Jaunā ES Tiesas tiesnese Ineta Ziemele: "Cilvēks nav viņa amats"

Kas jūsu amatā ir grūtākais?

Domāju, ka manā amatā lielākais izaicinājums ir saglabāt savu iekšējo brīvību. Tas vispār jebkurā amatā un jebkuram cilvēkam ir svarīgākais.

Nekļūt par cilvēku, kuru citi var raustīt?

Ja esi brīvs cilvēks, tevi nemaz nevar raustīt.

Un jūs tāda esat?

Es esmu daudz strādājusi pie tā, lai būtu brīvs cilvēks. Patiešām daudz.

Ja drīkst jautāt: kā?

Pirmais solis ir saprast, ka neesi iekšēji brīvs. Varbūt pat esi ļoti sasaistīts. Jo mums visiem ir savas traumiņas un ir arī sabiedrības kopējās traumas sakrājušās. Pieņemu, ka ne visi dzīves laikā nonāk līdz šim pirmajam solim. Nākamais solis – ieraudzīt, kādas tur iekšā ir ķēdes, un saprast, ko ar tām darīt.

Var dzīvot tālāk, tāpat kā līdz šim. Bet var mēģināt šķetināt un atbrīvoties. Palīgrīkus var izvēlēties. Manā gadījumā tā ir visdažādākā literatūra. Grāmatas, ko sarakstījuši par mani daudz gudrāki cilvēki. Vēsture, filozofija, psiholoģija. Arī laba daiļliteratūra. Tas man ir ļoti palīdzējis.

Esat ļoti daudzus gadus mācījusies. LU, Upsalā, Orhūsā, Lundā, Kembridžas Universitātē. Kāpēc jums to vajadzēja?

Mācīšanās jau arī ir tas sevis meklējums. Nezinu, vai mani var pieskaitīt tiem, kas ļoti cītīgi mācās. Nemācījos arī karjeras dēļ. Nebiju sev nolikusi mērķi kļūt par Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesi. Vēl jo mazāk reiz domāju, ka strādāšu Satversmes tiesā. Un par amatiem šajās tiesās domāju vēl mazāk. Patiesībā tas ir stāsts par Latvijas neatkarības atgūšanu. Mūs, juridiskās fakultātes studentus, veseliem kursiem paņēma uz svaigi tapinātajām valsts institūcijām.

Jums bija tikai 20 gadu, kad kļuvāt par deputāta palīdzi.

1990. gada 4. maijā biju otrā kursa studente. Tovasar Tautas frontes juristi, konkrēti Aivars Borovkovs, nāca uz fakultāti meklēt topošos juristus, kas ietu par palīgiem svaigi ievēlētajiem Tautas frontes frakcijas deputātiem. Kuriem, tāpat kā mums visiem tobrīd, par savas demokrātiskas valsts institūciju darbību nebija pārāk lielas izpratnes. Un es, protams, pavilkos. Tā kļuvu par deputāta Jāņa Krūmiņa palīdzi.

Mākslinieciska personība.

Bet man arī tieši vajadzēja tādu. Māksliniecisku. Es savukārt brīvi varēju izgudrot saturu deputāta palīga amatam. Līdz 1992. gadam biju deputāta palīdze, tad mani palūdza iesaistīties Augstākās Padomes Ārlietu komisijas darbā. Mani interesēja starptautiskās tiesības, jo es visupirms pati priekš sevis gribēju saprast to valsts okupācijas jautājumu. Tagad šķiet pat neticami, bet toreiz gandrīz neviens te neko par šā jautājuma milzīgo juridisko un sociālo sarežģītību pat iedomāties nevarēja.

Profesors Edgars Meļķisis Juridiskajā fakultātē bija tas cilvēks, kurš saprata, cik ļoti Latvijai ir nepieciešami Rietumu tiesībās izglītoti jaunie juristi. Starp citu, puse šā brīža Satversmes tiesas tiesnešu ir viņa studenti. Arī jaunais Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir viņa atrasts. Un arī mana vietniece Osipovas kundze. Meļķisis bija vieds cilvēks. Viņš sūtīja mūs – mani un vēl dažus – mācīties uz Rietumvalstīm, jo bija skaidrs, ka valsts pārvaldē jānāk iekšā pa jaunam izglītotai jaunai juristu paaudzei. Bet sanāca, ka tādai... līdz galam neizaugušai.

