Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

Dizains pirms un pēc pandēmijas. Saruna ar pazīstamo dizaineri Ingūnu Eleri

Cilvēki
22. janvārī 05:29 2021. gada 22. janvārī 05:29
 
Anda
Spriņģe
| Pastaiga
Lokālpatriotiska, bet ar tvērumu pasaules mērogā – tā īsi var raksturot dizaineri Ingūnu Eleri.

Viņas un dzīvesbiedra Holgera Elera dibinātais dizaina birojs H2E ir starptautiskām godalgām bagātākā dizaina vienība Latvijā, un tas liecina gan par prasmēm, gan par spēju uzdrīkstēties. “Vienkārši ir jābūt drosmei rādīt savus darbus,” viņa saka. “Man pat šķiet, ka tas ir katra dizainera pienākums – runāt par to, ko esi radījis.”

Kāds ir šā brīža fokuss dizainā, kādas zīmējas dizaina nākotnes vīzijas, kas un kā jādara dizaineram – Ingūnas bagātajā pieredzē un plašajās zināšanās balstītajā viedoklī allaž ir interesanti un vērtīgi ieklausīties.

Pandēmija daudziem lika pārkārtot savu dzīvi. Vai tas bija pārmaiņu slieksnis arī dizainam?

Noteikti! Dizains ar šiem pārkārtojumiem saistīts vistiešākajā veidā – bija aktīvi jāmeklē atbildes situācijai, piedāvājot visdažādākos risinājumus it visās jomās. Sākot ar sejas vairogiem un beidzot ar informāciju par plūsmas organizēšanu vai jauniem telpu lietošanas protokoliem. Jaunu telpu projektēšanas sakarā, piemēram, atkal kļūst aktuāls jautājums par priekštelpu, kur nomainīt drēbes, pirms dodamies istabā. Iespējams, ka nākotnē turpināsim vairāk strādāt no mājām, līdz ar to mājoklis vairs nebūs tikai dzīvošanai, tajā vajadzēs arī sakarīgu darba vietu. Tas skar arī paradumu maiņu, kaut vai sarokošanos, kas vairs nav ieteicama. Es teiktu, ka šī situācija pat saasina dizaina nozīmi, jo dizains ir instruments, kas var palīdzēt risināt šīs lietas, turklāt visdažādākajos veidos – ne tikai ar priekšmetiem un telpu, bet arī ar komunikācijas veidu un valodu, kādā par kaut ko runājam.

Vai tas ir stāsts par it visās jomās pēkšņi par svarīgu kļuvušo dizaina domāšanu?

Manuprāt, dizaina domāšanas nozīme šobrīd ir nedaudz pārspīlēta, un ar to tiek ļoti koķetēts. Dizaina domāšana ir viena no metodēm dizaina procesā, kas paredz domāt kompleksi un dažādos virzienos, bet tā nav vienīgā metode.

Kurš šobrīd dizainā ir karstais temats?

Pārmaiņas visā pasaulē. Bet tas ir bijis galvenais jautājums visos laikos – kā dzīvot un darīt tālāk, kādas emocijas vai izjūtas varam izraisīt, izmantojot jaunas pieejas un paņēmienus vai jaunas stratēģijas? Kas ir tas, ko mēs varam iedot vēl, papildus? Karsts temats ir arī būt patiesiem, atturoties no spekulācijām. Tas ir, nedarīt to, kas nav jādara, – iztikt ar mazāk materiāliem, mazāk resursiem, būt precīzākiem savos risinājumos, neradīt liekus atkritumus un domāt ilgtspējīgi. Nevis “pēc gada tāpat to nomainīšu”, bet domāt ilgtermiņā, ņemot vērā ilgtspējas aspektu un zaļo procesu, – pēc iespējas izmantot vietējos materiālus un lokālu darbaspēku.

Dizaina un konsultāciju aģentūra Fjord, kas katru gadu ziņo par tendencēm, uzsver vērtību maiņu dizainā: iepriekš dizains gadiem ilgi bijis vērsts uz atsevišķa cilvēka interesēm, bieži vien aizmirstot par viņa saistību ar kopējo ekosistēmu, turpretī tagad dizaineriem cilvēks jāuzrunā kā daļa no vides. Jārada kolektīvs dizains, kas pārsniedz viena cilvēka vajadzības.

