Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs
 

Māksliniece Karinē Paronjanca: "Sievietes ir skaistas katrā vecumā – gan 50, gan 60, gan 70 gados"

Cilvēki
3. septembrī 11:27 2020. gada 3. septembrī 11:27
  Marina Nasardinova | Pastaiga
Gleznotāja Karinē Paronjanca ir pati sev stiliste un dietoloģe. Apģērbu izvēlas kā gleznu krāsas, slaidumu uztur, nepārtraukti virzoties uz jauniem mērķiem, – saka, ka radošās spriedzes stāvoklis trakoti labi dedzina kalorijas. Savu vecumu neslēpj, taču noticēt, ka viņai jau 38, ir grūti.

Karstās asinis

Manās dzīslās sajaukts vesels tautību kokteilis. Tētis ir armēnis, un viņa gēni droši vien ir visspēcīgākie: kā ārēji, tā pēc rakstura līdzinos kaukāzietei. Tas ļoti izpaužas arī manā mākslinieces rokrakstā. Man patīk temperamentīga, ekspresīva glezniecība, spilgtas krāsas, ornamenti. Vārdu sakot, asinis ir asinis.

Taču interesanti, ka manas ģimenes sievietes gan pa mātes, gan tēva līniju ir ļoti aktīvas, un man šķiet, ka tieši tā ir mūsu galvenā fitnesa programma – mūžīga kustība. Vecmāmiņa 87 gadu vecumā seko modei, iet uz teātri un izstādēm, daudz lasa, pat karantīnas laikā cenšas izrauties līdz jūrai vai uz parku. Bet tad, ja cilvēks nemitīgi ir nodarbināts, viņam nav laika atslābt un padoties. Manuprāt, tas dzīves kvalitāti un vizuālo tēlu ietekmē ievērojami spēcīgāk nekā kosmētiska skaistuma kopšana. 

Fejas un pāvi

Atceros, kad bērnībā kopā ar vecākiem braucu garām Mākslas akadēmijai, pa ēkas durvīm bieži vien iznāca fantastiski ģērbušies jaunieši – kāds zaļmatains, cits ar grebeni. Biju pārliecināta, ka tā ir pils, kur mācās burvji un fejas, un pati sapņoju tur nokļūt. Kad paaugos, uzzināju, kas tā par ēku un kas tie tādi mākslinieki. Tie ir cilvēki, kam dota dāvana redzēt un just pasauli citādi, asāk un dziļāk nekā pārējiem. Translēt šo savu redzējumu savos darbos – tas savukārt ir daiļrades process.

Tā ir vairāk nekā profesija. Būt māksliniekam uz pusslodzi, tikai tajā brīdī, kad stāvi pie audekla, nav iespējams. Tu esi mākslinieks pat ikdienišķās, sadzīviskās lietās. Tev ir svarīgi, kādā interjerā atrodies, no kādas tasītes dzer, ko velc mugurā. Dievinu konceptuālo modi, drēbes, kam ir sava jēdzieniskā slodze, provokatīvus jauno dizaineru darbus, vintāžu.

Man patīk krāsainas zeķbikses, neparastas kleitas, efektīgas apdrukas. Droši vien tajā ir kaut kas no pāva tēla, kurš reizēm parādās manās gleznās. Tomēr tā drīzāk ir manas personības daļa nekā akcija ar īpašu nolūku vai tērpu šovs. Spilgti ģērbjos ne jau reklāmas labad. Man tas ir dabiski, tieši tādos pašos kontrastos un krāsu salikumos domāju, kad gleznoju. Pievērst sev uzmanību un būt tās centrā nav mans mērķis. Iespējams, skan savādi, ja to saka cilvēks, kurš ilgi bijis saistīts ar skatuvi un deju...

