"Bērnu daudzums negarantē laimīgu ģimeni" - Māris Žigats un viņa mīļotā Anita izvēlējušies dzīvi divatā, bez bērniem

"Mums bērni paši nepieteicās, un es arī ļoti nealku, lai būtu. Arī mana nodarbošanās nav veicinājusi īpašu vēlmi radīt bērnus. Pēc koncertiem un darba studijā ir vēlme pēc miera un klusuma mājās," saka Žigats.

Viņš uzsver, ka bērnu daudzums negarantē laimīgu ģimeni un laimīgi nodzīvotu mūžu. "Ģimene nav tikai tā, kurā ir bērni, – un, jo vairāk, jo labāk."

Māris atklāj, ka par ģimeni bērnībā nav sapņojis, viņa galvenā cerība bijusi, ka nebūs jāstrīdas – kā to darījuši viņa vecāki. "Cerēju, ka nekad nedzīvošu tā, kā dzīvoja viņi. Bijām liela ģimene – abi vecāki, trīs brāļi –, bet nedomāju, ka bijām īpaši laimīgi," viņš atzīst.

"Mans ģimenes modelis šobrīd ir divi cilvēki: es un Anita. Un tas mani apmierina. Šāds ģimenes modelis man ir vispieņemamākais un atbilstošākais. Kvalitāte pret kvantitāti. Anita man spēj dot to, ko vēlos," atklāts ir Žigats.

Viņš arī neslēpj, ka nekad nav sastapies ar nosodījumu par to, ka viņam nav bērnu: "Neviens nekad nav pat jautājis! Apkārt ir gan draugi ar kuplām ģimenēm, gan tādi, kuriem nav bērnu, un mēs visi draudzīgi sadzīvojam bez šādiem jautājumiem."

Savukārt Anita, cik vien sevi atceras, nekad nav sevi iztēlojusies kā mammu. "Nu, nekad! Lai gan esmu uzaugusi klasiskā, mīlošā un saticīgā ģimenē: mamma, tētis, brālis, es. Bērnībā lelles autiņos tinu tikai īsu brīdi, un arī tikai tādēļ, ka kaimiņu meitenes tā darīja. Kad iedomājos, kāda būšu, kad dzīvošu pieauguša cilvēka dzīvi, visbiežāk iztēlojos sevi kā brīvu kundzi ap 30 – visu jaunību nez kādēļ biju pārliecināta, ka tad kaut kas notiks un tālāk vairs nebūs nekā –, kas dara, ko pašai tīk, ceļo pa pasauli, sēž svešzemju teātros un operās, malko kafiju un vīnu un iepazīstas ar valdzinošiem pretējā dzimuma intelektuāļiem, nesaistot sevi ar tiem nekā citādi kā vien sarunās. Bērni šajā ainā nekādi neiederējās."

Arī vēlāk, domājot par to, kādas varētu būt attiecības pašas izveidotā ģimenē, Anitai svarīgāk vienmēr šķitis tas, kā tās veidosies ar viņas otro pusīti, nevis tas, vai abiem būs bērni.

"Mums ar Māri bērni vienkārši nenotika. Paši no sevis nepieteicās, un mēs nekad neesam pat pirkstu pakustinājuši, lai to mainītu. Vienmēr esmu domājusi, ka bērnam vienkārši jānotiek – jāpiesakās. Ļoti labi gan saprotu tās sievietes, kuras gadiem cīnās, lai šis brīnums notiktu. Bet manī šī instinkta vienkārši nav. Pat vēl vairāk – vispār neprotu apieties ar bērniem. Nedaudz pārfrazējot Zentas Ērgles romānā Starp mums, meitenēm, runājot teikto – nē, man patīk bērni, bet tad tiem jābūt vismaz astoņpadsmit gadus veciem!" saka Anita.

"Iespējams, tā ir zināma paaudzes īpatnība. Draugu un paziņu vidū ir ļoti daudz mana vecuma sieviešu bez bērniem. Esmu domājusi, kādēļ tā. Varbūt pie vainas tas, ka tieši mēs, apzinīgās sievietes, esam pamanījušas – kopš mūsu dzimšanas ekonomiskā krīze ir bijusi ik pēc 10 gadiem. Diemžēl es uz savas ādas šīs krīzes esmu izjutusi. Kāda tur vairs stabilitāte, kādi bērni?

Vai, skatoties uz ģimeni ar vairākiem bērniem, domāju – viņi noteikti ir laimīgi? Savā ziņā – jā. Jo viņi ir ļāvušies dzīvei un uzticējušies tai. Mans untums visu izplānot droši vien man kādreiz atriebsies un es to nožēlošu…”