Kas, starp citu, ir liela problēma. Jo kā nu kurš tika galā ar to agrā jaunībā uzkritušo varas un ietekmes sajūtu. Un tikai mazākums tika galā. Mēs joprojām baudām tā blaknes. Kad nobrūk lietu dabiskā hierarhija – vecuma, pieredzes –, nekas labs nav gaidāms. Jo tai ir noteikta funkcija. Mums toreiz nebija hierarhijas, bet bija ārkārtīgi daudz vilinājumu. Un arī iespēju. Šķita, ka visa pasaule vaļā. Bet personiski mani uz priekšu dzina arī iekšējā taisnības izjūta. Jo viņi tur, Rietumos, patiešām nesaprata, kas noticis ar Latviju 50 okupācijas gados. Krievu armija, okupācijas laikā notikušās civiliedzīvotāju izmaiņas... Un mums burtiski uzspieda, ka jāsaglabā status quo, nesaprotot, cik tas potenciāli ir bīstami.

Jo toreiz Rietumvalstis uzskatīja: labāk netracināt Maskavu un atstāt šeit visu, kā ir. Šajā kontekstā man tīri juridiski vajadzēja saprast, kam tad ir taisnība. Vai tiem no mūsu puses, kas stīvējās pretī, vai rietumniekiem, kas apgalvoja, ka no cilvēktiesību un starptautisko tiesību viedokļa ar okupācijas armiju saistītiem cilvēkiem šeit ir jāpaliek. Tieši šī dabiskā interese par to, kuram tad ir taisnība, lika man atstāt labas darbavietas, tostarp Ministru prezidenta padomnieces vietu, un stāties universitātēs, turpināt studēt, un pētīt. Mani visu laiku dzina uz priekšu Baltijas valstu neatkarības jautājums.

Tas eventuāli rezultējās grāmatā, kuru 2005. gadā izdeva viena no lielākajām juridiskās literatūras izdevniecībām Eiropā. Tobrīd tā bija pirmā apjomīgā grāmata par to, kāpēc trīs Baltijas valstis ir tās pašas, ko dibināja 1918. gadā, un kāpēc mums nebija pienākums pēc neatkarības atgūšanas visiem dāļāt pilsonību.

Bet kas jūs gribējāt būt, stājoties juristos?

Mani nevadīja vēlme kļūt par tiesnesi, advokāti vai prokurori. Interesanti, bet es patiešām stājos juristos tāpēc, ka man likās: jurists ir tas, kas var līdzēt sakārtot cilvēku attiecības. Mani vadīja vēlme izdarīt tā, lai ir labi. Lai apkārt būtu kārtība, ja tāda vispār ir iespējama.

Kampanellas Saules pilsētas idejas?

Precīzi! Un man joprojām ir šī sajūta, ka juristi ir pirmie, kas haosā var palīdzēt.

Jums Covid-19 kontekstā nav radusies sajūta, ka anarhija ir bīstami tuvu? Ka nedrošības kārta ir biezāka nekā drošības? Ka tiesiskums un demokrātija ir ļoti trausli?

Jums taisnība. Jo demokrātija ir pati trauslākā koncepcija, ko cilvēks radījis mijiedarbībai ar otru cilvēku. No otras puses, demokrātija ir labākais, kas radīts uz šo brīdi. Bet visinteresantākais ir jautājums, kāpēc demokrātija ir pati trauslākā. Pati daudz par to esmu domājusi un arī rakstījusi. Un īpaši par to domāju, skatoties uz jauno paaudzi, arī uz saviem bērniem. Šis tehnoloģiju laikmets izaicina visus klasiskos, vairāk nekā 200 gadus vecos Žana Žaka Ruso un citu radītos konceptus par demokrātiju un cilvēktiesībām. Izaicina viedokļu pluralitāti.

Jo ko tehnoloģijas ir izdarījušas? Tās mūs kā sabiedrības ir vēl vairāk fragmentējušas. Mēs katrs lielu daļu laika dzīvojam savā sociālajā burbulī – un tā ir lielākā bīstamība demokrātijai. Jo demokrātijas spēks ir katra iesaistīšana kopējo aktualitāšu un problēmu apspriešanā. Un caurskatāmā apspriešanā. Sākumā, kad parādījās internets – un tas nebija nemaz tik sen –, likās, ka nu tik būs politiskās un sociālās idejas, un diskusijas! Katram tās būs pieejamas.

