Baņķieris Reinis Rubenis: "Nauda neattaisno tavu eksistenci"

Labprāt runā par revolūciju finanšu pasaulē un globālām izmaiņām vispār, bet piesauc arī Danti, Gēti, Luteru, senos grieķus un piešauj vēl ebreju anekdoti. Būt labam cilvēkam un nodzīvot cilvēka cienīgu dzīvi ir viņa mērķis. Atzīstot, ka kļūšana par cilvēku ir nebeidzams izaicinājums un bezgalīgs process.

Tā sanācis, ka tieši šodien tev paliek četrdesmit. Kādas pārdomas par šo ciparu?

Senāk uzskatīja, ka četrdesmit – tas ir briedums, ar tiem tika sasniegts pieauguša cilvēka statuss. Aristotelis to raksturoja kā augstāko punktu, virsotni, kad ķermenis ir attīstīts un prāts vairs nav jaunības kaislību nomākts. Franči sakot, ka 40 ir jaunības vecums, kamēr 50 esot vecuma jaunība.

Jā, es par saviem četrdesmit domāju. Un varu tos asociēt ar Dantes Dievišķās komēdijas sākumu: “Bija mūža gaita tikai pusē spēta,/ Kad atģidos es mežā tumsas tītā,/ Jo taisnā taka bija pazaudēta.” No šā meža, kas ir kaislību un maldu alegorija, Dante cenšas pacelties glābjošā kalna virsotnē, taču ceļā viņam stājas pantera, lauva un vilcene, kas simbolizē kaisli, lepnību un alkatību – visu to, ko mums šajā grēcīgajā pasaulē nepieciešams pārvarēt.

Par savu pavadoni viņš izvēlas dzejnieku Vergiliju, kurš izved viņu cauri šiem elles lokiem un izgaismo tos. Vergilijs ir skaidrā skata, struktūras un stiprās muguras tēls. Kāpēc es par to domāju? Cik labi būtu, ja Vergilijs mums būtu blakus, tad, kad ir izšķirīgs brīdis, kad saproti, ka ar savu lēmumu tu izdari izvēli, kas ietekmē daudzus un reizē jau esi apzīmogojis sevi.

Nav viegla lieta – zināt, ka tā ir pilnībā tava brīva izvēle, un saprast, ka tā nes līdzi atbildību par šīs brīvības neadekvātu pielietojumu. Tātad, citiem vārdiem sakot, lai arī savās izvēlēs esam visai ierobežoti, tomēr zini: tu pats vien esi savas dzīves autors. 20 – 30 gadu vecumā tas nav tik acīmredzams, 40 gados Dantes atziņa palīdz. Tā liek padomāt par iedomību un atcerēties pazemību.

Pats sevī esi pārvarējis lepnību, alkatību un kaisli?

Sāksim ar to, ka dzīvē pārbaudījumi nekad nebeidzas. Četrdesmit ir tie gadi, kad tu esi ieraudzījis dzīves sarežģītību. Esi saredzējis visu deviņu elles loku rakstura iezīmes un kaut kādā vienā vai otrā jomā ar tām saskāries. Neviens cilvēks nevar apgalvot, ka viņš ir ticis galā ar vienu vai otru lietu... Šajā sakarā man labā atmiņā ir sengrieķu teiciens: nesaki par cilvēku, ka viņš ir nodzīvojis laimīgu dzīvi, kamēr viņš ir dzīvs!

Bet, pabeidzot par vecuma tēmu, jūtu, ka nāk laiks, kad sveces sāk izmaksāt vairāk nekā dzimšanas dienas kūka. (Smejas.)

Tu daudzus gadus strādā bankā. Kas, tavuprāt, ir nauda un ko tā dara ar cilvēkiem?

Nauda ir interesants fenomens. Pirmkārt, nauda nevar būt visiem. Ja tā ir visiem, tad tās nav nevienam. To mēs redzējām padomju laikos. Otrs, – ja tev ir nauda, ar to kaut kas ir jādara, jo tā visu laiku zaudē vērtību. Turklāt ir bezgalīgi daudz veidu, kā naudu var zaudēt, bet ir maz veidu, kā to iegūt. Par to ir interesanti domāt. Protams, banka ir tā vieta, kur naudai ir jābūt.

Anekdote par šo tēmu. Ebreju mazdēls jautā vectēvam: kas ir banka un ar ko nodarbojas baņķieris? Vectēvs atbild: aizej pie ledusskapja, izvelc vistreknāko šķiņķa gabalu, paturi drusku rokās un ieliec atpakaļ ledusskapī. Kaut kas taču uz pirkstiem palika, vai ne? (Smejas.)

Man ļoti žēl, ka postpadomju reģionā, kurā esam uzauguši, – un, iespējams, tieši tādēļ, ka daudzi nākam no lielas nabadzības, – nauda daudziem ir kļuvusi par galveno mērķi vai mērauklu, kā mērīt panākumus, sasniegumus vai kā attaisnot savu eksistenci. Man liekas, ka ir daudz svarīgākas vērtības par to... Kaut vai uzticams vārds vai izpalīdzīgs raksturs.