Tieši tā! Nelikt centrā cilvēku, bet apkārtējo vidi, jo mēs visi esam no tās ļoti atkarīgi. Tā tiešām ir fokusa maiņa.

Kāds vēl varētu izskatīties nākotnes dizains?

Interesantākais, ka to neviens nezina! Visi minējumi un trendu analīzes tomēr ir tikai spekulācijas. Es turos pie domas, ka nevajag sekot trendiem, jārada pašiem savi. Kad atgriežos no dizaina izstādēm, man parasti jautā, kas tagad ir modē. Man tas šķiet absurdi! Ir labi zināt, kas apkārt notiek, un Fjord norādītās tendences ir tiešām asredzīgas, bet tas nenozīmē, ka tev jāņem vērā visi krāsu salikumi.

Tas ir mārketings! Un rezultātā top daudz vienādu risinājumu. Pirms diviem gadiem modē bija tumši zaļa un rozā salikums, un tādi bija visi grāmatu vāki, visas identitātes, viss. Kā no vienas paletes ņemts, bet bez dziļāka pamatojuma, vienkārši tāpēc, ka tas ir trendīgi. Problēma ir tajā, ka šādi risinājumi nav unikāli. Jā, tie ir meistarīgi formas, kompozīcijas un krāsu vingrinājumi, bet tiem zūd oriģinalitāte. Es teiktu, ka trendi ir jāzina, bet nav jāseko tiem. Varbūt pat, ka tie jāzina tāpēc, lai tiem nesekotu.

Foto: Oļegs Zernovs

Kādas kvalitātes dizaineram šodien visvairāk ir nepieciešamas? Vai viena no tām varētu būt multifunkcionalitāte?

Precīzi! Starpdisciplinaritāte. Taču nenoliedzu, ka arī šaura specializācija ir ļoti laba lieta, kas gan tagad, gan nākotnē būs labi novērtēta. Ja esi kaligrāfs, nevari vienlaikus būt starpdisciplinārs – tev nebūs laika trenēt savu roku. Svarīgs ir arī domāšanas veids, empātija, spēja iedziļināties lietās, analizēt situāciju un izprast kopējo kontekstu. Jo risinājums ir ļoti atkarīgs no konteksta, kurā to izstrādā. Dizaineram šodien jābūt ar plašu skatu daudzās jomās, ir jāzina, kas notiek pasaulē. Jābūt spējīgam uztvert un analizēt informāciju, jo skaidrs, ka tu netaisi sev, tavs mērķis ir radīt atbilstošu un labu risinājumu konkrētajai mērķauditorijai. Piemēram, šobrīd, gatavojot Okupācijas muzeja ekspozīciju, mums ir jāsaprot, kas vēsturiski notika, jāizlaiž caur sevi videoliecības un stāsti. Paralēli mums ir interjera projekts, jauns degvielas uzpildes stacijas Virši koncepts, kam ir pavisam cita specifika un kas prasa pilnīgi citu izpēti un pieeju.

Bet reizēm ir jādzīvo arī klusumā, lai absorbētu redzēto un dzirdēto un nonāktu pie sava risinājuma. Var teikt, ka laika jēdziens ir kļuvis nozīmīgāks, – lai taptu kaut kas patiesi inovatīvs, vajadzīgs laiks un klusums apkārt, lai vari tieši savu domu izdomāt. Jo nereti ideja, kas prātā iešaujas pirmā, ir tā, ko izdomājuši arī citi. Tā var būt ļoti trāpīga, bet tā būs šabloniska. Savukārt padsmitais variants jau būs izdiskutēts ar sevi, tāpēc daudz pamatotāks un arī neparastāks. Nē, es nemudinu tiekties pēc neparastības, drīzāk šāds risinājums būs citādāks pēc būtības. Vecais piemērs par krēslu, kas mums vajadzīgs, lai apsēstos. Bet varbūt apsēšanās kā process ir jādizainē pavisam citādāk un mums nevajag krēslu, bet kaut ko citu? Dizaineram vienmēr ir svarīgi uzdot jautājumu – kāpēc tu kaut ko radi?

Raiņa muzejs "Tadenava" (Foto: no H2E arhīva)

Jūsu birojs atvēra SEGD – Society of Experiential Graphic Design – Rīgas nodaļu, un jūs tikāt uzaicināta piedalīties SEGD konkursa žūrijā. Kas īsti ir SEGD?