Jo katra sabiedrība taču ir tieši tik spēcīga, cik daudz tajā ir viedokļu dažādības un cik azartiski noris ideju teniss. Bet izrādījās citādi. Jums bija taisnība, kad minējāt vārdu “nedrošība”. Katrā cilvēkā dabiski mājo arī nedrošība. Un tieši tā ir brīvā cilvēka pazīme – cīņa ar šīm savām nedrošībām. Un pie reizes arī ar stereotipiem, kas rodas tieši no nedrošības. Lūk, un tas, ko diemžēl sociālās platformas dara: tās baro stereotipus un nedrošību. Tās patiesībā ļauj cilvēkam palikt savā nedrošībā un aizspriedumiem pilnajā pasaulē. Ļauj tajā nobarikādēties.

Mēs esam satikušās, jo Pastaigas sieviešu sasniegumu topā jurisprudences jomā esat absolūta līdere. Kā jums pašai šķiet – kāpēc?

Būtu skumji, ja tas būtu saistīts tikai ar amatu.

Bet jums taču ir nojausma, par ko jūs ciena.

Tad man tiešām jāsaka mūsu prezidenta Egila Levita vārdiem: mēs katrs esam vienvērtīgi. Ļoti labs vārds, starp citu.

Un kā jūs to saprotat?

Tajā ir plašs nozīmju apvienojums, bet tuvākais varētu būt “unikāls”. Mēs katrs esam absolūti citāds. Un tajā ir liels spēks. Bet, atgriežoties pie jautājuma par to, kāpēc esmu šajā topā: es tiešām gribētu ticēt, ka tas nav saistīts tikai ar amatu. Jo, redzat, es neticu, ka krēsls padara cilvēku vērtīgu. Jā, pieļauju, ka daļēji tas ir tāpēc, ka šos gadus esmu vadījusi Satversmes tiesu, un es tiešām jūtos to stiprinājusi. Tā ir labā ziņa man, ja tas ir saskatīts. Bet vēl labāka ziņa tā ir valstij.

Kuru jūs pati nosauktu par Latvijas spēcīgāko juristu?

Sievieti vai vīrieti?

Ļausim jums nedomāt par dzimumu.

Tad es nosauktu mūsu prezidentu Egilu Levitu. Esam pazīstami kopš 1994. gada, kad viņš bija tieslietu ministrs. Toreiz studēju maģistrantūrā Zviedrijā, biju atbraukusi uz Latviju un iegāju viņa kabinetā, lai runātu par savām zinātniskajām izstrādēm. Neiedziļinoties rakstu tēmās, varu pateikt, ka redzēju, kā toreiz iedegās viņa acis. Tā mēs iepazināmies. Un tā viens otru savā ziņā visus šos gadus atbalstām.

Ir kāda dzīves joma, kuru nespējat vadīt un varbūt pat jūtaties bezpalīdzīga?

Tas ir interesants jautājums, jo pēdējā laikā daudz domāju par to, kāpēc notika tādi notikumi, kādi notika, un kāpēc izdarīju tādas izvēles, kādas izdarīju. Un kā vispār varēja notikt tā, ka padomju laika lauku bērns nokļūst un studē Kembridžā? Turklāt tā pat nebija mana apzināta izvēle.

Es tolaik studēju Zviedrijā, un Kembridža, Oksforda, Hārvarda man likās kaut kas pilnīgi neaizsniedzams. Bet Lundas Universitātes doktorantūras studenti, ar kuriem man bija ļoti labas attiecības un ar kuriem daudz laika pavadījām kopā, vienu dienu paziņoja: “Ineta, mums ir plāns. Mēs domājam, ka tev jāstudē doktorantūrā, taču ne šeit, Lundā, bet Kembridžā!” Un sagādāja man iestāšanās dokumentus.

Un tagad jums Kembridža šķiet vieta, uz kuru studentiem tiekties, un vecākiem vērts krāt naudu bērna studijām?

Nauda tur ir liela vajadzīga. Bet atbilde ir: jā, uz to ir vērts iet kā uz mērķi. Un tā jau nedomāju tikai es, kā nojaušat. Es skatos universitāšu reitingus. Un joprojām arī priecājos, kad slavenajās airēšanas sacensībās starp Kembridžu un Oksfordu uzvar Kembridžas Universitāte. Tās sacensības notiek kopš 1829. gada un ir tāda Rietumu kultūrtelpas sastāvdaļa, ļoti populāra.