Tauriņa efekta spēks

Tu gribēji kļūt par bankas vadītāju?

Esmu pateicīgs un izbaudu šo pienākumu nastu. Vai esmu uz to mērķtiecīgi gājis? Nē. Apskatot viena vai otra cilvēka biogrāfiju vai CV, parasti šķiet, ka viss ir noticis likumsakarīgi, secīgi, lineāri. Mācījās tur, tad tur, tad sāka strādāt tur, ieguva tādas zināšanas, izdarīja to... Bet dzīvē liela vieta ir vienkāršām sakritībām, gadās atrasties īstajā laikā īstajā vietā. Lai arī kā man gribētos domāt, ka pats esmu savu panākumu autors, jāatzīst, ka lielu lomu noteikti ir spēlējusi nejaušība, iespēja, tauriņa spārnu efekti.

Piemēram?

Kad beidzu skolu, mana māsa uzrakstīja eseju, kāpēc es gribētu mācīties Rīgas Ekonomikas augstskolā, un iesniedza dokumentus. Bet es galīgi negribēju tur mācīties, es gribēju studēt dokumentālo kino, mani vairāk interesēja mākslas un kino pasaule, jaunībā biju pastrādājis kino forumā Arsenāls.

Bija 90. gadu vidus, un māsa redzēja, kur tad tas jaunākais brālis liksies ar tām savām interesēm to laiku peripetijās. Viņas rūpes bija ļoti apzinātas un konstruktīvas. Protams, tajā laikā mācīties zviedros bija labākais, ko darīt.

Vēl cits piemērs par mazajiem tauriņa spārniem, kas atstājuši savu ietekmi: pirms gadiem septiņiem kāds zviedru vadītājs bankā pierunāja mani uzņemties finanšu tirgu pārraudzību. Man ļoti negribējās, lai gan finanses bija mana interešu joma, šķita, ka tās man būs tikai galvassāpes. Viņš mani ilgi pārliecināja, es centos izvairīties, viņš gaidīja. Beigās piekritu. Tas savukārt pavēra man jaunus ceļus un iespējas bankā.

Šādi mini tauriņa efekti izmaina dzīves trajektoriju. Un mums ir jābūt ļoti redzīgiem, lai pamanītu, kad nāk iespējas, – tās ir jāņem un jāliek vietā. Jo ir taču arī tādi periodi, kad viss nāk grūtāk un kad šķiet, ka dzīve notiek visiem citiem, tikai ne tev. Tāpēc jābūt acīgiem un jāuzņemas risks atsaukties dotajām iespējām.

Mūsu vecāki vēl dzīvoja tādā vidē, kad izmācījās to, ko izmācījās, tika norīkoti tur, kur tika... Mums arī lietas kārtojas vēl diezgan secīgi. Bet, domājot par mūsu bērniem, man liekas, ka viņiem dzīvotprasme būs vēl sarežģītāka, jo vajadzība pēc riskēšanas un ātras reakcijas būs nepieciešamas vēl vairāk. Viss tik ļoti mainās. Kādas zināšanas būs vajadzīgas, lai cilvēks būtu citiem lietderīgs apstākļos, kad daudzi darbi jau būs uzticēti robotiem un mašīnām?

Būt radošam, būt precīzam, spēt mainīties līdzi izmaiņām vēl lielākā tempā, t.i. savas dzīves laikā iemācīties un aizmirst iemācīto u. tml. Manuprāt, nākamajām paaudzēm tas būs milzīgs bieds. Vai tiešām pareizas izrādīsies tās prognozes, ko, piemēram, pauž izraēliešu autors Juvals Noa Harrari, – ka būs miljards nevajadzīgu cilvēku? Iedomājies, kāds tas ir izaicinājums cilvēkam, ja viņš dzīvo, bet nav vajadzīgs. Eksistences katastrofa, ja tu ar savām dotībām vairs nevienam neesi nepieciešams. Masveidā tas ir diezgan dulli.

Arī bankās tā būs?

Darbinieki man mēdz jautāt, vai bankās būs tikai datori. Saku: iespējams, dators būs labāks kredītu izsniedzējs, tas spēs labāk, ar lielāku precizitāti izvērtēt un izsniegt kredītu, balstoties uz statistiskajiem datiem, labāk izcenot risku. Bet cilvēks būs vajadzīgs, lai klientam palīdzētu noorientēties, varētu nomierināt, sakārtot, izskaidrot.

Līdzīgi tam, kā prognozē, ka robots būs labāks diagnozes noteicējs nekā ārsts, bet vienmēr būs vajadzīga māsiņa, kas apkopj brūci vai izmasē izgulējumus. Tās kompetences, kas saistītas ar cilvēku spējām strādāt ar citiem cilvēkiem, – iejūtība, sirsnīgums, atbalsts, izpratne, valoda, komunikācija, – vienmēr būs nepieciešamas. 