Velosipēds dejotājai

Man nav profesionālas horeogrāfijas izglītības, baleta pamati un amatieru līmeņa balles dejas neskaitās. Taču kādā no tiem brīžiem, kad modē atkal bija nācis orientālisms, es saslimu ar eksotiku. Tā radās austrumu dejas teātris ar neparastām izrādēm fusion, fantasy un šova deju stilā. Mums bija liela studija, kur varēja nodarboties ar visdažādākajām lietām – no dejas klasikas līdz striptīza iedvesmotai plastikai –, bija festivāli, tūres, veiksmīgi komerciālie projekti, un tas vispār bija interesants, piesātināts periods, kas man daudz devis un strādājis ārienes labā – tur tapa gan stāja, gan grācija, gan prasme sevi pasniegt, gan iemaņas zibenīgi un jebkuros apstākļos mainīt imidžu. Turklāt iemācījos vadīt kā nodarbības, tā lielu kolektīvu…

Maniem padotajiem gāja grūti, es strādāju režīmā 24/7 un no apkārtējiem pieprasīju to pašu. Brālis, kurš mums palīdzēja ar dekorācijām, jokoja – tiem, kuri strādājuši pie Karinē, pat armija vairs nebūs bīstama… Arī mammai tika sava tiesa, viņa ir šūšanas ražošanas tehnoloģe, prot katru lupatu pārvērst modes šedevrā. Vienā naktī pāršūt flamenko kleitas par tērpiem Mulenrūžas stilā un pēc tam atpakaļ – tā bija ierasta lieta…

Atmiņas par šo dzīvi ir ļoti patīkamas, taču nenožēloju, ka no tās atteicos. Tas, kas labs 20 gadu vecumā, 30 gados vairs nešķiet tik aizraujošs. Savukārt uz 40 gadu sliekšņa gribas sasniegt jau principiāli citu saskarsmes līmeni un citu raudzi savā pamatprofesijā. Arī laika tik nopietnam vaļaspriekam kā dejas vairs neatliek. Audzēkņi, meistarklases, lekcijas, iedziļināšanās glezniecībā – tātad arī sevī, savā iekšējā pasaulē… Un, protams, bērni! Man ir divas meitas, vēl maziņas – par dejām un treniņiem nevar būt ne runas. Toties esmu uzkāpusi uz divriteņa, tagad tas ir mans galvenais transportlīdzeklis.

To man gribējās jau sen, tā iedvesmoja hipsterīgās meitenes svārkos uz retro velosipēdiem ar groziņiem!... Pamēģināju, ļoti iepatikās. Tagad pat pie auto stūres sēžos reti. Velosipēds man sagādā milzu baudu, un to visiem iesaku. Nav īpaši jāizbrīvē laiks sportam: divreiz dienā – pa ceļam no mājām uz studiju un no studijas mājup – man tiek gan pilnvērtīga fiziskā slodze, gan svaiga gaisa porcija, gan tuva saskare ar dabu. Burtiski ar ādu pamanu, kāds šobrīd gadalaiks, kāda diennakts stunda, kādi laika apstākļi, – reāla dzīvās dzīves sajūta. Spīd saule, vējš sitas sejā, skatam paveras Daugava, bet saulrieti gadās pilnīgi dievišķīgi… Vienkārši kaifs!

Ieradumi derīgie, ieradumi kaitīgie

Reizēm klausos, ko stāsta sievietes ar veselīgu dzīvesveidu, pareizu uztura režīmu, un domāju: o, jā, man ir, uz ko tiekties! Tāpēc ka man patīk garšīgs ēdiens, dievinu gaļu, asumus, labi treknas maltītes – visu to sulīgo pārtiku vecmāmiņu gaumē –, vēl saldumus un miltus, kūciņas un desertiņus. Un dievinu ne tikai Kaukāza, bet arī itāļu virtuvi tās visgardākajās un kaitīgākajās izpausmēs. Tās visas ir manas vājās vietas… Turklāt esmu neganta kafijmāne. Dzeru sešas septiņas tases dienā, laba kafija man ir kulta objekts, esmu no tiem gardēžiem, kuri izvēlas šķirnes, grauzdējumus, aromātus, pasniegšanas veidus.

