Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Karlīna Vītoliņa

Talants un kaislība. Saruna ar akordeonisti Kseniju Sidorovu

Kultūra
24. aprīlī 05:11 2021. gada 24. aprīlī 05:11
 
Ieva
Broka
| Pastaiga
Nesen slavenās akordeonistes Ksenijas Sidorovas dzīvē bijis priecīgs notikums – franču mūzikas izdevniecības "Alpha Classics" paspārnē klajā nācis viņas albums "Piazzolla Reflections" par godu komponista Astora Pjacollas simtgadei. Albumā skan Pjacolla un tango, tur dzird arī Franciju un Krieviju – mūziku, kas radīta tieši viņai. Ksenija nu jau vairākus gadus dzīvo Spānijā. Mēs attālināti tiekamies viņas Madrides dzīvoklī. Spoža un harismātiska māksliniece, kuru pasaule pazīst kā Latvijas talantu.

Kā kovids uzvedas Spānijā, un kā tā ietekmē pagāja jūsu 2020. gads?

Mums te šobrīd klājas nu jau jūtami labāk nekā pirmajā vilnī, kad savukārt Latvijā bija mierīgāk. Spānijā visu pavasari vairākus mēnešus nevarēja iziet uz ielas pastaigā. Cilvēki patiešām reāli pirka suņus – lai tikai tiktu ārā no dzīvokļa. Iemācījāmies sadzīvot ar to, ka daudz kas nav pieejams un iespējams. Darbs, kas man tik ļoti svarīgs, bija liegts. Nācās atrast sev ko citu, lai nav tikai ģimene un virtuves darbi. Es, piemēram, atklāju audiogrāmatas, lai gan pirms tam domāju, ka manas ausis ir piemērotas tikai mūzikai. Vispār daudz lasīju. Ne tikai daiļliteratūru, bet, piemēram, arī par finanšu pasauli. Un par psiholoģiju – bērnu, pieaugušo. Lai saprastu, kā tad labāk izdzīvot šajā neparastajā situācijā un laikā.

Jūsu meitiņa pirmajā pandēmijas vilnī vēl bija zīdainis – un tāda ekskluzīva iespēja, ka abi vecāki visu laiku pieejami.

Kad tas sākās, viņai bija astoņi mēneši. Ir diezgan liels pārbaudījums ar tik mazu bērnu būt visu laiku ieslēgtiem dzīvoklī un netikt ne uz rotaļu laukumiem, ne pie citiem bērniem.

Ko jaunu uzzinājāt par savu raksturu?

O, daudz! Un ne tikai par savu, bet arī par vīra un meitas! Emocijas bija sakāpinātas, un bija jāpiestrādā, lai dzīve iegūtu kaut kādu balansu un harmoniju. Bija arī jāsamierinās, un neviens jau nezināja, cik ilgs šis laiks būs. Bet laiks, dzīvojot tikai mājās, rit pilnīgi citādi nekā tad, kad jāpaspēj izdarīt divdesmit darba un privātas lietas vienlaicīgi. Toties bija laiks piedalīties online meistarklasēs un vispār beidzot varēja pievērsties tam, kas agrāk šķita uzmanības vērts, bet kam allaž nepietika laika. Es piedalījos vairākos fitnesa maratonos, man vienmēr patikusi fiziska slodze.

Šobrīd Spānijā sporta klubi ir vaļā, tomēr es zinu, ka arī vīruss joprojām ir mums apkārt, un uz klubiem neeju, vingroju mājās – jo vīra vecāki ir riska grupā un mūsu meitiņa ar viņiem pavada diezgan daudz laika. Gribam, lai viņi ir pēc iespējas drošākā situācijā, tāpēc joprojām ierobežojam savus kontaktus ar citiem cilvēkiem. Es turpinu mācīties spāņu valodu. Un nu jau vienu interviju spēju sniegt spāņu valodā no sākuma līdz beigām, tas man ir liels sasniegums, jo esmu perfekcioniste un šā tā neuzdrīkstētos to darīt.

Kādā valodā runājat mājās?

Vairākās. Mēs ar vīru kā sākām sarunāties angliski, tā arī turpinām. Ar vīra vecākiem un visiem citiem Spānijā runāju spāņu valodā. Ar saviem vecākiem krieviski. Vīrs ar meitu runā angliski, es krieviski, bet vīra vecāki spāniski. Bet visorganiskākā man ir angļu valoda, tajā varu izteikties visprecīzāk.

Arī akordeona spēlē vingrināties mājās?

