Latvieši pasaules mākslas telpā. Saruna ar izstādes "Tuvplāns" kuratorēm

Kuratores Daces Lambergas veidotā izstādes daļa, kas bija apskatāma Vidzemes koncertzālē Cēsis, bija kā ceļojums apkārt zemeslodei, piestājot vietās, kur bijuši vai joprojām strādā spilgti latviešu izcelsmes mākslinieki.

Otras daļas fokusā bija latviešu mākslinieki Ņujorkā, un tā atklāja pavisam jaunas telpas – topošo Cēsu Laikmetīgās mākslas centru, kas tiek iekārtots Cēsu kādreizējā neredzīgo biedrības rūpnieciskajā teritorijā. Šīs sadaļas kuratores Daiga Rudzāte un Žanete Skarule ir dzimušas vienā datumā un veido apbrīnojami saskanīgu radošo tandēmu. Pastaiga aicināja viņas abas pastāstīt par izstādē redzamo.

Edvīns Strautmanis, Māris Bišofs, Svens Lūkins, Signe Baumane, Vija Celmiņš, Artūrs Virtmanis, Dovanna Pagovska, Indriķis Ģelzis – kāpēc izstādei izvēlējāties tieši viņus?

Daiga Rudzāte: Atspēriena punkts bija Latvijas valsts simtgades biroja iniciatīva – veidot uz terminu “diaspora” orientētu programmu. Mūsuprāt, šim apzīmējumam ir tāda formāla garša, tāpēc mēs ar Žaneti runājām vienkārši par latviešiem, kas dzīvo ārpus Latvijas. Spēcīgiem, pozitīvi trakiem, neprātīgiem latviešiem pasaulē, kas nekad nav norobežojušies no savas mentalitātes, vienmēr ir apzinājušies sevi kā daļu no Latvijas kultūras telpas un tomēr bijuši tik kosmopolītiski un ambiciozi, ka spējuši atstāt nospiedumus pasaules mākslas kopainā.

Žanete Skarule: Tas bija viens no kritērijiem – latviešu mākslinieki un radošas personības, kuri ne tikai spējuši asimilēties un iekļauties citā vidē, bet ietekmējuši šo vidi un pat virzījuši globālus mākslas notikumus. Izrādījās, ka viņu ir daudz un visus vienā izstādē apvienot nevar. Tāpēc nolēmām tuvplānā uzlūkot Ameriku un vienu konkrētu pilsētu – kultūras un mākslas metropoli Ņujorku.

D. R.: Runājot par latviešiem ārpus savas valsts, bieži līdzi nāk smagums un melanholija. Mūsu uzmanības fokusā ir izcila māksla. Jo ir ļoti daudz spēcīgu un spilgtu vizuālās mākslas personību, kuras ir kļuvušas par absolūtiem piederīgajiem kultūrtelpā, kurā tās mīt, šajā gadījumā Amerikā, Ņujorkā, – tur viņus uzskata par amerikāņu māksliniekiem. Gan Edvīns Strautmanis, gan Svens Lūkins, gan Vija Celmiņš ir Amerikas mākslas vēstures daļa. Viņu darbi atrodas Ņujorkas Modernās mākslas muzejā, Solomona Gugenheima muzejā Ņujorkā, Vitnijas Amerikāņu mākslas muzejā un vēl daudzu citu institūciju kolekcijās, kurām mēdz pievienot apzīmējumu “prestižā”.

Ž. S.: Vēlējāmies arī, lai izstāde ir nevis noslēgts stāsts vai atstāstījums, bet drīzāk atvērts dialogs par latviešu māksliniekiem pasaulē. Tāpēc stāstījām gan par tiem, kas izbraukuši vai bijuši spiesti izbraukt jau senāk, gan arī tiem, kas turpina doties ārpus Latvijas, meklējot radošus izaicinājumus. Protams, tagad tam ir citi iemesli, bet arī viņu mērķis ir konkrētā pilsēta un mēģinājums caur to iekļauties globālajā mākslas vidē.

Izstādes pieteikumā minējāt, ka jūsu prātos tās apakšvirsraksts vienmēr bijis Vizīte mākslinieka darbnīcā.

