Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

Dailes teātra jaunais vadītājs Viesturs Kairišs: "Esmu latgalietis, kliegt man ir kā elpot"

Cilvēki
2020. gada 21. decembrī 13:37 2020. gada 21. decembrī 13:37
 
Marina
Nasardinova
| Pastaiga
Ir lietas, ko nevar paredzēt. Piemēram, pandēmija. Vai tas, ka Dailes teātra aktieri sacelsies pret savu māksliniecisko vadītāju – un konkursa kārtā tiks pie jauna, tāda, ar kuru strādājuši tikai reizi. Režisors Viesturs Kairišs (49) tādu pavērsienu negaidīja arī pats. Taču, kā izrādās, bija tam gatavs.

Vai varat pastāstīt, kā saņēmāt piedāvājumu vadīt Dailes teātri?

Ar mani, protams, var notikt viss kas, taču šis bija kā pērkons no skaidrām debesīm. Šis skandāls teātrī… Labi, ja tādā situācijā neesi ne upuris, ne līdzdalībnieks… Kad pēc Džilindžera aiziešanas sākās runas par aktieru māksliniecisko padomi, es nodomāju, ka tas ir lēns, taču drošs ceļš uz strupceļu. Nekad dzīvē neesmu ticējis un neticēšu, ka teātri var vadīt aktieru padome. Vēlāk apstākļi mainījās, no teātra aizgāja Vītols (Andris Vītols, bijušais Dailes teātra direktors. – Red.), tika izsludināts konkurss uz direktora vietu. Taču arī tad man nebija domas vadīt Daili. Nekādu šekspīrisku intrigu, slepenu mērķu. Tajā laikā notika festivāls Zelta Maska Latvijā, tā izrādes rādīja Dailē, es sen tur nebiju bijis. Skatos – tas taču ir labs, leģendārs, kulta teātris. Pat ja pēdējos gados daudzi tā vairs neuzskatīja, vēsturi pārrakstīt nevar, bet valsts vēsturē Dailes teātrim ir īpaša vieta, galvenā.

No tā patiesībā arī sākās mūsu saruna ar Juri Žagaru, par kuru viņam esmu ļoti pateicīgs. Situācija pēkšņi parādījās citā gaismā. Varbūt man pienācis laiks kaut ko mainīt savā dzīvē? Varbūt Dailes teātris, kurš manā profesionālajā darbībā ir bijis man vistālākais, ir manam garam vistuvākais? No vienas puses tas skan paradoksāli. No otras – man arī agrāk bija sajūta, ka Pēteris Pētersons caur Ilmāru Blumbergu man ir nodevis kaut ko no Smiļģa mantojuma – no tā poētiskās, mākslinieciskās puses. Izlēmu, ka nav ko baidīties, ir kopā ar Juri jāpiedalās konkursā.

Kā jūsu lēmumu uztvēra ģimene?

Suns – ar izpratni. Par bērniem nezinu. Sieva… Nu, tajā brīdī runa bija tikai par konkursu. Teicu, ka mēģināšu. Ieva mani uzreiz atbalstīja.

Vai kaut ko nosolījāties sev – vai varbūt trupai – par to, kāda būs jaunā dzīve Dailē, tās dzīve Kairiša laikmetā?

Ne īsti solījos. Vienkārši atgādināju pats sev, ka mani dzīvē interesē daudzas lietas, ka esmu brīvs cilvēks un ka ar teātri var nodarboties tikai tad, ja jūti, ka tas ir tavs. Ja nav – nav jāturas pie krēsla, pie varas. Nu, un, saprotams, teicu trupai, ka Dailes teātra sūtība, tā liktenis ir būt virsotnē un mēs pieliksim visas pūles, lai šajā virsotnē uzraustos. Cīnīsimies, iesim, kāpsim, rāpsimies. Mums tas būs jāizdara. Mums nav cita varianta.

Ir bijis tāds kārdinājums radīt Dailē savu ideālo valsti valstī, laimīgo Platona Atlantīdu?

Nē, jo tas nav iespējams, īpaši tik konfliktējošā sfērā, kāds ir teātris, kur katram ir savas ambīcijas, kā personīgās, tā radošās. Es stipri aizdomājos tieši par kaut ko citu. Man visi saka: tu vari būt superīgs režisors, taču, tikko kļūsti par vadītāju, tava māksla pamazām sāk slīdēt uz leju, jo uzrodas milzum daudz citu rūpju.

