Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Lauris Vīksne

Kas ir arhitekte Ruta Rinkule, kas Saulkrastu mazdārziņos grib radīt dzīvojamo rajonu

Cilvēki
25. martā 17:33 2020. gada 25. martā 17:33
 
Anda
Spriņģe
| Pastaiga
Projekts, kuram Baltijas arhitektu savienību asociācija (BAUA) piešķīra 2019. gada arhitektūras skolu absolventu balvu, izcēlās ar sociāli atbildīgo pieeju - tā autore, Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolas RISEBA absolvente Ruta Rinkule piedāvā, kā Saulkrastu novada dārziņu teritoriju Silmala pārveidot par pilnvērtīgu dzīvojamo rajonu. 

Kāpēc esi arhitekte?

Man paveicās, ka visu bērnību nodzīvoju Saulkrastos, Martas Staņas projektētā mājā.  Arhitekte to projektēja sev, bet, domājot, ka realizēt nepaspēs, atdāvināja manai vecmāmiņai - gleznotājai Lilitai Postažai. Visi skolasbiedri zināja, kur dzīvoju, jo māja izceļas: viens ēkas apjoms ir apaļš, otrs – kā trijstūris. Iespējams, arī dzīvošana tik atšķirīgā telpiskā vidē ietekmēja manu profesijas izvēli. Pamatskolā gan domāju par ekonomiku un finansēm, jo man padodas matemātika, bet vidusskolā sapratu, ka tas ir par maz radoši.

Vecmāmiņa ieteica arhitektūru. Rīgas Tehniskajā universitātē netiku, jo tur noteicošais bija zīmēšanas konkurss un jau ar astotnieku nepietika. Iestājos Celtniecības koledžā un Erasmus programmas ietvaros varēju gadu pamācīties Dānijā. Tur pirmoreiz iepazinos ar ilgtspējas principiem un mehānismiem, kā tos ieviest. Jaunās zināšanas un citādā kultūrvide ļoti paplašināja manu domāšanu. Atgriezos ar daudz atvērtāku prātu, un tas noteikti ir ietekmējis manu skatījumu uz daudzām arhitektūras problēmām. 

BAUA balvu saņēmi par maģistra darbu, ko izstrādāji, beidzot RISEBA.

Jā, mācījos RISEBA gan bakalaura, gan maģistra programmā. Vēlmi noteikti uzbūvēt kaut ko jaunu izdzīvoju jau bakalaura darbā - maģistra darbā jutu vajadzību risināt dziļākas problēmas. 

Un ķēries pie mazdārziņiem! Pastāsti, kāda ir tava godalgotā projekta būtība?

Esmu no Saulkrastiem, arī bakalaura projektu veidoju tur. Jau toreiz secināju, ka pašvaldība neizprot, cik liels potenciāls un vienlaikus drauds ir mazdārziņu teritoriju attīstība. Šobrīd tur viss notiek pašplūsmā. Ja nekas netiks mainīts, šai teritorijai ir risks pārvērsties par Saulkrastu geto rajonu vai vienkārši izmirt.

Daļa māju ir tādā stāvoklī, ka vairs nav atjaunojamas, daļa cilvēku savu teritoriju nekopj, vienlaikus notiek neadekvātas un nelegālas pārbūves, bet sodu sistēma nedarbojas. Mums ir ļoti ilga pieredze ar būvniecības pašdarbību, skaidrs, ka situāciju nevar sakārtot vienā dienā, bet tas nav attaisnojums nedarīt neko. 

Vēlējos pierādīt, ka problēmas, kas saistītas ar bijušo dārzkopības kooperatīvu teritorijām, ir risināmas, ja tām ķeras klāt racionāli un strukturēti. Tas aktuāli ne tikai Saulkrastos, daudzviet ir teritorijas, kur dārziņi pārvēršas dzīvojamo māju rajonos. Mana projekta būtība bija identificēt īpašības, kas dārziņu teritoriju padara atšķirīgu no citām.

Piemēram, būves tur ir relatīvi nelielas, jo arī zemes gabali ir mazi, tur notiek dārzkopība, teritorija ir ļoti caurredzama, jo nabadzības, pieejamo resursu vai kādu citu apstākļu dēļ šie padomju laikā iedalītie zemes gabali parasti ir nodalīti ar stiepļu žogu. 

Tu piedāvā arī pārdefinēt šo teritoriju, piemērojot tai jaunus noteikumus. 

Liela daļa šo zemes gabalu pieder privātpersonām, bet mūsdienu tirgus situācijā cilvēkiem darbspējīgā vecumā vairs nav tik daudz laika un gribēšanas braukt rakt dārzu. Tomēr tas ir īpašums, kas cilvēkiem jau pieder. Un piepilsētas dzīve kā tāda viņus tomēr vilina - ar dzīvošanu mājā, nevis dzīvoklī, komfortu, privātumu un citām priekšrocībām.