Cik lieli ir tavi bērni?

Man ir divas meitiņas, vienai būs divpadsmit gadu, otrai deviņi mēneši. Redzi, kabinetā ir viņu fotogrāfijas.

Jau domā par to, kā viņas ievirzīt, kā palīdzēt nākotnē?

Gribas iedot pareizās iemaņas. Pareizo veidu, kā viņām pēc tam sevi attīstīt.

Kādu tu atceries savu bērnību?

Lauki. Vecpiebalga, kur mums ir dzimtas mājas. Kamēr mamma mācījās aspirantūrā, savu dzīvi līdz kādiem pieciem gadiem pavadīju tur – viensētā, ar govīm, cūkām, aitām. Ziemas periodos viens pats ar vecvecākiem, bet vasarās dzīve tur kūsāja. Siena vākšana, kartupeļu vagas, pārējie lauku darbi, Pēc tā man šobrīd ir nostalģija. Vai iešana sēņot, kad sāk līņāt. Dubļains meža ceļš. Mums bija tāds Vārnu kalns, kurp gājām ar mammu un tēti... Man žēl, ka šo lauku bērnību nevaram iedot saviem bērniem. Lauku mājas mums ir, bet tādas īstas lauku dzīves tur vairs nav.

Kā tevi ietekmēja tas, ka tev tādi īpaši vecāki gadījušies?

Nevaru noliegt, man ir ļoti paveicies ar vecākiem un arī vecvecākiem. Priekš manis vecāki ir bijuši gudrākie cilvēki pasaulē, arī vērtību sistēmas paraugs. Tētis bija ētikas profesors un vēsturnieks, mamma – profesore estētikas filozofijā (Andris Rubenis un Māra Rubene. – Red.). Viņi man ir ielikuši vērtību sistēmu, darba ētiku un pašu galveno – to, ka jāizturas ar cieņu pret jebkuru cilvēku. Protams, ir bijuši periodi, kad es neesmu sapratis viņus un viņi nav sapratuši mani. Bet es esmu lepns par saviem vecākiem.

Bet kā bija sadzīvot ikdienā?

Ne jau viņi man klāstīja par kaut kādiem sarežģītiem filozofijas konceptiem... Viņi savās dzīvēs iemiesoja to attieksmi, darba ētiku, cieņu pret cilvēkiem. Atceros vecākus arī dažādās savstarpējās mijiedarbības situācijās. Kā viņi savā starpā jokoja, izrādīja mīlestību vai dusmas. Atziņas par kaut ko, ko tad nesapratu vai vien aptuveni sapratu... Un – ļoti izkopta valoda. Tas viss atstāja nospiedumus.

Tā kā zinu, ka valodu vislabāk var ielikt bērnības gados, ļoti gribēju, lai meitai ir krievu valoda, bet krievu bērnudārzu tik ātri neatradām, aizsūtīju viņu uz Žila Verna franču skoliņu. Tagad viņas franču izruna ir tik perfekta, kā īstai parīzietei, skan kā mūzika. Šajā sakarā mums bija smieklīgs atgadījums. Braucām ar prāmi uz Korsiku, un meita franciski sarunājās ar kādu padzīvojušu franču pāri. Pēc kāda laika viņi kaut ko franciski pajautāja mums ar sievu, bet mēs atvainojāmies, ka runājam tikai angliski. Viņi sāka skatīties ar aizdomām un meitai vairākkārt pārjautāja, vai mēs tiešām esam viņas vecāki, vai neesam bērnu par to pārliecinājuši, varbūt viņa atceras, ka ir dzīvojusi kaut kur Francijā. Citādi kā var būt, ka viņa runā tik labā franču valodā, bet mēs nemaz...

Iedēstīt iedvesmu

Kuri cilvēki vēl ir bijuši tev būtiski, izšķiroši, kaut ko mainījuši tavā dzīves uztverē, atstājuši iespaidu?

Ar pateicību atceros 1. ģimnāzijas matemātikas skolotāju Daini Kriķi, viņš bija ģeniāls skolotājs. Tik skaidrs, viegls, secīgs. Viņš burtiski ielēja tevī matemātiku. Tā nu ar skaitļiem vienmēr esmu bijis draudzīgs, man tie vienkārši padodas. Viņš arī palīdzēja attīstīt prāta ātrumu un precizitāti.

Nevaru nepieminēt savu peldēšanas treneri Daini Podkalnu.

Nopietni nodarbojies ar peldēšanu?