Jā, es joprojām jūtos tai pasaulei piederīga. Protams, uzskatu, ka jurista izglītībā Kembridža aizvien ir labākā vieta Eiropā, kur mācīties. Un manā pieredzē tā ir universitāte, kas maina cilvēka izpratni par to, kas ir patiesas zināšanas. Un es vēl neesmu tās sasniegusi. Taču virziens manī ir ielikts. Zinu, ka ir jāiet. Un kā ir jāiet.

Jums no tā laika ir draugi?

Jā. Esmu no tiem cilvēkiem, kas ieiet telpā un nepaliek tur, vienatnē stāvot. Man patīk pulcēt ap sevi cilvēkus. Redziet, es agri kļuvu par profesori. 31 gada vecumā. Tas ir nepierasti, tā nav norma. Uzreiz pēc tam nāca darbs Eiropas Cilvēktiesību tiesā, otro reizi apprecējos, piedzima pirmais bērns... Man reāli nebija daudz laika un iespēju uzturēt tuvas draudzības vai braukt draudzības vizītēs pie studiju biedriem. Bet es zinu, ka viņi tur ir, atceros viņus un viņi – mani.

Jūs strādājat ilgāk nekā darbalaiks?

Saprotat, jurisprudence, cilvēks un tiesības, valsts – šīs idejas un to īstenošana ir arī mans hobijs. Mans aicinājums. Šis darbs... tā vienkārši esmu es. Tāda es esmu. Un man nekad nav bijis jādomā: tagad jāatslēdzas no darba un jāpabrauc ar riteni, piemēram. Jā, es izbraucu ar riteni, bet man nav vajadzīga atslēgšanās no darba. Tas mani neapgrūtina. Jo tā ir mana dzīve, tas ir mans dzīvesveids. Mans domāšanas veids.

Bet kam jūs noteikti atrodat laiku?

Bērniem. Tas ir obligāti. Bērni ir tie, kas mani ir normalizējuši. Jo, ja man nebūtu bērnu – un es joprojām brīnos, ka man viņi ir, – es tā arī būtu palikusi kaut kur savā kosmosā lidojot. Bērni man ir liela dāvana. Es viņus īpaši neplānoju, mazais puika, desmitgadīgais Rolands, vispār man pašai ir pārsteigums. Viņš piedzima, kad man tuvojās 40 gadi. Par to varu būt ļoti pateicīga.

Jums ir nevainojama reputācija? Nē, nu loģiski, ka jums tāda ir, jo citādi jūs nemaz nebūtu šajā amatā...

Kas ir nevainojama reputācija un pareizs cilvēks?

Bez trakulīgām dzīves lappusēm, bez krimināliem un administratīviem pārkāpumiem, bez vairākām laulībām varbūt...

Esmu otro reizi precējusies. Vai tas traucē manai reputācijai... Arī tā ir dzīve.

Bet nevainojamā reputācija tās dziļākajā izpratnē ir sarežģīts jautājums. Tam ir vairāki līmeņi. Jo ir acīmredzamās lietas un fakti, bet ir arī tas neredzamais līmenis. Attiecībā uz tiesnešiem ir arī objektīvais un subjektīvais skatījums, vai šis konkrētais tiesnesis var būt ietekmējams. Objektīvi jābūt amata garantijām un arī atbilstošai algai, lai tiesnesi nevarētu uzpirkt. Un otrs ir subjektīvais faktors: citu cilvēku viedoklis, zinot kaut kādus faktus no šā tiesneša dzīves.

Nevainojama reputācija mums arī vēsturiskā kontekstā nav viegls jautājums. Jo, piemēram, mana paaudze ir pieredzējusi okupācijas gadus. Mēs bijām komjaunatnē. Pati biju komjaunatnē un pat savā skolā to vadīju, jo vienmēr biju ļoti aktīva. Manos dziļajos laukos toreiz par okupāciju nerunāja. Pilsētās savukārt atkal bija citādi.

No kādiem dziļajiem laukiem jūs esat?