Vārdu sakot, ēdieni un dzērieni ir tas, pie kā man jāpiestrādā. Tāda sapņu programma. Taču ir arī labie, derīgie ieradumi. Teiksim, es cenšos dzert daudz ūdens, neaizraujos ar alkoholu – svētkos atļaujos glāzi vīna vai proseko. Man patīk vienkāršas un iedarbīgas lietas, kuras palīdz uzturēt sevi formā: kontrastduša divreiz dienā, viegla vingrošana no rīta, seju norīvēju ar ledus gabaliņu. Mēģinājumu ceļā esmu noskaidrojusi, ka galvenais ir regularitāte, nevis sarežģīti kopjošie rituāli.

Pirms karantīnas biju ļoti iemīļojusi SPA procedūras. Paveicās – tieši manā mājā atvērts lielisks skaistumkopšanas kabinets, zinu, ka tā saimniece netaupa labu kosmētiku, visu dara kā sev pašai. Pēc procedūrām tev ir pavisam cita seja un noskaņojums, muskuļi atslābuši, stress izgaisis... Gan jau ir tādas vietas, kur masāža ir lētāka, arī laiku varētu ietaupīt – taču man, estētei, ir nepieciešams, lai salonā ir skaists interjers, skaisti smaržo, lai, man redzot, meistare atver skaistu lādīti ar eļļām un par katru izstāsta skaistu stāstu. Pieļauju, te ir arī placebo efekts – bet domāju, ka labsajūta, ko izbaudu šajā procesā, iedarbojas labāk par medicīniskām manipulācijām.

Vieglā artilērija

Ar grimu nepārspīlēju, taču bez BB krēma un skropstu tušas ielās neiziešu. Diemžēl vai par laimi, bet profesija ir atstājusi iespaidu – man ļoti svarīga ir āriene, pat tas, kā izskatos, kad iznesu atkritumus vai eju ar meitām uz smilškasti. Lai kā ar to karantīnu, bet rokām vienmēr jābūt koptām, matiem – tīriem un glītiem, mājas tērpiem – stilīgiem un interesantiem. Un es to nedaru kāda cita priekam. Man pašai patīk šī sajūta.

No kosmētikas līdzekļiem mani mīļākie ir Guerlain leģendārie meteorīti no My Palette Météorites – viegls, izgaismojošs pūderis un vaigu sārtums. It kā esi uzpūderējusies, uzsārtinājusies, taču viss tāds caurspīdīgs un seja īsta, tīra. Smago artilēriju ikdienas dzīvē nelietoju. Dejošanas laikos – jā, reizēm pāršāvu pār strīpu, jo ļoti pierod pie sofišu gaismām, arī pie tā, ka fotogrāfijās jāizskatās izteiksmīgi…

Skatos uz vecajām bildēm un domāju: die’s mīļais, kā varēju tik daudz grima uzziest?! Tagad negribu pat matus krāsot. Tonim un spīdumam lietoju pārbaudīta vācu biozīmola dabisko hennu, un viss. Turpat pērku arī visu kosmētiku matu kopšanai. Uz dārgiem un ekskluzīviem līdzekļiem vispār pagaidām neieciklējos – mani pilnīgi apmierina pieejamie un saprotamie zīmoli Dr. Hauschka un Weleda.

Dzīve bez vecuma

Man ļoti patīk tas, ka mūsdienās nav agrāko stereotipu un daudzas pieaugušas sievietes valkā spilgtu apģērbu, izvēlas sportisku, svaigu stilu vai pat pancīgas drēbes. Atcerieties filmu Dienesta romāns – tās galvenā varone ir jaunāka par mani! Lai cik pārpasaulīgi mīlu aktrisi Alisi Freindlihu, tas nav prātam aptverams. Man šķiet, mana mamma tagad izskatās jaunāka.