Tā ir starptautiska pieredzes grafikas dizaina organizācija, kas fokusējas uz telpas jeb vides un grafikas mijiedarbību. Tās aizsākumi meklējami 70. gados, kad arhitektiem radās vajadzība uz māju fasādēm izvietot nosaukumus, arhitektūru savienojot ar grafiku. Šajā laukā ietilpst arī navigācijas dizains, kas pie mums ir maz attīstīts, – pasaulē tam tiek piešķirta liela nozīme gan pilsētvidē, gan lidostās, parkos vai slimnīcas kompleksos.

Skaidri nolasāmas norādes nozīmē ekonomiju un efektivitāti, jo katra apmaldīšanās ir zaudēts laiks. Labs navigācijas dizains nav dekoratīvs, tas izstāsta savu stāstu un piešķir konkrētajai videi pievienoto vērtību. SEGD ir apvienojušies pasaules labākie dizaina biroji, piemēram, Pentagram un grafiskā dizainere Pola Šēra, kas vienmēr ir bijusi augsts standarts jebkuram dizaineram. Mūs šī organizācija ieinteresēja, jo tas ir tieši tas, ar ko nodarbojamies. Un dizainam ir nozīme! Pērn mēs ar maģistrantūras studentiem analizējām, vai dizains var ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Protams, ka var! Uzdevumu devu, atsaucoties uz vēlēšanām vienā no Amerikas štatiem ap 2000. gadu. Slikta vēlēšanu biļetena dizaina dēļ iedzīvotāji pārprata, kas viņiem jādara, līdz ar to nobalsoja ne tā, kā būtu vēlējušies.

Bija milzu skandāls. Kopš tā laika Amerikā un arī citur pasaulē ļoti liela uzmanība tiek pievērsta tam, kāda informācija tiek sniegta un kādā veidā, vai tā ir skaidri pateikta un saprotama, kas ir būtiskais un kas mazāk svarīgs. Ar studentiem šo jautājumu aplūkojām Latvijas kontekstā, mēģinot saprast, vai labs dizains var veicināt vēlētāju aktivitāti. Cik motivējoši ir tas, kā mūs aicina uz vēlēšanām? Šobrīd tā ir formāla pavēste, kas ziņo, uz kuru vēlēšanu iecirkni jāiet. Bet varbūt to var pateikt citādāk? Dizains var risināt arī šādus sociālos jautājumus.

Amerikā ir ļoti daudz SEGD nodaļu, bet Eiropā tikai četras. Kā tika izveidota Rīgas nodaļa?

Mēs atsaucāmies SEGD aicinājumam. Jau ilgus gadus biju devusi studentiem analizēt SEGD konkursa uzvarētāju darbus, jo tiem vienmēr ir ļoti labs žūrijas pamatojums. Pirms sešiem gadiem nolēmām nosūtīt šim konkursam arī savus darbus un bijām absolūti pārsteigti, kad par Ventspils muzeja ekspozīciju, kas ir stāsts par varu dažādos laikos, saņēmām balvu. Kopš tā laika katru gadu piedalāmies un, kā par brīnumu, katru gadu arī saņemam balvas. Arī organizatori ir ārkārtīgi pārsteigti, kā tas ir iespējams.

Pirmajā gadā nevarējām aizbraukt uz balvu pasniegšanu, bet otrajā cilvēki nāca klāt un teica: ā, jūs no Rīgas, mēs zinām jūsu projektus! Tas ir fantastiski, ka ar savu darbu vari ieinteresēt par Latviju un kādu Latvijas stāstu! SEGD ir bezpeļņas organizācija, kas apvieno arhitektus, dizainerus, pilsētplānotājus un līdzīgus profesionāļus visā pasaulē, arī mēs ar Holgeru esam tās biedri, un vienā tikšanās reizē mums vaicāja, vai negribam Rīgā atvērt nodaļu. Tobrīd bijām pārņemti ar Dizaina gada balvas organizēšanu, taču tagad, kad prāts atbrīvojies, nolēmām, ka ir vērts spēcīgāk nopozicionēt Rīgu starptautiskā mērogā, bet vietējai kopienai piedāvāt resursu profesionāļiem.

Foto: no H2E arhīva

Kādu pieredzi guvāt, pati strādājot SEGD konkursa žūrijā?

