Laikmetīgās mākslas centrā "Kim?" būs skatāma izstāde "Ļoti mazs lodziņš"

Kad American Fine Arts Co. galerijas dibinātājam un vadītājam Kolinam Delandam (1955–2003) jautāja, "kādēļ viņa galerija nekad nedrukāja preses relīzes, viņš atbildēja, ka pastāv ļoti mazs laika lodziņš, kurā vizuāls mākslas darbs tiek piedzīvots, pirms [mākslas] uztveri neizbēgami sāk veidot valoda, un šo lodziņu vajadzētu atstāt atvērtu pēc iespējas ilgāk: mums būtu jāpretojas pāragrai vizuālo iespaidu noslēgšanai, pēc iespējas ilgāk nepadodoties skatītāja pieredzes virzīšanai caur valodas ierobežojumiem". (Džekijs Makelisters, 2003. g. augustā)

Izstāde "Ļoti mazs lodziņš" ir jaunā Kim? programmas direktora Kaspara Groševa pirmā izstāde kuratora lomā un tajā piedalās latviešu mākslinieki Viktors Timofejevs un Evita Vasiļjeva, kā arī turku mākslinieks Bora Akindžiturks un somu mākslinieks Jāko Pallasvuo. "Ļoti mazs lodziņš" ir atvērts organisms, kas varētu būt arī mēmais kino vai sviestmaize no Renesanses - mākslas darbi izstādē viens otram miedz, krekšķina, dīdās un slīd starp arkām, aicinot skatītāju atteikties no patskaņiem un līdzskaņiem, lai atvērtu ļoti mazu lodziņu vai vidēju lodziņu, vai samērā lielu logu, vai ļoti lielu logu. Aiz baltajām sienām apslēptajos logos virmo silts gaiss, kas kā tauriņu deja sajaucas ar betona putekļiem, nogulstot uz drēbēm un stiegrainām rokām, kas tver pēc tā, kas šeit jau kādu laiku vairs nav. Gaiss kustoties "imitē veidu, kādā daba rada telpu un ieliek tajā daudz lietu, smagas un vieglas, mazas un lielas, visas radniecīgas, tomēr katrai ietekmējot visas pārējās". (Mērss Kaninghems, 1952) 

"Pirms aptuveni gada es kādā Briseles kafejnīcā vēroju, kā ar atsegtu aizrautību Jāko, Viktors un Bora kopīgi zīmē, ik pa brītiņam apmainoties ar lapām, vērpjot sarunas, kas mijās ar klusēšanas pauzēm. Dažas nedēļas vēlāk jau citā kombinācijā zīmējumu straumei pievienojās Evita, vēl pēc laika - kāds cits. Iespējams, tajā mirklī radās ideja par "Ļoti mazu lodziņu" kā telpisku notikumu, kurā mākslinieku rokraksti savijas amorfā žestu kopumā, iezīmējot sadarbību kā atvērtu izteiksmes līdzekli. Katra reize, kad dažādos izkārtojumos es ieraugu šos kopīgi tapušos zīmējumus, ir kā neliels momentuzņēmums ar klejojošu, izsmalcinātu garu (vai līķi), kas pabāž galvu virs bruģa, zem kura ir pludmale", atklāj Kaspars Groševs.