Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Stiliste Stella Rosa Senklēra vintage apģērbā. (Foto: Christopher Peterson / SplashNew)

Tam vecam būs būt! "Second hand" kā miljardu bizness un trends

Mode
24. jūlijā 13:46 2020. gada 24. jūlijā 13:46
  Jeļena Vlasova | Pastaiga
Kā otrreizējas valkāšanas apģērbs ir kļuvis par biznesa nozari ar daudzmiljardu аpgrozījumu, aktuālu modes virzienu un pat pamatu veselai dzīves filozofijai.

“Patērēšanas karantīna” – tā sociālās izmaiņas, kuras mūs, visplašākos sabiedrības slāņus, gaida koronavīrusa Covid-19 pandēmijas rezultātā, nosaukusi Lī Edelkurta, kompānijas Trend Union vadītāja un pazīstama speciāliste tendenču prognozēšanas jomā.

Viņa lēš, ka globālā humānā krīze, uz kuras sliekšņa šobrīd stāvam, liks cilvēcei mainīt savus patēriņa paradumus, kļūt taupīgākai un iemācīs iztikt ar mazumiņu. Mēs mazāk pirksim, no jauna atklāsim vecās, mīļās lietas un čaklāk mainīsimies ar apnikušām drēbēm. Tādēļ laikmetu, kurš mūs gaida tuvākajos gados, visticamāk, varēsim saukt par second hand periodu.

Foto: Vida Press

Vēsture īsumā

Termina “second hand” (angliski – “otrā roka”) izcelsme nav precīzi izsekojama. Taču ir viena visai aristokrātiska versija – tas radies 17. gadsimtā Anglijā. Kad karalis gribēja pateikties kādam no saviem padotajiem, viņš dāvāja tam savas drēbes, atdeva to, kas bija mugurā. Tāda apģērba valkātājs tika uzskatīts par monarham sevišķi pietuvinātu, par viņa “otro roku”. Tātad pirmsākumos šis termins apliecināja personas augsto sabiedrisko statusu.

Apģērbs ir ticis otrreizēji izmantots visos laikos. Līdz pat industriālajai revolūcijai – tātad 18.–19. gadsimtam – vairums zemeslodes iedzīvotāju valkāja vairākkārt lietotas drēbes – second-hand mantas bez kādas dižciltības smakas. Arvien jauns apģērbs bija pārāk dārgs prieks (vai pārāk darbietilpīgs, ja auda un šuva paši), to varēja atļauties vien bagāti ļaudis. Savukārt trūcīgie un nabagie savas drānas valkāja gadu desmitiem, atstāja mantojumā bērniem un centās burtiski patērēt līdz pēdējam diedziņam (spiedīgajos apstākļos radās, piemēram, ielāpiņu māksla pačvorks).

Labdarīgas lietotu mantu vākšanas tradīcijas arī aizsākušās gana sen. ASV Pilsoņu kara laika literatūrā atrodamas norādes, ka 19. gadsimta 60. gados bagātie ļaudis no Ziemeļu štatiem sūtījuši Dienvidu trūkumcietējiem drēbes burtiski mucām vien (mucas tolaik pildīja kravas konteineru funkcijas). Un jau tad uzņēmīgi pilsoņi prata no labdarības uztaisīt biznesu. Tā pasaulē nāca pirmās humpalu bodītes, kam klienti bija galvenokārt nabadzīgi studenti, sīki ierēdņi un zemnieki, kuri veda savu lauku saimniecību preces uz pilsētas tirgiem.

Foto: Vida Press

Ap 20. gadsimta sākumu par galvenajiem valkātu drēbju piegādātājiem tirgum kļuva Pestīšanas Armijas tipa labdarības organizācijas. Pirmā un Otrā pasaules kara laikā tām piebiedrojās vēl viens second-hand apģērba ieguves un aprites avots – krāmu tirgus. Piemēram, Itālijā ļoti populārs bija utenis Mercato di Resina. Tas uzradās kara beigās – 1944. gadā Erkolano miestā valsts dienvidos –, un tā specializācija bija laikmetam atbilstoša – amerikāņu armijas formas tērpi, kas nozagti karabāzēs vai iemainīti no pašiem kareivjiem, kuri Itālijā veica kara konvoja funkcijas. Vēlāk šis melnais tirgus legalizējās, pārtapa par krietni civilizētāku veidojumu – un vēl šobaltdien ir viens no slavenākajiem second-hand un kara atribūtikas tirdziņiem pasaulē.