Tas bija tiešām interesants process. Bijām deviņi žūrijas locekļi, kas saistīti ar pieredzes dizainu, taču no ļoti dažādām sfērām – sporta dizains, digitālais dizains... Taču, lai cik dažādi mēs būtu pēc tautības un profesionālās specifikas, uzvarētājus izvēlējāmies vienprātīgi un bez karstiem strīdiem. Tātad ir kaut kas vienojošs, ko var definēt kā kvalitatīvu. Un labākie nebūt nebija darbi ar milzīgiem budžetiem un dārgām tehnoloģijām. Tehniska perfekcija neko nedod, ja apakšā nav idejas, ja nav atbildēts uz jautājumu “kāpēc?”. Svarīga ir attieksme, iedziļināšanās, spēja izprast risināmo problēmu un piedāvājuma kvalitāte – cik tas ir svaigs un negaidīts.

Konkursā piedalījās projekts, kas piedāvāja uzņēmumiem izmērīt darbinieku spēju iejusties biroja attiecībās. Bija ekspozīcijas vai risinājumi, kur ļoti meistarīgi miksēts digitālais un analogais piegājiens. Ka nav vienkārši projekcija, kas kustas, bet svarīga ir mijiedarbība ar lietotāju – fiziski ir kaut kas jāizdara, lai iegūtu atbildi, ietekmi no apkārtējās vides. Šie darbi man šķita būtiskāki. Visi uzvarētāju darbi ar žūrijas komentāriem un projekta budžetu tiek publicēti SEGD mājaslapā. Tā ir lieliska vietne, kur gūt priekšstatu par dizaina pasaulē notiekošo un standartiem, pēc kuriem tiekties.

Kurš no projektiem bija jūsu favorīts?

Vairāki. Viens no tiem – New York Times reklāmas projekts Patiesība ir lokāla, kas runā par apkaimju problēmām. Viņi lieliski nodemonstrēja, kā ar pieredzes dizainu ieinteresēt par aktuāliem jautājumiem. Tie bija pieci skatlogi, kas vērsa uzmanību uz konkrētām problēmām konkrētās apkaimēs. Līderos viennozīmīgi izvirzījās arī afroamerikāņu slaktiņiem veltītais Nacionālais memoriāls mieram un taisnīgumam Montgomerijas pilsētā Alabamas štatā, izpildīts ļoti korekti, toleranti un ar cieņu.

Cik konkurētspējīgs starptautiski izskatās dizains, kas top Latvijā?

Man šķiet, ka esam ļoti konkurētspējīgi. Mums pašiem īsti nepatīk teikt, ka esam labi, bieži noliedzam savas labās īpašības. Bet iegūtās SEGD balvas ir kvalitātes apliecinājums. Pērn galveno balvu saņēma Alūksnes bānīša stacija, tā uzvarēja daudzus projektus ar nesalīdzināmi lielākiem budžetiem. Un tiešām ļoti labus projektus, kas mani profesionāli sajūsmina. Joprojām nespēju noticēt, ka mūs novērtēja labāk par Pentagram.

Tātad mūsu radītajā dizainā ir kaut kas, kas pasaules cilvēkus uzrunā. Un es nedomāju, ka mēs tādi Latvijā esam vienīgie. Vienkārši ir jābūt drosmei rādīt savus darbus. No tā taču sliktāk nekļūs, toties saņemsi veselīgu kritiku. Jo cilvēki, kas vērtē, ir redzējuši visu ko. Ir taču interesanti saprast, kā tavs darbs izskatās kopējā kontekstā, ar ko tu atšķiries no citiem.

Man pat šķiet, ka tas ir katra dizainera pienākums – runāt par to, ko esi radījis. Kādreiz keramiķis Pēteris Martinsons teica, ka zem skices ir jāparakstās, jo tā tu apliecini savu atbildību. Par to, ko esi izdarījis, par resursiem, ko esi izmantojis. Arī stāstot par saviem darbiem, tu vēlreiz paraksties zem tiem. Skaidrs, ka katrs projekts nevar būt ģeniāls, bet mums Latvijā ir tiešām daudz labu risinājumu, tos vienkārši vajag rādīt pasaulei.

Alūksnes stacija "Bānītis" (Foto: no H2E arhīva)

Kas labs Latvijas dizainā ir noticis pēdējā laikā?

