Balzaka vecuma sievietes Agnese un Madara Rutkēvičas: "Mēs viena otrai esam kā psihoterapeites"
1. martā Jaunajā Rīgas teātrī notika pirmizrāde Alvja Hermaņa iestudējumam par latviešu dzejniecēm – "Atnāc mani vēl satikt". Tās dramaturģisko materiālu viņš veidojis kopā ar māsām Agnesi un Madaru Rutkēvičām, kuras divatā apdzīvo arī skatuvi.
Reiz Ziemassvētkos visa ģimene pulcējās ap gludināmo dēli, lai noskatītos, kā pa to kā modes skates mēli Agneses un Madaras modelētos, šūtos un pat izšūtos tērpos defilē bārbijas. Un katrai māsai sava 22 bārbiju kolekcija saglabājusies joprojām.
“Mēs ar viņām tā riktīgi spēlējāmies. Katra lelle runāja citā balss tembrā, ko pašas arī atveidojām, viņām bija sava hierarhija, vesels sociums. Daudz laika pavadījām šajā savā pasaulē,” Madara ļaujas bērnības atmiņām. Agnese ieminas – iespējams, tur meklējams iedīglis rakstīšanai, jau šajās spēlēs izpaudusies abu sakāpinātā iztēle.
Literāro pasauli Madara atklāja, bēgot no ikdienas strīdiem ģimenē, grūtākos brīžus pārlaižot grāmatā. Pati iemācījās lasīt un, pārlecot pasaku posmam, uzreiz ķērās pie nopietniem stāstiem. Agros gados izlasītā Ingas Ābeles Akas māja pamudināja stāstus rakstīt pašai.
Viens tāds par Torņakalnu drīz arī tika nopublicēts Kultūras Dienā. “Toreiz, dzīvojot laukos, vēl neko nezināju par tādu vietu Rīgā, bet aprakstīju to tieši tā, kā tur ir. Baigi mistiski. Man liekas, es to vietu nosapņoju.” Nu jau četrus gadus Madara stāstus raksta reti, jo lielu daļu laika prasa darbs Valmieras teātra literārajā daļā. Bet sākot jau atkal gribēties, arī idejas krājas.
Agneses apziņā uzpeld cita aina: viņa ērti sēž mīkstajā krēslā mājās Morē ar populārā jauniešu seriāla Beverlihilza 90210 grāmatas versiju rokās. “Lasīt gan vēl nemācēju, bet sajūta, turot rokās grāmatu, bija ļoti patīkama, nomierinoša. Tāpēc arī tagad daudz lasu.” Taču liela daļa dzejoļu uzrakstīti pārdzīvojumu un skumju brīžos.
“Ja viss ir labi, nav iekšējas vajadzības rakstīt. Ja tad ko rakstu, manī atveras kaut kas destruktīvs. Ja sāp sirds, tas strādā kā pašterapija. Var skumjas no sevis norakstīt nost. Vienā tādā drūmā dzīves posmā dzīvojām pie omītes, un es pa radio dzirdēju, kā vecs onkulītis harizmātiskā balsī cenšas pārdot savu suni.
Ar šo impulsu pietika, lai iztēlotos onkuļa vientuļo dzīvi. Sāku rakstīt lugu, izsmīdinot sevi caur brāļu dialogiem. Tā tapa Dukši (Agneses pirmā Jaunajā Rīgas teātrī iestudētā luga. – Red.). Prototipi brāļiem esam mēs ar māsu. Tajās attiecībās visu var nolasīt. Tā arī ir – ja kāds atbrauc ciemos, viņš nevar ilgi starp mums izturēt. Tāpēc mēs vienmēr paliekam divatā.”
Piedzimt par dvīņiem ir spēcīgs zīmogs, kas pašu personīgo dzīvi padarījis par trauslu jautājumu.
Lai arī skaistākās bērnības atmiņas saistās ar vasarām lauku mājās, kopā ar brāli, brālēniem un māsīcām, māsu dzīvē vienmēr pastāvējusi divatne. Kopā viņas brauca bērnu ratiņos, kopā gāja skolā, kopā skolas mainīja līdz ar ģimenes pārcelšanos uz dzīvi citā mazpilsētā, un arī tad, kad varētu iet katra savā virzienā, abas iestājās Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra, kino un TV dramaturģijas kursā. Pēdējos četrus gadus viņas kopā mitinās Valmierā, jo Agnese kā pašnodarbināta dramaturģe var strādāt jebkur, un šobrīd kopā veido jauno izrādi.