Tā droši vien ir. Taču es esmu bezkompromisu cilvēks. Un diemžēl jūtu, ka šī īpašība nekur nepazūd. Ir pat labi, ka kovids ir devis mums iespēju sākt bez krasiem pavērsieniem, mierīgi virzīties uz priekšu, izpētīt situāciju, pārdomāt, ar ko piepildīt repertuāru, lai aktieri attīstītos, jo te taču katrs ir personība, raksturs – paši saprotat, joki mazi.Kovids vispār ir visu mainījis. Esam palaiduši dažas izrādes, kurās esmu nedaudz piedalījies kā novērotājs. Mēģināju analizēt, kā reaģēs publika, taču te īsti nav vietas analīzei – es vairs pat nezinu, kas ir tie cilvēki, kuri tagad riskē iet uz teātri. Iespējams, viņi vispār nevar bez tā dzīvot. Tie ir īpaši skatītāji. Vakaros atgriežos mājās noguris, bet apmierināts. Jūtos lieliski. Tas ir svarīgi. Esmu apzinājies to, ka dzīve ir viena, un tad, ja to nepiepilda ar prieku, vienkārši nostrādā savu darbu, to nemaz nav vērts dzīvot.

Foto: Oļegs Zernovs

Un kas jums sagādā vislielāko prieku?

(Smejas.) Nezinu. Man viss sagādā prieku. Atgriešanās mājās. Ģimene. Suns – lai gan, godīgi sakot, tas nav suns, tas ir cilvēks. Cilvēki, kas ir blakus. Darbs.

Jūs sākāt kā režisors Smiļģa mājā – Jaunā Rīgas teātra ēkā Lāčplēša ielā. Arī tagad esat – metaforiskā nozīmē – Smiļģa mājā. Un iestudējat izrādi par viņu.

Precizēšu. Kā režisors sāku Nepanesamā teātra artelī, un tas bija tieši Dailē, Kamerzālē, kur bijām trīs: es, Džilindžers un Gatis Šmits. Un tikai pēc tam nonācu Jaunajā Rīgas teātrī. Taču, jā, sagadīšanos te ir maz. To, ka Smiļģis ir man tuvākais režisors, sapratu studiju laikā. Tuvs pēc teātra domāšanas, ne dzīvesveida. Man ir tuva viņa skatuviskā daba, viņa teātra maģija, episkums, mizanscēnu izbūves paņēmiens, kam pamatā likts katoliskais sakrālais rituāls, radošais neprāts, ārējā spozme – burtiski viss. Nu, un es arī dzīvoju Āgenskalnā, tāpat kā viņš. (Smejas.)

Viņš labi dzīvoja, skaisti.

Jā, tādas pilis mūsdienās režisori būvē reti. Varbūt tas ir arī pareizi.

Vai daudz esat runājis ar Māru Zālīti par to, kādai jābūt lugai par Smiļģi?

Šo lugu taču pasūtīja vēl vecā vara. (Smejas.) Taču es Māru pazīstu ļoti labi, jau esmu iestudējis viņas darbus, tāpēc īpašu problēmu nav. Mēs uzturam kontaktu, draudzējamies, runājam, apspriežamies, viņa strādā, piedāvā variantus. Šī ir neizsmeļama diskusiju tēma.

Starp citu, kā jums patīk Gata Šmita izrāde JRT, kur Smiļģis ir galvenais varonis?

Meklējot spēlmani ir izrāde, kur valda lieliskais, apbrīnojamais Andris Keišs, viņš Smiļģa lomā izšaujas spoži kā raķete, lai arī šis tēls ir nedaudz parodisks. Mums būs pavisam cits stāsts.

Smiļģa māksliniece būs jūsu sieva Ieva Jurjāne…

Jā, bet par tērpiem atbild Ilze Vītoliņa, ar viņu sastrādājamies pirmo reizi.

Vai ir atšķirība – strādāt kopā ar tuvu cilvēku vai vienkārši ar domubiedru?

Ir.

Un kāpēc jūs nopūšaties?

