Itāļu juveliere Laura Bičego: "Rotām ir jāpiemērojas sievietei, nevis sievietei - savām rotām"

Laura Bičego dzimusi Vičencā – pilsētā, kurai slavu sagādājusi ne tikai renesanses dižgara Andreas Pallādio majestātiskā arhitektūra, bet arī juveliermāksla, kuras tradīcijas sniedzas tikpat senā pagātnē. Vičencā meklējams pasaules senākais juvelieru darbu muzejs un notiek viena no lielākajām juveliermākslas izstādēm. Šajā pilsētā vai katra otrā dzimta ir rotkaļi vairākās paaudzēs. Nav brīnums, ka Laurai Bičego mīlestība pret rotu mākslu ierakstīta jau DNS.

– Visu bērnību esmu pavadījusi tēta darbnīcā, – stāsta Laura. – Viņa darbs mani burtiski apbūra. Vēl bērns būdama, iedziļinājos visos juveliermeistaru darba sīkumos un pat devu tēvam padomus par rotaslietu dizainu. Un tētis, lai cik tas būtu savādi, tajos ieklausījās. Tādēļ man neradās nekādas šaubas, par ko kļūt. Jau maza biju juveliere.

Kas jūs pamudināja tomēr dibināt pašai savu zīmolu, nevis turpināt attīstīt ģimenes biznesu?

Visdrīzāk dažādu estētisko priekšstatu konflikts. Tētis taisīja klasiskas rotaslietas – iespaidīgas, masīvas, ar stingru un pareizu formu, ar precīzi pēc izmēra piedzītiem, ideāli tīriem akmeņiem. Savukārt man gribējās ko citu. Mans rotu stils ir dzimis no vēlmes pašizpausties – parādīt savu individuālo būtību, savu iztēli.

Gribējās taisīt lietas, kas atbilst mūsdienu dzīvesstilam un sarunājas ar sievieti mūsdienu valodā. Tas lika man atstāt tēva kompāniju un radīt pašai savu. Protams, nebija viegli. Nācās iziet ārpus komforta zonas, sākt no nulles, uzņemties noteiktu risku, distancēties no ģimenes biznesa...

Taču tagad, kad pagājuši gandrīz 30 gadi, saprotu, ka tas bija viens no labākajiem lēmumiem manā dzīvē. Tāpēc es aicinu visas sievietes – nebaidieties riskēt, īstenojiet savus sapņus! Tas vienmēr atmaksājas.

Taču jūs savu sapni neīstenojāt viena pati.

Jā, nez vai man tas būtu izdevies bez Pjēro (Lauras vīrs Pjēro Marangons ir kompānijas Nanis līdzdibinātājs. – Red.). Viņš joprojām ir mana labā roka. Es nodarbojos ar jaunradi, viņš – ar visiem tehniskajiem un finanšu jautājumiem.

Vīrs un sieva kopā kā ģimenē, tā darbā – tas šķiet tik itāliski. Vai varat arī pati sevi nosaukt par tipisku itālieti?

Laikam gan. Kaut arī jēdziens “tipiska itāliete” ir tikai stereotipu kopums, es daudzējādā ziņā atbilstu šiem stereotipiem. Kā visas mūsu zemes sievietes, esmu traka uz ģimenes būšanām. Bez melīgas liekulības varu apgalvot, ka esmu rūpīga un gādīga mamma. Man ir trīs bērni, un pat tagad, kad viņi jau izauguši, mums joprojām ir ļoti tuvas attiecības, mēs daudz laika pavadām kopā. Ģimene, bez šaubām, ir mans lielākais dārgums.

Un kas ir iešifrēts jūsu zīmola nosaukumā Nanis?

Naniša – tā sauca mazu meiteni bāreni, kuru abi ar Pjēro satikām, apceļojot Haiti salu. Viņa bija neticami gaiša un draudzīga, viņas sejā visu laiku bija laimīgs smaids, bet acīs atspoguļojās apbrīnojama uzticēšanās visai pasaulei – par spīti trūkumam, kas valdīja visapkārt.

Tajā laikā daudz domājām par to, kā nosaukt savu zīmolu, un Nanišas vārds izrādījās tieši tas skaniskais tēls, ko tik ilgi bijām meklējuši. (Kopš tā laika Pjēro un Laura daļu peļņas atdod īpašam fondam, kas rūpējas par skolu celtniecību Haiti. – Red.)

Kad jūs demonstrējat savu aproci Trasformista, kura acumirklī spēj pārvērsties kaklarotā, tas atgādina iluzionista burvju triku… Kā jums ienāca prātā ideja radīt rotas transformeres?

Vienmēr esmu sapņojusi par revolūciju rotu pasaulē. Dārglietas pārāk ilgi ir bijušas kaut kas statisks, nemaināms un neaizskarams – tās aplika un valkāja tikai noteiktos gadījumos, pārējā laikā glabāja ieslēgtas seifā. Es uzskatu, ka rotas iederas ne tikai ballēs un viesībās.

Mūsdienu sievietes dzīvo aktīvu dzīvi, viņām jāspēj savienot praktisko un izsmalcināto, un tā ir bijusi mūsu zīmola pamatvērtība jau kopš paša sākuma. Man gribējās radīt rotaslietas, kuras spēj mainīties gan pēc formas, gan pēc stila, lai piemērotos mainīgām dzīves situācijām. Jo pat tajā brīdī, kad sievietei jāiet uz veikalu vai klases vecāku sapulci, viņai nevajadzētu liegt sev to burvīgo sajūtu, ko sniedz labi izgatavota rota.