Foto: Vida Press

Līdz pat 20. gadsimta 70. un 80. gadiem otrreizējās drēbes raisīja nelāgas asociācijas – ar trūkumu, neveiksmēm un sabiedrības padibenēm. Bija kaudzēm stereotipu par humpalu blaknēm – ka tādos veikalos var saķert sēnītes un utis, ka te tirgo drēbes, ko novelk miroņiem, tāpēc tām ir slikta aura… Vārdu sakot, sevi cienoši ļaudis centās šīs bodes apiet ar līkumu.

Pasaulē viss mainījās 90. gados, kad modē nāca vintāža. Sākotnēji šo vārdu attiecināja uz īpaši kvalitatīvām, vēlams, pagātnē tapušām lietām tikai atsevišķās kategorijās – veciem īpašu ražas gadu vīniem, arī retro automobiļiem –, bet tagad tas ieguva svaigu nozīmi un plašu pielietojumu. (Tikmēr Latvijā 90. gadu sākumā nonāca pirmās humānās palīdzības, tostarp ziedotā apģērba, kravas no Rietumiem – un radās pats oriģinālais saliktenis “humpalas”. – Red.)

Zvaigznes uzsāka medības, kuru objekts bija leģendāru modes namu retro tērpi, stilisti sāka šīs trofejas izmantot fotosesijās, bet second-hand veikali un krāmu tirgi pārvērtās par svētceļojumu galamērķi visiem modīgajiem ļautiņiem. Slavenā Losandželosas vintāžas butika Decades īpašnieks Kamerons Silvers atminas, ka reiz uz viņa veikalu atnākusi Katrīna Denēva. Aktrise interesējusies par vintāžas apaviem, bet viņš tikmēr lūkojies uz franču kinodīvu, apcerot, cik viņas pašas skapī ir Senlorāna vintāžas kurpju – un cik jauki būtu tur parakņāties.

Foto: Vida Press

Sociālās sekas

Second-hand industrijas vētraino izaugsmi veicināja arī Aukstā kara beigas un Dzelzs priekškara krišana. Kamēr Rietumi cieta no vieglās rūpniecības preču pārprodukcijas, bijušajās sociālisma nometnes valstīs drēbju – un naudas – joprojām trūka. Pateicoties austrumeiropiešu interesei par moderno apģērbu (lai arī pavalkātu un bieži vien morāli novecojušu), humpalu tirdzniecība kļuva par varenu biznesu.

Analoģiska notikumu gaita bija vērojama Āfrikā, turklāt ar laiku atsevišķās valstīs otrreizējo drēbju rūpals kļuva par īstu problēmu. Piemēram, Kenijā, Kamerūnā un Ruandā valkātā apģērba īpatsvars šūto preču tirgus kopapjomā sasniedza 80–90 %, bet Centrālāfrikas Republikā – visus 100 % importa tirgū (tas ir, visas šajā valstī ievestās tekstilpreces ir jau lietots apģērbs). Tādējādi, pildot savu pozitīvo funkciju – palīdzot iedzīvotāju nabadzīgākajiem slāņiem –, second-hand tirdzniecība vienlaikus atstāj negatīvas sekas: bremzē tautsaimniecības attīstību un iznīcina vietējo ražošanu.

Uz tūkstošgades sliekšņa second-hand nozares apgrozījums pasaulē sasniedza 1 miljardu dolāru gadā. Otrreizējā apģērba tirgus kļuva par jaudīgu globalizācijas ieroci. Vēl pirms 20–30 gadiem vietējie ļaudis, piemēram, Āfrikā izskatījās gana savdabīgi un pirmatnēji. Tagad viņi ģērbjas tieši tāpat kā visa pārējā pasaule: Levi’s džinsi, Tommy Hilfiger tēkrekli, CK naģenes. Un tam par iemeslu ir lētās humpalu drēbes, kuras sāka Melno kontinentu pārpludināt 90. gadu nogalē. Kaut kas līdzīgs jau bija noticis Japānā, kur pēc 1923. gada daudzi jo daudzi salinieki zaudēja visu iedzīvi, tāpēc bija spiesti valkāt drēbes no Eiropas humānās palīdzības pakām. Tas paātrināja visas Japānas pārģērbšanos salīdzinoši ērtajā rietumu stilā, un nacionālais kimono pamazām atkāpās uz svētku drānu skapi.

