Uz nākotni. Saruna ar izstādes "Nenorunātās tikšanās" kuratori Ingu Lāci

Izstāde Nenorunātās tikšanās atsaucas gan uz grafikas izstāžu sēriju Zinātne un zinātniskā fantastika, kas 70. gadu otrajā pusē un 80. gadu sākumā notika Rīgā Zinību namā, gan piedāvā mūsdienu mākslinieku darbus, lai nākotnes vīzijās runātu par feminismu, ekoloģiju, politiku un citiem šobrīd aktuāliem jautājumiem.

Tās katalogā tu un pārējās kuratores – Solvita Krese un Andra Silapētere – rakstāt: “Gadā, kad pasaulē ar neskaitāmām kosmosa iekarojumiem un zinātniskajai fantastikai veltītām izstādēm tiek atzīmēti 50 gadi, kopš cilvēks pirmoreiz spēris kāju uz Mēness, mēs esam nonākušas šajā zonā pa citu ceļu…”

Mēs bieži izstādēs savienojam mūsdienās aktuālas tēmas ar vēstures interpretāciju, līdz ar to arī šoreiz ceļš pie zinātniskās fantastikas tēmas ir divpusējs. Šobrīd tehnoloģiju attīstība ir sasniegusi neiedomājamu ātrumu, taču vienlaikus ļoti daudzās pasaules vietās tikpat strauji notiek politiska virzība labēja konservatīvisma virzienā. Tad rodas jautājums – kā šīs tehnoloģijas tiks izmantotas? Bieži vien tās kļūst par ieročiem, kas pastiprina sabiedrības novērošanu un piedalās arvien nežēlīgākos karos.

Zinātniskā fantastika ļauj iztēloties alternatīvas, utopiskas nākotnes, kuru ietvaros veidot vienlīdzīgāku, iekļaujošāku sabiedrību. Otrs izstādes sākumpunkts ir no 1975. līdz 1982. gadam Latvijā notikusī grafikas izstāžu sērija Zinātne un zinātniskā fantastika, tātad gluži cits konteksts – padomju laiks, kurā zinātniskās fantastikas žanrs arī bija ļoti aktuāls.

Kā šo žanru izmantoja mākslinieki padomju Latvijā? Kādus secinājumus izdarījāt, pētot tālaika izstādes?

Vizuālajā mākslā šajā teritorijā varēja brīvāk nodarboties ar eksperimentiem – izmēģināt jaunas grafikas tehnikas, arī strādāt ar abstraktu formu, kas padomju laikā pārsvarā tika cenzēta. Turklāt zinātnē notikumi bija attīstījušies ļoti strauji – 1957. gadā kosmosā tika palaists pirmais Zemes mākslīgais pavadonis Sputņik-1, bet pēc trim gadiem tajā pirmo reizi devās cilvēks – Jurijs Gagarins aplidoja zemeslodi ar gaisa kuģi Vostok-1. Šie notikumi tika plaši atspoguļoti medijos, sasniegumi kosmosa iekarošanā darbojās arī kā Aukstā kara propaganda cīņā ar ASV. 

Grafiķi, kas piedalījās minētajās izstādēs, devās ekskursijā uz 1961. gadā atklāto Salaspils kodolreaktoru, kuru izmantoja radiācijas pētniecībā, un tas uz viņiem atstāja lielu iespaidu. Mākslinieki bieži vien sadarbojās un arī draudzējās ar zinātniekiem.

Izdevniecības Zinātne un Liesma publicēja neskaitāmus zinātniskās fantastikas darbus, un tos tolaik lasīja visi. Mākslā tika reālistiski attēlots gan zinātnieku darba process, gan kosmosa iekarojumi, mikro- un makropasaules, ko viņi pēta: no kosmosa līdz zemūdens pasaulei. Bija arī kritiskākas noskaņas, piemēram, apsvērumi, kā tehnoloģiju attīstība iespaidos dabu. Draudošā ekoloģiskā katastrofa joprojām ir ļoti aktuāls jautājums.

Kuras mūsdienu pasaules problēmas vēl aplūko izstāde?

Caur zinātniskās fantastikas prizmu skatāmies uz mūsdienu sabiedrību un tās utopijām, distopijām un nākotnes projekcijām – šos darbus caurvij straujās tehnoloģiju attīstības un tās seku, rasu, šķiru un dzimumu nevienlīdzības jautājumi. Autori piedāvā vienlīdzīgākas sabiedrības skatījumus, dzimumu robežas un citu barjeru pārvarēšanu.

Un kurus izstādes darbus un autorus tu izceltu tuvāk?

Mākslinieks Antons Vidokle savā filmu triloģijā Nemirstību visiem vizuāli aizraujošā formā pasniedz fundamentālu pētījumu par krievu kosmismu – reliģiski filozofisku 19. gs. aizsākušos domas virzienu, kura pārstāvji uzskatīja, ka cilvēka mirstība ir kļūda, kas jālabo. Mēģinot saskatīt kosmisma pēdas mūsdienās, mākslinieks izved skatītāju cauri satriecošām Centrālāzijas dabas ainavām, muzeju zālēm un ievada vēsturisko pētnieku un filozofu domu gājienā.

Viņu centieni sasniegt nemirstību mūsdienās, līdz ar transhumānistu kustību un straujo medicīnas attīstību, nešķiet vairs tik nereāli. Savukārt mākslinieks Kristaps Epners savos darbos atsedz kāda cita utopiska domātāja – Kanādā dzīvojušā trimdas latvieša Gunta Gunnara Taņņa – mantojumu. Tannis sapņoja uzbūvēt grandiozu nākotnes pilsētu nekurienes vidū Kanādā, kur būtu gan viensliedes dzelzceļš, gan peldošs tilts pāri Ontario ezeram, gan Pasaules miera centrs, kas apvienotu visas pasaules reliģijas.

Māksliniece Ieva Balode uzņēmusi feministisku zinātniskās fantastikas filmu, kuras galvenās varones ir sievietes: viņu uzdevums ir izplatīt pasaulē unikālu grāmatu, kurā vēsture rakstīta no sievietes pozīcijām. No 70.–80. gadu izstāžu dalībniekiem izcelšu grafiķi Dzidru Ezergaili – viņas ekspresīvais dabas un latviešu etnogrāfijas motīvu, it īpaši saules attēlojums padomju laikā varēja tikt uztverts kā maiga pretošanās sociālisma ideoloģijai. Taču šīs izstādes ietvaros, blakus, teiksim, padomju zinātnieka Aleksandra Čiževska idejām par to, ka visas lielās revolūcijas un karus izraisījusi saules aktivitāte, viņas darbi, manuprāt, iegūst daudz brīvāku un plašāku kontekstu.

Kādi bija tavi interesantākie atklājumi un secinājumi, izstādi veidojot?

Kad apspriedām tik daudz utopiju, kas palikušas daļēji vai pavisam nerealizētas vai pārvērtušās par distopijām, uzgāju kādu rakstnieka Filipa K. Dika 1978. gada runu, ko viņš sāk ar jautājumu – kā izveidot pasauli, kas nesagrūs divas dienas vēlāk? Jau jautājums ietver domu, ka tāda radīšana nepavisam nav viegla, un par šo jautājumu domāju es tik ilgi, kamēr sāku daudz vairāk novērtēt gan pašreizējā sistēmā strādājošos cilvēkus, kas katru dienu to cenšas uzlabot, gan rakstniekus un māksliniekus, kas mums nerimstoši piedāvā jaunas pasaules.