Līdz ar to neizbēgami, ka dārziņu teritorijas ar laiku pārvērtīsies dzīvojamajos rajonos. Taču, ja procesu nekontrolēs, šīs teritorijas un mājas nekad neiegūs tikpat augstvērtīgu statusu kā citas privātmāju teritorijas. Ja skatāmies nākotnes perspektīvā, tur nonāks iedzīvotāji ar zemāku pirktspēju, kas pārcelsies uz labāku vidi, līdzko radīsies lielāka finansiālā rocība. Tas ir ceļš uz sociālo noslāņošanos. 

Lai veicinātu šo teritoriju sakārtošanu un konkurētspēju, es piedāvāju pārveidot teritorijas apbūves noteikumus, izstrādājot tos individuāli dārziņu teritorijām un paredzot, ka tie pārvērtīsies par dzīvojamajiem rajoniem. Esošie noteikumi ir tik nekonkrēti, ka ļauj darīt gandrīz jebko. Es esmu izvirzījusi 19 kritērijus, kas saistās ar nožogojumu, apdares materiāliem, atļautajām funkcijām zemesgabalā, apbūves blīvumu un intensitāti un citiem noteikumiem, kurus ievērojot, šo teritoriju būtu iespējams attīstīt par citām līdzvērtīgu dzīvojamo rajonu, kuru tomēr var atpazīt kā agrāko mazdārziņu zonu.

Vai zini, ko žūrija tik atzinīgi vērtēja tavā projektā? 

Projekts ir sociāli nozīmīgs un skar tēmas, kas ir jārisina. Tas nav nekas vizuāli glīts, drīzāk saistīts ar cilvēku ierobežošanu un problēmām. Bet tas ietver daudzus slāņus - ekonomisko, sociālo, dzīvesstila... Arhitektūra bieži ir saistīta ar investora vai pasūtītāja ambīcijām, vēlmēm un finansēm, bet pilsētplānošana ir veids, kā uzlabot ne tikai vizuālo estētiku, bet arī cilvēku dzīves kvalitāti un savstarpējās attiecības. Manu projektu no pārējiem ļoti atšķīra tieši sociālā tēma, tas droši vien arī noteica balvas likteni.   

Vai ir cerība, ka tevis sāktais projekts tiks realizēts praksē?

Gan uz maģistra darba aizstāvēšanu, gan balvas pasniegšanu aicināju Saulkrastu novada domes priekšsēdētāju un būvvaldes vadītāju. Ne viņi, ne pārstāvji neieradās. Kad ziņa par balvu izskanēja medijos, viņus uzrunāju vēlreiz. Saņēmu atbildi, jā, viņi, protams, gribētu redzēt prezentāciju. Piedāvāju visus savus iespējamos laikus, kad varu ierasties, bet atbildi gaidu jau krietnu laiku… 

Redz, arhitektūras teoriju var pārbaudīt tikai praksē, tāpēc arvien vairāk tiek strādāts ar 3D modelēšanu, lai notestētu konceptus. Bet šis ir sociāls koncepts, kuru nekā nevar notestēt, jo tas ir saistīts ar cilvēku finansēm, temperamentu, stereotipiem. Turklāt mans projekts ir studenta darbs, to nevar realizēt viens pret vienu, es teiktu, ka vēl gads ir jāvelta izpētei. Bet esmu gatava veltīt tam laiku, ja vien Saulkrastu novads izrādītu jelkādu interesi! 

Kā vērtē Latvijas arhitektūras norises pēdējos gados? 

Nerunāšu par valsts un pašvaldību pasūtījumiem, kas ir atsevišķa tēma, bet privātā tirgus arhitektūrā var redzēt, ka cilvēku izpratne par īpašuma un vēsturiskās konstantes vērtību aug. Āgenskalna attīstība, koka ēku atjaunošana… Mani priecē, ka vēlmi visu laiku būvēt kaut ko jaunu arvien vairāk līdzsvaro uzmanība, ko veltām jau esošajām vērtībām un vides sakārtošanai. Vismaz daļā sabiedrības mazinās uzskats, ka vecais ir jālikvidē, jo jauns vienmēr būs labāks. 

Kuri no pēdējā laikā tapušajiem objektiem tev šķiet interesanti?

Komentēt citu arhitektu darbu ir grūts uzdevums. Bet teikšu godīgi - es ļoti atbalstu to, ka pēc studiju beigšanas ir noteikta trīs gadu profesionālā prakse pie kāda cita arhitekta. Protams, ir daudz jaunu un ļoti spējīgu speciālistu, bet tikpat daudz ir tādu, kas pakļaujas mirkļa popam, veidojot arhitektūru bez dziļākas izpratnes, kāpēc tas vai kas cits ir skaists, labs vai funkcionāls. Novadot pāris nodarbības maģistrantiem, sapratu, ka daudzi no viņiem neizprot, kāpēc vispirms būtu jāizpēta situācija vai tēma un tikai pēc tam jāprojektē. Taču zinu, ka viņiem ir savi biroji un viņi nodarbojas ar intensīvu vides radīšanu. Tas ir mazliet biedējoši, jo arhitektūra no citām mākslām atšķiras ar to, ka to nevar paslēpt skapī.

Kurš Rīgas punkts tev kā arhitektei smeldz visvairāk? 

