foto: DESTE Foundation
Vīnē un Hidras salā skatāmas Kiki Smitas izstādes
Kiki Smita. Fragments no izstādes "Atmiņa" Hidras salā.
Dzīvesstils
2019. gada 12. septembris, 14:25

Vīnē un Hidras salā skatāmas Kiki Smitas izstādes

Una Meistere

Pastaiga

Belvederas muzejā Vīnē un Hidras salā Grieķijā šobrīd skatāmas divas Vācijā dzimušās amerikāņu mākslinieces Kiki Smitas (1954) darbu izstādes.

Pirmajai – tās nosaukums ir Procesija – ir vairāk retrospektīvs raksturs, savukārt otra – Atmiņa – ir vides instalācija, kuru māksliniece radījusi īpaši DESTE Projektu telpai Hidras salā. Tās mājvieta ir bijusī lopkautuve jūras krastā, un Kiki Smita ir jau 11. māksliniece, kura ir aicināta radīt mākslas darbu speciāli šai vietai.

Atmiņa ir Kiki Smitas ziedojums grieķu jūrai, radies vietā, kur savulaik notikusi upurēšana. Diemžēl ne dieviem, bet cilvēku negausībai, audzējot un kaujot lopus patērēšanai, kas cita starpā ir arī viens no faktoriem, kas šobrīd apdraud planētas ekosistēmu un izdzīvošanu kopumā.

foto: Publicitātes foto

Līdzīgi kā visu Kiki Smitas radošo daiļradi, arī abas izstādes caurvij eksistenciālisma tematika. Kiki Smitas darbi mājo robežzonā starp ķermeni un dvēseli, dzīvi un nāvi, kultūru un dabu, un tajos jaušamas arī viņas pašas privātās pieredzes pēdas. 1980. gadā māksliniece zaudēja tēvu, bet 1988. gadā viņas māsa Beatrise mira no AIDS.

Viņu vienmēr interesējušas cilvēka (īpaši sievietes) ķermeņa metamorfozes. Tā fiziskums. Savulaik kā veltījumu ģimenei un aizgājušajiem draugiem viņa savulaik radījusi pēcnāves masku sēriju.

foto: © Kiki Smith, courtesy Pace Gal
Kiki Smita, "Jenny", 2017

Arī Hidras salā skatāmā izstāde Atmiņa ir par saknēm – pazaudēto saikni/tiltu starp cilvēku un dabu, spirituālismu un racionalitāti, mitoloģiju un urbāno realitāti. Instalācija, kura ietver vairākus skulpturālus objektus, apvieno gan skarbumu, gan poēziju. Uz bijušās lopkautuves jumta sēž mežāzis jeb jūras kaza.

Radījums ar āža galvu un vējā/viļņos plīvojošu zivs asti, kas, ja var ticēt nostāstiem, ļauj tam ceļot pa abām pasaulēm – starp debesīm un jūras dzīlēm –, pa vidu piestājot uz zemes. Ienirt iztēles dziļākajās akās; apvienot radošumu ar ražīgumu. Zemāk, sārtas gaismas apspīdēta, telpās, kur savulaik savu nāvi gaidījušas kazas, mitinās zeltaina nāra – viņas mezglā savijusies zivs aste izlocījusies caur restēm – brīvībā. Kā uzskata Kiki Smita, arī mūsu ķermeņi ir elektriski lādētas sistēmas, kur pozitīvais nemitīgi mijas ar negatīvo un nekas nav pastāvīgs.

Kiki Smita: Procesija
Unteres Belvedere
Rennweg 6
Līdz 15. septembrim
belvedere.at

Kiki Smita: Atmiņa
DESTE Projektu telpa, Hidras sala
deste.gr

Tēmas