Jau 90. gados otro roku bodītēm radās jauni piekritēji arī pašā Rietumeiropā – stilīgajiem jauniešiem netraucēja iepriekšējo paaudžu aizspriedumi, turklāt pusaudžiem un studentiem lētā iepirkšanās garantēja ne tikai līdzekļu ekonomiju, bet arī ko daudz vērtīgāku – iespēju iegādāties kādu unikālu garderobes odziņu.

Supermodele Heidija Kluma lietoto preču tirdziņā Pasadenā. (Foto: ROMA / MEGA)

Mīlestību pret second-hand drēbēm uz visu mūžu saglabājušas Keita Mosa, Džūlija Robertsa un Vinona Raidere: pat kļuvušas par pirmā lieluma zvaigznēm, viņas nav kaunējušās atgriezties vecajās jaunības šopinga takās. Jo vairāk tāpēc, ka tas teicami iekļaujas zero waste jeb bezatkritumu koncepcijā, kas arvien dziļāk iesēžas mūsu prātos. Ir radies pat termins “secondhandness” (tas apzīmē secon-hand domāšanu), kurš ietver ne vien prasmi saģērbties stilīgi par nieka grašiem, bet arī kļūt par saprātīgā patēriņa filozofijas sekotāju.

Mūsdienu Latvijas fenomens

Latviju bieži dēvē par second-hand valsti. Un runa nav tikai par humpalu veikalu skaitu mūsu pilsētu ielās un to apskaužamo dzīvotspēju (nekādas krīzes šo biznesa nozari neietekmē, bet, ja arī ietekmē, tad drīzāk pozitīvi). Runa ir par to, ka Latvija ir aktīvi iesaistīta starptautiskajā apavu un apģērbu dabiskās aprites ķēdītē. Mūsu valstī ir vairāki vērienīgi uzņēmumi, kuri iepērk lietotas, mazlietotas un Eiropā, lielākoties Lielbritānijā un Skandināvijā, izbrāķētas vai neizpārdotas mantas, šeit tās šķiro un tad pārdod tālāk. Daļa preces paliek Latvijā, bet pārējo – apmēram trešdaļu – pārsūta uz Krieviju, Baltkrieviju, Pakistānu, Āfrikas valstīm…

Ik gadu Latvijā ieved apmēram 15 000 tonnu second-hand drēbju – tas ir 54 % no visa valstī ievestā tekstila apjoma. Runā, ka valstī ir pilsētas (piemēram, Rūjiena), kur vispār nav neviena jaunu apģērbu veikala – tikai humpalu bodes. Bizness ir visai ienesīgs. Kompānijas ILP market (tai pieder veikali Kilomax) apgrozījums pērn bija 9,5 miljoni eiro, peļņa – 2,3 miljoni eiro, Humana Latvia – 7,7 miljonu eiro apgrozījums un 980 000 eiro peļņa.

Foto: Vida Press

Problēmu rada tas, ka tāda mantu pārpilnība – tieši tāpat kā ātrās modes gadījumā – izraisa vēl lielāku atkritumu daudzumu. Humpalu apģērba lētums mudina pret to izturēties nevērīgi: sak, kas par grašiem pirkts, to nav grēks arī izmest. Turklāt vien nedaudzi patērētāji cenšas no nevajadzīgajām drēbēm un citiem tekstilizstrādājumiem atbrīvoties civilizētā veidā – nesot tos uz labdarības organizācijām, atdodot dzīvnieku patversmēm, ieliekot īpašajos konteineros veikalos utt. Vairums vienkārši izmet tās tuvākajā miskastē. Latvijā šobrīd nav neviena tekstila pārstrādes uzņēmuma – atkritumus vai nu sadedzina, vai ierok zemē. Un nepavisam nav skaidrs, cik cerīgi mēs varēsim sagaidīt 2025. gadu, līdz kuram Eiropas Savienības valstīm ir uzdots nodrošināt šķirotu tekstilizstrādājumu atkritumu savākšanu…

Mazāk krāmu!