Maģistrantūras pirmo gadu veltīju filozofiskai un psiholoģiskai, bet absolūti neizpētāmai tēmai: kā cilvēka mājoklis ietekmē viņa uztveri par apkārtējās vides kvalitātes kritērijiem. 60 procenti Latvijas sabiedrības dzīvo padomju laikā tapušos mikrorajonos. Gribēju saprast, kā dzīvošana tādā vidē ietekmē viņu uztveri par to, kas ir labs mājoklis. Tas izrādījās neizmērāmi.

Bet Rīgas Dome gan ļoti skaidri parādīja savu nostāju pret vecajiem mikrorajoniem - ar Kapu tramvaja projektu tika skaidri pateikts: jūs mums neesat svarīgi, mūs interesē tikai jauna būvniecība! Viņi aizmirsa, ka mikrorajonos dzīvo ļoti liels skaits rīdzinieku, nemaz nerunājot par to, ka tie ir nodokļu maksātāji un balsstiesīgie, ar kuriem vajadzētu rēķināties. Situācijas, kas skar lielu cilvēku skaitu, būtu jārisina no augšējām pozīcijām, bet tas netiek darīts. 

Kuras pasaules pilsētas arhitektoniskie vaibsti tev šķiet pievilcīgi? 

Viens no piemēriem ir Berlīne. Kā aktīva velosipēdiste ilgus gadus teicu, ka problēma nav infrastruktūrā, bet braukšanā – vajag braukt un pamazām viss sakārtosies. Zināma taisnība tajā ir – velosipēdistu skaita pieaugums ir piespiedis Rīgas Domi kaut ko darīt, arī autovadītājiem nākas pieņemt velosipēdistus. Bet, nedēļu pabraukājusi ar riteni pa Berlīni, sapratu, ka tur mans sirds ritms tomēr ir nesalīdzināmi lēnāks. 
Vēl viena lieta, ka Berlīnē, visi rajoni intensitātes ziņā ir līdzīgi – visur ir kafejnīcas, uz ielas notiek rosība un kustība. Tas padara pilsētu vienlīdzīgāku. Mums aktīvs ir tikai centrs, varbūt Āgenskalns tam tuvinās, bet citos rajonos ir maz dzīvības. Bet mēs centrā vēl gribam uzcelt koncertzāli! 

Kur tu redzi vietu Rīgas akustiskajai koncertzālei? 

Ja ceļ jaunu, es noteikti nemēģinātu to ielikt vietā, kur kultūras blīvums tāpat jau ir liels. Drīzāk lūkotos uz tādu Purvciemu. Varētu domāt, kurš tur ies uz koncertiem, bet ies! Pilsēta ir jāattīsta vienmērīgi, lai foršas lietas notiek ne tikai centrā. Tas Rīgu padarītu konkurētspējīgāku kā pilsētu. 

Nepieķersimies tieši Purvciemam - ir vairāki rajoni, kur ir pašvaldības vai relatīvi lēti atpērkamas zemes, nevajag gluži no Šķēles kunga pirkt. Ja lietojam visas sabiedrības līdzekļus, tam ir jādod ieguvums visai sabiedrībai, ne tikai kādai šaurai grupai. 

Kas ir tavas autoritātes arhitektūrā?

No arhitektūras estētikas viedokļa tas varētu būt brazīliešu arhitekts, modernisma pārstāvis Oskars Nīmeijers. Tiesa, ar modernisma arhitektūru saistītas daudzas pilsētplānošanas kļūdas, piemēram, milzīgi laukumi un atsevišķas ēkas, kas paģēr iet pus kilometru pa nekurieni, lai nonāktu pie monumentāla objekta. Tas nav loģiskā sakritībā ar sociālo atbildību, par ko pirms tam runāju. 

Simpātiski man šķiet dāņu arhitektu birojs Bjarke Ingels Group. No viņiem ir vērts pamācīties pieeju projektēšanai, jo viņi ne tikai īsteno pasūtītāja vēlmi, bet vienlaikus savos projektos atrisina arī sociālās, ekoloģijas un pilsētvides problēmas. Protams, arī viņu mērogs ir tam atbilstošs.

Saistītās ziņas

Studente Ruta Rinkule atzīta par labāko jauno arhitekti Baltijā 1
Latvijas Arhitektūras Lielo gada balvu 2019 saņem Sāls māja Pāvilostā 10
Latvijā vecāki vēlas, lai viņu bērni būtu uzņēmēji, IT speciālisti, ārsti vai arhitekti, tikai ne skolotāji 3

Vēl portālā

Jauna māmiņa, no krūtīm pilot pienam, pirms gadiem piedzīvoja milzīgu pazemojumu. Izrādās, vainīgais bija Dereks Šovens 23
Kima Kardašjana apsver domu pārcelties uz atsevišķu māju, lai nebūtu jāšķir laulība ar Kanji Vestu 2
Astroloģe nosauc trīs zodiaka zīmes, kurām 5. jūnija Mēness aptumsums nesīs liktenīgas pārmaiņas 5

Жена Робби Уильямса заявила о нежелании скрывать от детей его "распутное" прошлое

"В институте я была - пацан!": Агата Муцениеце удивила подписчиков неожиданным фото