Jā, aizpeldēju diezgan tālu. Īsti nezinu, izpildīju vai neizpildīju sporta meistaru, tās normas mainījās, bet sporta meistara kandidāts 200 metru kompleksajā peldēšanā biju. Dainis bija ļoti cilvēcīgs treneris, ielika manī sportisku raksturu, cīņas sparu. Tev ir jāiepazīst gan sakāve, gan nevarēšana. Tev ir jānopelna tas, ka vari nopeldēt ātrāk nekā celiņa biedrs.

Talants palīdz, bet visam pamatā ir pacietīgs darbs. Treniņš pēc treniņa. Padomju skolā tas bija diezgan skarbi. Daži no maniem peldēšanas biedriem beidza ar veselības ierobežojumiem, jo slodze bija par lielu. Un tas aukstais ūdens padomju laikā! Drausmīgi. Zilas lūpas, zobi klabēja, kamēr, pie celiņa turoties, klausies trenera norādījumus. Šausmīgi auksti kādreiz bija sporta nama Daugava baseinā. Tagad tik traki vairs nav.

Vēl gribu ar pateicību pieminēt Pēteri Hogfeldu, kas manī atmodināja interesi par finansēm. Savukārt Diāna Pauna, kas ilgus gadus bija prorektore Rīgas Ekonomikas augstskolā, pareizos momentos pielika roku manai vēlmei mācīties tālāk un attīstīties.

Ja par citām jomām – interese par filozofiju, protams, nāk no vecākiem. Bet gribu pieminēt arī Hansu Baijeru, kurš ar savām lekcijām un sarunām veicināja manu interesi par hermeneitiku, filozofiju un teoloģiju. Viņš iedēstīja iedvesmu. Ielika graudus, kas pēc tam izauga.

Tātad pēc tam, kad biji beidzis zviedrus, studēji arī teoloģiju. Kas notika?

Nekas tāds. Sāksim ar to, ka man sanāca ļoti ātri izstudēt. Vidusskolu beidzu septiņpadsmit gados, augstskolu – deviņpadsmit un maģistra grādu ieguvu, kad man bija divdesmit viens. Beigt mācīties šķita drusku jocīgi. Bija iespēja palikt doktorantūrā Stokholmā, bet es gribēju atgriezties, jo dzīve ar draugiem mutuļoja šeit.

Kāpēc teoloģija – tam ir divi argumenti. Viens ir tas, ka mani interesēja filozofija, bet vecāki filozofi uzreiz skaidri un gaiši pateica “nē” tam, ka es mācītos Filozofijas fakultātē, tādu pazemojumu viņi negribot piedzīvot. Ja dēls nebūs gana rūpīgs lasītājs un uzdevumu pildītājs, skaidrs, ka viņiem būs kauns par mani. (Smejas.)

Otrs – manā dzīvē aptuveni no 18 līdz 25 gadiem bija, ja tā var teikt, kristietības periods. Bija draugu loks, kurā šīs idejas un pārliecības uzrunāja. Tajā diezgan haotiskajā un bez orientieru laikā – 90. gadu beigās – jauniešiem, kuri tikko mēģina atrast savu pasaules stāju, šie jautājumi rezonēja. Man bija draugs Artis Celmiņš (Šobrīd Baltijas Reformātu teoloģijas semināra direktors. – Red.), tad iepazinu Ungaru Gulbi (Šobrīd Rīgas Reformātu draudzes mācītājs. – Red.).

Mēs visi bijām jauni cilvēki, mērķtiecīgi tikāmies, domājām par dzīves jēgu, lasījām, diskutējām, šķetinājām visādus jautājumus. Kristietība bija labs veids, kā skatīties uz šo pasauli. Interesants, brīnišķīgs, skaists, sarežģīts veids. Bija tāds Rīgas Reformātu teoloģijas seminārs, Artis veda šurp no Amerikas un visas pasaules labākos teoloģijas pasniedzējus. Tā bija unikāla iespēja studēt teoloģiju. Tā es to izmācījos, rūpīgi izlasīju visu literatūru, visus kursus noliku, bet maģistra darbu neuzrakstīju.

Kā tad tā?

Mainījās intereses. Ap to laiku sapratu, ka kristīgās kalpošanas dzīve nebūs mans ceļš. Vispār šis dzīves posms ar aiziešanu no kristīgās vides man bija diezgan smags periods, kad bija grūti noorientēties pasaulē. Iespējams, to varētu attiecināt uz to, ko mēdz apzīmēt kā jaunības gadu krīzi. Ja esi mērķtiecīgi konstruējis vienu pārliecības torni, nevar uzreiz pārkāpt pilnīgi citā. Vispirms jānojauc esošais līdz pašiem pamatiem, lai vari sākt celt nākamo.

Man negribas lietot vārdus “ticības zaudēšanas laiks”, jo nekas nav viennozīmīgi, ticība jau saglabājas, ticība vienalga ir svarīgākais dzīvē, mēs tāpat vienmēr ticam kaut kam. Bet šo periodu atceros kā diezgan dezorientētu.

Ar kādiem sasniegumiem tu lepojies?