Arvien biežāk gan ikvakara naksnīgajās sarunās izskan, ka beidzot taču viņām, Balzaka vecuma sievietēm (“Jā, tas skan skaisti, labāk nekā Kornēlijas Apškrūmas ceļa vārdi izrādē: divas baravikas marinējamā vecumā,” Agnese ironizē.) vajadzētu dzīvot atsevišķi. Tomēr piedzimt par dvīņiem ir spēcīgs zīmogs, kas pašu personīgo dzīvi padarījis par trauslu jautājumu. “Mans labākais dzīvesdraugs jau ir man blakus,” Agnese domīgi piebilst.
Tuvai līdzāspastāvēšani gan ir daudz plusu. Māsas viena otru ļoti atbalsta un sadarbojas arī profesionāli. Madara piespēlē Agnesei dažādus tulkojamus materiālus, jo zina, ka viņa darbu izdarīs labi. Viņa arī piedalījās Agneses pirmajā lugā Kartupeļēdāji Dirty Deal Teatro, Valmieras teātra izrādē Džeina Eira abas tēloja māsas, bet tagad uz JRT skatuves viņas risina “ideālo sarunu”.
Ideja iestudēt izrādi par latviešu dzejniecēm pieder Alvim Hermanim. Apmēram gadu māsas vāca materiālus un sūtīja režisoram lasīt. “Kopīgi atlasījām sešas – Austru Skujiņu, Velgu Krili, Mirdzu Ķempi, Vizmu Belševiču, Āriju Elksni un Kornēliju Apškrūmu.
Ja ne visas pašnāvnieces, tad tuvu tam. Bet izrāde nav biogrāfisku faktu atstāsts, tā ir gara saruna par latviešu pašiznīcināšanās tieksmi, kas risināta caur sieviešu zemapziņu.
Īstenībā izrāde ir par vīriešiem, jo aiz dzejniecēm ir viņu vīrieši. Daudz arī smejamies pašas par sevi. Un pa vidu ir gluži sadzīvisks detektīvs, mēs lasām avīzes, meklējam dzejoli. Bet jēga šiem meklējumiem ir mazliet vertikālāka. Jo mūžīgā saruna – tie jau ir meklējumi.”
Līdzīgas sarunas māsas risina arī ikdienā. No Kurta Kobeina līdz Visumam, tad atpakaļ pie ēdienu gatavošanas vai, piemēram, Regīnas Ezeras, kas ir ļoti mīļa Madarai. “Agnese man ir palīdzējusi atrast visas viņas grāmatas.” “Madara visu izlasīja un man atstāstīja, un nokomentēja. Tagad viņa lasa par Kurtu Kobeinu, un arī tas man jāklausās,” Agnese pārķer stāstījumu.
“Bet tu man klāsti par Guns’N’Roses solistu Akselu Rouzu,” Madara sper pretī, atzīstoties, ka tik daudz par roka vēsturi kā šīs izrādes tapšanas laikā nekad nav pētījusi. Lai psiholoģiski atpūstos no izrādes tekstiem, vajag palasīt ko citu.
“Tā nu mums ir nebeidzama saruna 30 gadu garumā,” Agnese veic kopsavilkumu. “Mēs viena otrai esam kā psihoterapeites. Ir svarīgi, ka blakus ir cilvēks, ar kuru var izrunāties. Varbūt mūsu apspriestajām dzejniecēm nebija, kas pasaka: “Nomierinies! Atceries, ka rīt būs jauna diena!” Vientulības tēmas šajā izrādē ir ļoti daudz.”
Vai māsās ir līdzība ar kādu no dzejniecēm? “Pat reinkarnācijas līmenī,” ekspresīvi atsaucas Agnese. Viņa zina stāstīt, ka Austras Skujiņas nepiepildītā mīlestība bijis Valdis Grēviņš, Toma Grēviņa vectēvs, kurš, iespējams, kļuvis par iemeslu Skujiņas pašnāvībai.
Agnese savukārt 17 gados iepazinās ar Tomu: “Redzēju viņu televīzijā, un man viņš ārkārtīgi iepatikās. Vairāki gadi pagāja viņa trakajās diskotēkās. Sadraudzējāmies. Kad studiju laikā piedzīvoju diezgan sāpīgu šķiršanos, tieši Toms bija cilvēks, pateicoties kuram no sāpošas sirds neaizgāju pa “Skujiņas taku”. Joprojām esmu viņam par to ārkārtīgi pateicīga. Laikam ar Tomu izpirkām karmu.”
Uz mēģinājumu laiku māsas Rīgā apmetušās bijušajā Veltas Līnes un Gunāra Cilinska dzīvoklī. Atbraucot pirmais darbs bijis aprūpēt Cilinsku milzīgo Ziemassvētku kaktusu. Jā, abas vieno arī mīlestība uz augiem. Valmieras mājoklī to esot ļoti daudz. Kopīgā viņām netrūkst, taču sarunas gaitā uzgājām arī vienu būtisku atšķirību: Agnese mācās braukt ar auto, bet Madara par to i nedomā.