Tā dzima mūsu līnija Trasformista. Tās ir rotas, ko var un pat vajag valkāt katru dienu, tās ir viegli pārvēršamas no ikdienišķām par vakara rotaslietām un otrādi. Jūs tikai reizi piespiežat nemanāmu magnētiņu, kas ietverts aizdarē, – un stingras formas kaklarota pārvēršas par zelta zīlīšu ķēdīti, rokassprādze – par kaklarotu.

Transformējamās rotas ir radītas tām sievietēm, kurām šķiet garlaicīgi valkāt klasiskus, monumentālus juvelierizstrādājumus. Tās ļauj bez īpašām pūlēm justies dažādi un stilīgi visas dienas garumā.

Vai jūsu klientu vēlmes dažādās valstīs ir atšķirīgas?

Protams, katrai zemei ir savas gaumes īpatnības, taču varu teikt, ka visas mūsu klientes vieno mīlestība pret skaisto, izsmalcināto un neparasto. Tas liek man secināt, ka skaistums tomēr ir universāla vērtība. Pati galvenā no manām vēlmēm ir paplašināt savu klienšu loku un panākt to, ka, pateicoties Nanis rotām, sievietes jūtas spilgtas, stilīgas un neatkārtojamas. Sajūsmā degošas klienšu acis – tas manam darbam ir labākais stimuls.

Vai jums ir savs iemīļotais materiāls?

Man patīk visi materiāli, ar kuriem strādājam, taču mana lielākā mīlestība ir rutila kvarcs. Tas izskatās nepabeigts, neperfekts, bet tieši tas mani arī uzpērk. Šo kristālu caurauž smalki, puscaurspīdīgi pavedieni – neticams skaistums! Katrs minerāls ir unikāls, divus vienādus jums neatrast. Vēl man ļoti patīk divu dažādu tekstūru zelta salikums – spožas un matētas, gludas un teksturētas virsmas.

Nejautāšu, vai pati valkājat savas darinātās rotas – tas ir acīmredzami. Taču vai kāda no tām ir jums vismīļākā?

Jā, tādas ir. Ne tikai kulta statusā ieceltās transformeres, kuras es valkāju pastāvīgi, pati dievinu arī kaklarotu Ivy no līnijas Dancing in the Rain. Tā ir vieglu zelta pērļu virtene, kas veidota no teksturētām 18 karātu zelta sfērām, ko mūsu meistari gravē ar rokām, izmantojot senu, ļoti sarežģītu un skrupulozu tehniku – bulino. Ļoti efektīga rota, ko var valkāt dažādos veidos – gan eleganti, gan papildinot brīva stila garderobi.

Kā jūs raksturotu savu ģērbšanās stilu?

Īsumā – brīvs. Šodien valkāju stingri klasisku apģērbu, rīt izvēlēšos kaut ko ekscentriskāku. Visvairāk man patīk princips “mix and match” – jauc un saskaņo. Mans stils seko man, nevis es stilam. Tā kā pati ik dienas esmu citāda, drēbju izvēle atkarīga no noskaņojuma un sajūtām. Milzīgu lomu manā tēlā spēlē rotaslietas.

Nespēju pat iztēloties situāciju, kad es no tām atteiktos. Lai arī daudz ceļoju un vispār dzīvoju ļoti aktīvu dzīvi. Rotas pilda to pašu lomu, ko moderni apavi vai efektīgs aksesuārs, – tās ir ķirsītis uz tortes, pēdējais štrihs manā tēlā. Tāpēc, radot rotu dizainu, es lielu uzmanību pievēršu to praktiskumam, vieglumam un universālumam. Lai dārglietas var doties jums līdzi visur, lai tās būtu ikdienai piemērotas un elegantas vienlaikus.

Ko, jūsuprāt, apzīmē jēdziens “slikta gaume”?

Domāju, ka tam nav universāla traktējuma. Mūsdienu sabiedrība diktē samērā stingrus labās gaumes standartus mums visiem, taču personīgi es tiem nepiekrītu. Ja kāda cita gaume nesakrīt ar jūsējo, tas vēl nenozīmē, ka tā ir slikta gaume. Pamēģiniet to izprast, saskatiet aiz tās personību! Pats galvenais ir patikt sev pašai vai pašam, nevis sekot citu uzstādījumiem.

Kurš jums ir sniedzis svarīgākās dzīves mācībstundas?

Mani vecāki. Viņiem ir piederējusi svarīgākā loma manā izglītībā, viņi iemācīja man būt drosmīgai, palīdzēja grūtos brīžos un vienmēr atbalstīja. Taču domāju, ka daudz man iemācījusi arī pati dzīve. Ikreiz, kad rodas sarežģīta situācija un tev ir jāizvēlas, kurā virzienā doties, katra uzvara un sakāve ir mācība, ko dod dzīve, nepārvērtējama dzīves pieredze. Tu neko nesasniegsi, pa ceļam neuzsitot punus. Un šis process ir nebeidzams. Es ik dienas pilnveidojos – cenšos kļūt par labāku sevis pašas versiju.