Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ielu mode Londonas modes nedēļas laikā 2020. gada 14. februārī. (Foto: Dinendra Haria/LNP/Shutterstock)

Mode nāves ēnā. Kā pandēmijas ir mainījušas šo pasauli

Mode
19. augustā 13:03 2020. gada 19. augustā 13:03
  Jeļena Vlasova | Pastaiga
Mūsu laikmeta simbols ir sejas maska. Uz modes skatuves aizsargmaskas ir kāpušas jau sen – it kā dizaineri būtu par pandēmiju nojautuši un centušies mūs tai sagatavot laikus. Bet vai tad cilvēks var būt gatavs kaut kam tādam?

Mēris, lai kādā vārdā to sauktu, vienmēr ir pielavījies negaidīts. Vēl pirms pāris mēnešiem mēs modes dizaineru maskas vērtējām kā stilīgus aksesuārus un izmantojām tikai izteiksmīgām pašbildēm. Tagad tās pagalam neiederas reālajā ikdienā un pat tracina – mums, lūdzu, dodiet parastās, medicīniskās, un vairāk…

Katrai epidēmijai, kas piemeklējusi cilvēci, ir sava seja. Mērim tas bija dottore della pesta ar putna knābi. Tuberkulozei – kaites vārdzinātā Violeta no Traviatas – operas, kurai komponistu Verdi iedvesmoja Dimā romāns Dāma ar kamēlijām. Sifiliss? Atsauc atmiņā baisus bezdegunu portretus. Savukārt AIDS… Tas bija tik nesen, un seju tam bija daudz. Fredijs Merkūrijs, Rūdolfs Nurijevs, Franko Moskīno. Varbūt Džanni Versače? Arī viņu, kā tagad tiek lēsts, bija skāris HIV vīruss, un, iespējams, tas steidzināja dzīvot ar īpašu jaudu…

Ar ko nākamajām paaudzēm saistīsies pašreizējā epidēmija – vai tiešām ar neprātīgiem griķu un tualetes papīra uzkrājumiem? Vai tomēr ar jaunu kopības sajūtu, kas vienos globālu draudu priekšā attapušos ļaudis? Ceru, ka otro. Un varbūt tad maska – šis atsvešinātības un baiļu simbols – pārtaps par mīlestības, cieņas un iecietības zīmi.

Pastaigas apskatā īsi raksturosim tos vēstures faktus, kas iezīmē globālo pandēmiju ietekmi uz atsevišķu valstu un veselu kontinentu dzīvi, sadzīvi un… modi. Iespējams, mums šeit un tagad vēl viss nebūt nav tik slikti!

Mēris

Eiropa ir pārcietusi ne vienu vien mēra epidēmiju, un nopietni slimības uzliesmojumi pieredzēti līdz pat 18. gadsimtam. Vispostošākā bija 1347.–1352. gada sērga, toreiz bacili Eiropā ievazāja Zelta ordas hana Džanibeka karapulki. Slimība, kam tika dots Melnās nāves vārds, iznīdēja, pēc dažādiem datiem, no 30 % līdz 60 % Eiropas iedzīvotāju un spēcīgi iespaidoja visu tās turpmāko vēsturi.

Mēra ārsts. (Foto: Kim Petersen/imageBROKER/Shutter)

Krasi samazinājās laucinieku skaits, toties attīstījās pilsētas, un tas kļuva par katalizatoru rūpnieciskajai revolūcijai. Iestājās vilšanās baznīcā, plašumā vērsās dažnedažāda māņticība un masu psihozes. Ļaužu bezpalīdzība slimības priekšā, apjausma, ka rītdiena var arī nepienākt, lika tiem dzīvot uz pilnu klapi, beidzot sākt uztvert dzīvi kā svinamu brīdi – un tas pavēra ceļu renesansei.

Horeja jeb Svētā Vita deja – tipiska masu psihoze viduslaikos, 1642. (Foto: Granger/Shutterstock)
Hanss Holbeins jaunākais, Nāves deja, 1538. (Foto: Granger/Shutterstock)

Par galveno vērtību kļuva cilvēks pats un viņa īstā daba. Seksualitāti vairs neuztvēra kā apkaunojošu, apģērbs kļuva klaji erotisks. Sieviešu tērpi sāka izcelt vidukli un krūtis.