Atceros dažus spilgtus momentus, kad esmu bijis lepns kā pāvs. Piemēram, peldēšanā. Pirmos gadus trenējos kopā ar gadu vecāku grupu un man gāja draņķīgi. Biju viens no sliktākajiem peldētājiem, man vispār nepadevās delfīna stils. Tad pāris gadus trenējos pie Daiņa Podkalna, un, kad man bija 13 – 14 gadu, notika simts metru sacensības starp mūsu diviem gadiem – un es uzvarēju. Tad gan es biju lepns.

Zviedrijā pirms gadiem divdesmit, kad mācījos maģistrantūrā, bija finanšu atvasināto instrumentu kurss, ļoti sarežģīts, daudzi to nevarēja nokārtot. Es samācījos un noliku ar augstāko atzīmi. Tad arī šķita, ka esmu ieguvis pašapziņu.

Protams, lepojos arī ar sasniegumiem šeit, bankā, bet negribu būt iedomīgs. Drīzāk esmu pateicīgs, ka dzīve tā ir iegrozījusies. Tā ir arī pateicība par iespēju lepoties. Būtu grēks teikt, ka man dzīvē nav veicies, – ir ļoti veicies. Jā, es esmu pateicīgs, kā smejies, savai likteņdievei, kurai ir bijuši dažādi vaibsti, bet reizēm man šķiet, ka tā izskatās visai līdzīga manai sievai. (Smejas.)

Skrējiens ar tekstu

Kādas izjūtas tev rada priekšnieka postenis?

Šis ir ļoti prasīgs un smags darbs. Un man ir svarīgi tas, kādu vārdu es pēc sevis atstāšu. Eiforija par sasniegumiem ir īsa. Dažas dienas vai nedēļu, pēc tam jābūt gatavam atbildīgam, rūpīgam, tātad ne vieglam darbam katru dienu. Es gribētu būt viens no tiem, kurš Swedbank būs izvedis nākamajā attīstības posmā.

Visa finanšu nozare šobrīd iet cauri revolucionārām izmaiņām. Šī nav Pastaigas tēma, tāpēc īsi. Tiešām notiek revolūcija, radikāli mainās viss, kā strādās finanšu sistēma. Tas ir sarežģīti. Nākotnes banka ir banka tavā telefonā. Tajā pašā laikā finanšu sistēma atveras visai citai pasaulei un tās mērķis ir ieaugt vietējo sabiedrību ekosistēmās.

Nākotnē mobilajā bankā redzēsim ne tikai tradicionālos banku produktus, bet visādus sintezētus, parādīsies pilnīgi jauni pakalpojumi. Piemēram, noteikti kāds izdomās, kā salikt visas lojalitātes kartes aplikācijā, lai atbrīvotu vietu maciņā, iespējams, varēs glabāt garantijas talonus, kuri parasti pazūd, vai – medicīniskos datus. Banka ar laiku kļūs par uzticamu datu turētāju. Banku nozarē nākotne būs nevis tikai naudas, bet arī datu turēšana un mīšana. 

Man ir jācenšas domāt ilgtermiņā. Dažkārt man jautā, par ko vispār ir mans darbs. Tas ir lēmumu pieņemšanas process ar mērķi pieņemt arvien pareizākus lēmumus, t.i., lēmumus, kas jau paredz nākotni. Protams, šie lēmumi ietekmē mūsu pašu dzīvi un diemžēl jāatzīst, ka gadās arī nepareizi lēmumi. Bet kā no tā izvairīties, ja visi saskaitāmie nemaz nav identificējami? Te palīdz pieredze un intuīcija, taču arī tās reizēm nepalīdz.

Vai tev ir bijušas pamatīgas kļūdas?

Jā, man ir bijušas kļūdas, kuras esmu pārdzīvojis ļoti nopietni. Tieši tās man ir likušas daudz nopietnāk attiekties pret lēmumiem, kas ietekmē vai var ietekmēt citus cilvēkus. Tās kļūdas esmu gadiem nesis līdzi kā atziņas. Piemēram, nepareizi cilvēki nepareizos amatos.

Agrāk ir gribējies paņemt darbā vai turēt tuvāk cilvēkus, kas ir tev līdzīgi, ar kuriem ir vieglāk saprasties. Man ir jāabstrahējas, jābūt neitrālam, jānovērtē zināšanu bagāža, lai dotu atbildību vienam vai otram. Cilvēku dažādība rada pievienoto vērtību. Divi vienādi cilvēki pieņems divus vienādus lēmumus. Un viens uz otru tik ļoti paļausies, ka neizaicinās, neuzdos otram nekādus jautājumus.

Šaubas – tas ir par tevi?

