzdevums nekad nenovecos.

Saistītās ziņas

Tīģeris un citi stāsti. Kulta rakstnieka Jāņa Joņeva atgriešanās
Stilīgākais latviešu dzejnieks Kārlis Vērdiņš - šarmants bezkauņa ar doktora grādu
Modernais stilists. Izcilais rakstnieks Rūdolfs Blaumanis un viņa dzīves noslēpumi

 

Vēl portālā

Aija Andrejeva: "Esmu zibens, viņš ir tas novedējs"
Omikrona dēļ īpaši būtu jāuztraucas vecākiem, kuriem ir bērni jaunāki par 5 gadiem 6
Kāpēc rodas iesnas? Ne vienmēr tās norāda uz saaukstēšanos