Šā gada sākumā uz sarkanajiem paklājiem iezīmējusies jauna modes tendence – zvaigznes nekautrējas iziet sabiedrībā vecās drānās. Nevis vintāžas tērpos, kas iegādāti īpaši pasākumam par godu, – kā 90. gados –, bet tieši pašu vakarkleitās, kuras vilkušas jau pirms pieciem, desmit vai pat 20 gadiem. Rekordu šajā lauciņā sasniegusi amerikāņu aktrise Lora Derna, uz žurnāla Vanity Fair ballīti par godu Oskara balvai uzvelkot 30 gadus senu, eleganti izaicinošu Giorgio Armani kleitu (protams, tā bija laba izdevība neuzkrītoši palepoties, ka viņas apģērbu izmērs nav mainījies).

Arī karalisko ģimeņu pārstāves nav palikušas jaunās tendences krastos: gan Keita Midltone un Megana Mārkla, gan Spānijas karaliene Letisija ne reizi vien ir ļaudīs gājušas jau agrāk izrādītās drēbēs. Savukārt Zviedrijas kroņprincese Viktorija 2018. gadā pat uz Nobela prēmijas pasniegšanas ceremoniju (šā pasākuma dreskods ir sevišķi stingrs un ļoti konservatīvs!) ieradās savas mātes, karalienes Silvijas, kleitā, kurā ģērbusies karaliene spoži rotāja Nobela pasākumu tālajā 1995. gadā.

Par ko mums vēsta šī tendence? Par to, ka vienreizvelkamā apģērba laiks ir pagājis. Tagad kaut ko uzvilkt otro, trešo vai pat desmito reizi vairs nav sliktais tonis. Tieši otrādi, to novērtē kā pozitīvu ekodomāšanas un racionālas resursu izmantošanas paraugu. Visu pasauli pārņēmusi arī rosīga garderobes “atkrāmošana” – slavenības tīra savus skapjus un nevajadzīgās lietas atdod tālākpārdošanai, parasti cēlu mērķu labad. Un tas ir kaut arī mazs, tomēr solītis uz atbildīga patēriņa pusi!

Luksusa klases komisijas veikali

Par īpašu pēdējā laika fenomenu kļuvušas luksusa klases komisijas bodes on-line versijā. Luksusa preču tālākpārdošana ir bijusi aktuāla visos laikos, taču jāatzīst, ka agrāk tā notika no rokas rokā un ievērojami pieticīgākos apmēros. Nu, pateicoties digitālo tehnoloģiju izplatībai un interneta tiešsaistes platformu ienākšanai tirgū, viss kļuvis ievērojami vienkāršāk. Tagad cilvēki modes preces pērk nevis tālab, lai krātu tās savā skapī, bet jau ar sākotnēju nodomu pēc pāris uzvilkšanas reizēm šo labo mantu pārdot tālāk.

Jo vairāk tāpēc, ka pēdējā laikā cenas luksusa segmentā ir būtiski augušas. Pēc McKinsey & Company aprēķiniem, piemēram, juvelierizstrādājumu un pulksteņu cenas laikā no 2005. līdz 2018. gadam ir teju dubultojušās, bet Louis Vuitton somas Speedy 30 vērtība kopš 2016. gada aug par aptuveni 19 % gadā. Arī bagātajiem nākas taupīt.

Pērn modes industrija svinēja ļoti būtisku notikumu – luksusa komisijas e-veikals The RealReal izlika savas akcijas ASV biržā Nasdaq un kļuva par pirmo publisko kompāniju, kas darbojas second-hand biznesā. Līdz šim biržās tirgotas tikai tādu kompāniju akcijas, kuras vai nu ražo preces pašas (piemēram, luksusa modes nami), vai tās pārdod (lielie tirdzniecības tīkli). Par to, ka luksusa modes tālākpārdošana varētu kļūt par tik nopietnu biznesu, agrāk neviens ij nedomāja. Vēl nesen luksusa modes nami pret jebkuru komisijas bodi izturējās kā pret ļaunāko ienaidnieku, kas maitā tiem reputāciju un grauj zīmolu vērtību.