Šaubas ir neatņemama domāšanas procesa sastāvdaļa. Tā ir iekšējā saruna. Visa mana domāšana ir balstīta tajā, lai es apšaubītu savu pārliecību. Bet mērķis šaubām ir viens – lai nostiprinātu lēmumu tajā neskaidrajā vidē, kurā tas ir jāpieņem. Šaubas nav slikts instruments. Bet – tu vari šaubīties tikai līdz lēmuma pieņemšanas brīdim. Kad esi pieņēmis lēmumu, tad gan sadzīvo ar rezultātu. Ja ir kļūdas, tad labo. Nav jēgas sevi šaustīt. Un, jā, “mūžības brilles ir jātur pa rokai”, jo tās visas kaislības ieliek savā perspektīvā, taču risks zaudēt redzes asumu vienmēr pastāv.

Kā šis darbs ir mainījis tevi kā cilvēku?

Gribētos domāt, ka nav mainījis uz negatīvo pusi. Nekad nedomāju, ka būšu spējīgs tik intensīvi strādāt. Tas ir – esmu strādājis vienmēr un diezgan daudz, bet šie darba pienākumi ir atklājuši man pašam nezināmu darba spēju kapacitāti. Kā tētis teica – “esmu slinks pēc dabas”, tāpēc man gribas ātrāk padarīt darāmo. Vēl šie darba pienākumi manī ir attīstījuši sīkstumu, izturību, spēju koncentrēties, disciplīnu. Iespējams, ka tagad vairs neesmu tik iecietīgs un esmu kļuvis prasīgāks. Cerams, ka esmu kļuvis arī redzīgāks pret izlaidību, paviršību, slinkumu.

Liela atbildība, tātad arī liels stress? Kā tiec ar to galā?

Šajā sakarā man ļoti patīk Senekas un stoicisma mācība – ētiskais ideāls ir gudrais, kas sasniedzis tikumību, ko nespēj salauzt ārējie apstākļi, un labprātīgi virzās turp, kur liktenis viņu ved. Tā ka uztraukties vajadzētu tikai un vienīgi par savu netikumu, jo viss pārējais ir ārpus tavas varas un līdz ar to nav jēgas par to uztraukties. Nav jēgas arī uztraukties divreiz. Ja būs jāuztraucas, tad tikai tad, kad kaut kas notiks, un pat tad ne, jo nez vai varēsi ko mainīt.

No otras puses, atzīstu, ka par stoiķi vēl tikai mācos, par stoiķiem mēs kļūstam visas dzīves garumā, tas ir konstants iekšējs process, un, saprotams, es uztraucos par diezgan daudz ko, sākot no domām, kas reizēm uzmācas par neprognozējamo risku... par savām meitenēm... Bet, ja nesatrauktos ne par ko, vai tad būtu interesanta dzīve?

Bet Seneka man ir milzīgs atbalsts, vienīgā grāmata, kas stāv uz mana darba galda. Kad vajag paņemt atkāpi no kādas akūtas problēmas vai atrast veidu, kā pacelties mazliet virs, lai nebūtu pārāk karsts prāts, atveru un palasu. Seneka dod labu, mierīgu atslodzi.

Mans veids, kā atpūsties un atgūties, vispār ir caur tekstu. Ikdienā nākas pārskatīt ap simts lappušu ar darba saturu, tāpēc, lai iegūtu distanci no darba, atrisinātu stresa jautājumus, palīdz cita rakstura teksts – daiļliteratūra, populārzinātniskā literatūra, ko varu baudīt, klausīties audio variantā. Līdzīgi, kā mājās vajag aplaistīt puķes, man ir nepieciešams aplaistīt iekšējo pasauli. Esmu atradis veidu, kā to izdarīt, – skrienot un klausoties audiogrāmatas. Tā ir mana formula – skrējiens ar tekstu.

Tu skrien arī maratonus...

Jā, esmu noskrējis sešpadsmit un saplānojis šo gadu. Plāns ir diezgan ambiciozs, gribu noskriet četrus, lai četrdesmitgadi noslēgtu ar divdesmit maratoniem. Pavasarī Parīze, Rīgu jau pēc definīcijas negribu izlaist. Rudenī pirmo reizi noskrēju Valmieras maratonu, man iepatikās – maz cilvēku, iespējams izbaudīt dabu. Redzēs, kā man veiksies ar loteriju, gribētos aizbraukt uz Ņujorkas maratonu kā divdesmito.

Mums bankā otrajā stāvā ir sporta klubs, mēdzu agri no rīta atbraukt un viens pats skrienu. Gargabalu skriešana un peldēšana ir manas dzīves divas sportiskās kaislības.

Cilvēks ir stils, un stils ir cilvēks

Kāda ir tava foršākā brīvā diena?

Man gandrīz viss brīvais laiks paiet kopā ar ģimeni, īpaši tagad, kad jaunākā meita ir vēl tik maziņa. Pat neatceros, kad pēdējā laikā esmu slinkojis.