Tāpēc ka ar tuvu cilvēku nekad nav viegli. Nē, nu kā? Mēs ar Ievu esam daudz ko uztaisījuši kopā kā teātrī, tā kino, tā vairs nav režisora un mākslinieka savienība, tā ir mūsu pašu autentiskā darba metode. Un reiz bija pienācis brīdis, kad darba palika par daudz, bet personiskās dzīves vairs nebija. Tā nedrīkst būt, tas ir tiešais ceļš uz izdegšanu. Bija jāietur pauze darbā. Mēs izdzīvojām, un tagad atkal varam virzīties tālāk.

Mūsdienās kļūst jau nepiedienīgi jautāt par dzimumu lomām, tomēr pajautāt gribas – vai ir kāds vīrieša būtības jeb vīrišķības kodekss, ko esat pieņēmis par savu un kam sekojat?

Esmu pieņēmis to, ka man aug bārda. (Smejas.) Nu, protams, man ir jādzīvo ar to, ka esmu vīrietis, heteroseksuāls, dzimis Padomju Savienībā, latgalietis, ir arī citi blakusefekti. Taču man gribas būt brīvam no mūsu nabaga pasaules dzimumu problēmām, es par tām vispār neaizdomājos, tāpēc reizēm diemžēl varu neveiksmīgi pajokot par jebko, par vīriešiem, sievietēm un tā tālāk.

Tas nav cilvēkā tas interesantākais – viņa dzimums. Es pirmkārt esmu režisors. Tas ir galvenais man, lai es pašidentificētos. Tādēļ, ka, lūk, šis viss – vīrs, tēvs… Mani bērni, viņi taču ir tik sirsnīgi balamutes, es cenšos būt labs tēvs, bet, jo vairāk cenšos, jo mazāk sanāk, esmu viņiem draugs, piedalos viņu dzīvēs, mums kopā ir labi, esam ģimene. Un tad tas, kāds vīrietis esmu, mani īpaši neuztrauc. Kāds nu esmu, tāds esmu.

Pacelt balsi, uzkliegt varat?

Neesmu taču mērenais latvietis, esmu latgalietis, klaigāt man ir kā elpot. Vispār runāju ļoti skaļi, nezinu, kāpēc, ieradums, arī mans dēls tā runā, un tēvs tā runāja. Tā ka kliegt nav pat jēgas. Pirmkārt, arī bez bļaušanas visi saprot, kad esmu nikns, otrkārt, kliedz vai nekliedz, tas jau neko nemainīs. Jā, kad biju jaunāks kā režisors, un ģimenē arī, tad man likās – ja kāds dara muļķības, var balsi pacelt, raksturu parādīt. Tagad domāju, ka jēgas no tā nav nekādas, un cenšos būt brīnišķīgs cilvēks, kāds dziļi dvēselē arī esmu. (Smejas.)

Kad bijāt jaunāks kā režisors, nez vai daudz domājāt par to, cik veiksmīgas būs jūsu izrādes komerciālajā ziņā. Bet tagad…

Būs jādomā.

Kopā ar Ievu Jurjāni. (Foto: Oļegs Zernovs)

Esat tam gatavs?

Saprotu, ka šāds jautājums nevar nerasties. Atskatoties pagātnē, varu teikt, ka dažas manas izrādes vienmēr bija izpārdotas, dažas citas nebija – pat tās, kurām deva balvas. Tās nebija domātas plašai auditorijai. Dailes auditorija ir plaša. Taču redziet, kā ir… Ir ļoti viegli kļūt par to, kas tu neesi. Ja reiz ir jāmainās uz kaut kādu pusi, tad, kā Rainis teica, – uz augšu.

Tāpēc mani uztrauc ne tik daudz kases ieņēmumi, cik tas, kā ar savu darbu varu pieskarties cilvēka dvēselei. Nu nevaru es domāt tikai komerciāli! Ceru, ka tandēmā ar Juri Žagaru – viņš no komercijas saprot daudz vairāk nekā es – mums izdosies atrast pareizo līdzsvaru. Un Smiļģis savā pamatā nav tas komerciālākais projekts, tas ir projekts, kas mums ir jāīsteno, sagaidot teātra simtgades jubileju. Tas ir pašcieņas jautājums. Kaut arī es ceru, ka publiku tas interesēs. Tas taču ir par mums – par Daili, par teātra tapšanu. Par ģēniju. Un tā ir brīnišķīga luga, ko sarakstījusi dzīvā klasiķe Māra Zālīte.