Patiesībā viss ir galvā. Vidējais mūsdienu līgavas vecums ir 36 gadi, šajā vecumā mēs valkājam saplēstus džinsus un modīgas kedas, domājam – dzemdēt vai vēl nogaidīt, jo karjera sākusi iet kalnup. Visādā gadījumā es, tāpat kā vairums manu draudzeņu, šo lietu galīgi nesasteidzu. Un, kā izrādās, neko nezaudēju. Būt jaunajai māmiņai 38 gadu vecumā – tas ir brīnišķīgi!

Bet vissimpātiskāk man šķiet tas, ka sievietes, savu vecumu neslēpjot, dzīvo un ģērbjas bez pietātes pret šo vecumu. Esmu par šādu pozīciju! Nevis izlikties, ka tev ir šie mūžīgie 20, bet justies tā, it kā tev būtu mūžīgie 20. Un tam nav nekāda sakara ar tiem, ziniet, infantilajiem tēliem, kad pirmās ieraugi baismīgas lūpas un ar ādu stingri pārstieptus žokļus, bet pēc tiem dāmu rožainos, meitenīgos volānos. 

Negribu teikt “nē!” skaistuma ķirurģijai. Gadi rit, zinātne attīstās, noliegt nevajadzētu neko. Laikam vienkārši jāatrod ļoti labs, medicīniski izglītots speciālists un zelta vidusceļš: nepārcensties, nesākt par agru, neiejaukties dabā par stipru, ļaut organismam pašam patstāvīgi atrisināt kaut kādas problēmas – nevis to visu laiku piebāzt ar ķīmiju. Sievietes taču ir skaistas katrā vecumā – gan 50, gan 60, gan 70 gados. Taču tikai tad, ja nezaudē personību, odziņu, savu personīgo sejas izteiksmi.

Ar savu vecumu esmu ļoti apmierināta: iespējas ir ideālā līdzsvarā ar vēlmēm. It kā būtu parādījusies izpratne par būtisko, domas kļuvušas prāvākas, bet vienlaikus esi vēl jauns un spēcīgs. Skaties uz bērniem, atpazīsti kaut kādas savas īpašības, reizēm saķer galvu – kā gan mana māmiņa to visu izturēja?! Taču tas ir brīnišķīgs iemesls strādāt ar sevi, kaut ko sevī mainīt, kaut ko pieslīpēt, pie reizes patrenēt nervu sistēmu. Jā, sarežģīti. Toties visu laiku esi tonusā.

Karinē Paronjancas skaistuma uzturēšanas līdzekļu tops

1. Tirkīza krāsas velosipēds, aprīkots ar dažādiem dizaineru gadžetiem. 

2. Trīs mīļākās krāsas tūbiņas – karaliskā zilā, Neapoles dzeltenā un rozā kraplaks. Iedvesma atsvaidzina sejas toni!

3. Guerlain My Palette Météorites vai Shiseido Pallette de Voyage Teint. Parasti tiek pieskaņota somas krāsai.

4. Stilīga termopudele ar spilgtu pāva spalvu apdruku – pamudinājums dzert gana daudz ūdens.

Saistītās ziņas

Ciemos pie Annas Heinrihsones. Māksliniece: "Rīgas centrs man ir ļoti svarīgs"
Vai garas kleitas piestāv visām sievietēm? Stāsta tērpu māksliniece
Māksliniece Valda Podkalne: "Ja dzīvē ir harmonija, var iztikt arī bez skaistuma procedūrām"

Vēl portālā

Viņa kā embrijs tika sasaldēta 1992.gadā: piedzimis pasaulē "vecākais" mazulis
Kas ir akromegālija? Reta, grūti diagnosticējama un dzīvībai bīstama slimība
Ātrie padomi, kā notīrīt taukainu pannu ar piedegumu

Видео: 51-летняя Дженнифер Лопез показала себя без макияжа

Джордж Клуни гордится тем, какому жестокому розыгрышу научил детей