Mēs, SEGD Rīgas nodaļa, 1. oktobrī organizējām Dizaina pastaigu jeb atvērto durvju dienu, kur piedalījās ar dizainu saistītas organizācijas un profesionāļi, aktualizējot nozarei būtiskus jautājumus, piemēram, par zaļu un ilgtspējīgu pilsētu vai autortiesībām, kas saistītas ar intelektuālo īpašumu, tātad arī dizaina idejām, un daudz ko citu. Man ļoti simpātiska šķiet arhitektu biroja NRJA iniciatīva vismaz uz laiku diskutablajā Elizabetes ielas ēkā atvērt MAD Arhitektūras telpu. Tā šobrīd ir ļoti aktuāla vieta, kur ik nedēļu mainās izstādes un tiek runāts par būtiskiem jautājumiem mākslā, arhitektūrā un dizainā. Mēs viņiem palīdzējām ar logotipu un ideju priekšlikumam ēkā Elizabetes ielas 2 veidot Mākslas, dizaina un arhitektūras centru, bet pozīcijā par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu iestājas daudzi.

Rīgā noteikti ir jābūt koncertzālei, jautājums tikai – kam tu kāp pāri, lai tas notiktu. Dizainā daudz kas notiek, bet nav kopsavilkuma, kas tad ir tas aktuālais. Dzīvojam katrs savā informācijas burbulī un nesatiekam citus burbuļus, lai gan, iespējams, kāds mūsu risinājums varētu būt vērtīgs citiem. Tāpēc ir labi, ka par šo rakstāt, jo tas apmaisa ūdeni katliņā un burbuļiem ir iespēja satikties. Apskaužu sporta un teātra kritikas lappusītes, kur pat četri eksperti analizē vienu notikumu. Kad kaut kas top dizainā, šādas analīzes – kas ir labi, kas nav labi, ko nākamreiz varētu darīt savādāk? – pietrūkst. Bet analīze ir pamats, uz kura būvēt nākamo pakāpienu, instruments, ar kuru uzlabot procesus.

Esat Mākslas akadēmijas pasniedzēja, tātad sastopaties ar jaunāko dizaineru paaudzi. Vai tās domāšana un pieeja dizainam ir atšķirīga?

Esmu pārliecināta, ka katra nākamā paaudze ir kaut kādā ziņā gudrāka par iepriekšējo. Mēs savukārt varam dalīties zināšanās un pieredzē, kas mums, neapšaubāmi, ir lielāka. No otras puses, visi jaunieši ir līdzīgi – viņi, tāpat kā savulaik mēs, mūsu vecāki un vecvecāki, iet cauri pieaugšanas grūtībām un jautājumiem, kas katram sevī ir jāatrisina. Tas, kas man ļoti patīk šodienas jauniešos, ir atbildība pret vidi un domāšana globālā kontekstā. Viņi vieglāk pieņem arī ilgtspējas ideju. Mans uzdevums ir iedot vadmotīvu, norādīt īsto literatūru, kur smelties labāku argumentāciju, un palīdzēt orientēties dizaina procesa metodēs.

Kas ir tas, kas dizaineru var sabojāt?

Kopēšana. Tā ir ārkārtīgi bīstama tendence. Pirmkārt tas ir saistīts ar autortiesībām, bet arī ar neizpratni, ka kopija ir tikai kopija, bet oriģināls ir oriģināls. Vispār cilvēki ļoti baidās no radošuma. Ar to arī tiek ļoti spekulēts: būsim radoši, radošās darbnīcas, radošuma sesijas… Īstenībā cilvēki baidās, ka risinājums būs citādāks nekā priekšstats par to. Jo tas būs jauns ceļš, jauns veids. Dizainera uzdevums ir noformulēt ideju vizuāli tā, kā tas pirms tam vēl nav darīts. Jaunais un nezināmais baida, jo tas ir risks, bet neko jaunu nevar radīt, ja neriskē. Pretējā gadījumā tu atkārto un reproducē vienu un to pašu. Vistrakākais, ja sevi. Katra situācija tomēr ir savādāka un prasa citu risinājumu. Ir svarīgi neieslīgt rutīnā. Un uzticēties savai intuīcijai. Ja pārējie desmit telpā teiks, ka tā nevar, ir jāargumentē un jāaizstāv sava ideja. Un tam labi noder studijas, jo tās iedod pamatu, sistēmisku domāšanu un instrumentus, lai vari jēdzīgi argumentēt un aizstāvēt savu viedokli.

Raiņa muzejs "Tadenava" (Foto: no H2E arhīva)

Kādu projektu jūsu birojs izstrādā šobrīd?