Ž. S.: Jā, līdzās mākslas darbiem, kas atvesti no dažādām vietām vai arī radīti speciāli izstādei, bija skatāmi arī virtuāli ceļojumi. Tie ļāva skatītājiem nokļūt vietās, kur šie mākslas darbi ir radušies, vidē, kur to autori ir mācījušies un dzīvojuši un kas viņus lielā mērā ietekmējusi. Ir svarīgi saprast kontekstu.

Kāda tad ir Ņujorkas mākslas vide?

D. R.: Ņujorkas mākslas aina 20. gadsimta otrajā pusē ir ļoti pārliecinošs lielums. Tāda kā apsolītā zeme, kur valda brīvība, dzīves intensitāte un mākslas atbrīvotība, – pilnīgs pretstats Latvijai, kas atradās aiz dzelzs priekškara. Pēc valsts neatkarības atgūšanas 90. gadu sākumā daudzi latviešu mākslinieki pēkšņi varēja piepildīt savu sapni doties uz Ņujorku.

Ne tāpēc, ka viņiem būtu vienaldzīga sava valsts un mentalitāte, bet tāpēc, ka Ņujorka ir punkts, kur viss sākas un notiek. Protams, daudzos gadījumos tā ir ļoti skaista ilūzija, bet daudzos arī patiesība.

Ž. S.: Izstādei izvēlējāmies profesionāli spēcīgus māksliniekus, bet filmējot sapratām, ka viņi ir arī ļoti spilgtas un interesantas personības, kas reprezentē šo brīvību un uzdrīkstēšanos.

Piemēram, Svens Lūkins, sava laika Ņujorkas dendijs, kurš reiz izņēma savus darbus no slavenās Pace galerijas un paziņoja, ka nekad vairs neizstādīsies komerciālās mākslas telpās. Tāda atļaušanās!

D. R.: Un šis nav lokāli cirkulējošs stāsts, tas ir viens no tiem Ņujorkas mākslas telpas notikumiem, kuru mēdz pieminēt vēl šodien, – jo gan toreiz, gan šobrīd Pace bijusi un ir viena no prestižākajām galerijām pasaulē.

Edvīns Strautmanis 70. gados no Čikāgas pārcēlās uz Ņujorku, jo, kā saka viņa atraitne Irja Strautmanis, būt Ņujorkā bijis viņa vienīgais mērķis. Kad vaicājām par Strautmaņa draugu loku, viņa teica: “Ziniet, nekas daudz jau vairs nav atlicis – visi ir aizgājuši. Džons Čemberlens ir miris… Vienīgi Džuljens Šnābels vēl palicis.” Tie ir pasaules mākslas vēstures vārdi!

Strautmaņa darbnīcā Soho nofilmējām arī kādu zīmējumu, kas reiz bijis viņa nu jau aizsaulē aizgājušā dēla istabā pie sienas. Un šā zīmējuma autors ir Žans Mišels Baskjā, kurš mēdzis piekāpt pa vakariem. Tas viss būs redzams izstādes videomateriālos.

Ž. S.: Caur šiem stāstiem spilgti atklājas viņu dzīves mērogs. Neatpaliek arī Dovanna, pilnā vārdā Dovanna Pagovska, fotogrāfu Roberta Meipltorpa un Ričarda Avedona, kā arī Karla Lāgerfelda mūza, ārkārtīgi skaista un ietekmīga jauna sieviete, kurai visas durvis bija vaļā. Cilvēki bija gatavi maksāt naudu, lai Dovanna tos ievestu leģendārajā naktsklubā Studio 54...

Latvijā nekad nav izstādītas Māra Bišofa ilustrācijas, kas 80. un 90. gados regulāri bija skatāmas New York Times, The Times Magazine, The Village Voice un The New Yorker lappusēs. Viņa zīmējumi bija viena no šo mediju spilgtajām zīmēm. Mārim izdevās iekļūt šajā apritē – tas ir sasniegums, ko ne katrs spēj.

Tātad tiešām ir svarīgi būt Ņujorkā, lai izsistos pasaulē?

Ž. S.: Ne visi, kas aizbrauca uz Ņujorku, spēja iekļauties tās vidē, pielāgoties konkrētajai situācijai un turpināt savas karjeras tikpat spilgti, kā tās bija sākušās Latvijā.