No Zemgales pierobežas, pavisam pie Lietuvas. No Zemgales deportācijās izveda visus lielos saimniekus. Un saveda iekšā kolhozu strādniekus no Ukrainas, Moldovas. Esmu uzaugusi pagalmā, kur tikai krieviski runāja. Mācījos Elejas vidusskolā, kas bija divplūsmu. Vārdu sakot, uzaugu pilnīgā PSRS realitātē. Bet man bija pilna galva ar idejām, skolā mani virzīja visos iespējamajos amatos. Nesen biju ar vieslekciju savā skolā. Un tur joprojām ir puķudobe, ko es ar skolasbiedriem vienā talkā izveidoju. Jo tajā vietā vienmēr bija dubļi, bet man gribējās, lai ir skaisti.

Tad pāriesim pie skaistuma un modes.

Skaistums arī ir vērtība.

Kas jums šķiet skaists? Attiecībās. Vispār dzīvē.

Skaistums man asociējas ar harmoniju. Labestību. Otra cilvēka pieņemšanu. Jo tas ir skaisti: pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Skaista ir ieklausīšanās. Manā dzīves konceptā skaistumu par naudu nevar nopirkt. Tas varbūt nav gluži par skaistumu, bet ļoti bieži, runājot par skaistumu un modi, mēs runājam par lietām. Mums apkārt nešaubīgi ir daudz skaistu lietu, kuras cilvēks tiecas iegādāties.

Cilvēks tiecas pēc īpašuma. Mājas, mašīnas. Bet diemžēl mēs tiecamies pēc īpašuma... īpašuma dēļ. Īpašumam jāpaliek arvien lielākam, dārgākam. Bet zināt, kāpēc vēsturiski, veidojoties modernas valsts aizmetņiem, parādījās ideja par cilvēka tiesībām uz īpašumu? Īpašums visupirms ir nepieciešams cilvēka brīvībai. Ja ir īpašums, proti, zināma neatkarība un stabilitāte, cilvēks var attīstīt savu radošumu: gleznot, studēt, rakstīt. Un sniegt sevis radīto skaistumu otram cilvēkam.

Cilvēkam nepieciešams īpašums, lai varētu attīstīt savu brīvību. Un tālāk kā brīvs cilvēks radītu idejas. Lūk, tāpēc cilvēktiesību hartās ir tikušas ietvertas tiesības uz īpašumu. Diemžēl mūsdienu materiālajā sabiedrībā šis bieži ir pārprasts un notiek dzīšanās pēc īpašuma jau paša īpašuma dēļ. Lai parādītu sevi, rāda savu īpašumu, nevis savu ideju. Tāpēc visskaistākā lieta pasaulē man šķiet ideja.

Tomēr – ko jums patīk nopirkt par naudu?

Grāmatas. To ir tik daudz, ka mājās drīz vairs nebūs vietas. Mani interesē māksla, tādēļ arī mēdzu iepirkt kādu gleznu. Man patīk atsevišķas rotaslietas.

Šobrīd jums ir pērļu kaklarota.

To man jūsu stiliste lūdza uzlikt fotosesijai. Bet man arī tiešām patīk pērles. Taču man vienmēr ir gribējies arī kādus tautiskus sudraba auskariņus. Diemžēl man ir alerģija pret sudrabu. Par ko skumu līdz brīdim, kad atklāju, ka ir baltais zelts.

Un līdz kam jūs esat izaugusi? No roka līdz klasiskajai mūzikai?

Protams, agrā jaunībā man patika rokmūzika. Bet tad es sāku strādāt pie disertācijas Anglijā... Kā lai to tagad izstāsta... Kad 1995. gadā iegāju Kembridžas Universitātes bibliotēkā, tā mani neatgriezeniski mainīja. Redziet, disertācijas rakstīšana ir diezgan vientuļš process. Iegāju tajā bibliotēkā un ieraudzīju tos augstos griestus, milzīgos plauktus: pilnus ar grāmatām, un ļoti senām grāmatām...

Tā ir vieta, kur var ne tikai lasīt, bet gluži fiziski sajust, kā mēs no briesmīgajiem viduslaikiem, no kariem, esam nonākuši līdz šim brīdim. Tur var saprast, kāpēc esam nonākuši tur, kur tagad esam. Izpratne par to, kā cilvēks ir mainījies gadsimtu gaitā, spēja analizēt vēsturisko faktu kopsakarības man nostiprinājās Kembridžā, un tas mainīja arī gaumi. Tieši tur sāku klausīties klasisko mūziku. Un meklēt teātrī izrādes, kas liek domāt dziļāk. Tādu, starp citu, nav daudz. Bet, piemēram, Raiņa un Aspazijas jubilejas gadā bija virkne izrāžu, kas mani ļoti uzrunāja. Aspazija. Personīgi Jaunajā Rīgas teātrī. Raiņa sapņi Nacionālajā teātrī.