Okupācijas muzeja ekspozīcijas. Skaidrs, ka tā ir ļoti liela atbildība – ietērpt vizuālā valodā jautājumus, pie kuriem muzejs ir strādājis gadu desmitus.

Jau iepriekš esat veidojuši ekspozīcijas par smagām tēmām – Sarkanā terora muzejam Igaunijā, par Pirmo pasaules karu Kara muzejam…

Fokuss tomēr katru reizi ir cits. Jā, it kā viss par vēsturi un karu, bet saturs atšķiras, un arī doma, ko katra ekspozīcija tiecas izstāstīt, ir cita. Ekspozīcijā par Pirmo pasaules karu fokusējāmies uz vienojošo, visiem tālaika Latvijas iedzīvotājiem kopīgo, un tās bija emocijas, kas vēlās pāri. Neziņa, nesaprašana, pārsteigums, izmisums, sāpes, ilgas… Emociju gūzma, kas cilvēku pārņemtu arī tagad, ja kaut kas tāds notiktu. Bet to stāsta ne jau ierocis vai formas tērps, kas ir izstādīti, – tas ir veids, kādā pasniedz informāciju. Tiešā tekstā tas nav rakstīts, bet vēlējāmies, lai, izejot no ekspozīcijas, esi nonācis pie atziņas, ka karš ir bezjēdzīgs, ka tajā nav uzvarētāju, tas ir tikai posts un izmisums.

Arī Okupācijas muzejā ir fakti un informācija, kas ir jānodod apmeklētājam, bet jautājums ir, kādus secinājumus mēs no tā izdarām. Vai mēs no tā kļūstam vājāki, vai tieši otrādi – stiprāki. Vai apzināmies, ka nekas jau nav beidzies, – Baltkrievija ir tepat aiz robežas, un tur notiek tas pats, kas deportāciju laikā. Tēma ir ļoti sarežģīta. Negribas to pacelt pārāk jūtelīgi, drīzāk atklāt faktoloģiski, bet vienlaikus tā, lai tas iedarbojas emocionāli. Jo tā ir mūsu nesenā pagātne, tas ir noticis ar mūsu vecākiem vai vecvecākiem. Mani vecāki un vecvecāki par to nerunāja, jo tas bija pārāk sāpīgi, pārāk nesen. Un tomēr – kāpēc maniem bērniem par to būtu jāzina, un kā es viņiem to varu pastāstīt?

Varu iedomāties, ka pēc šādiem projektiem nākamo uzdevumu gribas ļoti dzīvespriecīgu.

Tāpēc jau mums ir ļoti, ļoti dažādi projekti. Paralēli šim strādājam pie ekspozīcijas par Anšlavu Eglīti. Tā ir neliela telpa Inciemā, vietā, par kuru tapa viņa romāns Pansija pilī. Pilnīgi cits uzstādījums, un arī mērķauditorija ir 14–15 gadus veci jaunieši, kuri ir savas dzīves izšķirošajā posmā. Mēs meklējam, kā viņiem, mijiedarbojoties ar informāciju par Eglīša dzīvi, noskaidrot, ko viņi vēlas darīt, kādas būs viņu izvēles un kāpēc.

Kurš no jūsu realizētajiem projektiem varētu būt visoptimistiskākais?

Man ir ļoti liels prieks par Jāņa Čakstes māju Aučos, kas noteikti ir optimistisks projekts. Mērķauditorija tam ir gados jauni pašvaldību vadītāji, kuru lēmumi ietekmē plašu sabiedrības loku. Tā ir vieta, kur viņiem noturēt sapulces vai cita veida sanākšanas Čakstes stāsta kontekstā, mēģinot saprast Čakstes domu gaitu un ņemot to par ietvaru nākotnes lēmumiem. Čakste uzskatīja, ka demokrātija sākas ģimenē, tāpēc arī ekspozīcijā ir uzsvars uz demokrātiju, ģimeni un dzimtu. Pie lielā galda ir atzīmētas vietas viņa deviņiem bērniem. Čakstes tiekšanos pēc ideālās Latvijas muzeja identitātē atspoguļojām ar zelta griezumu, tātad ideālajām proporcijām.