Jā. Mums ir dzīvoklis – te arī spēlēju. Un visi kaimiņi joprojām ar mani sveicinās, iedomājaties?! Vienreiz viņi ieminējās, ka naktī dzirdējuši maziņo neguļam, bet ne reizi nav komentējuši akordeona skaņas.

Kā jums izdevās tik sarežģītā gadā ierakstīt savu albumu?

Ja Dievs grib – viss sanāk. Jā, es ļoti priecājos par albumu, jo tas šo gadu padarīja man krietni patīkamāku. Bija jau cerība, ka jaunajā gadā ieiesim, no tā grūtuma atbrīvojušies, bet izskatās, ka tik ātri tas tomēr nenotiks. Ieraksts notika septembrī. Bavārijā. Un rekordātri. Normālā situācijā tam droši vien veltītu gadus divus – kamēr rada aranžējumus, ieraksta... Bet, dzīvojot no lokdauna līdz lokdaunam, bija skaidrs, ka jāmobilizējas un jāstrādā ātri, kamēr tas vispār ir iespējams.

Septembrī biju Latvijā, un savā ziņā paveicās, ka trīs mēnešus nevarēju aizlidot atpakaļ uz Spāniju – tas sakrita ar laiku, kad nebija jāstaigā maskās, kamēr Spānijā bija tikpat grūti kā šoziem Latvijā. Pavadīju laiku ar savu ģimeni, sagatavojos ierakstam, un tieši pirms Eiropas lokdauna ierakstījām albumu Bavārijā. Viss sanāca kā pēc notīm – varēja atbraukt visi mūziķi, kam bija jāatbrauc uz ierakstu. Stīgu kvartets no Vācijas, mūziķi no Šveices, Anglijas, Spānijas.

Tagad tas atkal vairs nemaz nebūtu iespējams. Ieraksta laikā varējām atļauties nedomāt par kovidu. Jo tagad jau atkal visur ir kovids, kovids, kovids... Too much. Es zinu, ka vīruss ir, bet ieraksts bija iespēja no tā beidzot atslēgties un darīt darbu, kas man un kolēģiem sanāk vislabāk un pēc kā esam tik ļoti noilgojušies. Daži cilvēki paliek bez darba. Daži strādā attālināti un online režīmā. Bet mēs, mūziķi, esam tā grupa, kuri nevar strādāt nesatiekoties. Nevienu online koncertu nevar pat salīdzināt ar notikumu koncertzālē ar skatītāju klātbūtni.

Foto: Karlīna Vītoliņa

Arī jūs palikāt bez ienākumiem.

Par laimi, ar iekrājumiem. Bet visi iekrājumi jau kaut kad beidzas. Paldies Dievam, man ir vīrs un arī ģimene, kas nepieciešamības gadījumā palīdzēs. Bet atzīšos, ka kovida laikā arī es domāju par to, ko skolā diemžēl nemāca, – ko darīt, lai nauda strādā tavā labā. Klausījos lekcijas par finansiālo izglītību, kas mani agrāk īpaši neinteresēja. Jāsaka paldies Dievam un varbūt arī postpadomju sistēmai, ka jau no bērnības esmu saprātīga naudas krājēja. Iztikām un iztiekam, bet šī mums visiem bija liela mācību stunda.

Ir kāds čellists, ko laikam jau zina visas sievietes Latvijā, – izskatīgais horvātietis Hausers. Viņam pērnā gada pavasarī, pēc tam rudenī bija ieplānots koncerts Latvijā, to atcēla. Esat uzstājušies kopā. Vai arī viņš piedalījās jūsu jaunajā albumā?

Nē, Hausers diemžēl nebija, bet bija citi – arī diezgan izskatīgi mūziķi. Es tikai tagad iedomājos: jā, bet tiešām visi viesmākslinieki šajā albumā taču ir vīrieši! Cik interesanti sanācis! Hausers, protams, ir ļoti populārs arī ārpus klasiskās mūzikas cienītāju loka. Nu, ko lai saku... Viņš ir mans senais draugs. Un es par viņu nedomāju kā par “skaistu vīrieti”, bet kā par mūziķi. Zinu viņu arī no citas, personiskas puses.

Un, kad ar viņu kopā ejam pa ielu, nemaz tik ļoti arī viņu neatpazīst. Mēs tomēr neesam ne Holivudas, ne TV zvaigznes. Tiesa, reiz man bija gadījums Šveicē, kad pārtikas veikalā kāds vīrietis mani atpazina un priecīgs teica, ka jau sen sekojot manai daiļradei. Es tieši tobrīd skrēju pa veikalu pakaļ savai meitiņai, necik daudz pēc zvaigznes neizskatījos. Bet, redz, tomēr atpazina. Bija patīkami, neslēpšu.