Francijas Kārļa VII favorīte Agnese Sorela ieviesa dziļi dekoltētu ņieburu modi, nekautrējoties pat atsegt krūti. Ap 1450. gadu. (Foto: Shutterstock)

Vīrieši savu mantību nekautrējās demonstrēt ar izvirzītu bikšu ķīli – detaļu, kas mūsdienu skatījumā šķiet teju pornogrāfiska. Izplūda šķiru robežas, pie apvāršņa parādījās jaunbagātnieki ar savu tieksmi izrādīt turību. Lai no tā neciestu augstdzimušie, valsts pirmoreiz sāka reglamentēt modi – tika pieņemti Greznības likumi, kas liedza zemākajiem sabiedrības slāņiem valkāt noteiktu audumu un fasonu tērpus.

Vācijā izvirzīto bikšu ķīli dēvēja par Schamkapsel (tātad – kauna kapsulu). (Foto: Shutterstock)

Sifiliss

Nelabā kaite viļņiem vēlās pār Eiropu ne reizi vien. Pirmoreiz sifiliss tika ierakstīts vēsturē 15. gadsimta beigās, kad tas piemeklēja karaļa Kārļa VIII karaspēku (tur radās arī tā segvārds “franču slimība”). Ir versija, ka slimību uz Eiropu pārveda Kolumba jūrnieki, kuri to saķēruši pie Haiti salas iedzimtajām. Ir arī cita – ka sifilisam ir Āfrikas saknes; bet saskaņā ar trešo tas patiesībā bijis zināms jau senajiem grieķiem.

Slimības pazīmes, 1883. (Foto: Historia/Shutterstock)
Bordeļa apmeklējuma sekas, franču karikatūra, 19. gs. (Foto: Cci/Shutterstock)

Tā kā ar sifilisu inficējas galvenokārt dzimumsakaru laikā, to pasludināja par pelnītu dieva sodu palaidņiem un grēciniekiem. Kaiti bieži piedēvēja un pārmeta pērkamajām sievietēm, lai arī prostitūtas tās izplatīšanā bija vainojamas ne vairāk kā viņu klienti. Bet 16. gadsimtā kārtējais iespaidīgais sifilisa uzliesmojums nopietni ietekmēja modi: tērpu fasoni atkal kļuva tikumīgāki, slēgtāki, to krāsu gamma – drūmāka.

Viduslaiku gravīra, kas ataino sifilisa upurus, 1497. (Foto: Granger/Shutterstock)

Visa Eiropa nu ņēma par piemēru puritānisko Spāniju, kur tolaik arī bez kāda sifilisa aizrautīgi apkaroja dažādus ķecerības veidus. Tērps grēcīgo ķermeni noslēpa pilnībā – nekādu dekoltē un atkailinātu delmu! –, toties par tā galveno izteiksmes līdzekli kļuva milzu apkakle, kuras nolūks it kā bija atturēt valkātāju no miesīgas tuvības. Pateicoties slimībai, modē nāca parūkas. Tolaik slikto kaiti ārstēja ar dzīvsudrabu, un dziedniecības kūres blakne bija (kā minimums) matu izkrišana, tādēļ dāsns apmatojums uz galvas (vīriešiem – arī uz sejas) bija ļoti vēlams.

Franss Halss. Sievietes portrets, 1635. (Foto: Vida Press)

Plikpaurība bija īsts negods – ne jau estētisku iemeslu dēļ, bet tieši kā neveselības pazīme. Parūkas darināja ne tikai galvai, bet pat ģenitālijām. Un, visbeidzot, sifiliss veicināja plastiskās ķirurģijas attīstību. Tos, kuri kāroja tikt pie jauna deguna, nemulsināja nedz jautājuma finansiālā puse (tāda operācija izmaksāja veselu bagātību), ne tas, ka skaistuma labad bija jādodas cīņā uz dzīvību vai nāvi. Šiem cilvēkiem vairs nebija ko zaudēt.

Plikpaurību uzskatīja par sliktas kaites pazīmi, tādēļ modē nāca parūkas. (Foto: Shutterstock)

Tuberkuloze

Slimība, kura vēl joprojām prasa ap 5000 dzīvību ik dienas (galvenokārt Āfrikas valstīs), 18.–19. gadsimtā miljoniem pļāva arī eiropiešus. Taču tuberkuloze (jeb dilonis, kā to dēvēja tautā) bija arī, visticamāk, vienīgā kaite, kura savulaik kļuvusi par prestiža un modes objektu. No tās mirt ilgojās, piemēram, lords Bairons (bet mira māsas Brontē, Džons Kītss, Frederiks Šopēns un Antons Čehovs).