Pēdējos desmit gados esmu kļuvis daudz lielāks vienpatis. Arī sieva saka, ka tad, kad mēs iepazināmies, 25 – 26 gadu vecumā, biju visur gājējs: ballīte viena, otra, pie draugiem spēlēt galda spēles... Tagad neko vairāk par grāmatu, pāris stundu garu skrējienu vai brīvdienu TV ziņām un sporta pārraidēm – biatlonu, slēpošanu vai Tour de France – nemeklēju. Neesmu vairs tendēts uz sociālo dzīvi. Iespējams, tāpēc, ka man ir cilvēkiem pārsātināta ikdiena bankā. Man vajag laiku ar sevi, lai atgūtos.

Man patīk arī satikties ar draugiem, daudzas pārdomas rodas sarunās ar viņiem, bet tagad sanāk vairāk tāda iekšējā saruna caur tekstu, ko klausos vai lasu.

Skatos uz tavām sarkanajām zeķēm. Gribas parunāt par modi. Cik tavā pasaulē ir svarīga vizuālā čauliņa?

Man ir svarīga estētiskā sajūta. Kaut kādā ziņā var teikt, ka cilvēks ir stils un stils ir cilvēks. Bet lietu fetišisms man ir svešs. Jā, ārējā puse man ir svarīga, bet iekšējā arhitektūra ir svarīgāka.

Apģērba ziņā esmu diezgan konservatīvs. Melns uzvalks, melna kaklasaite, balts krekls, melnas ādas kurpes man der. Netērēju savu mentālo kapacitāti šādiem jautājumiem. Man varētu būs skapis ar pāris melniem uzvalkiem un 365 baltiem krekliem katrai dienai... Nelielās devās man patīk elementi. Šodien tās ir sarkanās zeķes. Neesmu zīmolu pazinējs. Mana vecākā meita Grēta tagad iepazīst šo pasauli un man ik pa laikam kaut ko ierāda, palīdz man šajos jautājumos kaut ko vairāk saprast.

Apkārtējā vidē mana izvēle ir maz, bet kvalitatīvas lietas, lietas ar atmiņām, kā noteikti akcenti: tēva dāvināts sens rakstāmgalds vai antīks krēsls. Ir draugu dāvināti mākslas darbi. Man ir paveicies, ka sieva ir māksliniece un rūpējas par estētisko vidi mājās, viņai ir perfekta stila izjūta. Tīkama sajūta, ka mūsu meitenes sāk savu dzīvi šādā estētiski sakoptā vidē.

Māksla tātad tev ir nepieciešama. Skatos, ka darba kabinetā pie sienas ir Sigitas Daugules glezna...

Jā, man patīk. No visām gleznām, kas ir bankas kolekcijā, izvēlējos tieši viņas darbu un ar to ļoti labi sadzīvoju.

Mēs daudz ceļojam ar sievu un vecāko meitu un vienmēr apstaigājam galerijas. Vai tā ir Parīze vai Berlīne, Roma vai Londona. Sieva māksliniece, daudzi draugi ir mākslinieki – šī pasaule man nav sveša. Bet, atzīšos, esmu diezgan kritisks pret laikmetīgo mākslu. Klasiskā glezniecība un tēlniecība man ir stipri saprotamākas. Šodien, lūkojoties pa kabineta logu uz Daugavu un AB dambi, man ienāca prātā Brēgelis. Uznāca pilnīgi ilgas pēc kāda Brēgeļa skata...

Džentlmeņa komplektiņš – gadžeti, mašīnas? Seko līdzi visam jaunākajam?

Nevaru teikt, ka pretendēju uz apzīmējumu “minimālists”, tā gluži nebūtu pareizi, bet es mēģinu ierobežot lietu varu savā dzīvē. Man nav svarīgi, lai man būtu jaunākais telefons vai dators. Jau divpadsmit gadus braucu ar vienu un to pašu mašīnu. Laba, nav iemesla mainīt.

Gurmē pasaulē esi savējais?

Manā draugu lokā ir daži gurmāni ar ļoti attīstītu gaumi, tāpēc man jāsecina, ka es neesmu izteikts gurmāns. Laukos kaimiņos mums dzīvo Aigars Nords, kurš vasarās mūs iepazīstina ar dažādiem jauniem vīniem un šampaniešiem. Skaidrs, ka, redzot šajā lietā gandrīz profesionāli, saproti savu niecību un vari tikai apbrīnot viņa garšas izkopto gaumi.

Tādā ziņā varu teikt, ka drīzāk atpazīstu sevī zemnieku, man ļoti garšo sēņu mērce. Man patīk sēņot, zinu, kas jālasa, protu pagatavot, zinu, kuras bekas ir garšīgākas. Protams, arī ceļojumos cenšamies apgūt dažādas lietas, baudīt garšīgas maltītes, bet neesmu īstais stāstītājs par šo.

Visas laulības tiek izaicinātas

Parunāsim par sievietēm?