Bet nu Burberry ir paziņojis par partnerību ar to pašu The RealReal, Farfetch vietnē ir parādījusies vintāžas sadaļa, universālveikals Selfridges palaiž kopīgu projektu ar Vestiaire Collective (vēl viena varena komisijas e-bode), bet universālveikals Neiman Marcus ieguldās vietnē Fashionphile, kas tālākpārdod luksusa somas un rotaslietas. Iznākums: second-hand segments ir visstraujāk augošais visā modes tirgū. Pēc amerikāņu speciālistu aplēsēm, ap 2028. gadu tas varētu apsteigt pat ātrās modes segmentu!

Šodien vairs nevienam nav kauns atzīties, ka viņam mugurā ir manta no vintāžas veikala. Un, ja nu vēl vecākajai paaudzei šajā sakarā ir atlikuši kādi aizspriedumi, jaunatne otrreizējā valkāšanā nesaskata pilnīgi nekādus mīnusus. Gluži pretēji, tikai plusus: naudu ietaupām, planētu nepiesārņojam, bet drēbes un citas lietas vienkārši neapnīk. Dažiem vispār labpatīk apģērbu nomāt, nevis pirkt.

Teiksim, kādai pieticīgai studentei sagribas super-duper Vetements drēbītēs paspīdēt svarīgā ballītē – un viņa to paņem nomā uz vienu vakaru. Bet ikdienā valkā pieticīgo H&M vai Zara. Jo Z paaudzei jēdziens “manta uz mūžu” vienkārši neeksistē. Un nav svarīgi, vai šī manta ir mašīna, dzīvoklis vai zīmola rokassomiņa.

Skapja ģenerāltīrīšana kā jaunas dzīves sākums

Marta sākumā Marika Ģederte, Starptautiskās Kosmetoloģijas koledžas valdes priekšsēdētāja, Latvijas Blondīņu asociācijas līdere un skaistumkonkursa Mrs Universe 2008 uzvarētāja, sociālajos tīklos pavēstīja, ka izpārdod savas garderobes pērles, lai vāktu līdzekļus organizācijai Palīdzēsim.lv.

Marika Ģederte. (Foto: LETA)

Kā jums ienāca prātā doma par šo vērienīgo izpārdošanu?

Šoreiz mana izpārdošana bija virtuāla – tāpēc arī tik pamanāma. Taču savas drēbes es jau iepriekš esmu atdevusi Andeles Mandeles labdarības stendam. Pirmoreiz šādu labdarības akciju sarīkoju 2016. gadā ar citu pazīstamu cilvēku atbalstu, tā ir turpinājusies vairākus gadus, un to veiksmīgi turpina Palīdzēsim.lv komanda.

Šogad atkal saņēmu ziņu no Palīdzēsim.lv, ka 7. martā būs kārtējā Andele Mandele, labdarības stends un aicinājums ziedot to, kas pašai nav aktuāls. Atvēru skapi un sapratu, ka “tas brīdis ir pienācis” – jātaisa vērienīga ģenerāltīrīšana. Tā kā mantu bija daudz, negribēju fiziski visu pārvest uz Palīdzēsim.lv biroju, tādēļ uztaisīju eksperimentu – visu sabildēju un ieliku Facebook un Instagram. Tiešām priecājos, ka dienas laikā izdevās izpārdot 80 % bildēs redzamā apģērba! Ieņēmumus – 1500 eiro ziedoju Palīdzēsim.lv labdarības projektam.

Pārdevāt diezgan dārgas zīmolu lietas par simbolisku cenu. Vai nebija žēl?

Nē, šoreiz nebija žēl. Šoreiz uzdevu sev jautājumu – vai kaut kur iešu ar tik augstiem papēžiem, piemēram, Prada kurpēm, cik ilgi šī lieta stāv manā skapī? Atcerējos par saviem gadiem – un visas mini un bling-bling kleitiņas, lietas, kas kādu laiku nevilktas stāvēja skapī, ar vieglu roku atdevu. Arī mazlietotus apavus, jo tos ir grūti novalkāt, vien dažas reizes uzvelkot. Mode mainās, apavu un apģērbu kalni krājas, kādēļ to visu atstāt plauktos? Turklāt dzīvoju pēc pārliecības – jo vairāk atdod, jo vairāk nāk atpakaļ!

