Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
“Mākslu uzlūkoju racionāli, kā darbu, un nodarboties ar māksliniecisku labdarību nav manās interesēs. Mākslinieks ir tieši tāds pats cilvēks kā šoferis, baņķieris vai santehniķis,” saka Krišjānis Elviks. (Foto: Ģirts Raģelis)

Krišjānis Elviks: "Jaunam māksliniekam ir svarīgi apzināties sevi kā resursu"

Cilvēki
2019. gada 10. decembrī 16:25 2019. gada 10. decembrī 16:25
  Auguste Petre | Pastaiga
Krišjānis Elviks ir vizuālais mākslinieks, kurš radījis savu īpašo formas un mākslas valodu, reflektējot par šodienu un eksperimentējot ar viena medija iespējamo dažādību. Pastaigai Krišjānis stāsta par telpas nozīmi savā daiļradē: scenogrāfija un glezniecība tajā pastāv cieši līdzās un darbojas kā vienots mehānisms.

Pastāsti, kādēļ tu nodarbojies ar mākslu!

Jau pēc vidusskolas jutu, ka vēlos strādāt ar skatuvi, taču ne kā aktieris. Iestājos Latvijas Kultūras koledžā, lai studētu gaismas dizainu, un drīz pēc tam apmeklēju Andra Freiberga izstādi, kas man kļuva par galveno impulsu. Pēc tam kādu laiku pavadīju praksē Slovēnijas galvaspilsētas Ļubļanas eksperimentālajā teātrī Glej, kur trīs mēnešus strādāju ar gaismas dizainu gan kā asistents, gan kā mākslinieks. Šis darbs man iedeva dzinuli, ka varu darīt lietas, un atgriezies iestājos Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā.

Parasti cilvēciskās ambīcijas tiek slāpētas ar argumentu: “Dzīvē tā nenotiek!” Domāju, ka es nodarbojos ar mākslu, jo nonācu starp ambicioziem cilvēkiem, kuri man parādīja, ka var būt arī citādāk. Māksla man ir kā tāds eksistences veids, kurš apliecina – ir labi, ka man šīs ambīcijas piemīt.

Ko, tavuprāt, nozīmē būt māksliniekam 21. gadsimtā?

Domāju, ka tas ir kārtīgs pilnas slodzes darbs, kas prasa attiecīgu atalgojumu. Laikam neuzskatu sevi par poētisko mākslinieku, kurš vientuļi taisa mākslu un gaida, kad kāds to pamanīs. Mākslu uzlūkoju racionāli, kā darbu, un nodarboties ar māksliniecisku labdarību nav manās interesēs. Mākslinieks ir tieši tāds pats cilvēks kā šoferis, baņķieris vai santehniķis. Tas, protams, nenozīmē, ka esmu gatavs strādāt tikai pie pasūtījuma darbiem, taču man ir svarīgi, lai projektiem pamatā ir finansiālā bāze. Jaunam māksliniekam ir ārkārtīgi svarīgi investēt sevī un savā darbībā, apzināties sevi kā resursu.

Tu studēji scenogrāfiju un tagad apgūsti glezniecību. Kāpēc tieši šīs divas vizuālās mākslas nozares?

Man nesen kāds prasīja, kā tas ir – būt scenogrāfam. Es teicu, ka tas ir kā spēlēt The Sims. Domāju, ka scenogrāfija, darbs ar telpu lielā mērā ir saistīts ar privātās telpas trūkumu. Bērnībā dzīvoju vecākā brāļa istabā un nācās pakļauties viņa noteikumiem, vēlāk pārcēlos uz kojām, un ilgošanās pēc savas vietas ir novedusi pie tā, ko daru šobrīd. Ļoti daudz laika esmu pavadījis, domājot par savu abstrakto telpu X. Tagad es šādas X telpas taisu ļoti daudz.

Vairāk nodarboties ar glezniecību sāku, kad mācījos trešajā kursā akadēmijā. Vispirms pie Kristiana Brektes, vēlāk pie Ivara Heinrihsona, man bija svarīgi sadarboties ar atvērtiem cilvēkiem, jo vēlējos ar glezniecību eksperimentēt. Tā izaicināju savu iekšējo perfekcionistu. Ieguvu SEB stipendiju glezniecībā, un tas gan nebija mans pašmērķis, taču deva ticību tam, ko daru.

Novembrī Ģertrūdes ielas teātrī bija skatāma mana gleznu izstāde "Starpbrīdis" – par atrašanos starpstāvoklī.

Par ko stāsta tavi darbi?

Mani iedvesmo laika telpa, kurā atrodos, – šodiena, tagadne. Darbi reflektē manas sajūtas, esamību šodienas apstākļos vai arī manas pārdomas par kādiem notikumiem. Arī scenogrāfijā izvairos no telpas veidošanas, piemēram, 19. gadsimta stilā, jo mēs dzīvojam tagad. Ģeniālais labā dramaturģijā ir tas, cik ilgtspējīga tā var būt. Laba dramaturģija primāri runā par cilvēku, un šodien viņš ir tāds pats, kā bijis reiz senāk.

Kā tev šķiet, vai nodarbošanos ar mākslu vispār ir iespējams uztvert kā profesiju, vai drīzāk to varētu dēvēt par profesionālu aizraušanos?

Domāju, ka tā pilnīgi noteikti ir profesija un ir labi, ka tas, ko dari profesionāli, tevi arī aizrauj. Mākslā, gluži kā profesionālajā sportā, visu laiku ir jātrenējas, jābūt labā psiholoģiskā un fiziskā formā. Tas ir milzīgs darbs ar sevi. Es visu laiku strādāju, pat vienkārši pastaigājoties pa ielu, skatos un domāju par to, kā lietas varētu pārcelt uz telpu. Cenšos daudz ceļot, nemitīgi paplašināt redzesloku, jo, manuprāt, ir bīstami iestrēgt kādā konkrētā ģeogrāfiskā vai garīgā teritorijā.

Saistītās ziņas

Krišjānis Elviks jaunākajā personālizstādē runā par atrašanos starpstāvoklī
Edīte, samts un Lāgerfelds. Saruna ar tekstilmākslinieci Edīti Pauls-Vīgneri
Mākslinieks Tobiass Kaspars: "Rīgai ir potenciāls. Te aug jauna mākslinieku paaudze"

Vēl portālā

Aizmigt 2 minūšu laikā. Efektīva metode, kuru izmanto ASV piloti 5
Pāris nofilmē, kā kaimiņš karantīnas laikā skraida apkārt krūma kostīmā 6
Covid-19 infekcija apstiprināta vēl 22 Latvijas iedzīvotājiem
Pievienot komentāru

«Переборщила с пластикой!»: поклонники в шоке от фото Вайкуле, которым поделилась Пугачева

«Мы попрощались с родителями»: врач из больницы, которую посетил Путин, рассказала о происходящем там сейчас