Jāņa Čakstes muzejmāja (Foto: no H2E arhīva)

Kopumā Čakstes māja ir stāsts par pagātni, par to, kas bija Čakste un kāds ir viņa devums, bet tā ir dzīva, nenoslēgta ekspozīcija, kas pagātni piedāvā izmantot kā tramplīnu šodienai. Tikpat dzīvespriecīgs projekts ir dizains Laura Gundara grāmatai Dramatika, kur mēs izspēlējamies ar burtiem un tekstu. Paši sev uzlikām ierobežojumu lietot tikai divas krāsas – sarkano un melno – un veidojām ilustrācijas grāmatā pieminētajiem procesiem. Arī Alūksnes bānīša stacijas ekspozīcija absolūti neieslīgst vēstures apskatā. Ir runa par šodienu, dzīviem cilvēkiem, lokālpatriotismu – to, ka Alūksne nav nezināms punkts nomalē, jo ar šo bānīti tā ir bijusi saistīta ar kopējo Eiropas dzelzceļa satiksmi un, cerams, drīz tas būs iespējams atkal.

Koncepcija un dizains Laura Gundara grāmatai "Dramatika" (Foto: Publicitātes foto)

Raiņa dzimtās mājas Tadenavā noteikti arī.

Tadenavā šobrīd dzīvo 14 iedzīvotāji, bet līdz ar ekspozīcijas atklāšanu esam šo vietu atdzīvinājuši, apmeklējuma pieaugums ir iespaidīgs. Kā mēs to panākam? Ļaujot rotaļāties! Mēs piedāvājam iejusties tajā vecumā, kādā bija Rainis, kad tur dzīvoja, – līdz trīsarpus gadiem – un paskatīties uz visu apkārtējo it kā no viņa viedokļa. Kad braucām skatīties vietu, mums rādīja ēku, ko cēlis Raiņa tēvs, istabā stāvēja rakstāmgalds, pie kura viņš sēdējis, šūpulis, kurā gulējis Rainis. Kad sākām prasīt, izrādījās, ka šīm lietām nav vēsturiskas saistības ar Raini, tās vienkārši imitē tālaika interjeru. Ja tas būtu interjera muzejs, viss būtu kārtībā.

Bet stāstā par Raini būtiskākais ir izstāstīt, kāpēc viņš, kas dzimis Tadenavā, izauga par ģēniju. Un tas, kas tur ir pa īstam, izņemot pašu māju, ko tiešām būvējis Raiņa tēvs, ir loga atvērums, kas ir tai pašā vietā un kurā saule iespīd tāpat kā pirms 150 gadiem. Ja vēl ņem vērā, ka telpiskā vide ļoti ietekmē mazus bērnus, tad mums šķita būtiski ieklausīties šai vidē un piedāvāt izrotaļāties ar koka lodīti, kas simbolizē Raiņa sauli un ir kā instruments, ar kuru darboties vairākos objektos. Tur nav nevienas digitālas tehnoloģijas. Ir ļoti īsi, Ineses Zanderes atlasīti rotaļīgi citāti no Raiņa darbiem, kas palīdz saprast. Tur nav nekā no memoriālo muzeju smaguma.

Raiņa muzejs "Tadenava" (Foto: no H2E arhīva)

Jums ar Raini laikam ir īpaša saikne. Saskaitīju sešus ar viņu saistītus projektus: pieminētā Tadenava, Raiņa un Aspazijas māja un vasarnīca, kā arī muzejs Šveicē, izstāde Degsme Rīgas Mākslas telpā, kalendārs.

Mēs pat trīs kalendārus veidojām! Nejaušā saikne ir pāraugusi ilglaicīgās attiecībās.

Kalendārs ar Raiņa un Aspazijas lugu varoņu vārdiem. (Foto: no H2E arhīva)

Tagad jums ir lielāka skaidrība par Raini?

Mani interesē telpa, vietas fenomens. Tautas ģēnijs dzimis nelielajā Tadenavā. Man joprojām ir jautājums – kādai jābūt videi, lai tur dzimtu ģēniji? Otrs – Rainis savā dienasgrāmatā kādreiz esot rakstījis: dzīve nodzīvota velti, nekļuvu par valsts prezidentu. Man tas liekas absolūts absurds, jo mēs visi zinām Raini, mācāmies par viņu, citējam viņu. Bet kāds nu katram ir sapnis…

Par ko sapņojat jūs?