Ja jau bijāt Latvijā trīs saulainus mēnešus, tad pēc dzimtenes vēl neizturami neilgojaties. Bet, ja ilgojaties, tad pēc kā? Praktiski un emocionāli.

Praktiski man pietrūkst biezpiena un kefīra. Bet emocionāli man gluži labi patīk Latvijas cilvēku mentalitāte. Dažreiz ir labi būt tā uz sevi vērstam un klusākam, nevis pļāpāt bezjēgā. Kā spāņi to mēdz darīt. Bet kas atkal ir ar savu šarmu un bieži vien ļoti patīkami. Protams, man pietrūkst manas ģimenes, vecāku. Jā, ir interneta iespējas, un varu tikai pabrīnīties, cik ātri un veikli tik mazs bērns kā mana meita ar to visu operē. Un vēl ūdens man Spānijā pietrūkst – upes, ezera, jūras... Madridē tādā ziņā ir kā tuksnesī. Gada sākumā mums te bija sasnidzis 50 centimetru sniega. Dzīve apstājās trakāk nekā kovida laikā, pārtikas veikaliem nevarēja pievest preces.

Bet mēs ģimenē to ļoti izbaudījām, man vispār tas šķita kā tāds sveiciens no dzimtenes. Kad vīrs bija bērns, viņu ģimene dzīvoja Vācijā, Minhenē. Tāpēc viņš arī ir informēts, kas ir sniegs. No kofera uzmeistarojām ragavas un izbaudījām sniegotās dienas. Mans vīrs ir aviācijas inženieris, viņam uz tādām lietām ir ķēriens. Tiesa, kopš studiju gadiem viņš savā specialitātē nestrādā, darbojas citā sfērā.

Kā atguvāt fizisko formu pēc dzemdībām un arī mēnešiem ilgās izolācijas mājās?

Bez problēmām. Svars man šobrīd ir pat mazāks nekā pirms bērna piedzimšanas. Taču figūra ir jāpieskata vienmēr. Šeit, Spānijā, krūts barošana tiek atbalstīta. Bet, kad biju Latvijā, pievērsu uzmanību, ka tur bērnus ar krūti baro ilgāk un bieži vien arī audzina mājās līdz pat trīs gadu vecumam. Spānijā ir normāli, ja bērns sāk apmeklēt bērnudārzu astoņus deviņus mēnešus vecs. Sieviete atgriežas darbā un arī beidz barot ar krūti. Kovids Spāniju sasēdināja pa mājām, kad Gabrielai bija astoņi mēneši. Bet no krūts viņa pati atteicās, kad bija desmit mēnešus veca. Deva priekšroku Jamon Serrano. Viņa vienkārši gribēja gaļu!

Esat tikusi pie jauniem, labiem draugiem Spānijā?

Kas ir labi draugi, to mēs uzzinām pēc gadiem. Bet draugu loks mums ir. Starp citu, lielākā daļa manu Lielbritānijas laika draugu joprojām ir bez ģimenēm, bez bērniem, tur tas ir normāli. Kamēr Spānijā cilvēkiem pāri trīsdesmit vairumam jau ir gan ģimene, gan bērni. Mentalitātes atšķirība. Lai arī šobrīd Spānijā restorāni un kafejnīcas ir vaļā, tiek rekomendēts bez īpašas vajadzības nepulcēties, rūpējoties par savu un tuvinieku veselību.

Bērnu skaits nav tikai cilvēka paša pārziņā, un tomēr – cik bērnu jūs gribētu?

Ja man šo jautājumu uzdotu pirms gadiem pieciem, es atbildētu: vismaz trīs! Tagad man ir viens bērns un es jau redzu, cik liels darbs tas ir. Bet, protams, man vēl gribētos bērnus. Taču tad, kad atkal būs pietiekami daudz enerģijas, jo vismaz pirmajā bērna dzīves gadā tā ļoti noder.

Bet vissvarīgākais ir veselība. Pagājušogad man negaidīti bija nopietna operācija, tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc tik ilgi paliku Latvijā. Pēc operācijas kādu laiku nevarēju lidot, pēc tam nāca otrais kovida vilnis. Kad ir bērns, tad vairs nav laika stāvēt pie spoguļa, lai lēnām un izjusti krāsotu skopstiņu pēc skopstiņas. Tā vietā nāk daudz brīnišķīgu lietu, ko izdzīvot kopā ar bērnu. Tas gan man patiesi bija pārsteigums, cik daudz un ātri tāds mazs bērns iemācās!

