Bijušais prezidenta apsargs Mareks Varnelis: "Sievietes kļūst spēcīgākas, bet vīrieši kā mentāli, tā fiziski – vājāki"

Nejaušību nav

Piedzimu agresīvā laikā un vidē, mazpilsētā, kur visi cits citu zināja, redzēja un uzmanīja. Tukumā savu vīrieša cieņu vajadzēja iegūt, sevi pierādot, un sports bija viens no paņēmieniem. Arī deviņdesmitajos, ādas jaku un skūto galvu laikā, nevarēja bez sporta.

Kad, jauns divdesmitgadnieks būdams, iestājos prezidenta drošības dienestā, kur atkal bija svarīgs sports, jutos kā zivs ūdenī. Protams, laika gaitā sporta veidi ir mainījušies – smagatlētikā sasniedzis meistara rezultātus, sapratu, ka vajadzīga funkcionalitāte. Pievērsos boksam… Biju milzīgs, 130 kg smags blāķis – spēcīgs, bet ļoti lēns –, un te mani klopēja visi, kam nebija slinkums.

Nometu svaru līdz 96 kg un uz četriem pieciem gadiem biju atradis sev jaunu dzīvi, jaunu pasauli. Tomēr sapratu, ka pietiek, – galva tiek dauzīta, cīņu sports ir cīņu sports, un pa seju sit pa īsto. Pārgāju uz džudo, vēlāk džiudžitsu, un te mani aizrāva fakts, ka varu kontrolēt pretinieku, pārvaldīt viņa spēku un izmantot to pret viņu pašu. Tā ir intuitīva spēle, nevis brutāls, fizisks spēks.

Mana dzīve bez sporta nav iedomājama. Kā saku pēc rīta treniņiem – diena jau ir sākusies ar plus zīmi, diena nav gājusi zudumā! Fizisko formu par naudu nenopirksi, sports disciplinē, attīsta fiziski, audzina, iemāca lietu kārtību un vienlaikus trenē garu – iemāca nebaidīties, būt drosmīgākam, uzņēmīgākam un sacensībās pārvarēt pašam sevi.

Laiks iet, un skatos – čalīt, tev jau ir 46, bet jūties labāk nekā savos 36! Jo ir harmonija – sports, saikne ar dabu, un svarīgi uzturā nestūķēt sev iekšā to, kas organismam nav vajadzīgs. Un tas viss, pateicoties skarbajiem apstākļiem, kuros esmu uzaudzis. Nekas nav nejauši.

Viltus mērķi

Priecājos, ka piedzimu laikā, kad TV bija tikai četri, turklāt melnbalti kanāli, kad kaut ko garšīgu nācās nozagt no veikala plaukta, kad lietas un vērtības bija citādākas.

Dievs pasarg’, protams, nesaku, ka toreiz bija labāk, bet, manuprāt, mūsdienās cilvēki ir sākuši dzīties pakaļ viltus mērķiem. Interneta pasaulē redzot, kā un cik labi dzīvo citi, top izdomāti mērķi, bieži visai slimīgi, un tas liek pazaudēt sevi. Jaunā pasaules plašās iespējas un nenormālais ātrums cilvēkus padara nedaudz trakus un stresainus. Stop, vecīt, vai tev to vispār vajag? Ir jāapstājas, jaieklausās sevī un jācenšas saglabāt dzīves pamatvērtības.

Neatkarība

Manuprāt, skeptiskie izteicieni par Latviju ir ārišķība, jo kaut kur jau ģimenes un pedagoģiskajā līmenī ir bijusi nepareiza audzināšana. Draugi mīļie, nevajag aizmirst, ka mums beidzot pašiem ir sava neatkarīgā valsts un esam izdzīvojuši divus pasaules karus! Mēs te esam piedzimuši, tā ir mūsu zeme – mums ir visas iespējas. Var doties projām, gūt pieredzi, atgriezties vai neatgriezties – visas robežas ir vaļā. Jā, mazā valstī ir ierobežotākas finanses, bet no otras puses – kamēr lielajās metropolēs cilvēki jūtas vientuļi un meklē sarunbiedrus internetā, mēs te cits citu pazīstam.

Gandrīz pilna glāze

Manī rit lietuviešu, poļu un ebreju asinis, bet latviskais zars ir cēlies no Kuldīgas puses. Kuldīdznieki ir ārkārtīgi pozitīvi, un arī es turos pie šāda noskaņojuma. Mani kaitina tā skumjā putras strēbšana un mūžīgā rūkšana – ko tad es?... Jāatceras, ka šobrīd te nav ne kara, ne zemestrīču, ka mums ir iespējas brīvi rīkoties ar savu dzīvi, doties pa labi vai doties pa kreisi.

Cilvēks ar savu ego ir iedomājies, ka dzīvo mūžīgi, bet ne – mums ir dots tikai neilgs laika posms, un to vajag iztērēt labāk un pozitīvāk. Ezoterika māca, ka pasaule ir kā matrica un tai ir jāpielāgojas – pasaule nemainās, jāmainās ir mums pašiem un tam, kā skatāmies uz lietām. Ja dari sliktu, tev arī ir slikti, ja labu, ir labi – domu spēks materializējas, pozitīvs skatījums pievelk pozitīvo, negatīvisms – negatīvo. Jādzīvo ar pozitīvām domām un emocijām, patiesiem mērķiem: sportu, ģimeni un pirmām kārtām – veselību.

Spēcīgo sieviešu pasaule

Esmu ievērojis tendenču izmaiņas: kādreiz vīrieši bija veči – vīrs un vārds –, tagad vīrs un viņa vārds ir kaut kur pazudis un tā vietā nācis “varbūt”, “iespējams”, “tad jau redzēs”. Turpretī sievietes tur vārdu, uz viņām var paļauties, dāmas ir drosmīgākas, uzņēmīgākas un stiprākas. Līderes, mentāli spēcīgas un sievišķīgas – atturīgas, ar augstu pašcieņu, savu nostāju un viedokli. Demokrātija ir laba lieta, bet liberālisms mūsu pasaulē iezogas par traku, un tas sit pa vīriešiem un viņu viltus vērtībām. Atkārtošos, sievietes kļūst spēcīgākas, bet vīrieši kā mentāli, tā fiziski – vājāki. Tā tas ir.