Margarita Gotjē (Aleksandra Dimā (dēla) romāna Kamēliju dāma galvenā varone). Eudženio Skomparīni zīmējums. (Foto: Alfredo Dagli Orti/Shutterstock)

Ja romantisma laikmetā šādas slimības nebūtu bijis, to droši vien nāktos izdomāt. Uzskatīja, ka ar tuberkulozi sirgst ļaudis, kas ir izsmalcināti, radoši, dvēseliski bagāti, ar labu iztēli apveltīti, spējīgi uz dziļām jūtām un pārdzīvojumiem. Diloni pasludināja pat par aristokrātiskuma pazīmi – kaut arī tas skāra pilnīgi visu šķiru ļaudis. Tuberkulozes simptomus sāka pat imitēt – modē nāca slimīgs kalsnums, “interesants bālums” un “drudžains skatiens”.

Tuberkulozes sanatorija Davosā, Šveicē, 1906. (Foto: Historia/Shutterstock)

Vēlāk modē nāca tuberkulozes sanatorijas, kur sirdzēji baudīja garas pastaigas jūrmalā vai gulšņāja uz terasēm un elpoja kalnu gaisu, segās ietīti. Brīvdabas procedūru sekas augstākajās aprindās bija jauna skaistuma modes tendence – veselīgs iedegums, ko agrāk atvēlēja tikai vienkāršajiem ļautiņiem. Tuberkuloze atstāja revolucionāru iespaidu arī uz sieviešu garderobi.

Franču plakāts, kas aicina iegādāties tuberkulozes markas (iegūtos ienākumus ieguldīja cīņā ar slimību). (Foto: Universal History Archive/UIG/Sh)

Pirmkārt, ārsti higiēnisti uzstājīgi aicināja atteikties no korsetes, kas saspieda krūškurvi tik cieši, ka traucēja gan dabisku asinsriti, gan elpošanu. Otrkārt, garo kleitu apakšmalas un šlepes, kas slaucīja ielu putekļus, tika atzītas par īstām baciļu lecektīm, un dāmas jutās spiestas tās saīsināt. Pamazām slimīgais skaistums un vīstošo ziediņu kults zaudēja aktualitāti, Kamēliju dāmas tēls izgāja no modes. Vērtību skalas augšgalā nostiprinājās praktiskums, higiēna un veselība – kā fiziskā, tā garīga. 

20. gadsimta sākums un jaunais ideāls – veselā miesā vesels gars! (Foto: Shutterstock)

Spāņu gripa

Šī pandēmija sākās Pirmā pasaules kara laikā, kad karojošās puses to ilgu laiku vienkārši noklusēja. Pirmā balsi pacēla neitrālā valsts Spānija – tādēļ pasaule nekavējās apveltīt slimību ar iesaukām spāņu gripa un influence. Taču faktiski valsti vai reģionu, kas bija kļuvis par šīs vīrusu infekcijas avotu, tā arī neizdevās noskaidrot.

Misis Dž. Akersone spāņu gripas epidēmijas laikā strādā par šoferi Filadelfijā, 1918. (Foto: Nara Archives/Shutterstock)

Divu gadu laikā – 1918.–1919. gadā – Eiropā vien slimība prasīja 2 miljonus dzīvību, visā pasaulē upuru skaits sasniedza, pēc aptuveniem aprēķiniem, 50 miljonus. Influence iedvesa šausmas, jo nekavējās uzbrukt arī jaunajiem un stiprajiem – piemēram, krievu aktrise Vera Holodnaja mira 25 gadus veca, franču dzejniekam Gijomam Apolinēram bija tikai 38. Epidēmijas un kara sekas bija demogrāfiskā līdzsvara zudums, kurš savukārt veicināja sieviešu emancipāciju.

Spāņu gripa ASV, 1918. (Foto: Everett/Shutterstock)

Tagad sievietes bija pat spiestas strādāt un apguva milzumu t. s. vīriešu profesiju, piemēram, sāka vadīt auto. Laikmets pieprasīja jaunu, ērtāku un praktiskāku garderobi. Atbrīvojušās no korsetēm un daudzkārtu veļas, dāmas deva priekšroku vienkāršiem siluetiem un mazāk košām krāsām. Taču vīriešu trūkums pēc kara bija tik katastrofāls, ka viņām bija jāķeras pie citiem ieročiem…

Francūziete gripas skavās, 1918. gada ilustrācija. (Foto: Historia/Shutterstock)

Pirmoreiz Eiropas modes vēsturē sievietēm tika atļauts atkailināt kājas un visu muguru – šīs agrāk bija ķermeņa tabu zonas. 20. gadus iezīmēja arī vētrains uniseksa iznāciens – tikušas pie vienlīdzīgām tiesībām, sievietes steidza aizņemties daudzus vīriešu garderobes elementus, savukārt vīrieši (īpaši bohēmas pārstāvji) atklāja travesti žanra jaukumus...