Ja ne Dailes jubileja – ar kuru lugu jūs sāktu kā mākslinieciskais vadītājs?

Droši vien ar Raiņa Spēlēju, dancoju. Māsa man piezvanīja uzreiz, tikko uzzināja par Daili, – nu, kā, iestudēsi Spēlēju, dancoju? Jā, iestudēšu, nezinu, kad, bet noteikti.

Laura Groza-Ķibere ļoti simpātiski iestudēja Spēlēju, dancoju Operā.

Tieši tāpēc es domāju vēl sezonu vai divas nogaidīt. Taču Smiļģī būs dažas reminiscences par Spēlēju, dancoju, es mēģināšu iesildīt materiālu.

Tajā pašā Operā noskatījusies Džanni Skiki, ar milzu izbrīnu sapratu, ka ilgus gadus esat slēpis savu talantu smīdināt publiku. Un tas taču ir ļoti rets talants.

Nē! Nepiekrītu! Neslēpu! Vienmēr esmu bijis pārliecināts, komēdija – tas ir mans žanrs. Manos mēģinājumos mūždien visi smejas. Nevaru strādāt, ja nopietni cilvēki ar nopietnām sejām atnāk darīt nopietnas lietas. Humors ir tas, kas dod prieku, bet prieks ir galvenais, kas ir dzīvē.

Kopā ar Ievu Jurjāni. (Foto: Oļegs Zernovs)

Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis atminējās, kā Nacionālajā teātrī notika kārtējā Skroderdienu pirmizrāde un, tikko pacēlās priekškars, viena tantiņa otrai skaļi paziņoja: “Krāsni nevietā nolikuši!” Bet jūs pavasarī grasāties ķerties pie svētuma pa nopietno – pārcelt Blaumaņa kulta lugu uz mūsdienām. Nebaidāties?

Nē! Nebaidos! Klasiskos iestudējumus – ar alus krūzi, ar laistīšanos – taisa Nacionālais teātris, tā ir brīnišķīga tradīcija, taču Skroderdienas nav Nacionālā teātra privātīpašums, tā vienkārši ir laba luga, viena no labākajām latviešu lugām.

Neaizmirsīsim, ka Smiļģis to divreiz iestudēja Dailē. Arī es šai lugai pievērsos pirms 20 gadiem, to Jaunā Rīgas teātra izrādi joprojām atceras, un tagad gribu paskatīties uz šo stāstu vēlreiz, no cita skatpunkta. Tur ir tādi raksturi, tādas situācijas… Te Čehovs nāk prātā, te Šekspīra Sapnis vasaras naktī… Un no kā man bīties? Tantiņas ar viņas krāsni? Šajā ziņā esmu vieglprātīgs cilvēks. Man šķiet, ja luga tevi aizkustina, ņem un taisi. Neviens neapvainosies.

Vai jums ir mīļas lietas, ar ko aizraujaties no teātra un kino brīvajā laikā?

Nu nav man tagad tāda laika, un vaļasprieku arī nav. Es vienmēr cenšos aizbraukt no Rīgas uz Latgali un tur nodzīvot pēc iespējas ilgāk, bet tas tālab, lai neviens netraucē strādāt. Tā ir vienkārši vietas maiņa.

Pēdējā izrāde, par kuru esat bijis sajūsmā? Filma? Grāmata?

Par grāmatām – to pateikt man ir viegli, esmu izlasījis divus milzīgus, brīnišķīgus romānus, igauņa Jāna Kaplinska Tā pati upe un katalāņa Žaumes Kabrē Es atzīstos, tie mani ievilka ļoti dziļi, es vispār mīlu tādu lielu, nopietnu literatūru. Par teātri un kino atbildēt grūti. Daudz skatos filmas un teātra izrādes, skatos ar mīlestību, ar interesi, taču – vai nu pieredzes, vai profesijas dēļ – nekas neatstāj tādu iespaidu kā agrāk. Kaut arī spēcīgā ir daudz. Īpaši kino.