Cik daudz lietu pārdevāt? Cik jums atlicis?

Neskaitīju, bet pēc fotogrāfijām vairāk nekā simt dažādas vienības. Joprojām savas drēbes neskaitu, to ir daudz, smejos, ka nu beidzot skapī būs kārtība. Apģērbu turu pa krāsām, tā vieglāk atrast un saprast, ko vēlos vilkt. Bet sievietēm jau nekad nav tā, ka ir ko vilkt…

Vai jums gadās spontāni pirkumi? Uzskatāt sevi par šopoholiķi?

Protams, esmu tikai sieviete. Tādi pirkumi ir bijuši. Ar domu “gan jau noderēs”, “kaut kur aiziešu”, “gan jau iespraukšos”, “skapī taču vieta ir”… Taču jau vairākus gadus mani iepirkšanās paradumi ir būtiski mainījušies. Pirms šopinga skaidri zinu, ko man vajag, medīju konkrētas lietas, līdz atrodu. Izvēlos tādu apģērbu, lai Latvijā pasākumos nesaskrietos vēl ar kādu dāmu tādās pašās drēbēs, jo daži gadījumi ir bijuši. Pirms gada izpārdevu gandrīz visas skaistās Amoralle kleitas, jo nepatika tā sajūta, ka saviesīgos pasākumos satieku citas sievietes ar tādu pašu kleitu. Par apaviem šajā sakarā neuztraucos. Šobrīd kvalitāte ir noteicošā.

Jūsu mīļākās iepirkšanās vietas?

Iepērkos galvenokārt ceļojumu laikā, šopingam mēdzu izvēlēties Itāliju. Pēdējais patīkamais atklājums bija šopings Malaizijas galvaspilsētā.

Jūs teicāt – uz burziņiem vairs neejat, tāpēc vajag mazāk drēbju. Vai varat teikt, ka jūsu patēriņa paradumi pakāpeniski mainās?

Katram laikam savi paradumi. Manējie mainījās mācību dēļ. Pagājušajā gadā mācījos vienlaicīgi trijās augstskolās un viena gada laikā esmu saņēmusi 10 dažādus diplomus. Visu gadu burtiski dzīvoju grāmatās. Tādēļ arī atteicos no daudzām lietām, tostarp burziņiem. Šobrīd pati vēl rakstu arī grāmatu. Tas viss nogurdina, tāpēc arī pat negribas nekur iet. Bet tas pāries – un gan jau atkal vairāk iziešu.

Ko jums personīgi nozīmē “apzināts patēriņš”?

Ja runājam par apģērbu, pērn piedalījos TV šovā Zero Waste: saņēmu uzdevumu nedēļu iztikt ar 15 apģērba gabaliem un aksesuāriem. Tas lika nedaudz iespringt un pārdomāt, vai tiešām man vajag tik daudz drēbju. Un es ļoti veiksmīgi iztiku ar šīm vienībām, sakomplektēju vairāk nekā astoņas dažādas kapsulas kolekcijas. Uz savu skapi tobrīd paskatījos ar citām acīm.

Apzinātie jeb prātīgie pirkumi ir tādas lietas, kurām jābūt katras sievietes skapī, piemēram, klasiskas melnas bikses, balts krekls, bēšas laiviņas, kašmira džemperis un mētelis utt. Principā nemaz jau nevajag tik daudz, lai varētu apģērbu savstarpēji kombinēt, veidot kapsulas kolekcijas un labi izskatīties. Bet, manuprāt, problēma ir arī citur, proti, medijos, kuri savā ziņā uzspiež plaši pazīstamiem cilvēkiem domu, ka viņi nedrīkst sabiedrībā iziet vienā un tajā pašā apģērbā vairākas reizes. Man prieks, ka daļēji ir mainījies arī šis uzskats, – to vairs nevērtē kā defektu, jo pasaules zvaigznes šobrīd demonstrē pretējo.

Vai atbalstāt ekomodes tendenci?