Kā kovidlaikā uzturējāt savu sievišķību?

Kā jau teicu, pēc dzemdībām diezgan ātri atguvu formu un biju priecīga tikt atpakaļ savās drēbēs. Pirkt jaunas nevajadzēja. Šis ir liels izaicinājums modes pasaulei, visa bija jau par daudz, un tagad cilvēki pieraduši iztikt ar mazāku daudzumu lietu un drēbju. Pandēmija ļāva ieraudzīt, cik daudz ir nevajadzīgā apģērba, un uzdot jautājumu: bet kur tas viss paliks? Mēs par to esam atbildīgi. Es pati gan nekad neesmu pirkusi daudz drēbju.

Bet, arī dzīvojot mājās, man nebija problēmu palikt sievišķīgai. Uzkrāsojos sev un vīram par prieku. Vairāk jau pat sev par prieku, man tas uzlabo garastāvokli. Dzīvojot mājās, bija laiks gan uzlikt sejas masku, gan padomāt par matu kopšanu. Tomēr numur viens ir veselība, kosmētika tikai pēc tam.

Jūsu iemīļotākie zīmoli?

Ja ir iespēja, labāk nopērku dārgāku augstākas kvalitātes apģērbu. Man ir klasisks stils, neesmu ultramoderna. Piemēram, trendīgie snīkeri man šķiet riktīgi ugly. Pieļauju, ja man tādi būtu kājās, vīrs negribīgi mani ielaistu mājās... Es, protams, jokoju, taču šī nu reiz ir modes tendence, kas man nešķiet glīta. Ja ir iespēja uzvilkt skaistus apavus. Protams, ar bērnu uz parku augstpapēžu kurpēs neiešu, izvēlēšos kaut ko no Tommy Hilfiger, bet citādi ar baudu uzvilkšu Dolce&Gabbana vai Dior kurpes. Ikdienas apģērbs man ir no Cos, diezgan daudz – Ralph Lauren. Ir tāds angļu zīmols Brax – kvalitatīvs ikdienas apģērbs, vairāk jau pusmūža cilvēkiem, tā nav jauniešu mode. Ja man sagribas kaut ko no ultrajaunumiem, varu ieiet arī Zara, kas Spānijā ir uz katra stūra.

Man patīk džinsa jakas, tās laikam vienmēr būs modē. Kosmētikā – Dr. Hauschka un franču zīmols Caudalie, kura filozofija man patīk. Es pat izlasīju grāmatu The French Beauty Solution, ko sarakstījusi Caudalie radītāja Matilde Tomā, ļoti iedvesmojoši. Uz skatuves un pārliecinošam meikapam mana izvēle numur viens nemainīgi jau gadiem būs Bobbi Brown, arī Dior.

Bet iecienītākā vieta Spānijā?

Man patiešām patīk mājās, abi ar vīru šobrīd cenšamies šo vietu padarīt vēl mājīgāku mums visiem trim. Bet Spānijā man ļoti patīk Astūrija, Spānijas ziemeļi. Zaļākā teritorija Spānijā, daba līdzīga Latvijai – meži, jūra. Diemžēl nu jau gadu tur neesam bijuši. Dzīvoklis mums ir Madrides centrā, ne gluži centrālajā ielā, tomēr pašā pilsētas sirdī. Man patīk aiziet uz Malasanu, to varētu salīdzināt ar Soho Londonā. Un man joprojām patīk tūristu ceļi, patīk aiziet uz flamenko šovu. Man patīk spāņu atvērtība, draudzīgums, tomēr jāatzīst, ka pandēmijai bija arī savs labums – mana bērna vaidziņus garāmgājēji mīlestībā vairs neapčamda. Tas man ne visai patika. Tāpat kā spāņu maniere ieiet mājās ar āra apaviem – nu arī tas ir pazudis.

Ar kuriem Latvijas kolēģiem uzturat kontaktus?

Regulāri sazinos ar vijolnieci Kristīni Balanas, kura gan arī vairs nedzīvo Latvijā. Un ar čellisti Kristīni Blaumani, kura jau gadiem dzīvo Lielbritānijā. Sociālajos tīklos esmu kontaktā ar Latvijas draugiem. Regulāri lasu Latvijas ziņas, bet es vispār esmu tāds ziņu cilvēks – skatos, lasu, salīdzinu vairāku valstu informāciju.

