Jūrmalā viesosies Stīvens Ridlijs - pianists, kurš mūzikas dēļ aizbēga no bankas
Reiz, izdzēris pudeli vīna, viņš ierakstīja wallstreetoasis.com iespaidīgu paziņojumu. Vēl vairāk – manifestu. Par sevi, drosmīgo, kurš atteicies no sekmīgas investīciju baņķiera karjeras sirdslietas – mūzikas dēļ. Par dzīvi, kas mums tiek dota tikai vienreiz, tāpēc ir jādzīvo tā, kā gribas, nevis tā, kā par pareizu uzskata apkārtējie.
Nevienam sabiedrisko attiecību speciālistam nebūtu izdevies vēl prasmīgāk pievērst publikas uzmanību Daremas Universitātes absolventam, kurš savulaik sāka savu dziedātāja, komponista un pianista karjeru Londonas ielās, bet tagad uzstājas pasaules koncertzālēs.
8. augustā Stīvens Ridlijs kāps uz Dzintaru skatuves festivāla Summertime. Ielūdz Inese Galante ietvaros.
Vai atceraties, kad pirmoreiz piegājāt pie klavierēm?
Man bija divi vai trīs gadi. Neatceros, kā sāku spēlēt, tāpat kā neatceros, kā sāku staigāt. Laikam kā viens, tā otrs notika pavisam dabiski. Ziniet, mans tētis bija smaga rakstura cilvēks. No viņa baidījās daudzi, viņš pats nebaidījās ne no kā un neviena. Taču es skaidri redzēju, kā viņš mainījās, klausoties Elvisu Presliju. Kusa acu priekšā. Un es bieži domāju – kas īsti ir šī lieta, kam ir tik liela vara pār cilvēkiem? Kas ir šis ir brīnišķais un nepārspējamais spēks – mūzika?
Taču tradicionālu mūzikas izglītību jūs tā arī neesat ieguvis.
Nē. Pirmos deviņus dzīves gadus spēlēju, kā dieviņš bija licis, un droši vien sanāca gluži labi, jo vecāki nolēma mani sūtīt pie profesionāla pedagoga. Taču, jo vairāk gāju uz mūzikas stundām, jo mazāk sapratu. Man mācīja kaut kādus itāliešu vai latīņu terminus, bet es gribēju tikai vienu – spēlēt klavieres, izvilināt no instrumenta mūziku. Sanāca tā, ka bez lielas jēgas nomainīju vairākus skolotājus un šo ieceri atmetu.
Vai jums ir palīdzējusi universitātes izglītība – teiksim, humanitārajā attīstībā?
Absolūti ne. Iespējams, par to nebūtu vērts pat runāt, taču es veltīgi iztērēju trīs gadus, par dārgu naudu iegūstot akadēmiskas zināšanas. Kurām nebija nekāda sakara ar reālo dzīvi. Tās man neiemācīja iegūt draugus, tikt galā ar nodokļiem, pelnīt, veidot lietišķas darba attiecības – vispār dzīvot pieaugušo pasaulē. Bija tikai teorijas, bez praktiska pielietojuma.
Vai mēdzat aizdomāties par to, kāda būtu jūsu dzīve, turpinot strādāt bankā?
Jā. Pēc koncertiem cilvēki man bieži stāsta, ka arī viņi gribētu spēlēt klavieres… Runā ar mani par savu dzīvi, tie ir ļoti personiski, bieži vien sarežģīti stāsti. Tas mani ir uzvedinājis uz domu, ka jāizveido pašam sava tiešsaistes akadēmija, kur speciālisti mācīs klavierspēli, palīdzēs atrast īsto balsi, izkopt mākslinieka personību vai ar šādu mūzikas apguves terapiju iegūt dvēseles mieru un harmoniju. Tagad šī ideja kļuvusi par galveno virzītājspēku manā dzīvē.
Instagram varam novērtēt, kā boksējaties, cilājat stieņus un hanteles. Nebaidāties savainot rokas?
Nē. Ķermenis mums ir dots tālab, lai to lietotu.
Vēl te redzamas sarkanas klavieres, sarkans motocikls, sarkana žakete… Tā ir jūsu mīļākā krāsa?