Un grāmatas?

Jau skolas gados īpaši patika Ziedonis un Vācietis. Bet tagad pārlasot tas atkal ir citādi. Ir šie īpašie, ģeniālie darbi, ko vērts pārlasīt ik pēc 10 gadiem. Agrā jaunībā jau vispār nesaprot, kas ir cilvēks. Es pat nesapratu, ka viss sākas no šejienes. (Piesit sev pie krūtīm sirds rajonā.) Es gan joprojām nezinu, kas tur ir. Dvēsele? Droši vien. Bet pēdējā laikā ar lielu aizrautību lasu literatūru par cilvēka smadzeņu procesiem.

Varat ko ieteikt?

Ar prieku atklāju, ka grāmata, ko ar interesi lasīju, ir pat tulkota latviešu valodā. Tā ir Nobela prēmijas laureāta Daniela Kānemana grāmata Thinking, Fast and Slow – latviski Domā ātri, domā lēnām. Par cilvēka domāšanu, reakcijām; turklāt tas ir ekonomista skatījums uz psiholoģiju. Vai otrādi: Kānemans ir psihologs, bet saņēma Nobela prēmiju ekonomikā. Pašlaik lasu Džordana Pītersona 12 Rules for Life: An Antidote to Chaos (12 likumi dzīvei: pretinde haosam. – Red.).

Viņš ir psihologs, psihiatrs. Kanādā ļoti kontroversāls. Es ieteiktu noklausīties arī viņa lekciju fragmentus YouTube kanālā. Viņa atskaites punkts vairāk ir reliģiskas dabas. Un nāk no Vecās Derības stāstiem, ko viņš projicē uz cilvēka dabu. Tā ir bijis un droši vien arī būs: darviniskā un bibliskā teorija par to, kas ir cilvēks, tā arī paliks nesamierināmas.

Jūs teicāt, ka bērni jūs normalizēja un novilka pie zemes.

Tā arī bija. Jo bēbis ir maziņš un viņam vajag mammu. Tagad. Kad Laura dzima, tas bija pirms 15 gadiem, man bija jāizdara svarīgas izvēles. Tieši tobrīd Latvijas varas koridoros gāja cauri bēdīgi slavenais Latvijas–Krievijas robežlīgums. Tas ir garš, smags, specifisks stāsts. Biju profesore un gaidīju savu pirmo bērnu, vēl pēdējā grūtniecības mēnesī piedalījos atlasē uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša amatu. Laura ar mani kopā daudz pārdzīvojusi vēl pirms dzimšanas. Bet tad viņa piedzima, un man bija jāizdara izvēle. Vēl tagad atceros: zvana no Latvijas Radio, mans tikko dzimušais bērns raud, un es pārsūtu žurnālistus ar jautājumiem pie vīriešiem: Arta Pabrika un Egila Levita.

Kaut kā atkal no modes aizslīdējām. Kāds ir jūsu stils?

Tas arī nācis līdz ar dzīves pieredzi: ir ļoti labi vilkt to, kas tev liek justies labi. Darbā man patīk klasika. Tad uzreiz iedomājos Koko Šaneli vai Monako princesi Greisu Kelliju. Tas tad būtu mans oficiālais stils.

Kas parasti slēpjas zem jūsu tiesneša mantijas?

Kāds kostīms. Visticamāk, Hugo Boss. Bet vasarā kaut kas no Ted Baker.

Kaut kas tik puķains un romantisks?

Bet es jau arī neesmu cilvēks mantija. Esmu liela romantiķe. Es gan esmu to sevī palēnām atklājusi. Tas nāca kopā ar to brīvību.

Ko jums pašai īsti nozīmē brīvība?

Diemžēl nevienam nav izdevies to kodolīgi pateikt vienā vārdā, ko tālāk visi varētu citēt.

Jā, par mīlestību vieglāk izpausties.

Bet mīlestība, manuprāt, ir brīvības centrā. Man brīvība noteikti nav visatļautība. Brīvība nozīmē, ka esi pietiekami stiprs, lai uzņemtos atbildību. Atbildība noteikti ir daļa no brīvības. Un vēl man brīvība nozīmē spēju sevi mīlēt. Bet sevi mīlēt nozīmē spēt arī sevi vērtēt un kritizēt. Vispirms jau cilvēks pats sev ir lielākais draugs un arī soģis.