Par to, ka varu labi darīt savu darbu, ka visi tuvie ir laimīgi un viņiem ir iespēja darīt to, ko viņi vēlas, – ejot cauri okupācijas un kara izstādēm, tas nemaz vairs nešķiet tik pašsaprotami. Bieži vien nenovērtējam savu brīvību. Man patīk, ka ar savu darbu varu kādu vietu, lietu vai procesu padarīt kaut nedaudz labāku. Varbūt tas tāpēc, ka nāku no ārstu ģimenes – mans tēvs un vectēvs ir ārsti. Viņu profesijā ir normāli, ka celies naktī un ej, ja tevi izsauc. Arī es ar savu darbu varu pakalpot, tikai citādākā veidā.

Jūsu jaunākais pabeigtais projekts ir Āraišu ezerpils. Kāpēc mums turp vajadzētu aizbraukt?

Tas ir stāsts par darbu, kas ir tava kaislība. Arheologa Jāņa Apala sapnis bija augšāmcelt Āraišu ezerpili, un to viņš arī izdarīja. Neviens viņam neticēja, ka zem kokiem aizaugušās saliņas apakšā ir ezerpils, bet viņš ar savu darbu to pierādīja. Tie bija 60.–70. gadi, un viņa tehniskie līdzekļi bija tādi, kādi nu tolaik bija – viņš ar akvalangu nira dūņās. Ar eksperimentālu pieeju, darot savādāk nekā citi, viņš atrada vienu no lielākajām kolekcijām – vairāk nekā 1000 priekšmetu, kas tagad glabājas Nacionālajā vēstures muzejā. Kādi 100 eksponāti nu atgriezušies ezerpilī. Bet kopējais stāsts ir par sapņošanu un ieklausīšanos mītos. Visi esam dzirdējuši teikas par lidojošiem ezeriem. Apalam ideja par ezerpili dzima no domas, ka kaut kas tautas teikās ir patiess.

Arheoloģiskais parks "Āraišu ezerpils" (Foto: Publicitātes foto)

Viņš izdarīja eksperimentālus ienirumus ezeros apkaimēs, kur stāstīja šos stāstus, un konstatēja, ka desmit Vidzemes ezeros lejā ir šādas ezermītnes, – tas ir pieminēts ekspozīcijā. Viņš izcēla tikai vienu, bet ar šo ideju aizrāva neskaitāmus cilvēkus. Tādi stāsti iedvesmo, jo liecina par cilvēka degsmi un kaisli, spēju aizdegties un aizdedzināt līdzi lielu skaitu cilvēku. Tieši nebaidoties un eksperimentējot. Man nesen kāds teica, ka mēs tikai pie ekspozīcijām strādājam, bet tā nav, mēs arī benzīntanku interjeru projektējam un pilsētu identitātes veidojam – piemēram, Alūksnei un Liepājai.

Patiesībā esat ļoti plaša profila dizaineri, varbūt vienīgi rūpnieciskā dizaina jomā neko neesat darījuši.

Uzskatām, ka nav ko piesārņot pasauli ar jaunām lietām! (Smejas.) Patiesībā jebkura ekspozīcija vai interjers prasa individuālus risinājumus, bet tie ir vienā eksemplārā konkrētajai vajadzībai. Mums ir jautāts – vai varam atkārtot tādu ratu kā Tadenavā? Nē, tas ir radīts konkrētajai vietai, un mēs to nedublējam. Ar to arī atšķiramies, ka mūsu radītais nav masveida ražošanai. Mums nav ambīciju, lai mūsu lietas ražotu miljonos eksemplāru, drīzāk gribas, lai tas ir unikālais galapunkts, uz kuru tiekties.

Saistītās ziņas

"MCouture" dizainere Jūlija Malahova: "Es negribētu pelnīt vairāk par savu vīru"
Dizainere Zandra Roudsa 50 gadu jubileju modē atzīmē, piepildot sapni par košu izstādi Londonā 2
Dizainere "Dior" modes skati pārvērš dārzā - un kokus pēc tam sola iestādīt 1

Vēl portālā

Šokolādei beidzies derīguma termiņš. Vai to vēl var ēst?
Kafijas labās īpašības - ārstē iekaisumus, uzlabo mutes veselību un gremošanu
Jauniete ar divām dzemdēm atmostas no četru dienu komas un uzzina, ka laidusi pasaulē bērnu 13
Tēmas: Ingūna Elere

Предполагаемая дочь Путина дала интервью GQ и рассказала о сходстве с ним

14-летняя дочь Джоли и Питта обзавелась новым женственным хобби