Nē, taču tajā ir tāds rokenrols! Sarkanās klavieres mani uzkurina jo sevišķi. Uguns taču!
Un ko par to saka jūsu stilists?
Stilista man nav. Iztieku pats saviem spēkiem, tāpēc man katru dienu ir cits stils un milzīgs daudzums drēbju. Apģērbu pērkot, sevišķi neaizdomājos, vai jaunais saskanēs ar to, kas man jau ir. Pēc tam nākas lauzīt galvu, lai izveidotu gana kreatīvus komplektus.
Arī savu Instagram kontu veidojat pats?
Jā.
Komunicēt ar līdzcilvēkiem jums patīk?
Ļoti. Un ne tikai instagramā. Tieši tas, manuprāt, ir ļoti piemērots, lai pūstu citiem miglu acīs, vairums lietotāju tur demonstrē savas izskaistinātās versijas. Man patīk īsti cilvēki, īsta saskarsme. Esmu ievērojis – kad palieku viens, piemēram, ceļojot darba darīšanās, strauji saskumstu. Jūtos daudz, daudz labāk, kad esmu starp cilvēkiem – labiem un godīgiem ļaudīm, jūs saprotat. Nekas nevar būt ļaunāks par neliešu kompāniju, kam ir tikai viens mērķis – jūs piedzirdīt, lai pēc tam aprunātu.
Dodat priekšroku ierakstu studijai vai skatuvei?
Skatuvei, bez šaubām. Uzstāšanās publikas priekšā dod tik daudz emociju, ka to nevar pat iztēloties. Tas ir ideāls veids, kā saplūst ar tiem, kuri atnākuši tevi klausīties, grib uzlādēties ar tavu enerģiju. Tagad daudz koncertēju un no skatuves redzu, kā mūzika atsedz to labāko, kas katram cilvēkam piemīt. Tā ir laime. Studijas darbs ir pilnīgi pretēja lieta. Tur jākļūst par intravertu. Esi pavisam viens, vienīgais cilvēks visā pasaulē. Man darbs studijā ir smags laiks. Laiks, kad izmisīgi cīnos ar sevi. (Smejas.)
Kurus pianistus jūs apbrīnojat un kāpēc?
Man ļoti patīk Nina Simona. Oskars Pītersens. Čiks Korea. Varu arī pateikt, kāpēc, – klavieres ir spēlējuši simtiem tūkstoši, bet šos trīs nesajauksiet ne ar vienu citu. Lai arī viņi ir ļoti atšķirīgi savā starpā. Viņi bija atraduši savu balsi, savu izpildījuma manieri. Taču galvenais ir tas, ka vienmēr ir skaidri saprotams, ko viņi grib tev teikt. Arī man gribētos attīstīt šādu spēju, un man šķiet, ka pēdējos trīs četrus gadus jau izdodas kaut ko uztaustīt… Kaut arī spēlēju nu jau 27 gadus. Jūtos, kā stāvot uz milžu pleciem un lūkojoties uz ceļu, ko viņi uzbūvējuši, lai es varu to iet.
Kas jūs interesē no mūzikas brīvajā laikā?
Milzums dažādu lietu. Man patīk rakstīt. Patīk lasīt. Ceļot. Mani ļoti aizrauj arhitektūra un dizains. Interesē cilvēka prāta daba un noslēpumi. Vismaz 20 stundas nedēļā veltu prāta spēju attīstīšanai un pašizglītībai – man tā šķiet lieliska nodarbe brīvajam laikam. Un vēl man ir iepaticies gatavot ēst! (Smejas.) Agrāk man tāda ieraduma nebija, taču tagad esmu kļuvis par īstu kulināru!
Vai esat atradis savu ideālo laimes recepti?
Labs jautājums. Domāju, ka lielākā privilēģija, kādu varam izpelnīties uz šīs zemes, ir iespēja palīdzēt cilvēkiem. Tas nav viegli, tas prasa neatlaidību, pašaizliedzību, prasmi atbīdīt savas intereses otrajā plānā. Taču galu galā tā ir labākā sajūta, kādu jebkad esmu piedzīvojis. Sasodīts, tā ir fantastiska sajūta… Kopumā ņemot, laime man ir sieviete, kuru mīlu, draugi, kurus mīlu, un dzīve, pilna iespējas palīdzēt citiem.