Varu apstiprināt, ka sievietei ir milzīga nozīme vīrieša dzīvē. Sieviete dod mums iespēju un motivāciju kļūt labākiem, nekā mēs esam, – iemācot rūpēties, aizsargāt un līdz ar to arī izcīnīt dažādas cīņas.

Arī Gētes teiktais man tuvs: “Mūžīgi sievišķais augšup mūs ceļ.” Manuprāt, tas labi raksturo sievietes lomu vīrieša dzīvē. Sieviete kaut kādā brīdī var sagraut vīrieša pašapziņu, bet viņa ir arī tā, kas izvēlas un palīdz viņam tapt, piepildīt savu dzīvi. Sieviete ir tā, kas vīrieti izveido, viņa ir tā, kas paver iespēju pierādīt un sakārtot vidi ap sevi, mainīties, kļūt labākam. Viņa dod motivāciju.

Kaut kur izlasīju, ka cilvēks ir nodzīvojis laulībā tikai tad, ja viņš ir nodzīvojis tajā visu mūžu. Skaidrs, ka ne visas laulības ir veiksmīgas. Skaidrs, ka tas nav vienkārši. Un bieži vien tikai ar prasmi un gribēšanu nepietiek. Laulības spēles nopietnība ir jāiemācās un jāizprot. Visas laulības tiek izaicinātas. Tas ir abpusējs process. Laulībā cilvēki kļūst par vienu vienību. Kaut kādā ziņā kļūst par vienu cilvēku. Saaug. Vairs nav atdalāmi. Visi ir pakļauti pārbaudījumiem, bet šie pārbaudījumi tikai un vienīgi piešķir vērtību. Bez tiem dzīve taču būtu pliekana.

Par sievietēm un kaislībām visvairāk padodas runāt operās, teātrī, kino, kuri visi stāsta par lielām kaislībām – un līdz ar to arī par lielām traģēdijām. Kaislības iet roku rokā ar traģēdiju. Manas dzīves centrā ir manu meitiņu un sievas “noslēpumi”.

Godīgi varu teikt, ka pirmā meitiņa pilnībā pārkārtoja mani. Tie mazie bērniņi mūs audzina, nevis mēs viņus. Viņi tev prasa savākties un kļūt par to, par ko tu gribi, lai kļūst viņi.

Tu plāno nākotni?

Mērķi ir vajadzīgi. Tas ļauj izvēlēties ceļus. Man gan drīzāk ir abstraktāki mērķi. Nodzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Pāri visam ir svarīgi būt labam cilvēkam. Skaidrs, ka kļūšana par cilvēku ir nebeidzams process. Nevajag jau daudz, lai no cilvēka izvilktu laukā ne to skaistāko. Tāpēc tas ir smags darbs. Bet es esmu pietiekami centies sevi iepazīt, lai būtu spējīgs atpazīt problēmas un strādāt ar sevi dažādās situācijās.

Nekad nevajag izprovocēt likteni. Ikdienu man iemanās saplānot citi, pārējais palicis manā ziņā.

Kādus secinājumus izdari, zinot, ka nekas nav mūžīgs un katra diena var būt pēdējā?

No teoloģijas studijām atceros: kad Luteram jautāja, ko viņš darītu, ja zinātu, ka šī ir pēdējā dzīves diena, viņš atbildēja, ka tieši to pašu, ko šodien, – pieceltos, pateiktos Dievam par dienu, pabrokastotu un iestādītu koku. Nedarītu neko citādāk.

Domāju, ka cilvēkam tiešām ir ļoti svarīgi apzināties, ka mūsu dzīve ir laicīga un ka laiks ir ļoti vērtīgs resurss. Tas visu ieliek perspektīvā. Laiks liek tev uzdot šos jautājumus. Ja tu spēj saprast, ka tas ir limitēts resurss, tad to ir vērts veltīt tikai kaut kam jēgpilnam. Bet, lai saprastu, kam ir jēga, jāuzdod sev jautājumi, kādas ir tavas vērtības, pārliecības...

Un tad tu sāc iemiesot šīs vērtības. Apziņa, ka tu esi laicīgs, ir ļoti vērtīga. Kaut kādā ziņā mani tā atbrīvo. Ja domātu, ka mēs esam mūžīgi, man šķiet, ka dzīve būtu bezjēdzīga. Bija kāda filma vai stāsts par kādu pilsētu, kur cilvēki dzīvo mūžīgi. Turp aizdodas kāds vērotājs un redz, ka pa ielām staigā tādi apātiski, neizglītoti cilvēki bez jebkādas intereses, bez dzirksts. Laiks iedod perspektīvu, ka tev tas ir jārealizē. Ja esi mūžīgs, kāda jēga iespringt?

No kā tev ir bail?

No kā gan man baidīties... Nu? Manam tētim bija aforisms, ko labi atceros: ka viņam ir bail tikai no paša muļķības vai kolektīva vājprāta. Manuprāt, precīzi.