Vai jums nav bijis tādas sajūtas – ja būtu milzu budžets, pieejams jebkurš aktieris, jūsu filmas būtu pavisam citas filmas?

Nē. Reizēm nauda patiešām ir vajadzīga, taču tā nav galvenā problēma. Ir jātiek galā ar idejām… Ziemā man sākas filmēšana, bet es joprojām meklēju aktierus, nekādi nespēju izvēlēties, izlemt. Ja mans kastings aptvertu visu pasauli, tad gan es atrastu īstos varoņus… Lai gan viņi vienalga kaut kā atrodas. Ceru, atradīsies arī šoreiz.

Tas būs pilnmetrāžas kino?

Jā. Sauksies "Janvāris". Filmēšu tieši starp divām izrādēm, Smiļģi un Silmačiem, un labi, ka Rīgā. Par 1991. gadu, Juri Podnieku, barikādēm… Es arī tur biju – taču man bija savas, jauna cilvēka barikādes, tāda, kurš nezina, ko darīt ar savu dzīvi, kā tikt galā ar hormoniem…

Ko jums nozīmē panākumi, veiksme? Cik tie ir svarīgi?

Tie neko manī nemaina. Ja viss ir labi un dod balvas, tas ir patīkami, esi laimīgs. Ja nav panākumu – nav tik patīkami, esi nelaimīgs. Taču šī laime vai nelaime ilgst labi ja divas dienas. Laiks vispār visu dziedē. Man bijušas nopietnas depresijas, kad ir atteikts finansējums projektiem vienreiz, otrreiz, varēju nedēļu gulēt uz dīvāna un blenzt griestos. Taču pēc tam es labāk sapratu, ko darīt tālāk. Nepanākumus vajag vienkārši pārdzīvot, pārlaist. Kaut arī tas nemēdz būt viegli.

Bet vai gadās tā, ka jūs izjūtat šaubas un neapmierinātību par tiem darbiem, kurus skatītāji un kritiķi ir atzinuši par veiksmīgiem?

Vai tas ir retorisks jautājums?! Es tās vienmēr izjūtu.

Un šo stāvokli nevar mainīt nekas, ko saka kāds cits?

Es cenšos vispār nepievērst uzmanību šīm sajūtām. Kad paiet kāds laiks, analizēju, kas man tur bijis nepareizi, kas ir izdevies. Šajā procesā diemžēl neviens nevar palīdzēt.

Foto: Oļegs Zernovs

Satikāmies pie pieminekļa, uz kura rakstīts “Tēvzemei un Brīvībai”. Zināt, Puškins teicis, ka tie ir obligāti laimes nosacījumi: tēvzeme un brīvība. Jums būtu ko piebilst?

Tēvzeme un brīvība – tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Īpaši, kad redzi, kas notiek Baltkrievijā vai ar Navaļniju. Protams, ka Svetlana Aleksijeviča ar savu Nobela prēmiju varētu mierīgi dzīvot kaut kur Vācijā, taču tur jau tā lieta, ka māksliniekam tauta, valsts valoda – tā nav tukša skaņa. Taču ir svarīgi arī daži personiskie aspekti. Es teiktu, ka laime ir tad, kad tu esi atradis savu ceļu. Bet, kamēr tu neesi to atradis, tevi nepadarīs laimīgu ne tēvzeme, ne brīvība. Bez pašrealizēšanās tas nav iespējams.

Saistītās ziņas

Kairišs šaubās, vai janvārī teātri varēs atsākt darbu
"Naktīs pārāk labi neguļu,” - Viesturs Kairišs par tīrīšanu Dailes teātrī, melno humoru un kino plāniem
Spēcīgākais radošais tandēms - Viesturs Kairišs un Ieva Jurjāne: "Esam nesātīgi"

Vēl portālā

Kā D vitamīns ietekmē tavu "bioloģisko vecumu"?
Salami - kas ir gardēžu iecienītā desa, kas iekarojusi daudzu sirdis
Neparastas pārvērtības: interjera dizainere ģimenei Tīnūžos iekārto namiņu kokā

Латвийский банк хотел отсудить у Филиппа Киркорова почти 4 млн евро - не получилось

4-летняя дочь блогера-миллионника перенесла трепанацию черепа: случайное падение обернулось кошмаром