D. R.: Izstādē bija neliels sižets, kas tapa, pateicoties Indrai Avenai, kura mūs izvadāja pa tām Ņujorkas vietām, kas latviešu sabiedrībā savulaik bija pazīstamas ar nosaukumu Elles ķēķis.

Ž. S.: Hell’s Kitchen ir arī ņujorkiešu jēdziens, kas apzīmē savulaik trūcīgu un radošu kvartālu Manhetenas rietumos, netālu no Brodvejas. Tur trimdas latviešu inteliģence un mākslinieku sabiedrība sanāca kopā, notika dzejas lasījumi, tika muzicēts un runāts par mākslas aktivitātēm. Bet, kā saka Indra, tā īsti asimilēties un sevi pierādīt Ņujorkas vidē viņi nespēja.

D. R.: Mūsu mērķis bija rādīt, ka latviešiem ir ļoti daudz ļoti stipru personību, kas saglabā savu mentalitāti un piesaisti, bet kosmopolītisms ir tas tramplīns, kas uzmet viņus gaisā. Un korelācijā ar sīkstumu dažkārt notiek pilnīgi brīnumainas lietas.

Animācijas māksliniece Signe Baumane saka, ka, nokļūstot tur, tu gribi būt amerikānis, runāt absolūti bez akcenta, būt daļa no tās pasaules. Līdz saproti, ka tai pasaulei tu esi interesants tieši tāpēc, ka esi atšķirīgs.

Ž. S.: Un tā ir tava vizītkarte, ar ko vari izcelties. Pretējais lielākoties izvēršas neveiksmīgi – tu nevari kļūt par amerikāni, jo nevari kļūt par to, kas neesi; un, noliedzot savu izcelsmi, tu noliedz arī sevi. Tā ir apziņa, kas šos cilvēkus lielā mērā pavada.

D. R.: Viņiem ir tāda iekšējā atspere. 70. un 80. gadu Ņujorka ar zemām īres cenām un lētu dzīvi ir zudusi. Taču pilsēta nav zaudējusi vilinājuma auru, lai arī šodien tā ir skarba un nežēlīga. Domāju, ka Signes Baumanes, Artūra Virtmaņa, arī Indriķa Ģelža būšana tur apliecina, ka viņiem piemīt spēcīgs izdzīvošanas kods, sava neprātīgā dziņa.

Jūs runājat par iekšējo brīvību, atļaušanos, kosmopolītismu kā vienojošām iezīmēm. Vai arī šo mākslinieku radītajiem darbiem ir kas kopīgs?

Ž. S.: Ņujorkā mītošie latviešu mākslinieki ir ļoti dažādi – atšķiras disciplīnas, tehnikas. Bet Ņujorka ir tā vide, kur šim visam ir vieta. Irja Strautmanis stāsta, ka Edvīns, kurš pārstāvēja otro abstraktā ekspresionisma vilni, tātad neko īpaši jaunu, tomēr Ņujorkā atrada savu skatītāju, atrada vietu, kur šai mākslai būt. Iespējams, tas nebūtu noticis kur citur.

D. R.: Slavenais Austrālijas latviešu mākslinieks Imants Tillers, komentējot Strautmaņa gleznošanas instrumentus – slotu un grābekli –, teica, ka viens iemesls varētu būt bijis tas, ka tik liela auguma cilvēkam pindzeles vienkārši bija par mazu, bet otrs – ka tā izpaudies latviešu zemnieka gēns.

Ž. S.: Mūsu mērķis gan nebija atrast viņu darbos latvisko identitāti. Mēs meklējām māksliniekus, kuru daiļradi saprot jebkurā pasaules vietā. Signe Baumane filmās caur savu prizmu stāsta vispārcilvēciskus stāstus, ko uztver jebkurš. Ja Svena Lūkina darbus izstāda līdzās amerikāņa Frenka Stellas darbiem, tie ir līdzvērtīgi. Var teikt, ka mēs ar tautiešiem lepojamies un atzīstam, ka identitāte ir tas īpašais rakurss, caur kuru skatāmies, taču mēs tai nepieķeramies.

D. R.: Ļoti apzināti izvairījāmies veidot sasaisti ar lokālo telpu. Mums bija svarīgi parādīt viņus kā pasaules telpas pilsoņus.