Protams, ilgtspēja un vides aizsardzība šobrīd ir ļoti trendīga, tāpat arī atbildīgs preču patēriņš. Un mums ir jāmācās būt atbildīgiem, patērēt mazāk un saudzēt pasaules resursus. Arī es vēl joprojām mācos, bet esmu jau ceļā uz to. Iespējams, ka mana skapja ģenerāltīrīšana šajā pavasarī un apģērba nodošana citās rokās par nelielām naudiņām ir sākums tam.

Vispieticīgākais patērētājs

Viktorija Fomenko, juveliere:

“Mūsu ģimene cenšas iespēju robežās piekopt ekoloģisko dzīvesstilu. Bērnus esam izaudzinājuši bez pamperiem (jo tie vidē sadalās tikai 200 gadu laikā), atkritumu daudzumu cenšamies minimizēt – piemēram, paši ar savu taru ejam uz veikaliem Turza un Burka, kur nopērkama pārtika bez iepakojuma. Second-hand drēbes mums ir dzīves norma jau daudzus gadus. Un runa nav tikai par taupīšanu. Tie ir veikali, kur var atrast patiešām satriecošas lietas! Kad mūsu meita bija maza, mans vīrs (Dzejnieks, radošās apvienības Orbīta dalībnieks Sergejs Timofejevs. – Red.) gāja uz second-hand bodēm kā uz medībām un nesa mājās vērtīgas trofejas – vienkārši neticamus bērnu mētelīšus, kleitiņas. Mazā Tasja bija saģērbta kā princese.

Viktorija Fomenko. (Foto: no privātā arhīva)

Dodu priekšroku otrreizējo drēbju pirkšanai arī tāpēc, ka neciešu lielus veikalus, visus šos molus un supermārketus, es tur fiziski nepatīkami jūtos. Plus tas, ka man vienmēr ir žēl tērēt laiku šopingam. Mūsu ģimenē, šķiet, esmu vispieticīgākā apģērba patērētāja. Jā, man ir arī skaisti tērpi, ko varu uzvilkt uz kādu pasākumu.

Piemēram, vienas izejamās bikses, kuras var kombinēt ar dažādām citām drēbēm – un ikreiz tās izskatās kā no jauna. Laiku pa laikam man patīk nopirkt kaut ko jaunu no dizaineriem. Taču kopumā man drēbju ir maz. Kādreiz šuvu sev tērpus pati, labprāt eksperimentēju ar dažādiem neprātīgiem tēliem. Tagad mana dzīve ir tik piesātināta, dinamiska, ka nav laika iztaisīties. Ikdienā dodu priekšroku vienkāršam un ērtam apģērbam sportiskā stilā, taču tām jābūt visaugstākās kvalitātes lietām. Tieši sporta apģērbu es nekad nepērku sekondhendos.”

Reta manta par simbolisku cenu

Jūlija Verbicka, stiliste:

“Mana pazīšanās ar second-hand precēm sākās pirms gadiem desmit, Londonas vintāžas tirgū Portobello. Lieliski atceros savu pirmo veiksmīgo pirkumu – tas bija praktiski jauns Salvatore Ferragamo ādas mētelis, par kuru samaksāju tikai 20 mārciņas. Kopš tā laika ikreiz, kad nonācu Londonā, Milānā vai Parīzē un man bija brīva vieta bagāžā, noteikti gāju uz krāmu tirgu. Latvijā līdzīgu veikalu sortiments, protams, ir skopāks.

Visinteresantākās lietas var atrast pie Sergeja Hatanzeiska veikalā VOLGA, taču tās jau ir drēbes, kas izturējušas īstu atlasi, tāpēc nav lētas. Bieži turp eju, kad man ir vajadzīga vintāža fotosesijām. Ja kaut ko tādu vajag man pašai, eju uz veikaliem Humana Vintage. Tos man reiz ieteica Katja Šehurina, kura tur uzgāja teju vai Chanel kurpes.