Hanzijs Šturms, transvestīts un Berlīnes kluba Eldorado zvaigzne, 20. gadu sākums.
Kaila mugura kā jauns valdzināšanas ierocis. (Foto: Courtesy Everett Collection)

AIDS

Kad pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā Ņujorkā uzliesmoja akūtā imūndeficīta sindroma jeb AIDS epidēmija, neviens nesaprata, kas tā par slimību un kā to ārstēt.

Kīts Herings. Neziņa = Bailes, 1989. (Foto: Shutterstock)

Taču aši tika nolemts, ka to izraisošais vīruss HIV apdraudēs tikai atsevišķas marginālas kopienas – homoseksuāļus un narkomānus. Pat 1988. gadā, kad 20. gadsimta mēris ASV plosījās pilnā sparā, Cosmopolitan visnotaļ nopietni apgalvoja, ka sievietes mierīgi var mīlēties ar heteroseksuāliem vīriešiem, bet misionāru pozā ar HIV inficēties vispār nav iespējams.

Džordžs Maikls un Bojs Džordžs labdarības koncertā Londonā AIDS dienā, 1987. (Foto: Mirrorpix / Vida Press)

Māksla, izklaides industrija un mode bija tās trīs jomas, kam šī epidēmija nodarīja vislielāko postu. No AIDS mira modes mākslinieks Franko Moskīno un baletdejotājs Rūdolfs Nurijevs, mūziķis Fredijs Merkūrijs, fotogrāfs Roberts Meipltorps, rakstnieks Aizeks Azimovs un mākslinieks Kīts Herings. Ar HIV, kā kļuva zināms vēlāk, bija inficējušies Džanni Versače un Ņujorkas modes zvaigzne Rojs Halstons (tiesa, abi mira citā nāvē).

United Colours of Benetton reklāmas kampaņa. (Foto: Shutterstock)

AIDS nopļāva veselu paaudzi talantīgu stilistu, vizāžistu un frizieru. Protams, ne jau viņus vien, tomēr mode cieta vissmagāk. Un šīs traģēdijas atbalsis jau 90. gados bija skaidri jaušamas uz modes mēles.

United Colours of Benetton reklāmas kampaņa. (Foto: Shutterstock)

Gan Kalvina Kleina minimālisms (viņam, tāpat kā Žanam Polam Gotjē, šī sērga atņēma tuvu draugu), gan japāņu un beļģu dekonstruktīvisms, gan Muglēra BDSM tēmas izklāsts – lai cik nesaderīgas un pretrunīgas šķistu šīs tendences, tās visas reaģēja uz vienu un to pašu: bailēm nāvējošā vīrusa priekšā.

Tjerī Muglēra šovs, 1990. (Foto: Denis Jones/ANL/Shutterstock)

Šīs bailes sēž katra modes nozares darbinieka gēnos, un šodien katrs sevi cienošs dizainers uzskata par savu pienākumu atbalstīt kustību cīņai pret AIDS. Kaut arī šī slimība vairs nav neglābjami neārstējamo sarakstā. 

Brazīlietes Adrianas Bertini kleita no izbrāķētiem prezervatīviem, izglītojošais mākslas projekts Condome Couture. (Foto: CAMERA PRESS/ED/DW / Vida Press)

Saistītās ziņas

3 veidi, kā pandēmija pozitīvi ir mainījusi mūsu ēšanas paradumus
Ja spāņu zinātniekiem izrādīsies taisnība, Covid-19 pandēmijas vēsture būs jāpārraksta no jauna 1
Lietas, kuras pēc pandēmijas kļūs dārgākas 9

Vēl portālā

Cipule norāda, ka šodien vairs nevaram apturēt to bumbu, kas ir sākusi velties attiecībā uz hospitalizāciju 6
Kā es gandrīz kļuvu par slepkavu un izmetu savu meitiņu pa logu. Māmiņas Lauras stāsts
Keris: precīzāka informācija par Covid-19 vakcīnām ir vairāku mēnešu vai pat gadu jautājums

«Я не хочу обниматься с другими мужиками»: Седокову преобразил брак с Тиммой

«Самая красивая девочка» выросла: Кристина Пименова в бикини снялась на пляже