Toties diezgan maz skatos online koncertus. Tas nav nemaz tik viegli, un zinu, ka arī daudziem citiem māksliniekiem tas nav iemīļots kultūras baudīšanas veids. Visi mākslinieki ļoti gaida koncertus ar skatītājiem. Esmu pārliecināta, ka tas viss atkal būs! Tiesa, daudzi klasiskās mūzikas piekritēji ir cilvēki gados, tāpēc jānodrošinās maksimāli. Es jau biju koncertā Madridē, kur publika bija maskās, kurām pāri vēl stikla vizieris. Dubultnodrošinājums.

Foto: Karlīna Vītoliņa

Par ko jūs daudz domājat?

Par happiness. Par to, kā būt laimīgai. Parastajā, normālajā dzīvē, kad 80 procentu savas dzīves pavadīju koncerttūrēs, man ļoti pietrūka ģimenes. Un likās – jā, mājās dzīvojot, gan es būšu visu laiku laimīga! Tagad pienāca brīdis, kad varēju 100 procentu savas dzīves pavadīt mājās, un izrādījās, ka man ļoti vajag darbu, koncertus, lidojumus. Uzzināju, ka nemaz negribu būt tik ļoti daudz mājās, ka man ar to vien nepietiek.

Jau tagad zinu, ka nenotiks mans solokoncerts Kārnegīholā. To pat nepārceļ, jo šobrīd nav zināms, kas ar šo leģendāro koncertzāli vispār notiks, tik nopietna ir tās finansēšanas krīze. Visas cerības uz jauno ASV prezidentu. Es arī teiktu, ka koncerti, kas šobrīd tiek plānoti, ir ar vienu galveno mērķi – palīdzēt cits citam, saglābt orķestrus.

Par nenotikušo koncertu Kārnegīholā jums asara nenobira?

Nu jau tas ir tikai kārtējais nenotikušais koncerts... Varbūt dienā, kad koncertam bija jābūt, iedzeršu glāzi vīna. Bet spēju uz to paskatīties arī no labās puses: neviens šajā koncertā neinficējās un tāpēc nenomira – tas ir vērtīgāk par notikušu koncertu.

Kurš jūsu ģimenē ir dzīvespriecīgākais?

O, tā noteikti nebūšu es! Vīrs mums ģimenē ir gan izturīgākais, gan priecīgākais. Kaut arī man ar to nav problēmu, es nemēdzu stūrītī skumt un bēdāties. Kad ir krīzes brīži, arī ilgi nedomāju: veicu videozvanu uz Rīgu un no sirds izrunājos ar savējiem. Bet ar visu to, ka man ir ģimene, ir atbalsts, arī man gadās dienas, kad negribas darīt pilnīgi neko. Man šķiet, tādas dienas tagad ir visiem, un tās vienkārši ir jāpārdzīvo.

Bet vīrs tātad bija pareizā izvēle?

Noteikti! Turklāt tagad mēs beidzot viens otru pazīstam. Kad saderinājāmies, bijām pazīstami vien trīs mēnešus. Līdz Gabrielas dzimšanai mums jau bija gana laika vienam otru izbaudīt un iepazīt, bet kovids deva savu pienesumu – tik ciešā kopdzīvē pavadīts gads iepazīstina kārtīgi! Un tagad es droši varu teikt, ka man vīrā patīk viss. Nē, pagaidiet... Tā nevar teikt, ka patīk pilnīgi viss. Bet laimīga gan es noteikti esmu!

Saistītās ziņas

Ksenija Sidorova-Arizaga: starp vīru un akordeonu
Pasaulslavenā akordeoniste Ksenija Sidorova kļuvusi par māmiņu 1
Tā izskatās mūsu akordeoniste Ksenija Sidorova ārvalstu fotogrāfu darbos

Vēl portālā

"Mēs esam ļoti laimīgi!" 27 gadus veca sieviete izjauc labākās draudzenes ģimeni un apprecas ar viņas tēvu 99
Ceļā uz savu māju ķeras pie otām
Vasaras nometnē Lietuvas mazpilsētā 13 gadu vecai skolniecei sākušās dzemdības 12

Потеряв работу на "Давай поженимся!", астролог Василиса Володина начала торговать гороскопом прививок

"Упрямство, истерики, своеволие": 7-летнюю дочь Тимати отправили к психологу