Jūlija Verbicka. (Foto: no privātā arhīva)

Pieklājīgus apavus es tur, godīgi sakot, vēl neesmu redzējusi ne reizi, bet virsdrēbes – lietumēteļus, vējjakas un džinsu jakas – gan var atrast brīnišķīgas. Ļoti bieži tur pērku pārlielas vīriešu žaketes, kas tagad ir tik aktuālas. Tās labprāt valkāju kopā ar sportisku apģērbu vai kombinē tipa kleitiņām. Tāda žakete maksā tikai piecus desmit eiro, bet tās kvalitāte ir izcila – teicams piegriezums, simtprocentīga vilna. Un galvenais, ka tādas nebūs vairs nevienai… Man gājiens uz second-hand veikalu nozīmē pirmkārt iespēju atrast kaut ko interesantu un retu par simbolisku cenu. Taču doma, ka tas palīdz taupīt resursus un mazāk piesārņot vidi, man arī patīk. Līdz saprātīgā patēriņa idejai agrāk vai vēlāk nonāksim mēs visi.”

Ilgais ceļš uz vintāžas Olimpu

Sergejs Hatanzeiskis, vintāžas veikala VOLGA īpašnieks:

“Mana aizraušanās ar second-hand apģērbu sākās skolas gados, kad, taupīdams uz pusdienu rēķina, burtiski par kapeikām Teikā sev pirku dažādus prikolīgus krekliņus, džemperus un džinsus. Tas deva iespēju izcelties uz klasesbiedru fona, jo viņi augu gadu valkāja vienu un to pašu. Vēlāk, kad mācījos institūtā, mani jaunie draugi sāka prašņāt, kur ņemu tādas drēbes. Savas adreses neizpaudu, toties piedāvāju pārpirkt apģērbu, ko jau valkāju pats. Tā sākās mans ilgais ceļš uz vintāžas Olimpu.

Sergejs Hatanzeiskis, vintāžas veikala VOLGA īpašnieks. (Foto: no privātā arhīva)

VOLGA nav vienkārši veikals un šovrūms, tas ir vesels projekts, kas veiksmīgi attīstās gan komerciālā, gan radošā nozīmē. Mēs piedalāmies Rīgas Modes nedēļā, taisām foršas fotosesijas dažādās pasaules pilsētās. Man tā ir vienlaikus gan profesija, gan bizness, gan kaislība. Preces savam veikalam atrodu visur – gan Rīgā, kur man ir savas slepenās vietas, gan ārzemēs. Katrs brauciens, pat ja tas ir atpūtas brauciens, izvēršas par darba braucienu, un man tas sagādā kaifu.

Varu īsto mantu izvēlēties burtiski aizvērtām acīm – man tam ir tāds iekšējais skeneris. Tam nav obligāti jābūt skaļam zīmolam, tās var būt arī bezvārda lietas, kas ierakstās mūsu koncepcijā – deviņdesmito un divtūkštošo gadu mode. Teiksim, caurspīdīga blūzīte Britnijas Spīrsas stilā vai šauras, melnas brillītes kā filmā Matrikss.

Foto: Vida Press

Mani priecē tas, ka pēdējos gados ļaudis mainījuši attieksmi pret second-hand bodēm un vairs neuzskata tās par veikaliem priekš sabiedrības padibenēm. Pats savos jaunības gados gāju turp ne bez kautrēšanās, bet mūsdienu jaunieši to dara pavisam mierīgi, pat ar zināmu azartu un izaicinājumu. Valkāt jau valkātas drēbes tagad ir moderni un forši. Nu, tiesa gan, to cenas ir arī cēlušās…”

Saistītās ziņas

Lietoto apģērbu veikalā atrasta princeses Diānas kleita 26
Ar ko jārēķinās, ja "humpalās" pērc bērnu mantiņas, par kurām neko nezini 5
6 triki, kā pareizi iepirkties lietoto preču veikalos

 

Vēl portālā

Ceturtdien atklāts līdz šim lielākais Covid-19 gadījumu skaits vienā diennaktī; viens saslimušais miris 6
Ciems Itālijā izmisīgi meklē iedzīvotājus: maksās ārzemniekiem, lai uz turieni pārvācas 4
Latvijā un visā pasaulē iecienīto kimči kāpostu nozari skārusi krīze

Журналисты нашли суррогатную мать детей Пугачевой и Галкина

Выяснилось, почему Гарри и Уильям обязаны помириться до марта