Man diezgan ilgi laiks pagāja, kamēr to sapratu. Ka brīvība ir arī spēja paskatīties uz sevi kritiski, vienlaikus nezaudējot pašcieņu. Novērtēt cilvēkos, kas ir apkārt, labo – arī tā ir brīvība. Īpaši tad, ja situācija ir sarežģīta. Vai kad domas nesakrīt. Un arī nevērtēt citus cilvēkus, neuzlikt tiem savus zīmogus – tā ir mana brīvība. Iemācīties arī no sarežģītām situācijām izcelt sev ko derīgu: kas tā ir par burvīgu sajūtu! Ko mēs te abas pašreiz darām? Īstenojam Satversmes 100. pantu. Vārda brīvība. Kad es paņemu rokās Zentas Mauriņas esejas, es lasu un izdaru savus secinājums. Bet jūs – savus. Tā jau arī ir tā brīvība. Domāt, runāt, just. Tā, kā tikai es vai jūs to darāt.

Satversmes tiesas priekšsēdētāju tiesneši no sava vidus ievēl uz trim gadiem. Jūs tagad esat ievēlēta uz otro termiņu. Cik ilgi vēl?

Šobrīd nevaru garantēt, cik ilgi būšu Satversmes tiesā. Tas ir tas, ko varu pateikt. Bet varu atklāt, ka man ir sapnis: man vēl ir jāuzraksta grāmatas. Vismaz tās, par ko esmu izdomājusi, ka tās Latvijā ir nepieciešamas. Jo mūsdienīgas grāmatas starptautiskajās tiesībās studentiem latviešu valodā šobrīd nav. Grāmata par cilvēktiesībām, ko kopā ar autoru kolektīvu uzrakstījām 2000. gadā un ko studenti joprojām izmanto, ir pamatīgi novecojusi. Tā ir steidzami jāatjauno. Un to es gribu izdarīt.

Jums nav neviena tiešā priekšnieka.

Jā, nav tāda cilvēka. Mans un katra tiesneša tiešais priekšnieks ir tauta. Latvijā ir piecas augstākās amatpersonas: Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, Ministru prezidents, Satversmes tiesas priekšsēdētājs, Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Un vienīgais priekšnieks šīm amatpersonām ir tauta.

Neviens cilvēks uz jums nedrīkst izdarīt spiedienu?

Tas būtu neiedomājami, tā nedrīkst būt. Bet droši vien ir vairāki cilvēki dažādās Latvijas pilsētās, kas to vēlētos.

Par kuru savu darbu jums ir vislielākais lepnums?

Varbūt skanēs iedomīgi, bet nesaku to iedomīgi. Es tiešām domāju, ka esmu daudz izdarījusi tiesu varas stiprināšanā. Atgriezos Latvijā ar skaidru vīziju, kādai tieši jābūt 21. gadsimta Satversmes tiesai Latvijā. Zinot, kas notiek Eiropā, ar saviem kontaktiem un zināšanām, daudzus gadus strādājot ārpus Latvijas, bet ciešā sazobē ar Latviju, biju sev skaidri definējusi to destilātu, kā ir jābūt. Ņemot vērā, cik ļoti Latvijā vara un tauta ir attālinājušās viena no otras – kas ir ļoti, ļoti bīstami –, mums vajadzēja arī Satversmes tiesu kā tādu konstitucionālo institūciju, kas aktīvi savas kompetences ietvaros uzrunā sabiedrību.

Kas skaidrotu katram, kā tiesu vara mūsdienās var strādāt. Un kur līdz ar to tauta nešaubās: Satversmes tiesa dara to, kas tai jādara. Un skaidri pasaka: šis ir labi, bet šis – slikti. Tādējādi ir redzams, ka Satversme tiek piemērota atbilstoši tās principiem, kas ir domāti sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai. Es zināju, kā jāstrādā uz iekšu. Un kā panākt, lai mūs ciena arī uz āru, Eiropā. Un visi tiesneši un tiesas darbinieki piedalās. Esmu jau teikusi publisku paldies saviem kolēģiem un esmu arī tiešām laimīga, ka strādāju tādā izcilā komandā. Un tagad: jā, man liekas, ka esam īstenojuši labāko vīziju par to, kādai jābūt Satversmes tiesai.